Tiem, kas Hariju Liepiņu uz skatuves nav redzējuši un kas viņa harismu nav baudījuši, cipari diemžēl neizsaka neko, vairāk stāsta kino un LTV videoarhīvā saglabātais. Par nožēlu, tur nav lielo jaunības un brieduma lomu.
Kā no zelta miglas iznirst pazīstamas ainas
Labāk noder atmiņu stāsti, kuros kopā ar senajām fotogrāfijām atdzīvojas mums labi atpazīstamas ainas: pirmās neatkarības laiks, bērnības vasaras Latvijas dabas zaļumā un saulē, mammas dienestmeitas amats, tēva neesamība un vecmāmiņas kurzemnieciski paskarbais mīļums, Rīgas pašpuikas pieredze, sešpadsmit gados – iesaukums vācu karadienestā, izsūtījums uz Vorkutas filtrācijas nometni ar robežu pie nāves sliekšņa, brīnumaina atgriešanās Rīgā, versmainas alkas pēc dzīves, Latvijas zeltenes un bohēmiski dzirkstošais prieks, drāmas ansamblis un jauns dzīves ceļš.
Vai pamanījāt, ka šajā uzskaitījumā nav gandrīz nekā oriģināla? Šie ir daudzu tā laika puišu dzīves raksturojoši fakti. Harijs Liepiņš bija viens no viņiem, kas zināja, ka dzīve ir darbs un cīņa par spīti tam, ka tev ir tikai viena apģērba kārta un tā pati – gaužām nonēsēta. Un tieši tāpēc – dzīve ir smejama un dziedama, tā ir mīlama, baudāma, paņemama plaukstā kā putns, sasildāma, un tādējādi – uzvarama.
Liepiņš un latviešu vīrišķības noslēpumainais spēks
Šķiet, latviešu puišiem, kas nāk no Latvijas zemes, izkarojuši tās neatkarību un sasnieguši kādas virstones, izsenis piemīt kaut kas no Imanta Ziedoņa epifānijā aprakstītā aristokrātiski vīrišķīgā vanaga, kas lido debesīs, spārnus nevicinot: "Ģeniāls ir vanags, kas stāv debesīs un nekustina spārnus. (..) Ģeniāls ir tas mākslinieks, kas rada pārliecību, ka cilvēka spējas ir neierobežotas. Mēs nezinām, cik grūti ir vanagam, kas nekustina spārnus. Vanags to nerāda, un mums tas nav jāredz."
Top filma par Hariju Liepiņu
Kaut ko daudz vairāk par aktiera noslēpumu atklās filma "Harijs Liepiņš. Skaidrība. Vienkāršība. Kaislība", kas būs skatāma Latvijas Televīzijas 1. kanālā jaunā gada pašā sākumā – 4. janvārī.
"Otrs tāds aktieris kā Harijs Liepiņš pat Šekspīram būtu par dārgu!" pārfrāzējot Šekspīru, savu vīru un lielo dzīves mīlestību filmas veidotājiem – scenāristei Ilzei Strengai un režisoram Guntim Lēmanim – raksturo aktrise Mudīte Šneidere, kas Liepiņu savulaik iemīlēja, ieraugot Uģa lomā Raiņa "Indulī un Ārijā" (1950): "Viņš lomās "iekodās ar zobiem, līdz galam" un publika viņu dievināja."
Tavs liktenis nāk pa ielas pretējo pusi!
Šķiet, vairāk par visiem un visām viņu dievināja viņa pati – jauniņā skolniece Mudīte Šneidere, kuras ikdienas gaitas tolaik veda pa tām pašām Rīgas centra ielām – Ģertrūdes un Lāčplēša, kur tolaik atradās dižā inscenētāja Eduarda Smiļģa vadītais Dailes teātris un kurā nupat bija pieņemts daudzsološais, par Mudīti septiņus gadus vecākais jauneklis, Harijs Liepiņš: "Skuķi! Tavs liktenis nāk pa ielas pretējo pusi! Daile ir tavā ielā," Šneidere savas jaunības sajūtas apraksta atmiņu grāmatā "Dita" ("Jumava", 2006). "Tam jaunajam zellim, tam fiksajam, tam diezgan nekaunīgajam, viss viegli padodas. Pat pārāk. Kur citam jānopūlas (..), tas ar zilajām acīm un melnajiem matiem spurdz kā zvirbulis lielpilsētas pažobelēs. No Mīlestības uz Mākslu, no negulētas nakts bohēmas uz darbu, no komēdijas uz traģēdiju. Izskatās – un tā arī ir – ka viegli. Bet "viegli un "pavirši" nav viens un tas pats, tikai to uzreiz nevar atšķirt. Nē, tur nav nekādas seklības, virspusības, ne paviršības. Tā ir dziļa un kaislīga dvēsele, kas pierādās tikai ar laiku."
