Ieva Struka: Piesaku tevi kā Nacionālā teātra režisori Ditu Lūriņu, lai gan principā jau man vajadzēja teikt – aktrise Dita Lūriņa. Bet šis "Šņorbēniņos" ir teātra režisoru pusgads, un tavā kontā šis tas jau ir ieripojis. Ņemot vērā, ka esi teātra mākslinieku bērns, atļaušos sākt ar jautājumu par seniem laikiem: kā bija tavā bērnībā – vai arī tev, tāpat kā Pēterim Pētersonam vai Ingmaram Bergmanam, bija savs mājas teātris – vienalga, kāda izmēra, vai arī tev tomēr pietika ar lielā teātra aizkulisēm, lai saindētos ar skatuvi?
Dita Lūriņa: Bija! Mana māte ļoti mīl to stāstīt… Dzīvojām vecas koka divstāvu mājas otrajā stāvā: mūsu un mammas istaba bija mazliet augstāk par to istabu, kurā dzīvoja vecmammīte ar papīti, un uz to veda divi pakāpieni. Tā bija mana pirmā skatuve! Es tur esot stāvējusi un runājusi dzeju jau tad, kad vēl nemācējusi runāt. (smejas)
Bet tomēr tādā aktrises ampluā, nevis režisores?
Jā, tādā aktrises ampluā. Bet nu – es pati sevi režisēju, protams! (smejas)
Ja neskaita jaunības studiju laika darbus, tavā kontā ir trīs apjomīgi lielās zāles iestudējumi: "Ķiršu dārzs" Liepājas teātrī un "Tango bez asinīm" un "Ferdinands un Luīze" jeb Šillera "Viltus un mīla" Nacionālajā teātrī. Čehovs un Šillers. Zinu, ka tavos radošajos plānos ir arī Brehts un Bulgakovs. Kāpēc tieši klasika laikā, kad elki tiek noliegti un pieminekļi gāzti? Jo laikmetīgās mākslas vēlme visos laikos faktiski bijusi apstrīdēt iepriekšējo paaudžu veikumu. Kāpēc tavā režijas sākuma posmā ir tieši klasika?
Jautājums it kā vienkāršs, bet vienlaikus nevienkāršs. No vienas puses varētu teikt: ja tu domā kā vairākums, tad pasēdi un padomā, vai tas tiešām ir tas, ko tu domā. Bet kaut kā ar laikmetīgo dramaturģiju man vienmēr bijušas sarežģītas attiecības. Jau tad, kad skaitījos ne tikai jaunā režisore, bet jauna arī pēc gadiem. Lai gan – tas laikam bija tēva ietekmē – pamatskolā un vidusskolā izlasīju visu Leldi Stumbri, jo tētis daudz studēja viņas darbus. Protams, [Jānis] Jurkāns, [Mārtiņš] Zīverts, Anšlavs Eglītis. Tā ka nevaru teikt, ka dzīvojos tikai pa klasikas plauktiņu, bet kaut kā
šobrīd esmu nonākusi līdz formulējumam, ka man patiešām interesē pamatmīts jeb monomīts – pēc Kempbela terminoloģijas. Arhetipi un viss, uz kā balstās arī mūsdienu dramaturģija. Lai man piedod laikmetīgie autori, bet kaut kā man tomēr liekas, ka tur var dziļāk aizrakt.
Lai gan, protams, tas jau tikai mazs smilšu graudiņš, ko zinu no laikmetīgās dramaturģijas, tāpēc absolūti nepretendēju uz kaut kādu vispārinājumu. Bet par Čehovu man jāsaka paldies Herbertam [Laukšteinam]! Līdz tam es absolūti nedzīvoju ambīcijās, ka mans pirmais patstāvīgais režijas darbs būs Čehovs. Pie tam Čehova labākā luga, jo absolūti piekrītu tiem literatūrzinātniekiem, kuri tieši "Ķiršu dārzu" sauc par viņa labāko lugu. Arī kā aktrise. Lai gan Herbertam pirmajā telefonsarunā teicu – man nepatīk Čehovs, jo es viņu nesaprotu! Un tad, triecientempā gatavojoties "Ķiršu dārzam", es no tādas absolūti attālas Čehova pazinējas kļuvu par kaislīgu Čehova mīlētāju.
