"Kā tev klājas, Vari?"
Režisora Vara Braslas skatuves ceļš
Filma "Kā tev klājas, Vari?" dokumentē režisora Vara Braslas izrādes "Es neesmu klaviernieks" mēģinājumus un pirmizrādi Valmieras Drāmas teātrī.
Varis Brasla ir izlēmis, ka "Es neesmu klaviernieks" būs viņa pēdējā izrāde. Lugu ir uzrakstījis režisora senais domubiedrs Alvis Lapiņš, un tā vēsta par komponista Emīla Dārziņa dzīvi un plaģiāta skandālu. Notiek izrādes mēģinājumi, Varis Brasla kopā ar aktieriem Mārtiņu Meieru (Emīls Dārziņš), Diānu Kristu Stafecku, Ievu Puķi, Krišjāni Salmiņu, Tālivaldi Lasmani un citiem uzmanīgi taustās pēc lomu kodola. Savus negaidītus akcentus stāstā saliek Covid-19 pandēmija. Mēģinājumu process mijas ar Braslas un Lapiņa sarunām režisora un viņa sievas, aktrises Vizmas Kalmes mājās.
Varis Brasla ir izlēmis, ka "Es neesmu klaviernieks" būs viņa pēdējā izrāde. Lugu ir uzrakstījis režisora senais domubiedrs Alvis Lapiņš, un tā vēsta par komponista Emīla Dārziņa dzīvi un plaģiāta skandālu. Notiek izrādes mēģinājumi, Varis Brasla kopā ar aktieriem Mārtiņu Meieru (Emīls Dārziņš), Diānu Kristu Stafecku, Ievu Puķi, Krišjāni Salmiņu, Tālivaldi Lasmani un citiem uzmanīgi taustās pēc lomu kodola. Savus negaidītus akcentus stāstā saliek Covid-19 pandēmija. Mēģinājumu process mijas ar Braslas un Lapiņa sarunām režisora un viņa sievas, aktrises Vizmas Kalmes mājās.
No visām tām pīckām
Valmieras Drāmas teātra direktore Evita Sniedze par režisoru Vari Braslu
Mēnesi pirms kara
Tieši mēnesi pirms kara – 2022. gada 24. janvārī – notika pirmizrāde Vara Braslas pēdējam jauniestudējumam Valmieras teātrī "Es neesmu klaviernieks" – ilgi lolotam sapnim kopā ar vairākiem saviem cīņu un domubiedriem izstāstīt stāstu par komponistu Emīlu Dārziņu. Kopā ar scenāristu Alvi Lapiņu, ar kuru sadarbībā radītas izcilas, pat leģendāras kinofilmas un asprātīgas teātra izrādes, ar aktieri Mārtiņu Meieru, kurš bijis gan viņa Emīls "Berlīnes zēnos", Lukāšs "Šveikā", Artūrs Skuja "Klaidoņa lūgšanā", Cimzas Jānis "Lattia" un daudzi citi, ar komponistu Emīlu Zilbertu, kura mūzika pavadījusi lielāko daļu Vara pēdējos gados tapušās izrādes un kurš bijis uz skatuves kā tēla alter ego pie klavierēm gan "Trīs draugos", gan šajā izrādē – kā Emīls Dārziņš. Un kopā ar savu Vizmu un teātrī sev uzticīgajiem.
Varis kā džentlmenis, pusaudža gadu kaislīgs sportists dažādos sporta veidos, un cilvēks, kas pārvalda sporta terminoloģiju un redz dzelžainās sakarības, novērtējis savus spēkus, kā visi lielie sportisti ilgi gatavojās šim iznācienam, un tas nebija ne viegli, ne nesāpīgi.
Lienes Laviņas inspirētā filma, ko realizē Latvijas Televīzija, piecu mēnešu laikā pa daļai fiksē to, kas notika ikdienā Zaļajā ielā, ceļā uz Valmieru, mazu daļu no stresa un radošās enerģijas, kas ļauj piedzīvot notikumu tāpēc, ka blakus ir cilvēki, kas grib un ir gatavi mīlēt, kopā strādājot, paši daudz un aktīvi piedaloties izrādes radīšanā. Šis nofiksētais laiks ir arī stāsts par Valmieras teātra kārtējo rekonstrukciju, kas, aizsākusies kā siltināšana un vides pieejamības veicināšana, pārvērties ilgstošā pārbūvē ar pamatīgām pamatu stiprināšanām un visu komunikāciju tīklu maiņām. Izrādes tapšanas laikā 2021. gada rudenī tiek nojaukts teātra korpuss pie lielās zāles, atstājot Apaļo zāli kā mazu mākslas radīšanas salu, tieši tāpat kā reiz 1993. gadā tāda sala bija Mazā zāle. Par laimi, tajā brīdī Varis tāpat kā citi vēl nezināja, ka šī būs kārtējā "Valsts nekustamo īpašumu" neveiksme rūpēs par saviem nekustamajiem īpašumiem, un fiziskais aukstums, kas Vara pirmizrādes laikā valdīja Lielajā zālē, nākamajā rudenī jau būs visā teātrī. 2022. gada janvārī visi tikai devās ierastā labirintā – no teātra administratīvās ēkas caur Lielās zāles skatītāju rindām, aiz kurām jau nojaukta ārējā siena un skaidrās ziemas naktīs skatuvi apspīd mēness.
Vērša zvaigznājs
Pēc vairākiem pārliktiem pirmajiem mēģinājumiem gan dramaturģijas ilgās un rūpīgās tapšanas, gan Covid-19 plosīšanās dēļ izrādes "Es neesmu klaviernieks" mēģinājumi klātienē sākās cerīgajā 2021. gada septembra sākumā, kad Covid-19 bija vēl vasaras režīmā un ļāva plānot tikties. Tad nāca lokdauns, neziņa, un pirmizrāde notika īstā pandēmijas ierobežojumu laikā, ar maskām skatītājiem izrādē, aktieriem un darbiniekiem mēģinājumu starplaikos, ar brīdinājuma šāvieniem gaisā, ka kāds varētu izkrist no ierindas. Un tas arī notika – dažas dienas pirms pirmizrādes vienai no aktrisēm diemžēl bija pozitīvs Covid-19 tests. Bija jādomā rezerves variants ar dublantu – par laimi, zvaigznes sakrita un Varis dabūja to, ko gribēja – no dekrēta atvaļinājuma tika izsaukta Elīna Hanzena, kura ar dzelžainu profesionalitāti ielēca Marijas lomā, un pirmizrāde notika. Tādi teātra likumi – un Brasla, ilgus gadus pavadījis režisora un dažus gadus Valmieras teātra mākslinieciskā vadītāja statusā (1995–2000), pats to zina, jo izrādes teātrī atceļ tikai tad, ja tiešām neko nevar darīt, jo, kamēr var – tikmēr strīdoties tiek meklēts īstais aktieris, kurš to ne tikai var izdarīt, bet kuru režisors redz tajā lomā, pat dublanta statusā. Šajā gadījumā – to, ko Varis redz. Jo vispār viņš ir dzimis Vērša zvaigznājā, un pats to labi zina.
