Visu nedēļu pirms aktiera simtās jubilejas – no 18. līdz 23. jūlijam – Radioteātra laikā skanēs iestudējumi, kuros piedalījies Jānis Kubilis, kā arī saruna no Latvijas Radio arhīva ar pašu aktieri.
Erudīts ar stāju
"Kad es atnācu uz teātri, Kubilim vēl nebija 40 gadu. Es nerunāšu par Kubili kā par aktieri, tas jau ir tik daudz runāts, jā, izcils aktieris, fantastisks cilvēks, gudrs, erudīts, bet es gribu teikt, ka jau tad viņš bija fantastisks erudīts ar stāju – gan morālu, gan fizisku. Es tā padomāju, kas viņu atšķir, kāpēc visi saka – oo, nu Kubilis, jā.. Tā tiešām ir stāja," pauda Zemdega.
Aktrise uzsvēra, ka nekad nav redzējusi Jāni Kubili skrienam, steidzamies vai kavējam – viņš vienmēr ir gājis ļoti cēli, turējis staltu augumu, vienmēr bijis solīdi apģērbies.
"Tad man jādomā, vai tas ir iedzimts? Jā, noteikti, bet es domāju, ka viņš arī pats ir būvējis sevi šādā veidā, jo jūs noteikti būsiet pamanījuši, ka viņš ir ļoti sabiedrisks, ļoti laipns, atsaucīgs, bet vienmēr ir kaut kāda robeža, kaut kāda siena, kurai tu nevari cauri izsisties. Viņš ir ar ļoti lielu pašcieņu, un viņam ir svarīgi, ko par viņu domā. Viņš nevēlas šo ilūziju lauzt," vērtēja Zemdega.
Pirms 30 gadiem bija daudzas runas, dažādi minējumi par to, kāpēc aktieris no teātra aizgāja it kā pašā plaukumā, un visu patiesību noteikti neuzzinās neviens, bet Zemdegai šķiet, ka daļēji tas bijis tamdēļ, ka Kubilis vēlējies palikt atmiņā skatītājiem un arī pats sev kā viņa labākā versija.
"Viņš ne par vienu milimetru nevēlējās savu latiņu nolaist.
Es pieņemu, ka viņš juta, ka diez vai viņš tajā kalnā kāps vēl augstāk, un tikai palikt kalnā galā – to viņš nevēlējās. Kas cits atliek? Būtu jākāpj lejā," vērtēja aktrise.
Zemdega uzsvēra, ka, runājot par Jāni Kubili, pienāktos teikt, ka viņš savas lomas nevis spēlēja, bet dzīvoja.
"Mēs esam stipri daudz bijuši partneros. Ar to pašu "Trešo vārdu" bija kāds mēnesis apmēram, kad mēs braukājām pa laukiem un spēlējām jeb dzīvojām. Tad cilvēks atklājas dažāds, un man gribas teikt, ka Kubilim ir ārkārtīga goda un pienākuma izjūta un ka viņa vārdi saskan ar darbiem, kas nemaz nav bieži," viņa norādīja.
Nebēdnīgais Neretas puika
Uldis Dumpis ar Jāni Kubili iepazinās nedaudz vēlāk, taču gana daudz abi kopā spēlējuši izrādēs un gana ilgi dzīvojuši kopā vienā teātrī.
"Kubilis jau tāpat kā daudzi aktieri, kuriem nākas spēlēt varoņus, ļoti, ļoti priecīgi atdzīvojās tajos komiskajos tēlos un tādās, varētu teikt teātra žargonā – rakstura lomās. Tur bija arī tā nebēdnība un tas, ka viņam acis iedzirkstījās uz visādām dumjībām. Gribot negribot tādas lietas jau notiek, spēlējot komiskas lomas. Es atceros "Skrandaiņus un augstmaņus", kur mēs kopā spēlējām, nu tur jau vienmēr kaut kādas mazas dumībiņas notika," sprieda Dumpis.