Ja jau mēs ierunājāmies par "Ķiršu dārzu" un Liepāju. Tas ir teātris, kura aizkulisēs tu uzaugi. Un pēkšņi tu šeit ienāc citā statusā un ar pietiekami lielu māksliniecisko pretenziju... Izrādei bija ārkārtīgi daudz plusu, tas bija ļoti krāšņs, poētisks iestudējums. Kāda tev pašai ir pēcgarša?
Tur ir ārkārtīgi daudz slāņu, tāpat kā kārtīgai, pēc pareizās receptes ceptai medus kūkai. Bet mani neizsakāmi sildīja Edītes Tišheizeres teiktais – ka viņa [šajā darbā] redzēja [manu] milzīgo mīlestību tieši pret Liepājas teātri. Tas absolūti nebija mans mērķis, bet nu – tas tā vienkārši ir. Tur arī daži citāti nebija domāti publikas saprašanai, bet tādi, ko mēs ar Leonu Leščinski izdomājām no manas bērnības laikiem, no tā laika Čehova izrādēm. Tos mēs iecitējam, pamājot gan dažiem aktieriem, kuri jau uz mākoņa maliņas, gan vispār manas bērnības Liepājas teātrim un skatuvei, kas vienmēr mani pārsteidza ar to, cik tā, kaut maza būdama, ir tik ļoti skaista!
Atceros, kad pirmo reizi uz Liepājas teātri aizbraucu jau ar apziņu, ka iestudēšu "Ķiršu dārzu", tur tobrīd bija izrāde ar ļoti daudzām dekorācijām. Visa skatuve bija aizbūvēta. Un manī bija tā izmisīgā vēlme – kā es tās visas dekorācijas noņemšu nost, lai var redzēt mūrus, to skaistumu līdz pašām magazīnas durvīm, kas iziet ārā, iepretim Trīsvienības baznīcai! Un tas mums izdevās!
To tur varēja ieraudzīt – cik skaists ir Liepājas teātris. Un vēl par pašu iestudējumu. Mums izdevās tas, ar ko mēs ļoti cīnījāmies – un domāju, jebkurš, kurš ņem Čehovu, cīnās: ar to pirmo inerci, ar garajām, daudznozīmīgajām pauzēm, kur neviens nesaprot, ko tas varonis daudznozīmīgi domā, bet viņš ļoti, ļoti daudznozīmīgi domā! Un tā pirmā un galvenā atslēga, kuru es saņēmu, pētot un mēģinot pietuvoties Čehovam, ir tā, ko iedeva Dmitrijs Bikovs. Viņš teica – kāpēc Čehovs savas lugas sauc par komēdijām? Tas ir jāuztver kā ritma apzīmējums mūzikā! Viņa lugas ir jāspēlē kā komēdija, tādā ritmā, tādā izpratnē. Es ārkārtīgi ar šo atslēgu aizrāvos. Tajā tempā nāk ārā paradokss, un pēkšņi ieraugi rakstnieku, kurš ir ārsts, kuram ir ķirurga humors, kuram ir tas skalpelis rokā pret mums, cilvēkiem, un pret visu to, ko viņš apraksta! Man tas tā patika – ieraudzīt, kā pēkšņi viss savirknējas. Un arī, protams, ieraudzīt to, ko Čehovs ierakstījis vismaz piecos tēlos.
Tu man izņēmi no mutes jautājumu, jo es patiešām gribēju pajautāt: caur kuru tēlu man dots ieraudzīt tevi? Jo pirmā atbilde, kas nāk prātā, ņemot vērā dzīves pieredzi, ka tā, visticamāk, ir Raņevska. Bet ja mēs šo svītrotu, caur kuru vēl?
Petja! Noskatījos daudzu iestudējumu ierakstus, un visos viņš ir tāds pamuļķītis. Un kad es atklāju, ka Čehovs pats sevi visvairāk ir Petjā ierakstījis... Ka tas nav nekāds vieglais tēls, ka viņā ir tas dziļais traģisms. Cilvēks, kurš apzinās, ka nāve jau tepat blakus viņam ir, un tā viņa ticība, ka kaut ko tomēr var izdarīt, ka no mums pašiem tomēr daudz kas ir atkarīgs... Pirmkārt, mēs varam mīlēt. Otrkārt, varam cīnīties par labāku pasauli sev un citiem.
