Idejas, teksta un inscenējuma autori ir Rūdolfs Gediņš un Klāvs Mellis. Iedvesmu izrādei viņi guva Līvijas Dūmiņas grāmatā par Artūru Skrastiņu – "Artūra Skrastiņa Spogulija", ko autore rakstīja 16 gadu garumā un kas klajā nāca pirms trim gadiem.
Lomās redzēsim Gunu Zariņu un Reini Boteru. Ļoti nozīmīga loma izrādē ir mūzikai, ko komponējis Jānis Šipkēvics.
Lai arī Līvijas Dūmiņas vērienīgā monogrāfija par Artūru Skrastiņu ir izrādes iedvesmas avots, izrāde nebūs grāmatas izklāsts. Tā tikai kalpo par atspēriena punktu, lai dziļāk ielūkotos arī jebkuras citas sabiedrībā pazīstamas, radošas personības pasaulē un arī to cilvēku pasaulē, kas tik daudz gatavi ieguldīt, lai iedziļinātos šajā personībā.
Par izrādē skartajiem jautājumiem stāsta tās idejas autori un veidotāji Klāvs Mellis un Rūdolfs Gediņš.
"Mums likās interesanti, kas notiek ar cilvēku, kas tik daudz sava laika un dzīves velta citam cilvēkam?
Tas taču ietekmē tevi kā personību, ja tu pavadi savas domas cita cilvēka dzīvē… No tā dzima doma, ka droši vien tajos 16 gados, kuros Līvija rakstīja par Artūru, kaut kas no Artūra viņā aizķērās, un likās interesanti kaut kā eksaltēt šo tēmu," teic Rūdolfs Gediņš.
Klāvs Mellis piebilst: "Mēs uzstādījām sev tādu tēmu, kas ir rūpes un iedziļināšanās, un varbūt pat iedziļināšanās uz apsēstības robežas, un tad to risinājām, cenšoties jau ik pa brīdim ļoti apzināti aizmirst par šiem tēliem, kas ir kalpojuši par izejas impulsu šim darbam."
Izrādi tās veidotāji žanriski dēvē par dokumentālu fikciju, liela loma tajā ir mūzikai, ko komponējis Jānis Šipkēvics, un arī tai ir cieša saistība ar fikciju. Klāvs Mellis stāsta: "Ir tā, ka Artūrs Skrastiņš nav patiesībā iedziedājis savas dziedamās partijas, bet tās ir iedziedājis Jānis Šipkēvics, un tad ar mākslīgā intelekta palīdzību un arī Artūra piedalīšanos, kurš ierunājis dažādas frāzes, viņš ir pārvērtis savu balsi Artūra balsī. Tas arī atsaucas uz visu šo fikcijas, īstenības tēmu, par ko mēs izrādē runājam. Jā, bet Artūra balss skanēs, un mūsu aktieri tad ar šo ierakstīto Artūra, bet patiesībā ne gluži īstā Artūra balsi, veidos duetus un trio."
Līdzās Reinim Boteram izrādē spēlēt uzaicināta Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa, kuru ar Artūru Skrastiņu vieno tas, ka abi – katrs savā teātrī – ir vieni no vadošajiem aktieriem, Klāvs Mellis skaidro: "Viņi ir tādi katrs sava teātra vieni no vilcējiem pilnīgi noteikti, tie cilvēki, no kuriem vienmēr sagaida tikai un vienīgi veiksmes."
"Vienkārši diezgan liela tēma gan Līvijas grāmatā, gan mūsu izrādē ir frāze – "kā parasti labs".
Artūrs min, ka viņš to ir sajutis kā slogu – ka viņš tur cīnās, katru reizi katrai lomai gatavojas un cenšas, bet galu galā visi pieņem, ka viņš jau būs – kā parasti labs. Tā ir tāda kaitinoša, gadiem ilgi sekojoša lieta.
Izrādi taisot, Guna atzinās, ka arī viņa ļoti labi pazīst šo sajūtu. Viņa katru reizi šaubās, nezina, kāda izrāde sanāks, viņa tur sviedros noņēmusies, bet beigās viņai pasaka – nu taču labi, skaidrs, ka Gunai sanāk," atzīmē Rūdolfs Gediņš.
Par kopsadarbību Reinis Boters bilst: "Es ļoti izbaudu šo mūsu profesionālo tuvību, kādas mums vēl nekad nav bijis. Mēs satiekamies dažādas paaudzes, dažādas pieejas, bet process ir apliecinājis, ka mēs ļoti tuvi esam."
Guna Zariņa atzīmē: "Jā, forša kompānija! Mēs patiesībā necenšamies spēlēt konkrētos cilvēkus. Tas ir iemesls vispārinājumam par teātri, par tām neprātīgajām kaislībām, kas valda ap teātri un pašā teātrī.
Jo mēs vairāk mēģinām, jo man pašai tas kļūst arvien neizskaidrojamāk un smeldzīgāk kaut kādā ziņā, un stāsts īstenībā arī ir par smeldzīgām kaislīgām attiecībām, bet ne tādā frivolā plānā."
Rūdolfa Gediņa un Klāva Meļļa veidotā iestudējuma "Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris" pirmizrāde teātra "Kvadrifrons" mājvietā – Rīgas cirkā – būs skatāma piektdien, 20. oktobrī.
