Šobrīd viņam Nacionālajā teātrī notiek izrādes "Sindroms. Pīters Pens" mēģinājumi un viņš paralēli strādā ar Maksimu Suhanovu un Čulpanu Hamatovu.
Redzēt viņu Rīgā ir nedaudz dīvaini. No vienas puses, tas atsauc atmiņā tos pirmskara gadus, kad bija lielas viesizrādes, festivāli, afišas ar skaļiem vārdiem, no otras – atgādina, ka dzīve vairs nekad nebūs tāda kā agrāk.
Rīgā Krimovs iepriekš viesojies ar izrādēm "Sers Vantess. Donkijs Hots" un "O-j. Vēlā mīla", bet Maskavā viņa izrādes vairs nespēlē (izņemot "Serjožu" Maskavas Dailes teātrī). Taču tās spēlē Ņujorkā, Čikāgā, Klaipēdā un pavisam drīz spēlēs arī Rīgā. Nupat kinoteātrī "Splendid Palace" tika demonstrēta pēc Mihaila Čehova lugas "Kaija" veidotās izrādes "Kostiks" videoversija.
Maša Nasardinova: Sāksim ar "Kostiku"? Rīgā bija iespēja redzēt jūsu izrādi uz lielā ekrāna. Tas ir tik dīvaini un neierasti. Kāda ir jūsu attieksme pret šādu izrādes demonstrēšanu?
Kāda ir mana attieksme, tagad nav svarīgi, jo cita veida, kā redzēt "Kostiku", nav. To izņēma no repertuāra. Taču tā ir mana pēdējā izrāde Maskavā… Ziniet, tā mēdz būt – skaties vecās izrādes ierakstā un ne īpaši gribas tās kādam rādīt: laiks pagājis, tā vai cita iemesla dēļ viss – vai kaut kas – novecojis. Bet te man kaut kā nav kauns. Lai gan to iestudēju pirms trim gadiem. Tāpēc… nu… es ceru, kaut kas tiks nodots. Cita veida vienkārši nav. Vispār es pret šādu izrādes demonstrēšanu izturos ar lielām šaubām. (smejas) Tas, kas teātrī reizēm notiek, tas nekad ar tādu pašu kvēli nenotiek video. Bet…
Es "Kostiku" neesmu redzējusi, taču esmu lasījusi tekstu jūsu grāmatā "Saviem vārdiem", un domāju – kā to varēja "izlaist cauri" 2021. gadā? Vai tad, kad jums bija šīs izrādes mēģinājumi Maskavas Puškina teātrī, domājāt, ka tā ir vistīrākā fronda [neprincipiāla opozīcija – red.]? Vai vispār jums jebkad nācies darboties teātrī, atskatoties uz, piedodiet, muļķiem un neliešiem pie varas?
Nē, nekad. Lugas sāku iestudēt dīvainā laikā, kad varēja nevienam neko nejautāt, negaidīt, ka aizliegs, saīsinās vai vēl kaut ko. Es burtiski iekļāvos šajos divdesmit, divdesmit piecos gados. Bet pie labā taču ātri pierod.
Šķiet, ka tā arī vajag. Šķiet, ka visi šie stāsti, kuriem es pat biju liecinieks, jo bija mana tēva [režisors Anatolijs Efross – red.] piemērs un tas vispār notika tajā laikā, – sen, pagātnē, cilvēki bija kļuvuši gudrāki un tā tālāk, un tā tālāk. Tas ir kā pūķis. Visi zina, ka viņš dzīvoja tajā alā, visi par to bija lasījuši. Droši vien pat tagad viņš tur dzīvo, jo no turienes reizēm nāk kaut kāda rēkšana, kaut kāda nepatīkama smaka, reizēm pat pazūd cilvēki, bet… Neviens viņu tik sen nav redzējis, ka viņš pats pārvērties par tādu kā mītu. Un pēkšņi viņš ir iznācis visā savā krāšņumā.