Līdzīgu jautājumu gribētu tev uzdot arī par "Ferdinandu un Luīzi", bet sapratu, ka tu Agneses Budovskas ģimenes stāvokļa dēļ esi ielēkusi Lēdijas Milfordas lomā. Taču pirms tam tu šajā iestudējumā paspēji nospēlēt vīrieša lomu. Domāju, ka tas ir pilnīgi unikāls gadījums – man ļoti žēl, ka es nebiju zālē! Bet kā tas īsti ir – izrādē, kuru kā režisore esi veidojusi ar ārkārtīgi sarežģītu inscenējumu, pēkšņi nokļūt aktrises statusā un redzēt izrādi no iekšpuses? Vai tu vari salīdzināt skatu no malas un skatu no izrādes iekšpuses? Ar ko tie atšķiras šīs konkrētās izrādes gadījumā?
Tas vienmēr atšķiras, absolūti!
Kad nostājies uz skatuves, ir pilnīgi cita perspektīva, pilnīgi citi attālumi un citas sajūtas. Tā ir pasaule pilnīgi no otras puses, kurai gandrīz nav nekā līdzīga ar to sajūtu, kas pārņem, sēžot zālē...
Bet šo sajūtu es jau piedzīvoju sen, sen atpakaļ, kad viens no mūsu kursa diplomdarbiem bija mans. Tie bija "Sapņotāji", kurā es palaidu Annu [Klēveri] dzemdēt Gustavu [Melbārdi]. Pārņēmu Annas lomu, un jau tad bija tas, ka – ak, vai, no otras puses taču tas izskatās pilnīgi savādāk, gandrīz neatpazīstami! Un šeit ir tāpat: visās pozīcijās, kurās esmu ielēkusi, pilnīgi un absolūti viss izskatās savādāk. Tas pat nekā nav salīdzināms. Vienīgi atceros to, kad ielēcu Maijas vietā – epizodē, kur Luīzes mamma diezgan ilgi sēž augšā uz krēslu kaudzes, tad tur nu gan: it kā tas skats ir pilnīgi cits, ir kopplāns, tikai pilnīgi no otras puses. Un tā sajūta, ka man patīk tas zīmējums arī no šitās puses! Tā bija riktīgi forša sajūta – ka sēdi kā aktrise tajā visā iekšā, saproti, ka zīmējums patīk, ka tūlīt kāpšu lejā un iešu pa to visu... Nu jā, tā ir tā jocīgā lieta, ka tās ir divas profesijas. Zem viena jumta, bet – divas. Ļoti, ļoti atšķirīgas.
Režisori nereti darbojas ap maketa kasti, izkārtojot figūriņas un gatavojoties tam, kā tas varētu izskatīties zālē. Kā tas ir tavā gadījumā? Vai viss notiek, ņemot vērā inscenējuma sarežģītību? Jo nav noslēpums, ka "Ferdinandā un Luīzē" notiek arī gaisa akrobātika jeb lidošana pa gaisu... Cik tava iztēle spēj materializēties? Varbūt tavā iztēlē tas notika vēl dinamiskāk, jaudīgāk, nereālistiskāk? Kā šādā situācijā realitāte saspēlējas ar to, kas notiek tavā galvā, veidojot šāda tipa inscenējumu?
Protams, ka manā galvā tas ir vēl daudz jaudīgāk, vēl tehniski grūtāk un neiespējamāk! Piemēram, tur, kur pēc Šillera ir ceturtais, piektais cēliens, kur tas slavenais triks, ko saucam par "grāmatiņu".
Tur, kur Luīze ir augšā, uz augšējā krēsla, un tad viņa liecas pilnīgi taisni, taisni, taisni līdz lejai un uznāk atpakaļ kā nāves lidojuma ilūzijā. Tas ir ļoti grūti triks. Jo tas tiešām ir augstu, un tur ir viens brīdis, kad aktrises nejūt, ka rigers viņas tur. Viņām ir jāpaļaujas, ka tas tā patiešām ir, pie tam pašām sevi jānotur ar pēdām… Un tur, kur skatuves mutei augša, tu vienkārši izplet rokas un laidies lejā.
Bet manā iztēlē tas bija, ka viņa tā kā liektos tāda taisna līdz zemei un tad tāda pati taisna augšā, it kā ietriektos zemē, kur viņu nobremzē pirms pašas zemes. Bet rigers saka – tas vienkārši nav fiziski iespējams! (smejas) Ko tur liegties, tur mums smadzenes kūpēja, jo Rietumu pasaulē ir komandas, kas strādā tikai uz to un rēķina katru centimetru. Mūsu gadījumā mēs to darām paši. Paši visu rēķinām. Un tad tu tāds viens tur stāvi un mēģini visā tajā reizrēķinā nepazaudēt ideju. Daudzreiz izdomājam divriteni no jauna, jo mums nav ne pieredzes, ne komandas, ne vēriena, ne iespēju, bet mums ir bišķi nenormāla gribēšana, un tad mēs izgribam neiespējamo.