Latvietība un cilvēcība
Un vēl "Es neesmu klaviernieks" ir Braslas reveranss lielajiem latviešiem un saknēm, kas viņam vienmēr ir rūpējušas, jo latvietība un cilvēcība ir viņa pamatpostulāts teātrī un kino. Viņš studējis izrādes par Jāni Cimzi, un, iegūstot Gunāra Janovska absolūto uzticību, veidojis stāstus par latvietību trimdā. Un pats jau visa šī sava laika gaitā arī kļuvis par lielo latvieti, bez kura nav iedomājams latviešu kino un daļa teātra. Tagad, klausoties, kā Varis pirms diviem gadiem sarunā ar Rīgas 2. ģimnāzijas skolnieci Annu Sofiju bezkaislīgi stāsta par savu dzīvi, aizbildinoties, ka neatceras pusi no personu vārdiem, bet uzburot ainu pēc ainas gan vizuāli, gan faktoloģiski (un neaizmirst ne nieka), var nojaust, kas palicis nepateikts un kas tik daudz pateikts viņa mākslā.
Viņš saka – "Es varbūt par sīku stāstu, bet citādāk es nemāku" –, un tas arī raksturo Vari – teātra izrādēs kā kino iet tuvplānā, noslīpējot detaļu, jo, iespējams, tieši tas paliks atmiņā no viņa radītā stāsta.
Kā viņa stāstā – par vectēvu, kurš nodzīvojis 94 gadus, pārdzīvojis četras sievas, nolicis karoti burtiskā nozīmē pie galda, par zirgu Bucīti, kurš atveda ziemā vectēvu mājās pēc ielūšanas ledū. Par otru vectēvu poli, kurš gulēja zārkā ar tik garām ūsām, ka tās kārās pāri zārka malai. Par Stūrīškundzi ar izšūto ugunskrustu, kas jāslēpj no bolševikiem (tā viņus izrunā Varis), par vācu gūstekņiem, ko mammīte pažēlojusi, pametot viņiem kūpinātu zivju galvas, riskējot ar nokļūšanu cietumā, par skolotāju Stepiņu, kurš Rīgas 6. vidusskolā stāvēja un krita par saviem audzēkņiem.
Viņam visu mūžu apkārt ir bijuši gaiši cilvēki, un Varis to ir novērtējis, varbūt tāpēc viņa izvēlētā dramaturģija – tad, kad drīkstēja izvēlēties, – ir bijusi latvietības, cilvēcības un sakņu apzināšanas stāsti savu domubiedru Janovska un Lapiņa versijās. Arī citu domubiedru Remarka, Hašeka, Hemingveja skaudrajos un asprātīgajos pasaules skatījumos par cilvēcības saglabāšanas spēju vistraģiskākajos dzīves mirkļos. Tam pa vidu mākslinieciskā vadītāja pienākuma diktēti darbi rūpēs par kasi ar komēdijām un traģikomēdijām. Un daudz kas cits.
Vara pirmā atnākšana uz Valmieru, lai iestudētu diplomdarbu, bija vienīgais iespējamais variants tikt darbā teātrī studiju laikā (1959–62) no Latvijas kultūraprites izkritušam teatrālim – jo Rīgas teātros neko viņam nepiedāvāja, savukārt tēta paziņas Nikolaja Mūrnieka piedāvātais izrāžu vadītāja darbs Liepājas teātrī (kur Brasla bija pavadījis savus bērnības gadus un kur viņam pat bijis krēsls zālē), "pat ar maniem mazvērtības kompleksiem" (tā saka Varis) nelikās pieņemams, jo "tā gribējās darīt pašam, ka deg".
Viņam visu mūžu apkārt ir bijuši gaiši cilvēki, un Varis to ir novērtējis, varbūt tāpēc viņa izvēlētā dramaturģija – tad, kad drīkstēja izvēlēties, – ir bijusi latvietības, cilvēcības un sakņu apzināšanas stāsti savu domubiedru Janovska un Lapiņa versijās. Arī citu domubiedru Remarka, Hašeka, Hemingveja skaudrajos un asprātīgajos pasaules skatījumos par cilvēcības saglabāšanas spēju vistraģiskākajos dzīves mirkļos. Tam pa vidu mākslinieciskā vadītāja pienākuma diktēti darbi rūpēs par kasi ar komēdijām un traģikomēdijām. Un daudz kas cits.
Vara pirmā atnākšana uz Valmieru, lai iestudētu diplomdarbu, bija vienīgais iespējamais variants tikt darbā teātrī studiju laikā (1959–62) no Latvijas kultūraprites izkritušam teatrālim – jo Rīgas teātros neko viņam nepiedāvāja, savukārt tēta paziņas Nikolaja Mūrnieka piedāvātais izrāžu vadītāja darbs Liepājas teātrī (kur Brasla bija pavadījis savus bērnības gadus un kur viņam pat bijis krēsls zālē), "pat ar maniem mazvērtības kompleksiem" (tā saka Varis) nelikās pieņemams, jo "tā gribējās darīt pašam, ka deg".
Varis neslēpj, ka, tikai pateicoties tēta paziņam no Jelgavas teātra laika – Pēterim Lūcim, kurš viņu sauca tēva vārdā – par Žanīti, viņam tika atvēlēts veidot diplomdarbu Valmieras teātrī. Kad viņš ar teātra un kino režijas diplomu kā Lūča palīgs bija nosēdējis pietiekamu laiku viņam blakus, tapa arī nākamās četras izrādes. Ļeņingradas Teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūtu beigušam jaunam režisoram, kurš vēl nesen skatījies Georgija Tovstonogova izrāžu ģenerālmēģinājumus un Ļenfilmā bijis klāt kādas no lielās filmas tapšanām, nokļūšana provincē, kā viņš pats saka – "ūķītī" – ir pilna izmisuma. Bet tieši te, studējot sistēmas diktētos darbus, viņš dabū savas aukstās un karstās dušas par to, ko nozīmē darbs ar dažādu skolu un paaudžu aktieriem un skatuvi.
Vara Braslas otrā atnākšana uz Valmieru (kopš 1991) – ir glābiņš viņam pašam pēc Rīgas Kinostudijas panīkuma un pilnīgi noteikti – glābiņš Valmieras teātrim, kuram bija jāmeklē jauna elpa pēc Pētera Lūča aiziešanas un ieilgušās teātra rekonstrukcijas, un tapa dzirkstošā komēdija "Krustmāte no Brazīlijas" un Gunara Janovska "Sola" un "Izdedži".
Vara Braslas otrā atnākšana uz Valmieru (kopš 1991) – ir glābiņš viņam pašam pēc Rīgas Kinostudijas panīkuma un pilnīgi noteikti – glābiņš Valmieras teātrim, kuram bija jāmeklē jauna elpa pēc Pētera Lūča aiziešanas un ieilgušās teātra rekonstrukcijas, un tapa dzirkstošā komēdija "Krustmāte no Brazīlijas" un Gunara Janovska "Sola" un "Izdedži".
Skaitļos: 61 gadā, no kuriem liela daļa pavadīta Valmieras teātrī, tapušas 44 izrādes.