Sāka skanēt runas: bet atcerieties agrākos laikus, cik daudz padomju varas gados bija lielisku režisoru, cik brīnišķīgi viņi pārvaldīja Ēzopa valodu. Tie, kuri bija nonākuši dzelzs priekškara otrā pusē, sāka lūkoties – bet kā iet tiem, kas palikuši? Vai spēs pielāgoties jaunajiem apstākļiem? Nevar taču bodīti slēgt un pateikt – teātra šeit, astotajā daļā zemeslodes sauszemes, vairs nebūs, jo mums neļauj brīvi runāt. Galu galā – ne visi var aizbraukt. Vai esat par to domājis?
Esmu domājis. Protams, esmu domājis un domāju katru dienu. Tās ir ļoti sarežģītas un mokošas domas. Tur ir ļoti daudz cienījamu cilvēku, ļoti daudz. Mēs zinām kliedzošus piemērus, kad kažoks apmests uz otru pusi, bet tur, mājās, dzīvo milzīgi daudz vienkārši ļoti labu, cienījamu un talantīgu cilvēku. Daudzi no viņiem ir mani draugi. Šausmīga izjūta.
Es nezinu, kā viņi sevi pierunā – kam ticēt, ko nepamanīt, kādas pogas sevī jānospiež un kā jāaizspiež deguns. Nezinu. Te mana fantāzija bloķējas. Jo, tagad to grūti iedomāties, bet pēdējos gadus divdesmit, kopš sāku teātrī strādāt par režisoru, tur bija absolūta brīvība… vismaz teātrī. Tāda valstī agrāk nebija redzēta.
Mans tēvs piedzima 1925. gadā un nomira 1987. gadā, viņš visu dzīvi nodzīvoja pie padomju varas, nekā cita nebija. Un viņš pat tajos apstākļos darīja visu, lai būtu brīvs, lai nebūtu vergs. Darīja, cik spēja.
Tāpēc man nez kādēļ liekas, ka, ja es būtu atgriezies... – bet tādas domas mani apmeklē katru dienu –, tad tā pirmkārt būtu nodevība attiecībā pret viņu.
Pavasarī jūs atnācāt uz mūsu Nacionālo teātri un savācāt komandu būtībā no nepazīstamiem cilvēkiem. Kā tas ir?
Esmu pie tā jau pieradis. Nedomāju, ka tā ir kāda pozitīva īpašība. Tas ir mans darbs… (smejas.) Bet kā gan citādi? Es citādi nesākšu mēģināt. Viņi divus mēģinājumus bija neatraisīti, es droši vien arī. Tagad, es nebaidīšos šī vārda, – un tas nav atkarīgs no tā, kāda būs izrāde, tā varbūt kādam nepatiks vai man nepatiks, tās visas ir diezgan riskantas lietas, – es tik ļoti kaifoju no atmosfēras, kāda mums tagad ir grupā! Ak, tā ir vienkārši burvīga!
Horeogrāfe Anna Abaļihina stāstīja, ka uz mēģinājumiem cenšas atnākt pat tie, kuri izrādē nepiedalās. Bet jūs ielaižat, ja? Tāpat kā kādreiz jūsu tēvs?
Jā. Un kas? Protams.
Bet zināt, kad jūs pirms vairākiem gadiem atbraucāt un vadījāt meistarklasi Kultūras akadēmijā, Māra Ķimele, ar kuru man ir brīnišķīgas attiecības, aizvēra durvis man deguna priekšā.
Un neielaida?
Nē.
Nu, tā ir Māra. (smejas.) Tur neko nevar darīt. Vispār es vienmēr ielaižu. Amerikā pie mums – turklāt mēs esam Laboratorija un nav tādu apstākļu kā šeit, Nacionālajā teātrī –, saspiežas tik daudz cilvēku, ka man pat nāk smiekli. Un ir patīkami. Aktieru paziņas, paziņu paziņas… Viņi jau vairs nejautā, drīkst vai ne. Viņi zina, ka es teikšu "drīkst". Manuprāt, viņi nāk atmosfēras dēļ. Nezinu, ko viņi saprot no tā, kas notiek, bet to nav iespējams imitēt, šo atmosfēru, kad visiem ir labi citam ar citu, kad visi joko.
