ĪSUMĀ:
- Leļļu teātra renovācija izvērtās nopietnāka nekā plānots.
- Teātris ieguvis mūsdienīgas un siltas darba telpas; skatītājiem redzamākais jaunums – augstākie Mazās zāles griesti.
- Teātrī vēl turpinās pēdējie iekārtošanas darbi.
- Izmaiņas arī saturā – kopš šīs sezonas vairs nenotiek izrādes krievu valodā.
- Leļļu teātris nolēmis dot vairāk iespēju jaunajiem pašmāju režisoriem; viesrežisorus no ārzemēm aicinās reti.
- Atjaunoto ēku atklās ar izrādi "Riekstkodis un Žurku ķēniņš".
- Aktieri priecīgi par atgriešanos mājās.
- Turpmāk repertuārā – gan inovatīvi iestudējumi, gan stabilas vērtības.
- Daļu izrāžu vēl spēlēs Latviešu biedrības namā – skatītājiem rūpīgi jāseko norādēm.
Latvijas Leļļu teātris jau gandrīz kopš saviem pirmsākumiem 20. gadsimta 40. gados mājojis nelielā divstāvu ēkā Rīgā, Krišjāņa Barona ielā iepretim Vērmanes dārzam. Pēdējos divus gadus tā bija apjozta sastatnēm, bet izrādes notika Rīgas Latviešu biedrības namā.
Renovācija izvērtās nopietnāka, nekā plānots
Pirmajā acu uzmetienā pārmaiņas teātra skatītāju daļā nešķiet lielas: košākas sienas, atjaunots parkets, citādi viss kā pierasts. Taču ēka ir pamatīgi mainījusies, stāsta teātra vadītājs Mārtiņš Eihe: "Renovācija nebija plānota tik liela, sākumā bija paredzēta tikai nosiltināšana. Tikai pēc tam konstatējām, ka augšā nav siju, bet divi kopā sanagloti dēļi; starpstāvos sijas ir sapuvušas… (..) Jā, mājai ir vairāk nekā simt gadu. Bet patiesībā vairāk nekā simt gadu ir pamatiem un pirmajam pusotram metram. Ēka kara laikā ir bijusi nopostīta. Kad bija noņemts apmetums, varēja redzēt, kādās kārtās ir likti ķieģeļi. Tas nozīmē, ka ēka ir lasīta kopā no citu māju gruvešiem, kā jau pēc kara darīja. Mājai ir ļoti interesanta vēsture – te ir bijis gan kinoteātris, gan ziemas zooloģiskais dārzs."
Pēc renovācijas teātris beidzot ieguvis mūsdienīgas un siltas darba telpas, aktieriem kulisēs vairs nav jāsalst. Skatītājiem redzamākais jaunums ir daudz augstākie Mazās zāles griesti otrajā stāvā. Mārtiņš Eihe turpina: "Viens ieguvums ir tas, ka var dažādāk izvietot dekorācijas, veidot atšķirīgus leņķus gaismošanai… Bet galvenais jau ir brīvības sajūta, ko iedod tas plašums. Savukārt Kamerzāles griesti ir zemi – tad nu tur mēs arī pa zemi spēlēsimies."
Mārtiņa Eihes pieminētā Kamerzāle ir kādreizējā muzeja telpa. Tajā Leļļu teātris iecerējis ko jaunu – izrādes mazuļiem, ieskaitot tos, kas vēl nestaigā. Pirmā pavasarī būs Lienas Šmukstes izrāde "Spilvens".
"Izrāde ir nelielam skatītāju skaitam, [finansiālā ziņā] tie ir vieni mīnusi. Bet mūsu uzdevums ir ne tikai pelnīt, bet nodrošināt ar dažādu piedāvājumu. Tā būs tāda kā rotaļa. Patiesībā mēs palīdzēsim 40 vai 20 minūtes – cik nu gara būs katra izrāde – vecākiem rotaļāties ar bērniem vai arī mammām un tētiem kādu mirkli atpūsties, kamēr aktieri ar viņu bērniem aktīvi rotaļājas," atklāj Eihe.
Teātrī vēl turpinās pēdējie iekārtošanas darbi
Skatītājus, kas uz teātri nāks tūlīt pēc atjaunošanas, Mārtiņš Eihe aicina rēķināties, ka skatītāju zonā ārpus zālēm viss vēl nebūs iekārtots. Tā kā renovācija izrādījās vērienīgāka par sākumā plānoto, visam uzreiz naudas neatlika. Bet teātris pratis defektu pārvērst par efektu.