Kino, kino, kino
Pēc 1965. gada Valmieras teātra perioda sākās Vara kino laiks – no režisora asistenta "Noktirnē", pēc desmit gadiem – jau kā režisoram "Ezera sonātei" (1976) līdz "Vectēvam, kas bīstamāks par datoru" (2017). Viņam ir bijusi superkomanda – operatori, montāža un visi pārējie, viņam ir 16 filmas kā režisoram un 10 filmas kā otrajam režisoram. Viņam un viņa filmām ir pieci "Lielie Kristapi" un dažādu valstu un Ministru kabinetu, un citādas prēmijas. Un tautas mīlestība. Savukārt par Braslas aktieru mīlestībām nav noslēpumu – Astrīda Kairiša, Dace Eversa, Uldis Dumpis, tagad Mārtiņš Meiers, bērni, ar kuriem viņš tiek galā rotaļājoties, un vēl daudzi citi. Zem katras no izrādēm un filmām ir emocijas, ko zina tikai katrs izrādē iesaistītais, veiksmes un neveiksmes, dusmas un prieks, jaunas virsotnes kādam no aktieriem, komponistiem, scenogrāfiem vai kostīmu māksliniekiem, operatoriem un Vara paša ticība un spīts. Mēs pazīstam to visu. Tāpat kā Vara aso, reizēm nekomplimentējošo humoru, īpašo krekšķi, kino kadrēšanas paņēmienus izrādēs, mīluļus, domubiedrus un skeptiķus. Un skatītājus, kuri Vara Braslas izrādēs gaida un saņem ko atpazīstamu un tuvu.
Manas paaudzes kritiķi par Vara izrādēm atzīst: "Kaut kas tajā Braslas izrāžu rokrakstā ir tāds, kas vienmēr nostrādā, pat reizēm nevar noformulēt – kāpēc, jo tik parastas tās šķiet." Varbūt kompliments par parastiem stāstiem ir labākais, ko saņemt 21. gadsimta vērtību sajukuma laikā.
Tētis un mammīte
Ir divi cilvēki, kuru būšana teātrī un līdzās tam, dziedot Teodora Reitera vadītā korī vai spēlējot sākumā mazas lomiņas, nenovēršami ietekmēja Vara tiekšanos uz mākslas pasauli, konkrēti režiju – jo viņa tētis Žanis un mammīte Valija, saprecējušies reiz Liepājā, Vidusceļa ielā, kur tikai uz pusnakti akceptēt līgavu ieradies tēta tētis polis Bredovskis, zināja, ka vienalga kā, bet būs mākslā. No Mihaila Čehova Latvju dramatiskā ansambļa līdz Liepājas teātrim un pēc tam Rīgai vairākos piegājienos. Tētis bija sapņotājs un apņēma ne to sievu, ko bija noskatījis tēvs, un tas viss beidzās ar to, ka 1940. gadā Vara tētis Žanis Bredovskis pārgāja citā uzvārdā – mātes puses radu uzvārdā – Brasla.
"No visām tām pīckām veidojas tas galaprodukts – labs vai slikts, to es nezinu, un, tā kā bērnībā es daudz esmu bijis viens, tā škunste manī ir iesēdusies", tagad atceras Varis.
Un tā nu tas notika – no Vara pirmās režisētās izrādes "Kunga jaunā cepure" ar papīra lellēm un odekolona pudelītes melno korķīti kā kunga cepuri vecāku guļamistabā kādā brīvdienu rītā Stabu ielā 108, Rīgā 20. gadsimta vidū, līdz "Es neesmu klaviernieks" Lāčplēša ielā 4, Valmierā 21. gadsimta divdesmitajos gados. Vara dzīvē tēta un mammītes darbs un būšana kultūras vidē radīja mūžīgu labdabīgu pazīšanos, kas palīdzēja Varim visos laikos.
Varis par saviem vecākiem runā ar ārkārtīgu mīlestību, gan stāstot par savu gaišo bērnību un mammītes rūpēm, gan tēta pazušanu 1941. gadā kara pirmajās dienās, aizbraucot uz Minsku komandējumā no Radio, par tēta būšanu boļševiku armijā kā sanitāram līdz viņa atnākšanai mājās pēc četriem gadiem, kad klauvējiens pie durvīm un mammas noģībšana iespiežas atmiņā neizdzēšami. Arī stāstot par brīdi, kad 1954. gadā pēkšņi apstājas tēta sirds, un Varis, kuram bija tikai 15 gadi, Daugavas malā sāka pīpēt. Un slēpa savu pīpēšanu no mammītes, lai nesāpinātu viņu, līdz brīdim, kad mammīte pieķēra, un tad abi kopā smēķēja Prīmu. To pīpēšanu viņš nav atmetis vēl šodien, viņa krekšķis tikai nervozējot kļūst garāks un ilgāks, bet vispār – Vizma ir atļāvusi pīpēt pat Zaļās ielas virtuvē, un arī teātra direktorei nācies reizēm piekāpties, kad tuvojās pirmizrāde, un smēķēšana zālē mēģinājumu laikā pilnīgi noteikti palīdzēja domāt.
Un vēl viņam ir Vizma Kalme, kura pirmoreiz bija satikta Ļeņingradas institūta trepēs. Varis ir viņas liktenis, viņš ir viņas režisors un draugs, un, visticamāk, ētisku iemeslu dēļ viņai Braslas izrādēs un filmās lielākoties tiek tikai mazas, spilgtas epizodes (izņēmums ir vienīgā izrāde ar veltījumu Vizmai 1974. gadā Valmierā) – pēdējos gados visvairāk ārstu, aprūpētāju, slimnieku vai klusu draugu lomas. Tādas, kas galvenajam varonim dod nemanāmas klātbūtnes un izpratnes, un drauga sajūtu. Viņa vienkārši ir blakus tāpat kā savam dzīves galvenajam varonim Varim. Vizmas un Vara ilgā un dabiskā savienība nemaz nav tik raksturīga mākslas videi, jo tam klāt abu bohēma un domas, un esamība ārpus mājas. Taču Vizmas klātbūtne un rūpes ir ļāvušas Varim saglabāt džentlmenisku mieru par gadiem, kas neatvairāmi nāk ar visu tam piederošo, viņu abu humora izjūta ir ļāvusi tikt pāri dzīves rūgtumiem un svinēt dzīvi ar lidojumiem sapņos un īstenībā.
Un vēl viņam ir Vizma Kalme, kura pirmoreiz bija satikta Ļeņingradas institūta trepēs. Varis ir viņas liktenis, viņš ir viņas režisors un draugs, un, visticamāk, ētisku iemeslu dēļ viņai Braslas izrādēs un filmās lielākoties tiek tikai mazas, spilgtas epizodes (izņēmums ir vienīgā izrāde ar veltījumu Vizmai 1974. gadā Valmierā) – pēdējos gados visvairāk ārstu, aprūpētāju, slimnieku vai klusu draugu lomas. Tādas, kas galvenajam varonim dod nemanāmas klātbūtnes un izpratnes, un drauga sajūtu. Viņa vienkārši ir blakus tāpat kā savam dzīves galvenajam varonim Varim. Vizmas un Vara ilgā un dabiskā savienība nemaz nav tik raksturīga mākslas videi, jo tam klāt abu bohēma un domas, un esamība ārpus mājas. Taču Vizmas klātbūtne un rūpes ir ļāvušas Varim saglabāt džentlmenisku mieru par gadiem, kas neatvairāmi nāk ar visu tam piederošo, viņu abu humora izjūta ir ļāvusi tikt pāri dzīves rūgtumiem un svinēt dzīvi ar lidojumiem sapņos un īstenībā.
Režisors un dramaturgs
Ar Vari Braslu un Alvi Lapiņu sarunājas Henrieta Verhoustinska
Domubiedri – režisors Varis Brasla un dramaturgs, scenārists Alvis Lapiņš – kopā radījuši daudzas atzinību guvušas izrādes un tautā iemīļotas filmas. Arī iestudējumam, ar kuru Varis Brasla lēmis likt punktu teātra režijai, lugu uzrakstījis Alvis Lapiņš. Filmas "Kā tev klājas, Vari?" uzņemšanas laikā abi mākslinieki sarunā atskatās uz aizejošo laiku un dalās atmiņās par kopā ieto radošo ceļu.