Jūs savā Laboratorijā Ņujorkā iestudējāt "Oņeginu", Klaipēdā – "Fragmentu" pēc "Trim māsām", "Kostiks" – tas ir Konstantīns Trepļevs no "Kaijas"… Bet vispār – vai ir nemūsdienīgi autori? Nē, ne tā... – vai ir darbi, pie kuriem jūs tagad neķertos, jo būtu pārāk daudz jāskaidro, bet tas neder?
Tādu darbu ir ļoti daudz un tagad pat vairāk, nekā gribētos. Kad strādāju Maskavā, tur nebija šīs izjūtas – ka tevi nesapratīs un neatnāks. Tātad kaut kāda publika tevi var nesaprast un neatnākt, pilsēta taču ir milzīga. Ja saliek kopā visas mūsu izpārdotās izrādes, tie būs vienas mājas iedzīvotāji (smejas), nu labi, divu trīs, un ne vairāk. Es nepārspīlēju cilvēku skaitu, kam tas patīk, bet tie bija domubiedri, es taisīju viņiem un pat neaizdomājos par to, ka viņiem kaut ko vajag skaidrot. Bet te gan saistībā ar laiku, gan saistībā ar dažādām valstīm, kurās strādāju, es sāku aizdomāties. Cilvēki taču vienkārši var nezināt materiālu. Nesaprast spēli ar to. Ja ieviesīšu "Trīs māsās" ceturto māsu, krievu publika jutīs "novatorismu"., bet amerikāņu publika var nejust! Un ja nu pēkšņi māsas patiešām ir četras? (smejas.) Vai, teiksim, viņu tēvs ir dzīvs? Amerikāņiem varbūt tas ir normāli, bet krievu skatītājiem – ne. Krievijas [skatītājiem]. Maskaviešiem katrā gadījumā. Viņi zina, ka "tēvs miris pirms gada, bet tu tagad esi baltā kleitā un smejies". Nu, es tagad pārspīlēju, protams… Taču kaut kas ir jāzina. Tāpēc šis "kaut kas" ir jāpārbauda. Man – diemžēl. Jo tā ir papildu kontrole, caur kuru jāizlaiž visas savas domas un izgudrojumi.
Lai kam arī tu to netaisītu – Dievam Tam Kungam, vēsturei, vienalga publika, kas šodien ir zālē, ir pavadone gan uz turieni, gan turieni. Tāpēc tai ir viss jāsaprot.
Labi, bet vai ir jālasa "Pīters Pens" tādēļ, lai saprastu izrādi Nacionālajā teātrī?
Bet jūs neesat lasījusi? Nu… jāzina, ka tā ir bērnu pasaka. Varbūt pietiks.
Es bērnībā "Pīteru Penu" neesmu lasījusi un arī bērniem neesmu lasījusi, bet tagad pie tā ķēros un ieraudzīju, ka pirmā frāze sasaucas ar anonsu teātra tīmekļa vietnē.
Es neesmu lasījis anonsu teātra tīmekļa vietnē.
Tas skan tā: "Atceros, kad biju mazs, es nemanīju, ka es augu. Viss šķita pašsaprotami. Un tad reiz uz ielas…" Bet Džeimsam Berijam grāmatā: "Visi bērni, izņemot vienu, kļūst pieauguši. Viņi ātri uzzina, ka kļūs pieauguši, un Vendija to uzzināja šādi."
Ā, jā. To es kādreiz esmu teicis. Es atceros.
Jūs savulaik bijāt iecerējis "Pīteru Penu" iestudēt Maskavā…
Jā, mēs to sākām darīt teātrī "Sovremeņņik", kad tur vēl bija Vitja Rižakovs ar saviem lieliskajiem studentiem, kurus viņš bija paņēmis teātrī, – gribēja reanimēt nedaudz iesūnojušo "Sovremeņņik" ar šīm jaunajām asinīm… Taču – viss, dabūjām pa mici…
Un jūs atnācāt uz Nacionālo teātri ar gatavu ieceri?
Nu, jā. Bet kā jūs domājāt, kā tas notiek?
Es nezinu. Domāju, ka dažādi mēdz būt.
