Viņš ir ievērojams un tautā mīlēts latviešu aktieris, pazīstams ar savu darbu Latvijas teātros un filmās. Pirms četriem gadiem viņš zaudēja redzi, un nedz ārsti, nedz viņš pats nevar izskaidrot, kāpēc tas noticis. Šis notikums būtiski ietekmēja viņa dzīvi un karjeru, tomēr aktieris nezaudē optimismu un turpina radoši darboties, kāpjot uz skatuves.
Nebija šaubu, ka jākļūst par aktieri
Stāstot par savu bērnību, Plēpis atklāja, ka ir pateicīgs gan savai omītei, kas bērnībā viņu uzaudzinājusi, gan vecākiem, kas caurām dienām nenogurstoši strādāja.
"Paps ar mammu strādāja. Es apbrīnoju – viņi cēlās četros, piecos. Mamma cēlās četros no rīta un gāja strādāt, paps cēlās piecos no rīta un gāja strādāt. Faktiski mūs uzaudzināja omīte, un tāpēc es esmu viņai pateicīgs, bet par visu, kas manā dzīvē ir bijis, es esmu pateicīgs saviem vecākiem," stāstīja Plēpis.
Viņa mamma strādāja operā par statisti – cilvēku, kas nedzied un nedejo, bet masu skatos vienkārši aizpilda lielo operas skatuvi. "Tajā laikā, kad mamma strādāja operā par statisti, es biju viņas vēderā. Tātad es, būdams mammas miesās, jau biju uz skatuves. Šoreiz uz operas skatuves.
Varbūt no turienes man ir šī vēlēšanās… Es ļoti apzināti gāju uz to, ka es noteikti savu dzīvi saistīšu ar teātri," atklāja Plēpis.
Aktieris atzinās, ka reizēm pats par sevi nedaudz brīnās – no kurienes viņam jaunībā bija tāda pārliecība par izvēlēto ceļu, ka ne uz mirkli nepiezagās nekādas šaubas par to, par ko viņam jākļūst.
"Es jutu, ka mani vienkārši kāds vada. Mani vada apzināti pa to ceļu, pa kuru man jāiet. Ļoti laimīgi tā arī sagadījās, ka man netraucēja pat dienests armijā. Man netraucēja absolūti. Es pēc dienesta tajā pašā vasarā jau biju Jaunatnes teātra kursā ieskaitīts," atcerējās Plēpis.
Paldies saka teātrim un Teātra fakultātei
Joprojām Plēpis sevi sauc par veiksmīgu cilvēku, jo viņam apkārt ir mīļi ģimenes locekļi – gan savi bērni un mazbērni, gan brālis, māsa, viņu bērni un bērnu bērni.
"Faktiski pat neesot man tuvumā, jo katrs jau tagad dzīvo citā Rīgas malā, es vienmēr jūtos drošs, ka viņi man ir un viņi jebkurā brīdī man palīdz, cik nu viņu spēkos tas ir iespējams.
Bet izrādās, ka man nemaz tik daudz palīdzēt nevajag, par ko jāsaka paldies Teātra fakultātei, kurā ļoti daudz ko iemācās," stāstīja Plēpis.
Viņš gribētu, kaut pēc iespējas vairāk jauniešu vēlētos un censtos kļūt par teātra aktieriem, jo, mācoties Teātra fakultātē un strādājot pie lomām, aktieri ļoti daudz analizē un, gribot negribot, izzina ārkārtīgi daudz par cilvēku raksturu.
"Līdz ar to vēl šodien, līdz šai baltai dienai, es jūtos ļoti brīvi, jo es varu momentā noteikt cilvēka raksturu, cilvēka vājības –īpašības pēc viņa balss intonācijas. To momentā var saprast, vai cilvēks melo vai runā patiesību. Tas ir, tikai pateicoties teātrim un Teātra fakultātei," pauda Plēpis.
Viņš atklāja, ka ir gandarīts par to, ka dzīvē viņam līdzās ir bijuši brīnišķīgi skolotāji un kolēģi – gan kino, gan televīzijā, gan radio. "Tā ir liela laime, ja tev blakus ir cilvēki, ar kuriem tu vari nepiespiesti, brīvi sastrādāties," Plēpis atzina.
Ārsti nevarēja palīdzēt
Plēpis savā mūžā aizvadījis ievērojamu un ļoti veiksmīgu karjeru, aizsniedzot daudzu skatītāju sirdis un prātus gan caur teātra skatuvi, gan televīziju un radio, taču pirms četriem gadiem viņš zaudēja redzi, un nedz ārsti, nedz viņš pats nevar izskaidrot, kāpēc īsti tas noticis.