Ētika, cieņa un pārmantojamība
Parunāsim par ētiku teātrī un kino. Vai ir kaut kādi nosacījumi, kritēriji, ētiskais zelta standarts, kas būtu jāievēro, strādājot skatuves un kino jomā?
Varis Brasla: Valmieras teātrī bija Ņina Leimane, ļoti laba aktrise ar šerpu raksturu. Kad viņa redzēja, ka kāds, vienalga, kas tas ar nebūtu, iet pāri skatuvei ielas kurpēs – tad bija tāds sprādziens. Bet viņa varēja daudz ko atļauties tāpēc, ka viņa pati bija... Viņai, kaut arī bija [maza] loma, kur izrādes beigās jāpasaka "Palieciet sveiki", viņa vienalga nāca pusstundu pirms jeb stundu pirms izrādes, gatavojās. Viņa pati šo ētisko turēja stingri un varēja prasīt to no citiem. Manuprāt, tāda lieta ir ļoti nepieciešama, bet ne jau pārspīlētā veidā. Kaut kāds šis iekšējais kodekss, man liekas, ir ļoti nepieciešams gan cilvēku attiecībās, gan arī uzvedībā. Kaut vai tā uzruna "tu", kad atnāk kaut kāds, tikko beidzis, un uzreiz pāriet uz "tu", kaut gan tā ir tāda forma, tas amerikāniskais nāk iekšā.
Voldemāram Pūcem bija tas teiciens (bet viņš nav nekāds oriģinālais), ka nevajag šņabi dzert baznīcā un Dievu lūgt krogā. Tāpat, teiksim, mēģinājumu zāle teātrī tā nav vieta, kur ēst savas pusdienas. To izjūtu vajadzētu atgādināt un nevis audzināt, bet jaunajiem rādīt piemēru. Kā vajag pateikt ''labdien'' un ienākt telpā. Liepājā gatavoju to kursu, kas tagad jau ir, tā teikt, Liepājas teātra pamats. Un tajā laikā mēs gatavojamies filmai "Atvari". Ivars Lūsis tai laikā Liepājā bija tur vadonis, aizbraucām uz Klaipēdu, un ieejot es uzreiz jutu... ne tāpēc, ka tie studentiņi piecēlās, kad ienāk vecāks cilvēks, svešs cilvēks, bet, ka viņi nebija atnākuši, tā teikt, dvēseliski kaut kādās kalošās.
Galvenais, es domāju par to, ka tās paaudžu maiņas… Es ļoti augstu vērtēju Eduardu Pāvulu, viņš stāstīja, un tas ir arī iemūžināts, kā viņš stāstīja, kā viņš kā students stāvējis tai Dailītē un skatījies, kā vecais Miķelītis jeb [Arveds] Mihelsons, jeb Rutku tēvs tur kaut ko darījis – viņš veselu etīdi izstāsta, ko tas Miķelītis tur ir darījis. Un tā ir tā lielākā augstskola. Uz to ne visi jaunie ir sagatavoti, ka tā ir jāskatās, kaut arī tev liekas, ka tas vecais knapi dzird vai redz. To bagāžu – lai ir tā pārmantojamība, lai būtu tāda organiska.
Varis Brasla: Valmieras teātrī bija Ņina Leimane, ļoti laba aktrise ar šerpu raksturu. Kad viņa redzēja, ka kāds, vienalga, kas tas ar nebūtu, iet pāri skatuvei ielas kurpēs – tad bija tāds sprādziens. Bet viņa varēja daudz ko atļauties tāpēc, ka viņa pati bija... Viņai, kaut arī bija [maza] loma, kur izrādes beigās jāpasaka "Palieciet sveiki", viņa vienalga nāca pusstundu pirms jeb stundu pirms izrādes, gatavojās. Viņa pati šo ētisko turēja stingri un varēja prasīt to no citiem. Manuprāt, tāda lieta ir ļoti nepieciešama, bet ne jau pārspīlētā veidā. Kaut kāds šis iekšējais kodekss, man liekas, ir ļoti nepieciešams gan cilvēku attiecībās, gan arī uzvedībā. Kaut vai tā uzruna "tu", kad atnāk kaut kāds, tikko beidzis, un uzreiz pāriet uz "tu", kaut gan tā ir tāda forma, tas amerikāniskais nāk iekšā.
Voldemāram Pūcem bija tas teiciens (bet viņš nav nekāds oriģinālais), ka nevajag šņabi dzert baznīcā un Dievu lūgt krogā. Tāpat, teiksim, mēģinājumu zāle teātrī tā nav vieta, kur ēst savas pusdienas. To izjūtu vajadzētu atgādināt un nevis audzināt, bet jaunajiem rādīt piemēru. Kā vajag pateikt ''labdien'' un ienākt telpā. Liepājā gatavoju to kursu, kas tagad jau ir, tā teikt, Liepājas teātra pamats. Un tajā laikā mēs gatavojamies filmai "Atvari". Ivars Lūsis tai laikā Liepājā bija tur vadonis, aizbraucām uz Klaipēdu, un ieejot es uzreiz jutu... ne tāpēc, ka tie studentiņi piecēlās, kad ienāk vecāks cilvēks, svešs cilvēks, bet, ka viņi nebija atnākuši, tā teikt, dvēseliski kaut kādās kalošās.
Galvenais, es domāju par to, ka tās paaudžu maiņas… Es ļoti augstu vērtēju Eduardu Pāvulu, viņš stāstīja, un tas ir arī iemūžināts, kā viņš stāstīja, kā viņš kā students stāvējis tai Dailītē un skatījies, kā vecais Miķelītis jeb [Arveds] Mihelsons, jeb Rutku tēvs tur kaut ko darījis – viņš veselu etīdi izstāsta, ko tas Miķelītis tur ir darījis. Un tā ir tā lielākā augstskola. Uz to ne visi jaunie ir sagatavoti, ka tā ir jāskatās, kaut arī tev liekas, ka tas vecais knapi dzird vai redz. To bagāžu – lai ir tā pārmantojamība, lai būtu tāda organiska.
Šī pārmantojamība ne tikai teātrī, bet vispār tā ir ļoti svēta lieta. Tā ir arī daudzējādā ziņā ētika, ko var ļoti viegli pazaudēt un nonākt pie tādas šausmīgas vienkāršības.
Es neesmu tā dziļi domājis par šo, bet man liekas, tur ir viena lieta, un ķinītī līdzīgi. Tagad, kad ir tur studija, tur studija tur studija un viss ņigu ņegu, man tas ritms ir par strauju. Bet vecajam kuģim, kas saucās Rīgas Kinostudija, bija viena brīnišķīga lieta. Kad zem tā jumta, kur bija tie 1000 cilvēku, atnāca tāds kaut kāds puišelis, kas grib būt par operatoru, ja viņu pieņēma darbā, viņu nolika pārnēsāt kastītes, tad vēl varbūt par rubli viņam ļauj pārnest statīvu no vienas vietas uz otru, un pamazām... Un tad viņš tika skolā un atnāca atpakaļ, nevis uz nākotni. Tā ir tā vecā... Kad bija meistari un tie mācekļi. Es domāju, tagad puse Latvijas jauniešu pašreiz ir režisori ar dokumentiem, jā, bet nevar četrus, piecus gadus pabūt augstskolā un no tās iet uz uzņemšanas laukumu. Tāpēc, ka uzņemšanas laukums ir viena ļoti sarežģīta lieta, ir jābūt sagatavotam ar kaut ko.
