Henrieta Verhoustinska: Studijā sveicinu aktrisi, režisori, aktieru un režisoru pedagoģi Indru Rogu. Es saprotu, ka šobrīd ir vissaspringtākais brīdis Kultūras akadēmijā, jo ir sesijas laiks. Tā kā tu esi ieradusies šeit – taviem studentiem droši vien ir atelpas brīdis!
Indra Roga: Nē, viņiem nav atelpas brīdis, viņi strādā.
Izlasīju tavu sarunu žurnālā "Ieva" un jāsaka, ka man sažņaudzās sirds un radās liels sašutums par to, ko tu stāstīji šajā intervijā, ka, aizejot mūžībā Mišam [Mihailam Gruzdovam], tu nespēji cieņpilni uzturēt sevi un meitu ar savu asociētās profesores atalgojumu Kultūras akadēmijā. Vai tā ir tiesa?
Tā ir tiesa, jā. Man paliek pārāk maz, lai es varētu pēc rēķinu nomaksas izdzīvot. Protams, var dzīvot arī sliktāk, var pārdot dzīvokli, bet man šī situācija, kurā atrodas viena daļa augstāko iestāžu pedagogu, šķiet netaisnīga un negodīga. Tas nav godīgi pret ieguldīto darbu, pret pieredzi, izglītību, galu galā – pret misiju. Nav jau tik daudz cilvēku, kas ir gatavi būt par pedagogiem. Tā ir ļoti smaga profesija. Teātra jomā tā ir vissmagākā un prasa ārkārtīgi daudz. Un ne katrs režisors var būt pedagogs. Man tas nešķiet godīgi tieši visas šīs hierarhijas kontekstā.
Kā pedagoģe tu ilgus gadus biji neatraujamā tandēmā ar Mihailu Gruzdovu. Ko šāds tandēms pedagoģijā dod? Ko deva tas, ka jūs bijāt divi?
Tieši to tas dod – divas puses. Divas domas. Divi viedokļi. Vīrietis un sieviete. Mūsu skatījums mēdza nesakrist. Mēs varējām padalīt lomas – labais un sliktais policists… Galu galā varējām līdzsvarot arī darbu teātrī, ko es šobrīd, vismaz pagaidām, nevaru. Lai gan es ļoti vēlētos, lai Aksels Aizkalns – mūsu bijušais students, kuram ir interese par pedagoģiju un kurš ir sācis apgūt šo profesijas daļu, – lai viņš turpina. Varbūt tad izveidosies jauns tandēms.
Gruzdovs bija ne tikai tavs tandēma partneris pedagoģijā, bet arī tavs režisors. Pie viņa tu esi nospēlējusi vairākas lomas, no kurām kā pirmā prātā nāk Anna Kareņina, kas, manuprāt, bija ārkārtīgi smaga loma, ārkārtīgi interesanta izrāde. Ko tu no viņa mācījies kā režisora?
Jaudu. Profesionalitāti. Prasmi komponēt, tikt pie kompozīcijas. Pirmais darbs, ko pie viņa spēlēju, bija Hemingveja Breta (izrādē "Fiesta" – red.) Liepājas teātrī. Bet ne uz vienu lomu viņš nav mani izvēlējies pats. Tās visas ir sakritības. To, lai es spēlēju Annu, gribēja Ojārs Rubenis. Pie Mihaila es nevarēju atļauties pārāk daudz spēlēt, jo biju viņa sieva. Tas bija vienkārši ētikas jautājums. Tu nevari kaut kur speciāli censties iebīdīt savu sievu.
Ētisko vērtību sistēma – šķiet, tā ir vieta, kur jūs abi esat ļoti radniecīgi, neraugoties uz estētiskajām atšķirībām.
Jā. Jo ētika – kā es arvien biežāk pārliecinos – ir pats galvenais. Cilvēki, kas ir izaudzināti ētiski un tīri, nepazudīs teātrī. Viņi kļūs nesalīdzināmi atvērtāki, brīvāki – augstāka līmeņa cilvēki.
Arī vēstījums, ko viņi nodos skatītājiem, būs īpašs.
