"Pirmais ir jāmin tas, ka Rēzija Kalniņa lasa Ojāra Vācieša mātes vēstules dēlam uz Rīgu. Šis ir dokumentāls fakts, un pirmo reizi tas tiek iznests uz skatuves, lai cilvēki varētu iztēloties līdzi šai dinamikai, kāda [sajūta] bija mātei, paliekot Trapenē un sūtot vēstules uz tālo Rīgu, uz kuru nebūt nemaz tik bieži bija iespēja aizbraukt, bet vēstules gadu no gada ir kā sirds pavediens starp viņiem abiem," stāstīja Micāne-Zālīte.
Ceļā vienmēr ir bijis pats Vācietis – no dzimtās Trapenes ar iešanu pasaulē soļojot caur lapegļu gatvi. Viņa dzejas trajektorijā sastopam Latvijas dabas poetizētu partitūru kā mūziku, kas vārdos horizontu krāso zibens pareizrakstībā. Uzvedumā būs dzirdami dzejnieka balss ieraksti, lasot savu dzeju, uzvedums ir kopbrīdis pie Vācieša dzejasgalda viņa 90 gadu jubilejā. Mīlestības apliecinājums dzejniekam.
Uzvedumā Rēzijas balss vēstuļu lasījumos sasaucas ar aktiera un mūziķa Voldemāra Rodes mūziku.
"Brīžiem es izpildu dažus skaņdarbus uz ģitāras ar Vācieša dzeju, ko es esmu sakomponējis. Brīžiem spēlēju arī kalimbu. Brīžiem runāju dzeju," atklāja Rode.
Galveno lomu gan spēlē vēstules, kuras, strādājot Ojāra Vācieša muzejā, Micānei-Zālītei bija iespēja ar baltiem cimdiem rokās pārlasīt, pāršķirstīt, atlasīt.
"Kad es iegāju muzejā strādāt, es uz plaukta ieraudzīju adītus cimdus un vaicāju kolēģiem – kas tie par cimdiem? Viņi teica – tie ir Ojāra Vācieša mātes cimdi. Varētu teikt, ka tas ir tāds jau pirms sešiem gadiem aizsācies brīdis, kad, lasot Ojāra Vācieša mātes vēstules, es sapratu, ka tas ir kaut kas vairāk nekā vienkārša epistulāra sarakste. Tur ir savs emocionālais kods, tur ir daudzi atbildēti jautājumi," stāstīja Micāne-Zālīte.
Piemēram, kāpēc Ojārs Vācietis varēja tik brīnišķīgi pateikt vārdus par Latviju? Tāpēc, ka viņš ir zemes dēls, viņa vecāki ir zemnieki, māte kūtiņā rūpējās par lopiem un sekoja līdzi, kā tēvs tiešām iet grauda ceļu – no sējas līdz nokultam graudam.
"Tad nāca laiks, kad es jau pat rakstīju projektus, jo gribēju filmā vai kaut kā izcelt tās vēstules un, protams, par to dalījos ar savu domubiedreni Rēziju. Šovasar, kad mēs visi kopā braucām uz "Lāčplēša" pirmizrādi, uz Lielvārdi, man mašīnā Rēzija teica – Dace, novembris ir klāt, kā ar mātes vēstulēm? Būtībā, jā, šis brīdis pienāca, un sen lolota ideja, jēgpilns darbs tagad ir ceļā pie cilvēkiem," stāstīja Micāne-Zālīte.
Rodem uzveduma tapšanas gaitā Ojārs Vācietis ir tapis un arvien vairāk kļūst par "savējo". Mūziķis atklāja, ka, iepazīstot dzejnieka radošo procesu, arvien vairāk tajā rod līdzības ar savējo.
"Man ļoti tuva ir Pārdaugava, Ķīpsala, kur es jau gadiem ilgi mēdzu pastaigāties tādos radošos pārdomu procesos, un mani ļoti iedrošināja tas, ka Ojārs darīja to pašu, rakstot savu dzeju. Man laikam ļoti tuva pašam ir tāda mīlestības tēma, kas no viņa puses tiek ļoti cildināta. Viņš par tādu ļoti augstu mīlestību raksta, it īpaši pēdējos krājumos. Pēdējā laikā esmu ļoti satuvinājies ar šīm idejām," atklāja Rode.
Viņš vērtēja, ka dzeja, kas izmantota viņa dziesmās, uzvedumā kalpo kā pretstats vai atbilde Vācieša mātes vēstulēm.
"Visas šīs vēstules ir vienā virzienā. Tās ir vēstules no mātes dēlam. Runa ir par ļoti spēcīgu sievieti, mēs redzam daudz no šīs mātes. Mans elements ir tajā, ka es varbūt esmu kaut kas mazliet no tā dēla, no tā, kāds viņš ir, dzīvojot Rīgā, un no tā, kas viņam notiek galvā, dzīvojot Rīgā," pauda Rode.
Micāne-Zālīte atklāja, ka Ojāra Vācieša mātes vēstulēs nav liekvārdības. Tajās, pirmkārt, tiek iedots īss kadrs par to, kas notiek dabā, vai ir sausums vai slapjums, vai lieti, vai dubļi. Tāds kā lauksaimnieka skatījums uz dabu.
"Ir vēstules, kurās ienāk iekšā, varētu teikt, pat ļoti skaudrie apstākļi, kādos Vācieša vecākiem jādzīvo. Ir teksts vēstulē – ja brauc šurp, atved konfektes vai cukuru. Vēl ir tāda līnija, kurā māte, var just, dzīvo līdzi ar tādu mīlestību tam, kas notiek dēla dzīvē. Ir tāda vēstulē, kurā viņa saka, ka priecājas, ka Ojāriņš ir saticis Ļudu – esat labi viens pret otru. Māte pieņem visu labo, kas ir viņa dzīvē," stāstīja Micāne-Zālīte.
Uzvedumā vēstules, mūziku un dzeju papildina Jura Podnieka savulaik filmētie dokumentālie kadri no Lailas Žurginas dokumentālās filmas "Ceturtā dimensija".
"Tajos patiešām mēs esam "Stādzēnu" pagalmā, mēs redzam māti, redzam tēvu. Cauri šīs filmas kadriem viņi ienāk mūsu stāstā jau tieši tādi, kādi viņi bija. Tas mums palīdz iedot tādu pamatīguma devu visā," secināja Micāne-Zālīte.