Nu, mēdz būt dažādi, protams, bet iedomājieties – jums priekšā ir kokmateriāli un jāuzbūvē kuģis. Lūk, jums iedod cirvi un saka: "Sākam." Ko jūs darīsiet? Jums taču jābūt iecerei, kādu kuģi gribat uzbūvēt? Ko jūs darīsiet un kā, no kāda koka korpuss, pakaļgals, masti? Kaut kādam plānam jums jābūt, kura dēļ esat sapulcinājusi cilvēkus sev apkārt?
Bet aktieri, kas ir aktieri šajā būvniecībā? Vai viņi kopā ar jums izstrādā plānu ar visām niansēm, vai viņi drīzāk ir kokmateriāli?
Nē, klausieties. Jāuzliek punkti uz "i". Aktieri neizdomā plānu. Nekad. Tas nav viņu darbs. Ne šajā ziņā viņi parāda savas spējas. Viņi nav nekādas marionetes un nav kokmateriāli, viņi ir kuģa būvētāji, jo – kurš kā strādās, kāds būs viņa devums kopīgajā vēsturē, kā viņš aptēsīs baļķi, kādu mastu uztaisīs, tāds būs viņa lepnums. Mans Dievs, cilvēks taisa mastu! Cik lielisku mastu tu esi uztaisījis! Tā taču ir vesela māksla – uztaisīt mastu! Lūk, cits uztaisīs, bet viņa masts salūzīs.
Tā ir vesela māksla – uztaisīt vienu vai otru detaļu. Vēl jo vairāk nospēlēt vienu vai otru lomu. Jāmobilizē viss, kas tevī ir, viss talants, nebaidīšos tā teikt. Bet atbilstoši plānam. Kaut kādam plānam. Ja plāna nav, vienu talants aizvedīs pa kreisi, otru – pa labi. Būs pieci masti un neviena pakaļgala. Tas ir kā pajūgs, kurā katrs suns nezina, uz kuru pusi skriet. Pajūgs ir pajūgs, tas virzās uz kādu mērķi, un ir cilvēks… gandrīz vai pateicu "ar pātagu". Nu vispār ar kaut ko tādu… Ar burkānu.
Kāds ar to nav apmierināts. Viņi droši vien domā, ka mēs tagad sāksim taisīt etīdes, sarunāties, nedēļas divas papļāpāsim pie galda, pēc tam viņi kaut ko pamēģinās, mācīsies tekstu… Bet man tam nav ne laika, ne vēlēšanās. Un teksts nav jāmācās. Neskatoties uz to, ka tas galvenokārt mēdz būt mans. Vairākumā gadījumu tas ir mans teksts. Pat ja ņemu klasisko literatūru, es vienalga to kaut kā pārtaisu. Nevajag skatīties papīriņā. Papīriņš kaut kur ir sirdsmieram, un labi. Jāspēlē situācija, un pēc tam teksts atnāks pats, tas pielips šai situācijai. Bet sākumā… tā taču ir etīžu metode, šis satriecošais Staņislavska izgudrojums, vienkārši satriecošais, tas atbrīvo poras kā pēc pirts. Aktiera ķermenis, viņa dvēsele sāk elpot. Viņš to pieņem sevī un saviem vārdiem visu runā. Mums daudzu izrāžu nosaukums ir "Saviem vārdiem". Un bieži tie patiešām nav mani vārdi, bet viņu, aktieru.
Jūs strādājat ar dažādu tautību aktieriem. Vai ir grūti? Interesanti? Vai ir kultūrkodu atšķirība teātra cilvēkiem un skatītājiem? Ko ar to darīt? Un vai vajag darīt?
Vajag to zināt, vajag to saprast. Reizēm mēdz būt bīstami uzkāpt uz sāpīgās vietas. Tātad nevajag kāpt. Vajag uzkāpt līdzās. Vai arī, uzkāpjot uz tās, teikt: tagad es uzkāpšu uz jūsu sāpīgās vietas, drīkst? Paskatīsimies, kas iznāks? Paskatīsimies. No tā var izrādi uztaisīt. Jo ne latvieši, ne amerikāņi, ne arī, kas lai tie būtu, nav vienādi cilvēki. Vienam tā ir sāpīga vieta, otram – vējš, nekas, viņš aizies un nepamanīs. Vienkārši jāpazīst teritorija, kurā tu tagad dzīvo vai kurā tu tagad liec šo bērniņu. Un kaut kur ir risks, bet kaut kur labāk nevajag.