Bez ētikas par mākslinieku nevar kļūt.
Gada nogalē tu Čehova teātrī iestudēji Frīdriha Dirrenmata "Vecās mātes vizīti" – manuprāt, ļoti spilgtu izrādi – un mani pārsteidza, cik ļoti šī gandrīz septiņdesmit gadus senā luga iederas šodienā. Šīs morālās izvēles – dzīvība vai nauda, ko Dirrenmats liek priekšā savu lugu varoņiem. Kā tu atradi tieši šo materiālu?
Godīgi sakot, pēdējā laikā materiāli pie manis atnāk paši. Tie atnāk nejauši un pavisam negaidīti. Mums bija jāmaina nosaukums, bija paredzēts cits, un ap to laiku mēs arī braucām uz Lietuvu skatīties [Roberta] Vilsona "Dorianu Greju", un tā bija Ingrīda Vilkārse kura pateica: "Nē, tad varbūt Dirrenmatu labāk!". Es izlasīju lugu un arī biju pārsteigta par šī materiāla aktualitāti. Tāpēc… nu, kaut kas tur kaut kur zina, kam tev jāuzkrīt uz galvas…
Titullomā ir Dana Bjorka, kas arī ir tava bijusī studente.
Jā. Viņa bija pelnījusi šo lomu. Mēs viņai nebijām ļāvuši diplomdarbā nospēlēt Nastasju Fiļipovu, par ko viņa cīnījās ar zobiem un nagiem. Ļoti gribēja. Un nu… tas parāds jau ir kaut kā jāatdod.
Zinu, ka tev arī pašlaik ir padomā kāda izrāde. Vai par to jau esi gatava runāt?
Nē. Es nedrīkstu.
Bet vismaz to, kurā teātrī?
Nacionālajā teātrī, nākamajā sezonā – rudenī, decembrī.
Tu arī nospēlēji ļoti iezīmīgu un, manuprāt, spilgtu lomu Staņislava Tokalova kinofilmā "Mīlulis" kā galvenā varoņa, arī tava studenta, Kārļa Arnolda Avota māte. Kam ir jānotiek, lai tu atgrieztos savā aktrises ampluā?
Teātrī es laikam pagaidām nevēlētos atgriezties kā aktrise. Brīvība mani ir nedaudz izlutinājusi – kā režisors tu strādā, uztaisi izrādi un izrāde dzīvo savu dzīvi, bet kā aktierim tev ir jāpakļaujas noteiktam grafikam – kad celties, gulties, ģērbties, jānotur sevi formā… Ja process man vēl liktos interesants, tad tā regulārā spēlēšana droši vien mani nogurdinātu. Nu, es varbūt spļauju Dievam ģīmī. Nezinu.
Kino ir citādi, jo tur tu aizej, izdari un – tas paliek. Šī loma bija negaidīta un nejauša. Tā bija mana pirmā prove strādāt pavisam citā virzienā, nomainīt ampluā. Tā nu tagad man ik pa laikam dažādas mazas driskas piedāvā, kas ir alkoholiķes, policistes un bargās kundzes.
Es atceros, ka pirms 30 gadiem, kad mēs ar tevi iepazināmies Daugavpils teātrī, tu spēlēji skaistās mīlētājas. Nu, tā varētu saukt to ampluā.
Katram pienāk tas brīdis, kad viņš nu nekādi vairs nevar būt skaistā mīlētāja…
Vai tu seko līdzi tam, kas notiek ar taviem studentiem, laikam ejot? Ne jau visi paliek teātrī.
Es cenšos. Cik varu, cik ir iespējams. Teiksim, valmieriešiem es uzcītīgi sekoju līdzi veselu gadu, bet tagad ne vienmēr sanāk aizbraukt uz pirmizrādēm, ģenerālmēģinājumiem. Tāpat ar tiem, kuri ir Dailē. Šad tad sanāk satikties gadus vēlāk kopīgā darbā. Tas ir interesanti. Ir daži, kas ir aizgājuši no profesijas.