"Starp citu, es ļoti ilgi par to domāju – par šo izaicinājumu. Varbūt, ka tas ir pārbaudījums. Neteiksim – grēku izpirkšana, nerunāsim ar tik augstām frāzēm, bet varbūt tas ir vienkārši kārtējais pārbaudījums," pauda Plēpis.
Redzi aktieris zaudēja pēkšņi. Sākotnēji viņš juta diskomfortu vienā acī un devās pie ārsta, kurš izrakstīja acu pilienus, bet tad vienā rītā pēkšņi nodzisa abas acis.
"Es vienkārši no rīta pamodos un sapratu, ka neredzu. [Pirms tam par to] nekas neliecināja, nekas. Tad, kā lai pasaka, bija jāsāk pielāgoties.
Protams, tur man jāsaka paldies savai jaunākajai meitai Viktorijai, kas mani izvadāja pie visiem ārstiem, cik vien iespējams," stāstīja Plēpis.
Diemžēl neviens no ārstiem vairs nevarēja neko līdzēt, jo izrādījās, ka Plēpim ir atmiris redzes nervs.
"Man ir atmiris redzes nervs. Nu nervu atjaunot var tikai Dievs. Ir ārsti, kas cenšas, bet nu laikam tas pašreiz ir ļoti, ļoti sarežģīti. Visā savā radošajā mūžā, kamēr es biju uz skatuves, es par daudz izliku savus nervus. Varbūt vajadzēja mazliet piesargāt sevi. Man bija daudzas brīnišķīgas izrādes, un es ļoti labi atceros, ka bija izrādes, pēc kurām es vispār pusstundu sēdēju grimētavā pie spoguļa un nevarēju rokas pakustināt, jo es biju tā pārguris pēc tās izrādes. Es domāju, ka tas noteikti zināmā mērā atstāja kaut kādu iespaidu uz veselību," atzina Plēpis.
Visgrūtākā dzīves loma
Aktierim nācās samierināties ar to, ka viņš vairs neredzēs. Tomēr to, ko citi uztvertu kā dzīves lielāko nelaimi, Plēpis uztver kā kārtējo dzīves lomu, kas jāspēlē. Tiesa, tā ir visgrūtākā viņa dzīves loma, bet aktieris to ir pieņēmis un turpina strādāt un aktīvi darboties.
"Paldies Dievam, ka man ir brīnišķīgi draugi. Pirmkārt, jau mana brīnišķīgā jaunākā meita Viktorija palīdzēja man noorganizēt koncertus. Pat šādā stāvoklī, jūs iedomājieties, mēs noorganizējām koncertus, kuri visi apbrīnojamā kārtā tika izpārdoti," stāstīja Plēpis.
Visi septiņi organizētie koncerti tika izpārdoti, bet skatītāji turpina pieprasīt vēl, un Plēpis atklāja, ka, iespējams, uz rudens pusi koncertus varētu pat atkārtot.
"Paldies Dievam, notiek kaut kāda darbība, man nav jāsēž, nav jāvaid. Mēs ar mazmeitu pat tikām aicināti Latvijas Radio ierunāt un iedziedāt dziesmiņas bērnu vakara pasaciņām. Es runāju vakara pasaciņas, un mēs kopā ar mazmeitu Mariju dziesmiņas iedziedājām.
Vārdu sakot, paldies Dievam, ka ir darbs un ir, ko darīt. Pagaidām ir, ko darīt, un es ceru, ka arī turpmāk būs. Tas rada tādu mieru," skaidroja Plēpis.
Vislielāko paldies Plēpis saka savai ģimenei. Pateicoties tās atbalstam, viņam ir drošības sajūta, ka viņš nav viens.
"Es sapņoju un lūdzu Dievu tikai par saviem bērniem un mazbērniem, lai viņi būtu veseli. Man liekas, ka tas ir vienīgais, ko es varu pašreiz darīt – vienkārši lūgt Dievu. Ne man vienam ir šādi veselības traucējumi, ne man vienam. Līdz ar to es nevaru teikt: vai man dieniņ, cik man ir grūti. Citiem ir vēl grūtāk. Katrā gadījumā sevi ir jātur rokās, un varbūt tiešām mana profesija ir tā, kas man dzīvē visvairāk palīdz. Palīdz organizēties, orientēties, palīdz saprast otru cilvēku un pazīt, kurš ir kurš. Tas ir ļoti daudz," pauda Plēpis.