Ar ko jūs sākāt?
Varis Brasla: Kino es sāku ar 8 aktieriem, bet man tad jau bija tā teātra skola, man bija diploms. Es biju lepns, tur bija rakstīts "dramatiskā teātra un kino režisors", bet kino es tur nekā daudz nemācēju. Bet vienkārši, manuprāt, ir pārāk viegla šī barjera. Uz šo sarežģīto lietu, tā taču ir ļoti sarežģīta lieta, kaut rakstniekiem ir vieglāk (skats uz Alvi). Sēdi un raksti.
Alvis Lapiņš: Par ētiku gan teātrī, gan kino. Tas bija 1988. gadā. Bijām Altajā ar [Aloiza] Brenča "Veco jūrnieku ligzdu". Tur apstākļi nebija tie labākie, bet nu viss ar visām mokām ir uzfilmēts. Un nevar dabūt biļetes, nevarēja tikt prom no tā Altaja. Bet beigu beigās tomēr [Gunārs] Cilinskis pieslēdz savus sakarus, [Lilita] Ozoliņa savu šarmu un Brenčs var dabūt iespēju operatora asistentu ar [filmu] bundžām aizsūtīt nedēļu ātrāk uz Rīgu, lai attīsta un redz – vai ir vai nav. Nu tā viņi aizbrauc. Tagad paiet tā nedēļa, vēl vairāk, divas nedēļas mēs tur nomuļļājāmies, tagad ierodamies lidostā. Milicijas vīrs nāk pretī. Viņš saka: "Nu beidzot, te kaut kāds šitāds, viņš saka, ka esot no kino, kino taisot." Izved diezgan bēdīgā skatā no tā būra operatora asistentu.
Ar ko jūs sākāt?
Varis Brasla: Kino es sāku ar 8 aktieriem, bet man tad jau bija tā teātra skola, man bija diploms. Es biju lepns, tur bija rakstīts "dramatiskā teātra un kino režisors", bet kino es tur nekā daudz nemācēju. Bet vienkārši, manuprāt, ir pārāk viegla šī barjera. Uz šo sarežģīto lietu, tā taču ir ļoti sarežģīta lieta, kaut rakstniekiem ir vieglāk (skats uz Alvi). Sēdi un raksti.
Alvis Lapiņš: Par ētiku gan teātrī, gan kino. Tas bija 1988. gadā. Bijām Altajā ar [Aloiza] Brenča "Veco jūrnieku ligzdu". Tur apstākļi nebija tie labākie, bet nu viss ar visām mokām ir uzfilmēts. Un nevar dabūt biļetes, nevarēja tikt prom no tā Altaja. Bet beigu beigās tomēr [Gunārs] Cilinskis pieslēdz savus sakarus, [Lilita] Ozoliņa savu šarmu un Brenčs var dabūt iespēju operatora asistentu ar [filmu] bundžām aizsūtīt nedēļu ātrāk uz Rīgu, lai attīsta un redz – vai ir vai nav. Nu tā viņi aizbrauc. Tagad paiet tā nedēļa, vēl vairāk, divas nedēļas mēs tur nomuļļājāmies, tagad ierodamies lidostā. Milicijas vīrs nāk pretī. Viņš saka: "Nu beidzot, te kaut kāds šitāds, viņš saka, ka esot no kino, kino taisot." Izved diezgan bēdīgā skatā no tā būra operatora asistentu.
Tai brīdī vajadzēja redzēt Brenča seju, jo viņš saprata, ka mēs būsim ātrāk Rīgā nekā tās bundžas ar filmu.
Nākotne atkarīga no tām filmu bundžām. Tagad viņš prasa, kur tad ir bundžas. Cilvēks nevar īsti pateikt, kur. Un tad tas milicis saka: "Šitie laikam ir jūsu toverīši, ja?" Jā, tas ir mūsu. Zinot Aļiku un visu to situāciju, ka varbūt viss, kas uzfilmēts, nekas nav, kā toreiz teica, carapina (skrāpējums) un viss pagalam... Viņš, cepuri nost, teica "jā, jā". "Bet ko darīt ar šo te? To, ko savācām neadekvātā stāvoklī?" Aļiks saka: "Tas ir viens cienījams aktieris, tā viņam ir gadījies, mēs paši tiksim galā." Un to filmu paņēma, un tai brīdī asistents sāk raudāt. Jo viņš bija gaidījis noteikti visu ko... Nu ne jau ka nositīs, bet nu vismaz... Aļikam nevajadzēja mācīt stiprākus vārdus lietot. Bet šis gājiens – nu tā ir ētika. Pēc tam viņš viņu, jā, mācīja dzīvot, teiksim tā. Tāda Brenča portreta skice.
Varis Brasla: Par ētiku, atceries, "Noktirnei" augšā, kad mums bija tur skaudri apstākļi Tjanšana kalnos, guļbūvīte tāda, kur mēs dzīvojām, vairākos stāvos gulējām. Jākurina visa nakts. Bleķa krāsniņa, lai nenosaltu. Bija dzelzs likumi, tādi ir, visi kopā tur dzīvo. Ik pa divām vai četrām stundām cēla augšā pa kārtai, kad dežurēja pie krāsniņas, un gāja visādi tādi nerakstīti likumi, kas izveidojās. Bija arī kaut kāda ēšana, krājumi, tai starpā kondensētais piens, bundžiņas tādas stāvēja. Un viens no gaismoņiem, tāds spēcīgs puisis, bija dežūras laikā vienu bundžu paņēmis un notiesājis. Nu, var saprast. Un tad bija tāda biedru tiesa. Tas bija smagi, bet tas veidojas pilnīgi, tā teikt, iz dzīlēm un pilnīgi dabīgi. Nav neviens prokurors augšā, kā viss tas notiek šeit. Tieši tā raksta to uzvedības kodeksu tādos apstākļos.
Alvis Lapiņš: Jo nebija jau ko ēst, bija tāda situācija. Bija tie vietējie, kas bija kā nolīgti, ka viņi vedīs pusdienas. Dažādu iemeslu dēļ tās pusdienas bieži vien palika neatvestas... nebija viņu vienkārši.
Varis Brasla: Par ētiku, atceries, "Noktirnei" augšā, kad mums bija tur skaudri apstākļi Tjanšana kalnos, guļbūvīte tāda, kur mēs dzīvojām, vairākos stāvos gulējām. Jākurina visa nakts. Bleķa krāsniņa, lai nenosaltu. Bija dzelzs likumi, tādi ir, visi kopā tur dzīvo. Ik pa divām vai četrām stundām cēla augšā pa kārtai, kad dežurēja pie krāsniņas, un gāja visādi tādi nerakstīti likumi, kas izveidojās. Bija arī kaut kāda ēšana, krājumi, tai starpā kondensētais piens, bundžiņas tādas stāvēja. Un viens no gaismoņiem, tāds spēcīgs puisis, bija dežūras laikā vienu bundžu paņēmis un notiesājis. Nu, var saprast. Un tad bija tāda biedru tiesa. Tas bija smagi, bet tas veidojas pilnīgi, tā teikt, iz dzīlēm un pilnīgi dabīgi. Nav neviens prokurors augšā, kā viss tas notiek šeit. Tieši tā raksta to uzvedības kodeksu tādos apstākļos.