Ja režisors nav aktieris, visticamāk, viņš tehniski diezin vai var izdarīt visu to, ko viņš iztēlojas. Daļa droši vien var. Tavā gadījumā aktieriem ir diezgan grūti tev pateikt, ka tas nav iespējams, jo tu vienkārši ņem un izdari! (..) Vai tev izdodas saskatīt to robežu, aiz kuras tu tomēr saproti, ka ne katram ir tavas darbaspējas, tavs talants vai tava drosme, uzdrīkstēšanās, tehniskā un fiziskā varēšana. Kā tu tiec galā ar to, ka tu pati vari daudz un to pašu gribi no citiem? Bet vai citi vispār grib to pašu varēt?
Aktieri, ar kuriem man nācies strādāt, varētu daudz ko skaļā balsī pastāstīt. (smejas)
Bet es to jūtu kā savu plusu, ka tad, ja viņiem ir grūti un viņi labprāt mani sūta desmit mājas tālāk, viņi nevar izmantot argumentu – nāc un izdari pati, tas nav iespējams! Jo viņi zina, ka es aiziešu un izdarīšu. Jo es nelieku triku, kuru pati neesmu izmēģinājusi.
Tāpēc zinu, ka var! Protams, mācos un rēķinos, ka ir cilvēki ar nepārvaramām augstuma bailēm, tāpēc es tās respektēju. Ir vēl visvisādas citas lietas – gan fiziskas vainas, gan viss kaut kas. Nav jau tā, ka esmu galīgi aptumšotu prātu un neredzu laukumu. Redzu. (..) Tā ka es ļoti nevienkāršajā savā režijas pieredzes ceļā pagaidām to esmu jutusi kā plusu. Visi pārējie, protams, ir mīnusi. Kaut kādā brīdī ir jāpasēž un ar sevi jāparunājas, ka – paga, tu pēc sevis vērtē, bišķi paskaties, kas tev ir pretī, un ieraugi realitāti! Bet tas iekšējais maksimālists jau, protams, grib, ka jums jāvar vairāk par mani.
Ir kaut kādi brīži man kā režisorei, kurus grūtāk pārvarēt un arī sevī izstrādāt: nu, kā tu vari negribēt tikt galā ar grūtu uzdevumu? Un te nav runa par to, ka vajag baigi augstu rāpties, bet par tīri aktierisko izaicinājumu. Nu, kā tu vari to negribēt? (..)
Tajā emocijā, kad strādā un saproti – ir jāiet uz rezultātu, nevari tā lēnām urbināt; tev vajag, lai skrien visi un skrien ātri. Bet kā aktrise es zinu, ka var arī negribēt. (smejas)
Tieši to gribēju pajautāt: vai tev ir nācies kaut ko pašai arī negribēt?
Protams! Ja ir kāds, kas grib, lai tu skrien, bet tu saproti, ka viņam trūkst argumentu, kāpēc to vajag gribēt un darīt, tad ir baigi grūti. Tie brīži ir smagi.
Izmantošu iespēju pajautāt tev arī par "kvintesences teātri". Ar ļoti mazu devu skepses, bet, ilgi tevi pazīstot, tomēr atļaušos to izmantot. Proti, tādā 21. gadsimta teātrī ar definīcijām varu atcerēties kādu Alvja Hermaņa manifestu vai šo to no Viestura Kairiša. Bet principā neviens necenšas veidot definīcijas, turklāt vēl darba tapšanas procesā. Bet tu tā diezgan skaļi paziņoji, ka "Ferdinands un Luīze" piederēs "kvintesences teātrim". Pirmkārt, kas tev deva drosmi nodarboties ar definēšanu? Kas ir tā iztrūkstošā nots, ar ko tu mēģini papildināt esošo? Kas ļauj tev runāt par šādu definīciju darbam, kuru esi iecerējusi paveikt? Jo eksistē sintētisks teātris, eksistē poētiskais teātris, nerunājot nemaz par reālistisko. Ir visdažādākā veida mūsdienu teātri, kuros tu tikpat labi varēji iekļauties, bet tu izvēlējies savu. Kas ir tava motivācija?