Harija Liepiņa ēna
Filmas "Harijs Liepiņš. Skaidrība. Vienkāršība. Kaislība" veidotāji atklāj, ka Mudīte Šneidere smalkjūtīgi skatītājus vedīs arī pa Liepiņa mīlestības takām, kas reizēm kāpušas pāri laulības robežām, stāstīs par viņu abu dēlu Āri Liepiņu, kura diemžēl vairs nav šajā saulē, bet vienā ģimenē apvienojis tēva meitu Anitu un dēlu Rolandu no citām attiecībām.
Nav noslēpums, ka aktieris vairkākkārtīgi atlaists no Dailes teātra un tad atkal pieņemts atpakaļ – sava nevaldāmā dzīvesveida dēļ. Mudīte vēsturei neslēpj aktiera alkohola atkarības stāstus: "Kaislība bija līdz galam, un pēc tam – arī nožēla līdz galam."
Augstā uzdevuma laime
No malas tas viss šķiet pārāk dramatiski, lai viens cilvēks to izturētu, ja vien tajā visa nebūtu mīlestības saules, kas, kā Mudītei šķiet, sākusies jau pirms šīs dzīves un turpināsies pēc: "Ja zinātu, ka to aktieri Tas Kungs ir paredzējis tavam mūžam. Nē, otrādi: tevi – viņa mūžam," Mudīte raksta savā atmiņu grāmatā. "Jo šajā dzīves lugā tev būs jābūt stiprākajai un tu tāda būsi. (..) Kāda nesamērība šajā Visaugstā nolūkā! Viens, kurš radīts stiprs, skaists, pieckārt talantīgs, visādā ziņā arī veiksminieks (viņam pat suņi nekož, viņam pat zivis ķeras kaut kā sevišķi dāsni, viņš izsprūk sveikā Taškentas zemestrīcē…) un uzvarētājs! Bet Bojā Gājējs pēc aicinājuma. Turpretī viņa (meit, valdies, nenoniecinies, – tu gribi teikt: mazāk smuka, mazāk apdāvināta)… Tas ir stāsts par kādu sevišķu Tā Kunga labvēlību, uzticot diezgan nestiprai radībai patiesībā neveicamu uzdevumu visa mūža garumā, (..) lai beidzot teiktu: "Kungs, es Tev pateicos par katru sava mūža dienu! Es neuzvarēju, bet arī nezaudēju. Es pildīju kādu Tavu augsto uzdevumu, un tā bija laime.""
Ar vienu aci raudāt, ar otru smiet
Harijs Liepiņš dzimis 1927. gada 15. decembrī Ternejas pagastā savai mammai Emmai Ženijai Dombrovskai jeb Emmam (ģimenes izcelšanās ir no Rūjienas un igauņu līviem, kuru valodā sieviešu dzimte nav cieņā) gluži jaunai – septiņpadsmit gados, un, kā toreiz teica ģimenē: gluži nelegāli. Savu tēvu Liepiņš nekad neesot redzējis, un Mudīte Šneidere noslēpumainajam kungam piedēvējusi mistera X pseidonīmu, atsaucoties uz galveno varoni un cirka virtuozu Kalmana operetē, jo darbības vieta saskanot: vecāki esot iepazinušies cirkā. Tā ir gandrīz vienīgā zināmā informācija. Nav zināma pat tautība: itālis, ungārs, spānis vai no kādas tuvākas apkārtnes? – tas joprojām noslēpumā tīts. Skaidrs tikai, ka solījumu jauno Emmu precēt viņš nav pildījis, pazudis itin drīz, un bērns nācis pasaulē zināmā slepenībā – kaimiņu mājās, saskaņā ar toreizējiem uzskatiem par piedienīgu uzvedību.