Alvis Lapiņš: Jo nebija jau ko ēst, bija tāda situācija. Bija tie vietējie, kas bija kā nolīgti, ka viņi vedīs pusdienas. Dažādu iemeslu dēļ tās pusdienas bieži vien palika neatvestas... nebija viņu vienkārši.
Vai hierarhija teātrī un kino ir svarīga? Vai ir svarīgi, ka režisors ir galvenais, ka viņam ir galavārds un tur nevar būt baigās diskusijas?
Varis Brasla: Tas ir no apstākļiem, bet arī no raksturiem. Zinu kolēģus, kas, teiksim, [dara] tā un tikai tā – viņš ir izdomājis, sazīmējis un tā, un tikai tā. Bet es esmu no tiem, kam, ja gaismotājs saka "Vari, klausies, te man liekas..." Tas nenozīmē, ka es paklausu, bet es ieklausos noteikti.
Varis Brasla: Tas ir no apstākļiem, bet arī no raksturiem. Zinu kolēģus, kas, teiksim, [dara] tā un tikai tā – viņš ir izdomājis, sazīmējis un tā, un tikai tā. Bet es esmu no tiem, kam, ja gaismotājs saka "Vari, klausies, te man liekas..." Tas nenozīmē, ka es paklausu, bet es ieklausos noteikti.
Bet galarezultātā, grozi kā gribi, par sliktu filmu vai sliktu izrādi pirmām kārtām jau giljotinē režisoru.
Tātad tomēr vienam ir jābūt tam, kas pasaka pēdējo vārdu, bet nu tad būtiskās lietās, bet nevis krikumos, sīkumos. Beigu beigās vienam ir jāpasaka tas galavārds, kad ir kaut kādas kritiskas situācijas. Ir jāfilmē, un līst lietus. Pēc scenārija uzrakstīts, ka spīd saule un bērni lasa zemenes. Ir viens, kas pasaka: "Nē, šodien mēs nefilmējam, gaidīsim rīt sauli." Vai saka: "Darīsim tā, lasīsim zemenes lietū, bet tad filmēsim citādi." Bet tur jābūt vienam. Nevar būt tāda kolektīva atbildība, kas noved grāvī.
Vai jūs vairāk izbaudāt mēģinājumu procesu vai gaidāt rezultātu?
Varis Brasla: Man ķinī patīk, tas pievelk, ka tagad mēs sanākam kopā, šodien ir tas mazais gabaliņš, un mēs urķējamies, urbjamies, mēģinām, mēģinām, uzfilmējam, un te viņš ir. Teātrī – urbies, urbies, beidzam mēģinājumu, o, labi gāja, rīt palaižam to otrreiz, un viss brūk un jūk. Ar to kino ir it kā pateicīgāk un vieglāk. Teātrī šī nenoturība tāda – viss kaut kas var būt, ja, laikapstākļi, kovids. Bet savukārt tai teātrī atkal tas, ka tāda izrāde, kur spēlē Henrieta, teiksim, galveno lomu, nekad nebūs divas vienādas izrādes. Kad ir tas dzīvais moments. Tā ka es tā viennozīmīgi nevaru atbildēt.
Vai jūs vairāk izbaudāt mēģinājumu procesu vai gaidāt rezultātu?
Varis Brasla: Man ķinī patīk, tas pievelk, ka tagad mēs sanākam kopā, šodien ir tas mazais gabaliņš, un mēs urķējamies, urbjamies, mēģinām, mēģinām, uzfilmējam, un te viņš ir. Teātrī – urbies, urbies, beidzam mēģinājumu, o, labi gāja, rīt palaižam to otrreiz, un viss brūk un jūk. Ar to kino ir it kā pateicīgāk un vieglāk. Teātrī šī nenoturība tāda – viss kaut kas var būt, ja, laikapstākļi, kovids. Bet savukārt tai teātrī atkal tas, ka tāda izrāde, kur spēlē Henrieta, teiksim, galveno lomu, nekad nebūs divas vienādas izrādes. Kad ir tas dzīvais moments. Tā ka es tā viennozīmīgi nevaru atbildēt.
Aktieri un viņu "šķīvji"
Kas pa šiem gadiem ir mainījies aktierspēlē? 1965. gadā jūs strādājāt "Noktirnē"...
Varis Brasla: To var vērtēt, ja iet atpakaļ hronoloģijā pa lielākiem posmiem. No pirmdienas līdz sestdienai to nevar notvert. Runa ir vairāk par formu, ne pēc būtības, pēc satura. Profesija ir tā pati. Ļoti šodien klibo [aktieru] tehnika, tieši skolā tehnikas apguve – balss, ķermenis, dikcija, ļoti klibo. Ar to runas tehniku, kas tagad nāk ar gandrīz visiem jaunajiem… Es domāju, klasiskā Nacionālajā teātrī uz skatuves – dibenplānā dialogu vispār nedzird, nesaprot. Tad vajadzētu sist un mērcēt, bet nevis tos bērnus, bet tos skolotājus, jo tas taču ir pamatā, tas ir ļoti liels mīnuss, manuprāt.
Ko jūs visvairāk gaidāt no aktiera, kad jūs pirmoreiz ieraugāt viņu filmēšanas laukumā vai teātrī?
Varis Brasla: Tas ir tāds piņķerīgs jautājums, bet svarīgi, kā cilvēks domā. Cik viņš ir tai brīdī pret tevi pavērts. Cik viņam, teiksim, var īsā sarunā tās smadzeņu gropes saskatīt. Tīra, protams, vizuālā puse, sevišķi tas attiecas uz aktrisēm, bet uz to autori vēršas vairāk (skatās uz Alvi). Viņš parasti tos konkursus kaut kā rīko un tā. Bet tas ir piņķerīgs jautājums, jo var ļoti nokļūdīties, ar bērniem tāpat. Kad meklē bērnu, kad liekas: kur tad tas taču, tas neko nevar. Bet es vairāk esmu vinnējis, mazāk vīlies. Viens no maniem punktiem, kam es paļaujos, ir intuīcija. Tā intuīcija izstrādājusies arī ar gadiem, un ar gadiem arī tās savas intuitīvās kļūdas jau pārzini. Jebkurā gadījumā es uzskatu, ka sevišķi ķinītī, tiešām 75% ir precīza lomu sadale un, protams, scenārijs.
Ko no aktiera sagaida dramaturgs?
Alvis Lapiņš: Ar tiem aktieriem ir viena lieta, ko es esmu noskatījies. Viņi grib izdarīt to, ko viņi ļoti labi prot, kaut ko, ko viņi māk. Tas ir pirmais, ko viņš uzreiz reaģē, rāda un spēlē. Un tad tikai atklājas, vai režisors viņu piežmiegs, lai sāktu darboties arī citi slāņi, kuros iekļūt jau ir daudz grūtāk. Tas prasa tādu lielāku enerģiju un darbu. Bet, ja viņam saka, ka ir ok, tad viņš arī tālāk neiet, viņam pietiek ar to, ko viņš zina, kas vienkārši strādā, ko vajag, lai sāktu smieties vai sāktu raudāt.