Toreiz es tev devu to izlasīt, un tu teici – nu, tas jau ir manifests! Es tā īsti nebiju plānojusi kaut ko baigi manifestēt. (smejas) No otras puses, es arī saprotu, ka tas jau nav nekas pavisam jauns un nebijis, tas viss teātrī jau ir bijis. Bet laikam tas nāk no vēlmes reabilitēt un vienlaikus arī pieteikt tiesības šādai teātra valodai. Jo arī tagad, piemēram, Anna Eižvertiņa bija uz izrādi un izteica precīzi to, ko dzirdu virmojam gaisā, kaut neviens konkrēti to nav teicis: sak', nu, māsiņ, vēlreiz šito paņēmienu tu izmantot nevari, to tev nepiedos. Un tad es sapratu, ka cīnos par to, ka tas nav paņēmiens, ka tas nav piegājiens, ar kuru mēs atslēgsim šo lugu, bet citām ņemsim citu. Lai gan es neesmu pret dažādību, es gribu izmēģināt visu kaut ko, varbūt arī kādu istabas izrādi uztaisīšu.
Es ne pret ko neprotestēju! Es cīnos par virzienu, stīgu jeb staru, ka tam ir tiesības būt un ka mums ir tiesības to izkopt, bet to nevar paveikt viena iestudējuma laikā. Man vajadzētu būt ar lielāku un labāku izglītību un būtībā – tagad pasapņošu – ņemt savu kursu un izaudzināt aktierus, kuri to fiziski spēj.
Tehniskās iespējas, kādas mums ir, ķermeņi, kādi mums ir, – tā latiņa vēl nav pārlēkta. Un tad, kad nepārlec, tad ko es dzirdu? Nu, mīļā, tā ir par daudz un šitā ir par daudz. Dari mazāk, un būs forši, ko tu trako... Bet es ticu tam, ka, nemazinot elementus, nemazinot visu fantāziju, visu, visu, visu, vari tikt līdz tādai meistarībai, kad pāri visam sīkajam zīmējumam tu lido pāri un to formulu vairs nejūti... Nejūti tās 155 sastāvdaļas. Jūt tikai tavu vienu elpu, ar kuru tu tam lido pāri, un neviens nesaprot, kāpēc tas lidojums ir tik iespaidīgs. Tas ir tas ideāls, un uz to nevar tikt, ja kārpies atpakaļ un saki – labi, labi, labi, drošāk ir mazāk, gaumīgāk. Un to apēdīs vieglāk, ja būs mazāk.
Un es spītīgi ticu tam, ka vajag vairāk, tikai meistarīgāk, talantīgāk. Tā kā lidot pāri.
Un būtībā šo ticību manī iesēja Elmo Nīganens, tāpēc es viņu tik ļoti mīlu! Jā, arī Gaļina Poļiščuka. Viņi mani dzina pa 155 maziem akmentiņiem vienā ainā, kad liekas – nu, nevaru izcilpot tos visus! Bet tad, kad tu viņus visus pazīsti, kad tu viņus visus apgūsti, kad viņi visi kļūst par taviem, noķer to kaifu, ka tevī ir tie visi akmentiņi un ka tu sāc pa viņiem nevis klumburēt pāri, bet dejot! Tīri aktieriski es runāju, tikai par aktierisko iekšpusi, un tad tā lidojuma sajūta... Es vienmēr to saku: "Zemē un mīlestībā", pirmā cēliena beigās, ir tas traki garais skats ar Indreku. Garš un grūts. Nezinu, varbūt bobslejisti tā jūtas. Un es tūlīt laidīšos, visas virāžas pazīstu, un tas kaifs, ka tu pazīsti katru virāžu, bet nezini, kā tu viņu šodien izņemsi. Bet tu viņu pazīsti. Tas arī ir tas, kāpēc savus aktierus moku: ne jau tāpēc, lai viņiem būtu grūti, bet tāpēc, ka zinu: ja noticēsi, ja paņemsi to trasi un iemīlēsi, pēc tam varēsi pa to lidot! Bet saprotu arī, ka to vēl nemāku viņiem iedot. Tam ir miljons faktoru, bet ticību neesmu zaudējusi, ka to var.
Tie ir tie mazie, mazie solīši, kas veido lomas zīmējumu, un man liekas, ka tas iekšējais zīmējums – tur jau nav robežu. Tur varētu būt arī trīssimt sīki solīši, sadalīti līdz pēdējam. Izcili režisori, kas ir arī izcili psihologi, perfekti prot izdarīt. Vai tas ir iespējams arī izrādes ārējā zīmējumā, kurā tiešām ir ļoti daudz ārējo elementu, tādu, kas nav tiešā veidā saistīti ar aktiera iekšējo tēla dzīvi?