"Visās vietās, kur nākotnē kaut kas būs, pašlaik būs QR kodi ar manu uzrunu par to, kas te "ir". Bet pagaidām tas būs jāiztēlojas," stāsta Eihe. "Piemēram, ka šeit var sēdēt vai ka otrajā stāvā ir kafejnīca. Savukārt šajos stūrīšos, piemēram, varēs izvēlēties, vai tur būs spēļu galdi vai varbūt dīvāniņš ar aizkaru, kur palasīt grāmatu. Mēs prasīsim bērniem un jauniešiem, ko viņi šeit gribētu redzēt. Jo bieži viss notiek pēc pieaugušo pieņēmumiem, ko bērniem vajag."
Vairs nenotiek izrādes krievu valodā
Renovācijas laikā mainījusies ne vien pati Leļļu teātra ēka, bet arī saturs. Kopš šīs sezonas vairs nenotiek izrādes krievu valodā.
"Divi aktieri no krievu trupas izvēlējās aiziet, bet pārējie ir palikuši. Ja ir vajadzīga palīdzība ar valodas lietām, mēs meklējam, kā palīdzēt, bet lielu [problēmu] nav. Protams, ir akcenti, un varbūt kādam tas mazliet vēl traucē, bet, ja mēs gribam, lai cilvēki runā latviski, tad mums ir jāļauj viņiem to darīt un jāpiedod reizēm kādas kļūdas," saka Eihe. Starp citu, Latvijas Leļļu teātrim šogad pievienojusies arī aktrise Malgožata Apse no Polijas, kura arī spēlē latviešu valodā.
Vārds jaunajiem
Tāpat jaunā valdes locekļa Mārtiņa Eihes vadībā Leļļu teātris nolēmis dot vairāk iespēju jaunajiem pašmāju režisoriem: "Mūsu doma ir skatīties vairāk uz jauniem cilvēkiem, jo arī savas izrādes mēs taisām jauniem cilvēkiem. Daži Latvijas teātri pašlaik ir izvēlējušies mazāk strādāt ar vietējiem režisoriem un aicināt viesmāksliniekus.
Mēs gribēsim būt tie, kas viesmāksliniekus aicina izņēmuma kārtā, ļoti specifiski, varbūt reizi divās sezonās vienu labu, nevis daudzus vidējus.
Ja neieguldīsim jaunajos teātra cilvēkos, kas beiguši akadēmiju pēdējos 10–12 gados, tad nekad nenonāksim līdz tam, ka viņi var strādāt uz lielajām skatuvēm. Vienmēr būs atruna, ka viņš jau nevar. Bet kā viņš var varēt, ja viņam neviens nedod iespēju? Konkurence ir milzīga, ir 1–2 iespējas kādā valsts teātrī kaut ko uztaisīt. Un, ja nesanāk, tad neviens teātris vairs nav gatavs riskēt ar saviem līdzekļiem."
Laimīgākās beigas teātra vēsturē
Viens no jaunajiem, kam Leļļu teātris uzticējies, ir režisors un horeogrāfs Rūdolfs Gediņš, kura veidotā izrāde "Riekstkodis un Žurku ķēniņš" atklās atjaunotās telpas.
"Šī izrāde noteikti vairāk balstās Hofmaņa "Riekstkodī", nevis Čaikovska [baletā], lai gan komponiste Linda Leimane daudz atsaucas uz Čaikovski, jo tā ir zināmākā stāsta interpretācija," par iestudējumu stāsta Gediņš. "Tur ir tāds izteikts vientulības motīvs, bet tā ir vientulība, ko rada nespēja ierakstīties apkārtējo dzīves ritmā. Bet, manuprāt, visvairāk tas ir par vecākiem un bērniem. Par to, ka dzīve ir mulsinoša, liela un mainīga. Kad esam pieauguši, tad mēs to visu jau esam sapratuši un apmēram saprotam, kā tajā dzīvot. Bet tas, kā mēs mākam dzīvot, lielā mērā ir atkarīgs no tā, ko mūsu vecāki, vecvecāki vai citi, kas mūs uzaudzinājuši, kādus līdzekļus mums ir iedevuši. Tas man šķiet būtiski. Protams, tā ir stoiciska pieeja: mēs nevaram mainīt apstākļus, tikai to, kā par tiem jūtamies. Bet man tas šķiet absolūti patiesi. Klārai, šī stāsta galvenajai varonei, šī veida nav, un pēc tam viņa to iegūst."