Varis Brasla: To var vērtēt, ja iet atpakaļ hronoloģijā pa lielākiem posmiem. No pirmdienas līdz sestdienai to nevar notvert. Runa ir vairāk par formu, ne pēc būtības, pēc satura. Profesija ir tā pati. Ļoti šodien klibo [aktieru] tehnika, tieši skolā tehnikas apguve – balss, ķermenis, dikcija, ļoti klibo. Ar to runas tehniku, kas tagad nāk ar gandrīz visiem jaunajiem… Es domāju, klasiskā Nacionālajā teātrī uz skatuves – dibenplānā dialogu vispār nedzird, nesaprot. Tad vajadzētu sist un mērcēt, bet nevis tos bērnus, bet tos skolotājus, jo tas taču ir pamatā, tas ir ļoti liels mīnuss, manuprāt.
Ko jūs visvairāk gaidāt no aktiera, kad jūs pirmoreiz ieraugāt viņu filmēšanas laukumā vai teātrī?
Varis Brasla: Tas ir tāds piņķerīgs jautājums, bet svarīgi, kā cilvēks domā. Cik viņš ir tai brīdī pret tevi pavērts. Cik viņam, teiksim, var īsā sarunā tās smadzeņu gropes saskatīt. Tīra, protams, vizuālā puse, sevišķi tas attiecas uz aktrisēm, bet uz to autori vēršas vairāk (skatās uz Alvi). Viņš parasti tos konkursus kaut kā rīko un tā. Bet tas ir piņķerīgs jautājums, jo var ļoti nokļūdīties, ar bērniem tāpat. Kad meklē bērnu, kad liekas: kur tad tas taču, tas neko nevar. Bet es vairāk esmu vinnējis, mazāk vīlies. Viens no maniem punktiem, kam es paļaujos, ir intuīcija. Tā intuīcija izstrādājusies arī ar gadiem, un ar gadiem arī tās savas intuitīvās kļūdas jau pārzini. Jebkurā gadījumā es uzskatu, ka sevišķi ķinītī, tiešām 75% ir precīza lomu sadale un, protams, scenārijs.
Ko no aktiera sagaida dramaturgs?
Alvis Lapiņš: Ar tiem aktieriem ir viena lieta, ko es esmu noskatījies. Viņi grib izdarīt to, ko viņi ļoti labi prot, kaut ko, ko viņi māk. Tas ir pirmais, ko viņš uzreiz reaģē, rāda un spēlē. Un tad tikai atklājas, vai režisors viņu piežmiegs, lai sāktu darboties arī citi slāņi, kuros iekļūt jau ir daudz grūtāk. Tas prasa tādu lielāku enerģiju un darbu. Bet, ja viņam saka, ka ir ok, tad viņš arī tālāk neiet, viņam pietiek ar to, ko viņš zina, kas vienkārši strādā, ko vajag, lai sāktu smieties vai sāktu raudāt.
Cik ļoti aktierim ir jābūt gudram un emocionālam kā cilvēkam? Vai jums ir svarīga viņa personība?
Varis Brasla: Vismaz tad, kad es mācījos, pastāvēja viedoklis, ka aktierim nav jābūt gudram, nedod Dievs. Bet domāju, ka tas teiciens atmirst ar laiku. Emocionālam noteikti. Jo ar racionālo, ja tas ņem virsroku, – izrēķinātais, maksimālais rezultāts nevar būt. Var 3/4 auditorijas apmānīt ar tehniku, ar daudzām citām lietām, bet paliek ceturtdaļa, kam līdz šejienei (rāda uz sirdi) nenokļūst. Bet to izsvērt, vai tam aktierim primārais ir emocionālais vai racionālais, to jau nevar neviens aparāts un neviena medicīna. Ideāls ir [abu] savienojums. Piemēram, mums bija fantastisks aktieris Jānis Samauskis Valmierā, par Boņi saukts, un es ar viņu esmu strādājis.
Varis Brasla: Vismaz tad, kad es mācījos, pastāvēja viedoklis, ka aktierim nav jābūt gudram, nedod Dievs. Bet domāju, ka tas teiciens atmirst ar laiku. Emocionālam noteikti. Jo ar racionālo, ja tas ņem virsroku, – izrēķinātais, maksimālais rezultāts nevar būt. Var 3/4 auditorijas apmānīt ar tehniku, ar daudzām citām lietām, bet paliek ceturtdaļa, kam līdz šejienei (rāda uz sirdi) nenokļūst. Bet to izsvērt, vai tam aktierim primārais ir emocionālais vai racionālais, to jau nevar neviens aparāts un neviena medicīna. Ideāls ir [abu] savienojums. Piemēram, mums bija fantastisks aktieris Jānis Samauskis Valmierā, par Boņi saukts, un es ar viņu esmu strādājis.
Man ir sava terminoloģija – viņam ir tas šķīvis, kas pavērsts ir uz augšu. No kurienes viņam brīžam nāca tas rezultāts, es nezinu, bet to atkārtot nevar.
Bet bija brīži, kad Boņa psihiski emocionālais stāvoklis nav līdzsvarā, tad bija katastrofāli brīži. Profesionālā ziņā slikti. Bet tad, kad viņš bija zirgā, – neatkārtojami. Kaut gan kolēģi saka, ka viņš bijis grūts partneris, jo bijis solists, viņš ne visai ir ieklausījies, ieskatījies partnerī. Tur ir pretruna pašā pamatā, jo pamats ir, kad uz skatuves tiem cilvēkiem ir dialogs, tad bez partnera nevar strādāt. Ir vēl daži aktieri, kuriem tas šķīvītis nav loģiski izskaidrojams.
Saka, ka ir universāli aktieri, kas jūt kameru, jūt lielo skatuvi, jūt mikrofonu – intuitīvi, bez lielām analīzēm. Un ir aktieri ar mazliet šaurāku amplitūdu, kas, teiksim, perfekti strādā pie mikrofona un tik perfekti nestrādā uz skatuves. Perfekti strādā, jūt kameru, jūt ar kaut kādu vietu un jūt pat to plānu – tuvais, vidējais – viņš jūt, kā vajag. Piemēram, Astrīdai Kairišai paniskas bailes no tuvplāna, nebija brīnumtehnikas, viņa nevarēja to kameru sejā... Gvido Skulte "Ezera sonātē" bez tā, ka bija brīnišķīgs operators, viņš arī prata tehniku, prata virpot, slīpēt, visu, ko vajag. Un viņam bija tāds transfokators. Kad Astrīdai bija tuvplāns, viņš aizgāja tālu prom mežmalā, nolika savu garo stroķi un filmēja tuvplānu. Astrīda jutās brīnišķīgi.
Tas viss ir ļoti individuāli. Piemēram, [Eduards] Pāvuls, viens no manis visaugstāk vērtētajiem aktieriem, kad es teicu: "Vajag fotoproves uztaisīt," viņš kurnēja: "Aizej tak uz kadru daļu, tur pilns ar manām bildēm." Es saku: "Eidi, man vajag šim gadījumam." Jo, kad es viņu provēju kādai lomai, es uz viņu savādāk skatos, caur to kameru un fotoaparātu. Un arī viņš ir savādāks. Un viņš, rūdītais, kad sēž fotokameras priekšā, es jūtu, ka viņš tomēr nav pilnīgi brīvs, viņš jūt to, tas traucē mazliet. Protams, kad sāk darboties kameras priekšā, tad aiziet, kā vajag. Tā ka tā ir piņķerīga lieta. Kaut kāda pieredze jau ir, bet tā argumentēt un gudri noformulēt daudz lietas es nemāku. Arī, piemēram, Dumpis Uldis, es ļoti augstu vērtēju Dumpi kā aktieri, tā piemērotība (es nerunāju par dramatiskām lomām, tur viss kārtība) komēdijai, gatavība komēdijai, ir ļoti reti aktieriem, latviešiem. Un Dumpis ir numur viens. Jo es uzskatu, ka komēdija ir visgrūtākais žanrs.