Nu redzi, un es tos ārējos elementus skaidroju tieši tāpat kā tēla iekšējo dzīvi, jo tā ir izrādes iekšējā dzīve.
Bet varbūt tev vajag garāku izrādes laiku?
Jā, es, starp citu, visu laiku domāju, ka man patīk diennakts izrādes ideja. (smejas) Es tai absolūti nesaku nē.
Gribu pieminēt vēl kādu tavas darbības aspektu, par ko visi varbūt nav informēti: proti, par to, ka netipiski egocentriskajai aktiera profesijai tu kopā ar tuviem kolēģiem intensīvi un regulāri rūpējies par gados vecākajiem cunftes kolēģiem, kuri vairs nav aktīvajā apritē. Kāpēc tu to dari, ņemot vērā, ka laiks ir tāds, kurš ir cinisks pret tradīcijām?
Teātra senioru atbalsta fondā "Rampa" ir Zane Dombrovska, Anna Klēvere. Viņas tur daudz vairāk ir iekšā nekā es – ar sirdi un dvēseli. Bija viena diena jūnijā, kad meitenes man vienkārši teica – nāc, mums jāuztaisa tas pasākums! Tieši tik vienkārši.
Satiekoties ar vecmeistariem, spilgti ieraudzīju to, ko jau zināju: cik viņi ir pieticīgi – un ne šī vārda pozitīvajā nozīmē… Cik ļoti viņus vajag apčubināt, lai viņi vēl uzplauktu. Mēs viņus par maz mīlam, par maz goda atdodam. Manuprāt, pienācis arī brīdis, kad vairs nav jāprasa no viņiem varēt šodien to pašu, ko vakar vai pirms gadiem divdesmit. Pietiek ar to, ko viņi ir izdarījuši.
Bet viņus vajag mīlēt, lai viņi šobrīd var iznākt augstu paceltu galvu un vērot, kas notiek ar cilvēkiem. Dzīves realitāte jau iedzen tevi zem galda. Padzen. Un tad ir viens, kurš viņam saka – nē, nē, nē, nāc ārā! Un cik ātri notiek atsaukšanās – pilnīgi brīnums! Kāpēc es to daru? Sevis labad. Savas dvēseles higiēnas labad. Jo, lai kādi laiki nāktu, agri vai vēlu cilvēkam nākas atzīt, ka, ja vien viņš neciena tos, kas bijuši pirms viņa, tad arī viņam pašam neiet labi. Jo citādi pienāks brīdis, kad tu pats sevi necienīsi, un tad jau vispār nevar paelpot.
Kuru no vecmeistariem – ļoti iespējams, ka viņa vairs nav starp mums, – tu labprāt iztēlotos sēžam teātra šņorbēniņos, vērojam to, ko tu dari teātrī, un turam par tevi īkšķi?
Grūti vienu izvēlēties, jo es nesu sev līdzi to savu bērnības teātri un tos Liepājas teātra skatuves māksliniekus, kurus vēroju, būdama bērns. Piemēram, Vera Šneidere. Man nav tādu personisko attiecību ar viņu, un nevarētu tagad izcelt viņu vienu – ka lai Veriņa sēž un skatās uz mani, bet zinu, ka daļu no viņas nesu sev līdzi. Gluži tāpat kā ļoti, ļoti daudzus no Liepājas teātra. Tāpat spilgti atceros, ka bērnībā man ārkārtīgi patika Velta Līne "Mērnieku laikos". Tēvs vēl mani aizveda pie Veltas, lai pasaku to viņai. Bet arī ar Veltu asinsradniecību tā kā nejūtu, tāpēc viņu vienu arī nevarētu nosēdināt. Un Astrīda Kairiša arī vēl! Ar Astrīdu mums bija ārkārtīgi siltas attiecības, pateicoties "Kerijai". Kaut kā nesu sevī viņas visas līdzi...
Bet šī trijotne jau arī nemaz nav slikta!
Nav, nav. Kā [Māra] Zālīte teica – pilni kakti te ar veļiem. Man tie ir pilni, un es viņus tur jūtu. Es to nesu līdzi. Bet šņorbēniņi ir brīnišķīgi! (..) Man tik ļoti patīk, ka virs spēles telpas ir šņorbēniņi. Tas ir kā debesis pavērt.