Emmam jābrauc atpakaļ uz Rīgu, bet Ārs (tā dzimtā dēvē nākamo aktieri, jo skaņu "H" vārdā "Harijs" izrunāt nav pa viņu mēlei) paliek laukos Ipiķu pagastā pie vecmāmiņas Grietas Paukšēnas-Liepiņas un Emmas māsām. Annis un Maris – abas māsas – savu radu bērniņu mīl ar dzimtai piemītošo, uz visu dzīvo attiecināmo dāsnumu. "Aņņam un Maram nebūs bērnu, tāpēc visa viņu mīlestība izliesies pār šo vienu," atmiņu grāmatā stāsta Mudīte Šneidere. Un "Ārs aug vidē, kurā cieņā humors, raksturā – godaprāts un cildenums. (..) No Ipiķiem uz lielās skatuves viņš paņems līdzi savas dzimtas apbrīnojamo māku "ar vienu aci raudāt, ar otru smiet", un gan joku plēšana, gan traģiskums viņā allaž ies rokrokā."
Skola, veikaliņš un no Ārīša par Emīlu Šulcu
Sākoties skolai, Harijs jeb ģimenes sieviešu no sirds mīļotais Ārītis dodas uz Rīgu, lai mācītos Rīgas 28. vidusskolā un dzīvotu – kur gan citur? – pie mammas, kas tagad ir apprecējusies. Ar Latvijas vācieti Šulca kungu, kam Ģertrūdes ielā pieder veikaliņš, kurā var nopirkt visādas saimniecībā noderīgas lietas: ziepes, cukuru, sērkociņus, petroleju, naglas, krējumu un blakšu pulveri. Šulca kungs ir goda vīrs, adoptē Ārīti, un nu viņš tiek dēvēts savā otrajā vārdā – Emīls. Arī uzvārds zēnam tiek mainīts uz vācisko Šulcs.
Šulca kungs ir kārtīgs, ēdelīgs un ne pārāk interesants. Savu jauno Šulcēnu viņš ik pārdienas sūta uz Centrāltirgu pēc krējuma ar… spaini.
Vēlākajos gados Šulca kungs pats brīnīsies: "Kā tik mazs zēns varēja panest tik smagu spaini, pie tam – tik garu ceļa gabalu? Un nemaz nežēlojās?"
Žēlošanās nav Liepiņu dabā, pat ja viņi uz laiku dabū citu uzvārdu. Tur, pašos Latvijas ziemeļos dzīvojošiem, viņiem tīk par visu pasmieties. Pamatskolas laikā Emīls-Harijs jau ir visus tuvējos pagrabus izložņājis, daudz draugu atradis, visādas palaidnības pastrādājis un, spēkus dzesēdams, ik palaikam ar Grīziņkalna puikām izkāvies. No desmit gadu vecuma viņš jau piestrādā par statistu operā. Dzīve ir pārmaiņu pilna – arī Šulca kunga mūžs nav ilgs, un Emma un Emīls Šulci atkal kļūst par Emmu un Hariju Liepiņiem.
Ģimnāzista gadi un zēna augšana par vīru
Harija Liepiņa ģimnāzista laika gadi ir 1941.–1944., kas vienlaicīgi ir arī Otrā pasaules kara laiks. 1941. gadā viņš piesakās drāmas ansambļa studijā, bet vasarās pie vecāsmātes ar mammas māsu Anni dara visus lauku darbus. Ir kara laiks, vīru nav, un Liepiņu ģimenē arī īsti nekad nav bijis. Ārs vēl ir zēns šauriem pleciem, darbs ir nežēlīgi grūts – pļaušana vaivariņu, grīšļu un spilvu pļavās, kas ir ciņu ciņiem, kam apakšā sūcas ūdens. Odi un zalkši, sāpošas rokas un pleci, īss miegs un garš darbs. Bet nav jautājuma: vai vari? Arī rudzi ir jāpļauj, zirgs jājūdz un malkā jābrauc, jāskalda un jākrauj. Un kartupeļu vagas ir jāuzar.
Karā pie vāciešiem, gūstā pie krieviem
Varbūt tieši tāpēc viņš izturēja vācu kara gaisa spēku dzelzs disciplīnu, kad līdz ar citiem jauniesauktajiem sešpadsmitgadīgajiem armijas izpalīgiem, vācu virsnieku triektiem pa kurmju rakumiem, kur tikko ganījušās govis, "cauri zaļajai pašķidrajai masai, no kuras jaunie ģimnāzistu kungi no zemes pieceļas spīdīgi, zaļi un ož stiprāk nekā mēslu talkā, taču piecpadsmit minūšu laikā jābūt tīriem kā loga rūtij. Un tad atkal: gulties, iztīrīt, gulties, iztīrīt, gulties, celties, iztīrīt!" – tā Liepiņa atmiņu stāstījumu sāvā grāmatā "Dita" pierakstījusi Mudīte Šneidere.