Viņš atzina, ka Kubilis teātrī spēlējis ļoti daudz lielu un skaistu lomu, taču ar lielu baudu spēlējis arī tādus personāžus, kas varbūt nemaz nebija tie cēlākie.
"Kaut vai tā bēdīgi slavenā izrāde "Redzēt jūru", kuru noņēma pēc kādām 10 izrādēm. Kubilis tur spēlēja, un viņam tā loma no sākuma, man liekas, nepatika, bet beigās viņš ar lielu zafti viņu spēlēja. Viņš bija Lapiņš, kurš Sibīrijā kļuvis par Lapinu. Tur bija tas slavenais teiciens: "Redzi, nu, stulbeni, nezini vairs Gulbeni! Biji Lapiņš, paliki par Lapinu!" Viņš ar lielu baudu to spēlēja. Tāpat es atceros, ar kādu prieku viņš spēlēja Fičūru "Liliomā". Lieliski, vai ne?
Tā ka es saku, tas nebēdnīgais Neretas puika, kas tur bija, no tā jau tu nevari aiziet, tas jau tur apakšā bija, lai gan viņš vienmēr staigāja ļoti solīdi ģērbies, ar šlipsi un tā, un tiešām arī es neesmu redzējis viņu skrienam," vērtēja Dumpis.
Noslēgts, bet dzīvām acīm
Uldis Anže savukārt teātrī ienāca tad, kad Kubilis jau sevī perināja vai pat jau bija pieņēmis lēmumu, ka dosies prom.
"Man tiešām ir bijis liels gods un laime, atbraucot uz Rīgu no Gulbenes, beidzot Gulbenes 1. vidusskolu, jau pirmajā kursā ienākt Latvijas Nacionālajā teātrī un spēlēt Jāņa Kubiļa sulaini Džefriju, melnādainu sulaini, ar tādiem grandiem kā Jānis Kubilis, Alfrēds Jaunušans, Kārlis Sebris, Velta Līne un Elza Radziņa.
Pirmie iespaidi par Jāni Kubili? Nu, ļoti noslēgts, ļoti rezervēts, ar padomiem neuzmācās, bet ļoti galants, pieklājīgs un brīnišķīgs partneris ar dzīvām acīm," atminējās Anže.
Tie bijuši pirmie iespaidi, kādi viņam palikuši atmiņā par Jāni Kubili pat vēl pēc 30 gadiem, bet arī tas mazais, īsais mirklis, spēlējot kopā ar Kubili, ir viennozīmīgi atstājis iespaidu.
"Jebkurš cilvēks, ar kuru es esmu saticies, ar kuru ir saticies arī Jānis Kubilis, mums kaut ko dod. Arī uz skatuves tie ir brīnišķīgi mirkļi un katrreiz savādāki. Es pāršķirstīju Lilijas Dzenes grāmatu par Jāni Kubili, un es ļoti nopriecājos, ieraugot tur kaut ko ļoti tuvu arī sev, kas mazliet kliedē manus priekšstatus par Jāni Kubili kā par tādu nesatricināmu, ar taisnu muguru, pareizu. Reiz, mēģinot pie [Alfreda Amtmaņa] Briedīša kādā padomju lugā, kur viņiem ar Jaunušanu bija jāspēlē divi fašisti, vienā no ģenerālmēģinājumiem Fredis ir apsmējies, un abi divi esot sākuši smieties. Tas apsmiešanās vīruss piemīt ļoti daudziem aktieriem, ne visiem tiesa gan, bet es tā nopriecājos, jo man šis vīruss arī ļoti piemīt," stāstīja Anže.
Tie, viņaprāt, ir jaukākie un dzīvākie brīži uz skatuves un mēģinājumos, kad notiek kaut kas neplānots un nesamākslots, un pat pieredzējuši aktieri pēkšņi iesmejas vai klusām notrauc kādu asaru.