Amerikā, atvainojiet, – vieglāk ir salīdzināt nevis ar jums, bet ar Ameriku, jo tā tagad ir tālu (smaida), – dažām lietām ne tikai nevajag pieskarties, tām nedrīkst pieskarties. Vienkārši nedrīkst. Jūs nevarat iedomāties: es kādreiz atbraucu no Amerikas un mēs teātrī un institūtā smejoties apspriedām, kādi mēs Maskavā esam brīvi cilvēki. Šajā ziņā. Kamēr spalvainā roka arī tam nepieķērās.
Bet no kurienes, kā jūs domājat, radusies šī amerikāņu ierobežojumu sistēma? Drošības apsvērumu dēļ – lai no dzirksteles neiedegtos liesma? Tādēļ, ka ikviens var izvilkt pistoli un izšaut? Puritāniskās morāles dēļ?
Reizēm viena, reizēm otra, reizēm trešā iemesla dēļ. Bet vispār tā ir milzīga sistēma un, dzīvojot tur, kad kaitina ļoti daudzas lietas, kuras man šķiet pārmērīgas, saproti, ka šie ierobežojumi ir tādēļ, lai nebūtu sprādziena. Jo tiklīdz kaut ko atļausi, tā kuģis var sasvērties un tajā sasmelsies ūdens. Milzīgs valsts iedzīvotāju skaits, ar milzīgu daudzumu tautību, kultūru… Šī sistēma, kas reizēm iziet no ierindas, ir kaut kas ļoti prasmīgs, pārdomāts, ļauj noturēt kuģi uz ūdens. Viņus par to ļoti cieni.
Un šeit, [Latvijā], arī ir tēmas, vienkārši ļoti asas. Izrādās. Lai gan man tas ir joks, tikai joks. Nestāstīšu, neskatieties uz mani tā. Taču, lūk, vakar atnāca jūsu mīļotā un mana mīļotā Māra Ķimele: ak, cik lieliski, un šis ir lieliski, un tas, bet šo epizodi vienkārši izņem, viņa ļoti stingri saka. Nu, apmēram tā, kā jūs neielaida. Nevis "varbūt izņemt?", bet vienkārši "izņem. Tu ko, gribi, lai runātu tikai par to?" Es saku: "Nu, Māra, es taču gribēju to un to…"
"Ko tu gribēji, tā ir tava personiskā darīšana. Runās tikai par to. Tev to vajag?" Es padomāju – man to nevajag. Izņēmu. Vai kļuvis sliktāk? Mazdrusciņ sliktāk. Mazdrusciņ. Man ir žēl. Jo tas bija mans humors. Īsās biksītēs. Bet tā, lai ar šī humora karogu spertos uz priekšu, – pasarg’, Dievs. Es ceru, ka tur vēl kaut kas ir bez šī humora.
Vai traģiskā dzīves apstākļu maiņa ir mainījusi jūs kā režisoru?
Tādā formulējumā – nezinu, ko varu atbildēt. Tas skan ar pārāk lielu patosu… Taču zinu, ka… Es jūtu… Es visu laiku par to domāju un atbildi nezinu. Bet es saprotu, ka šis laiks prasa savu formu… Kaut ko nesenu es skatījos – ā, savu filmu skatījos, kuru pabeidzu divas dienas pirms aizbraukšanas no Krievijas pirms diviem gadiem…
"Viss normāli" ("Все нормально")?
"Viss normāli". Un es to reizēm rādu draugiem, un pēdējo reizi es to skatījos un domāju: cik interesanti – tā ir pirmskara filma. Lūk – pirmskara. Lai gan tajā daudz kas – pat pārāk – ir burtiski šodiena, bet pats stils… Lūk, šis stils – pēc katastrofas – tam jābūt kaut kādam citādam. Vai mazliet citādam.