Varbūt Latvijas darba vasaru un kurzemnieku sīvā, bet lustīgā rūdījuma dēļ Liepiņš izturēja un atgriezās arī no Vorkutas filtrācijas nometnes Komi Autonomajā Republikā, kur tika izsūtīts par kalpošanu vācu Gaisa spēkos. Šeit, Sibīrijā Liepiņš rok ogles, saslimst ar cingu, viņam kustas zobi, dzīve velkas aukstumā, badā, izmisumā… Viņš gandrīz mirst aizbērtā gāzes šahtā, bet viņu atrod, un – brīnumainā kārtā! – pat nogādā slimnīcā: "padomā tik – gultā un palagos. Ārelis guļ un redz sevi no malas (..): "Man drīz būs astoņpadsmit, bet es taču neesmu vēl dzīvojis." Zēns žēlo pats sevi. Ārsts un medmāsa Faina arī viņu žēlo. (..) Kad vēlāk viņš šo stāstu stāstīs kā skaistais skatuves premjers, klāt pielikdams vieglu humora devu, visu notikušo prasdams pasniegt kādā sev vien iespējamā vieglumā, – citiem liksies, ka tas tik tāds jautrs atgadījums," – tā Mudīte Šneidere par savu Hari. Viņa zina, ko, Ziedoņa līdzībā, vanagam prasa spēja slaidā lidojumā slīdēt par debesjumu, nekustinot spārnus.
Atgriešanās saldums un "pie Smiļģa vēl trakāk nekā vācu armijā"
Atgriešanās bija salda un rūgta vienlaicīgi. Mājas, ēdiens, tuvie cilvēki, Rīga, meitenes un ballītes, ballītes, ballītes, bet arī – atteikumi, atteikumi, atteikumi no padomju varas. Darbu dabūt nebija iespējams, kā toreiz teica: fašistiskās pagātnes dēļ. Tad Liepiņu uzrunā Liktenis: Smiļģa teātrī vajadzīgi jaunie aktieri. Un kas zina – ja nebijis visu iepriekšējo pārbaudījumu, vai Liepiņš, sava kaislīgā temperamenta dzīts, būtu palicis pie ģēnija, kas, savu fantāziju iedvesmots, brīžam prasīja neiespējamo.
Liepiņš izturēja. Neteica, ka nevar atrasties, piemēram, vienlaicīgi ar katru kāju savā skatuves pusē. Viņš pat neteica, ka varbūt mēģinās izdarīt. Vai, ka padomās. Viņš darīja. Izturēja arī Smiļģa pazemojumus, kas režisoram reizēm bija darba metode. Smiļģis to saprata. Novērtēja. Vēlāk Smiļģis tiem, kas nevarēja izpildīt Meistara prasīto, norādīja uz Liepiņu, sacīdams: "Hars man vienā izrādē aizskrien no Rīgas līdz Jelgavai un atpakaļ!"
Vēl vairāk: vēlāk Smiļģis atzinās, ka jaunajā Liepiņā ieraudzījis Dieva sūtītu laimi – sava bojā gājušā dēla Eduarda vietā. Liepiņš sajuta Meistara mīlestību, un, pats audzis bez tēva, bija aizkustināts baudīt gluži cilvēcisku siltumu un draudzību no Skolotāja. Ne vienmēr viņi domāja līdzīgi un tomēr – bija veidoti no viena materiāla.
"Skaidrība. Vienkāršība. Kaislība"
Smiļģa daiļrades moto, kas ne velti likts arī Latvijas Televīzijas jaunās filmas par Hariju Liepiņu nosaukumā, jo Harijs Liepiņš nesa Smiļģa fantasta sapni tālāk, iemiesojot to uz skatuves, iekvēlinot skatītāju sirdīs tik dziļi, ka tas dzīvo vēl šodien.
Vai Skaidrība bija arī Liepiņa paša dzīvē? To mēs nezinām.
Vai bija Vienkāršība? Varētu pieļaut, ka bija gan.
Taču nav ne mazāko šaubu, ka tajā bija Kaislība.
Interesanti, ka senie grieķi nerakstīja nekrologus aizgājējiem. Pēc nāves viņi uzdeva tikai vienu jautājumu: vai viņam bija kaisle?