Agrāk kļūt par aktieri bija daudzu jauniešu sapnis. Noteikti tavā laikā tas vēl bija tāds rožainu flēru apvīts sapnis.
Es ārkārtīgi fanātiski domāju par šo profesiju. Fanātiski tādā nozīmē, ka – aktrisēm visur jābūt pieciniekiem, jābūt pašām labākajām, ne kura katra tur var tikt… Un tas gods – gods jātur šausmīgi augstu, jāstrādā šausmīgi daudz.
Vai tavuprāt kaut kas no tā laika, kad tu pirms 30 gadiem mācījies par aktrisi, ir mainījies attieksmē, kas ir pret šo profesiju un šīs profesijas apguvēju?
Jā – to mēs redzam pēc Kultūras akadēmijas skatuves mākslas docētāju algām. Šo attieksmi mēs redzam ļoti labi. Tas pats ir arī pret aktieriem, nu, ir viena daļa, kas aktierus sauc par "tiem aktierīšiem" vai, gribot kaut ko sliktu pateikt, saka: "nu, tas jau tāds klauns, aktierītis". Bet tu pamēģini būt aktierītis… un klauns. Tas absolūti nav vienkārši.
Varbūt arī tas ir mans patoss, ka es gribu šo profesiju atgriezt mākslai. Es negribu, lai mēs esam izpildītāji, negribu, lai esam tikai izklaidētāji… Jo tad cilvēks un viņa personība tiek atdots tukšgaitai. Un tā ir vissliktākā lieta, kas var notikt. Un svarīga ir arī mūsu atbildība – ja mēs esam tādi mazi, sīki savā domāšanā, ja nav tā vēriena un mēroga, tad pārējiem ir visas tiesības mūs tā uztvert.
Kā tas nākas, ka tava un Mišas meita Marta arī nolēma kļūt par aktrisi un turklāt – mācās tavā kursā?
Uzreiz gribu pateikt – tas bija godīgs konkurss un godīga viņas cīņa. Es gāju laukā – šo to iestājeksāmenos redzēju, bet nevērtēju un neliku atzīmes. Arī tagad būs pamazām jāsaprot… kursam nav pretenziju, es arī šo neizjūtu kā interešu konfliktu. Ja jūs jautāsiet kursabiedriem, tad viņi nejutīs kaut kādu atsevišķu, īpašu attieksmi pret Martu, varbūt pat gluži otrādi.
Bet tas tā izauga – viņa pamēģināja darīt vienu, darīt citu, darīt trešo… līdz saprata, ka tas viss kopā aizved tieši šeit. Man tas bija pārsteigums, patiesībā. Ir skaidrs, ka viņai nebūs viegli un nav. Tiem, kas ir aktieru bērni, ir grūti, jo tā ēna staigā pakaļ.
Tu esi arī uzrakstījusi grāmatu "Trejādības".
Jā. Pagaidām gan tikai manuskripts.
Saprotu, ka šīs "Trejādības" ir aktiera māksla, režijas māksla un pedagoģija?
Jā. Trīs puses. Tā ir brīvā formā lasāma grāmata, varētu to laikam pieskaitīt populārzinātniskajai literatūrai. Tā ir grāmata par profesiju. To varētu izmantot arī kā mācību līdzekli. Tā ir grāmata, kurā es dalos – es tur nerakstu dogmas, nē, es dalos ar pieredzi, ar saprašanu, mēģinu to izanalizēt un noformulēt.
Es vienmēr apbrīnoju cilvēkus, kuri saņemas un uzraksta grāmatu. Jau recenzijas rakstot, man ir skaidrs, cik grūts darbs ir rakstīšana. Kur tu tam atradi laiku?
Man bija zinātniskais atvaļinājums sešu mēnešu garumā. Uz tādu ir tiesības reizi sešos gados. Mēs to uzzinājām tikai tagad un nolēmām reizi mūžā arī izmantot. Tā nu es sēdēju mājās un rakstīju. Tieši tad sākās karš, kas smadzenes izsita vienkārši ārā. Kādu mēnesi es nespēju neko parakstīt.