Un "Pīters Pens"… Ļoti gribētos, – lai gan es to sāku teātrī "Sovremmeņik" pirms kara, – lai tagad tas neizskatītos kā "pirmskara darbs", bet sistu pa šodienas nerviem. Lai jūs atnāktu un nedomātu: "Ā, viņš to sāka vēl tad, nu, tur vēl viss mierīgi, viņš vēl dzīvoja brīvā valstī… vai domāja, ka dzīvo brīvā valstī, tāpēc…" Lai nebūtu ēdiens, kas izņemts no ledusskapja un pasildīts. Nē. Lūk, no tā gribējās izvairīties.
Lasot jūsu grāmatu "Kurss", mani jau pirmajā lappusē, kur ir uzskaitīti noteikumi studentiem, piesaistīja punkts par to, ka bez analīzes teātra cilvēks nedrīkst ne lasīt, ne staigāt, ne ēst, ne elpot, citādi pasauli nesapratīs un nekas no viņa neiznāks. Vai kaut kas vispār ir palicis jūsu dzīvē bez analīzes, Dmitrij?
Ļoti reti momenti. Un tad… Nē, es no tā neciešu. Ja es skatos kaut kādas izrādes un pēkšņi visu aizmirstu – tā ļoti reti, bet gadās –, un es domāju: "Dariet ar mani vienkārši, ko gribat, tikai neejiet projām no skatuves, es gribu būt ar jums ilgi…" (smejas.) Bet tā ir laime. Un laimes brīžos šis skaitītājs pārtrauc darboties. Jo laime – tas vispār cilvēkam ir pietiekami. Nevajag neko vairāk. Taču, lai uzkonstruētu laimi, – bet mans darbs ir laimes konstruēšana, lai jūs būtu laimīgi, skatoties manas izrādes –, ir jāzina konstrukcija. Visu laiku ar to jānodarbojas. Nu, kā ar vingrošanu, nezinu. Muskuļi paši neskries. Tur arī ir muskuļi.
Vai esat kļuvis maigāks pret saviem varoņiem vai kritiskāks? Bet pret aktieriem, teātra cilvēkiem?
Esmu kļuvis maigāks pret aktieriem, kuri gribēja atnākt un mēģināt. Mēs tagad ar Čulpanu Hamatovu esam sākuši vienu izrādi – mums daudzas reizes neiznāca, un, lūk, beidzot esam sākuši, man pat bail, ka kaut ko nepiesaucu, un Maksims Suhanovs no Berlīnes atbrauca uz pirmo mēģinājumu bloku.
Mēģinājumi nav katru dienu, jo esmu aizņemts ar "Pīteru Penu". Un katru reizi, kad viņš atnāk uz mēģinājumu, es domāju – ak, kungs, šis lielais, brīnišķīgais cilvēks, aktieris, kuram ir tāds noslēpumains talants, zvērisks un maigs, lūk, viņš iesēdās savā mašīnā un iesēdināja tajā sievu un divus bērnus, un atbrauca šurp, un dzīvo šeit, lai trīs vai četras stundas, un arī ne katru dienu… Un tā visi, kuri atnāk, lai šīs pasakas radītu un konstruētu, reizēm ierobežojot savas intereses un samierinoties ar to, ka viņiem jādara tas, ko viņiem saka, – tā, protams ir... nu, vienkārši pateicība. Agrāk, kad man bija kompānija Maskavā, Laboratorija, mani brīnišķīgie, jaukie, mīļie cilvēki, lai es izjustu tieši pateicību viņiem, ka viņi atnākuši uz mēģinājumu?! Tādu jūtu man nebija.
Kādreiz, un ne tik sen, taču šķiet, it kā pirms simt gadiem, mēs gaidījām jūsu dzimšanas dienu oktobrī, jo jūs atzīmējāt dzimšanas dienu ar pirmizrādēm. Vai šī ieraža ir palikusi?
Tpu, tpu, tpu. Amerikā mēs katru reizi 10. oktobrī spēlējam pirmizrādi. Jau divas reizes tā ir bijis.