Iestudēt "Riekstkodi", kas tik daudziem asociējas ar Pētera Čaikovska baletu, nevis Ernsta Teodora Amadeja Hofmana 19. gadsimta sākumā sarakstīto noveli, ir zināms risks, jo stāsta oriģināls krietni atšķiras no pazīstamā baleta, kas tapa krietni vēlāk.
"Mēs šo izrādi definējam kā "mazliet biedējošu Ziemassvētku pasaku bērniem un viņu pieaugušajiem", šajā apakšnosaukumā mēģinot iekodēt visas šīs svarīgās lietas – ir mazliet bailīgi, ir arī pieaugušajiem, un ir "ziemassvētcīgi". Gribam sagatavot skatītājus, ka tie nebūs gluži Čaikovska dejojošie piparkūku vīriņi. Būs akcents uz mazliet citām lietām. Bet – man liekas, ka beigas ir vislaimīgākās visā teātra vēsturē!" atklāj Gediņš.
Aktieri priecīgi par atgriešanos mājās
Rūdolfam Gediņam šī ir pirmā pieredze darbā ar lellēm un Leļļu teātra aktieriem, un viņš aizgūtnēm slavē gan savu komandu – dramaturgu Klāvu Melli, komponistu Lindu Leimani, gaismu mākslinieci Nikolu Suharevu un Kristapu Kramiņu, kurš veidojis gan lelles, gan scenogrāfiju un tērpus, – gan leļļu teātra aktierus. Mēģinājuma starpbrīdī satieku divus no viņiem: Anriju Sirmo, kurš Leļļu teātrī ir jau 13 gadus, un Mārtiņu Gaili, kuram pēc studijām šī ir pirmā izrāde.
"Lielākā pārmaiņa ir tā, ka mēs beidzot atkal esam mājās! Jo nekur nav tik labi kā mājās!" saka Sirmais, dzirdot jautājumu, kādas pārmaiņas atjaunotajās telpās sagaidījušas aktierus. "Kamēr bijām prom, bija sajūta, ka esam tādā kā nebeidzamā komandējumā. Ļoti gribējās atpakaļ! Ēka ir modernizēta, ir daudz jaunu lietu, un tas viss ir brīnišķīgi, bet dominēja tieši vēlme atgriezties mājās. Te viss ir tā, kā vajag!"
Mārtiņš Gailis piebilst: "Es esmu no leļļu kursa, kas Kultūras akadēmiju absolvēja 2019. gadā. Studiju laikā šeit pavadījām diezgan daudz laika, tā ka esmu pazīstams arī ar vecajām telpām. Ir forši redzēt pārmaiņas, un prieks arī redzēt, ka lieliskā atmosfēra, kāda bija pirms tam, ir saglabājusies!"
Pifs nekur nepazūd
Nākamās pirmizrādes Leļļu teātrī būs janvārī – "Sibīrijas haiku" Valtera Sīļa režijā, kas veidota interesantā un arī sarežģītā papīra animācijas tehnikā, un Edgara Kaufelda un Ances Muižnieces "Sivēnam pa pēdām". Šī izrāde domāta tā vecuma bērniem, kuri jau vēlas ieskatīties aizkulisēs un redzēt, kā top teātris. Teātra vadītājs Mārtiņš Eihe pavasarī iestudēs izrādi pusaudžiem un viņu vecākiem pēc Jāņa Joņeva grāmatas "Jelgava 94", bet kā stabila vērtība repertuārā paliks arī izrāde "…un atkal Pifs", kas nesen nosvinēja 40. gadadienu. Teātris cer, ka tā sagaidīs arī savu piecdesmitgadi.
Daļu izrāžu vēl spēlēs biedrības namā
Latvijas Leļļu teātrim 15. decembra vakarā pirmizrāde "Riekstkodis un Žurku ķēniņš" notiks atjaunotajā teātra ēkā Barona ielā. Bet jāņem vērā, ka pārcelšanās mājup no Rīgas Latviešu biedrības nama notiks pakāpeniski. Daļa izrāžu šī gada nogalē un nākamā gada janvārī vēl tiks spēlētas biedrības nama Kamīnzālē, tāpēc rūpīgi jāseko norādēm teātra mājaslapā un uz biļetēm.