Saka, ka ir universāli aktieri, kas jūt kameru, jūt lielo skatuvi, jūt mikrofonu – intuitīvi, bez lielām analīzēm. Un ir aktieri ar mazliet šaurāku amplitūdu, kas, teiksim, perfekti strādā pie mikrofona un tik perfekti nestrādā uz skatuves. Perfekti strādā, jūt kameru, jūt ar kaut kādu vietu un jūt pat to plānu – tuvais, vidējais – viņš jūt, kā vajag. Piemēram, Astrīdai Kairišai paniskas bailes no tuvplāna, nebija brīnumtehnikas, viņa nevarēja to kameru sejā... Gvido Skulte "Ezera sonātē" bez tā, ka bija brīnišķīgs operators, viņš arī prata tehniku, prata virpot, slīpēt, visu, ko vajag. Un viņam bija tāds transfokators. Kad Astrīdai bija tuvplāns, viņš aizgāja tālu prom mežmalā, nolika savu garo stroķi un filmēja tuvplānu. Astrīda jutās brīnišķīgi.
Tas viss ir ļoti individuāli. Piemēram, [Eduards] Pāvuls, viens no manis visaugstāk vērtētajiem aktieriem, kad es teicu: "Vajag fotoproves uztaisīt," viņš kurnēja: "Aizej tak uz kadru daļu, tur pilns ar manām bildēm." Es saku: "Eidi, man vajag šim gadījumam." Jo, kad es viņu provēju kādai lomai, es uz viņu savādāk skatos, caur to kameru un fotoaparātu. Un arī viņš ir savādāks. Un viņš, rūdītais, kad sēž fotokameras priekšā, es jūtu, ka viņš tomēr nav pilnīgi brīvs, viņš jūt to, tas traucē mazliet. Protams, kad sāk darboties kameras priekšā, tad aiziet, kā vajag. Tā ka tā ir piņķerīga lieta. Kaut kāda pieredze jau ir, bet tā argumentēt un gudri noformulēt daudz lietas es nemāku. Arī, piemēram, Dumpis Uldis, es ļoti augstu vērtēju Dumpi kā aktieri, tā piemērotība (es nerunāju par dramatiskām lomām, tur viss kārtība) komēdijai, gatavība komēdijai, ir ļoti reti aktieriem, latviešiem. Un Dumpis ir numur viens. Jo es uzskatu, ka komēdija ir visgrūtākais žanrs.
Kā teātrī un kino attēlot mīlestību tā, lai tai notic arī skatītājs?
Varis Brasla: Tas ir sarežģīts jautājums. Lai būtu normāla temperatūra izrādē, kur tai mīlestībai ir būtiska nozīme (un tādu nav mazums), ir kā zobārstiem, kuri nevar likt vienā mutē zeltu un bleķi – ja saliksi to zeltu un bleķi kopā kadrā vai uz skatuves, tur čiks viens būs. Apmānīt jau var – tā, pa gabalu, bet īpaši jau ķinītī ne. Vienkārša recepte – noliek priekšā briesmoni, un tagad tev viņš jāiemīl, tad meklē, pie kā pieķerties. Pie degungala, auss ļipiņas vai šķība zoba, vienalga, pie kā.
Bet jums ir bijis tā, ka nepakam nesanāk, nav tur tās ķīmijas?
Varis Brasla: Jā. Un tad ir ļoti grūti. Man vienā ķinī bija tā, ka jau ar pirmajiem vārdiem jūt, ka neklapē cilvēkiem. Bet tur paldies partnerim vīrietim, ka viņš saņēma visus savus spēkus un realizēja to. Bet līdz galam tas, ja iedziļinājās tajā, kas notiek uz ekrāna, tas nepārliecina. Pa gabalu – jā. Un tas ir ļoti būtiski – šī cilvēciskā saderība vai nesaderība. Ļoti būtiska.
Alvis Lapiņš: Bet vai tad nav vienkāršāk nomainīt, nevis mocīties?
Varis Brasla: Vismaz tajā situācijā, kurā es biju, tas nebija iespējams. Tā mašinērija jau bija iegriezta, un es biju pārāk zaļš, lai varētu cīnīties ar lielo mašinēriju. Ja es būtu nomainījis aktieri vai aktrisi, domāju, es arī tiktu nomainīts.
Bet to jau var just arī provēs – šo saderību vai nesaderību. Var just, ne vienmēr trāpīt. Un ļoti svarīgs ir dramaturģiskais materiāls.
Alvis Lapiņš: Tas noteikti.
Varis Brasla: Tas ir sarežģīts jautājums. Lai būtu normāla temperatūra izrādē, kur tai mīlestībai ir būtiska nozīme (un tādu nav mazums), ir kā zobārstiem, kuri nevar likt vienā mutē zeltu un bleķi – ja saliksi to zeltu un bleķi kopā kadrā vai uz skatuves, tur čiks viens būs. Apmānīt jau var – tā, pa gabalu, bet īpaši jau ķinītī ne. Vienkārša recepte – noliek priekšā briesmoni, un tagad tev viņš jāiemīl, tad meklē, pie kā pieķerties. Pie degungala, auss ļipiņas vai šķība zoba, vienalga, pie kā.
Bet jums ir bijis tā, ka nepakam nesanāk, nav tur tās ķīmijas?
Varis Brasla: Jā. Un tad ir ļoti grūti. Man vienā ķinī bija tā, ka jau ar pirmajiem vārdiem jūt, ka neklapē cilvēkiem. Bet tur paldies partnerim vīrietim, ka viņš saņēma visus savus spēkus un realizēja to. Bet līdz galam tas, ja iedziļinājās tajā, kas notiek uz ekrāna, tas nepārliecina. Pa gabalu – jā. Un tas ir ļoti būtiski – šī cilvēciskā saderība vai nesaderība. Ļoti būtiska.
Alvis Lapiņš: Bet vai tad nav vienkāršāk nomainīt, nevis mocīties?
Varis Brasla: Vismaz tajā situācijā, kurā es biju, tas nebija iespējams. Tā mašinērija jau bija iegriezta, un es biju pārāk zaļš, lai varētu cīnīties ar lielo mašinēriju. Ja es būtu nomainījis aktieri vai aktrisi, domāju, es arī tiktu nomainīts.
Bet to jau var just arī provēs – šo saderību vai nesaderību. Var just, ne vienmēr trāpīt. Un ļoti svarīgs ir dramaturģiskais materiāls.
Alvis Lapiņš: Tas noteikti.
Režisors un dramaturgs
Varis Brasla: Es pirms iepazīšanās ar Lapiņu Alvi, naivais, domāju, ka bez dramaturga var mierīgi dzīvot.
Bet vajag tomēr dramaturgu, kas ienes gaismu tuneļa galā un noliek visu pa vietām.
Nopietni runājot, Alvim ir ļoti labs dialogs kā dramaturgam. Šodien notiek lietas, īpaši jau teātrī, bet arī ķinī, kad sanāk kopā: viss, mēs uztaisīsim izrādi, vienkārši pavakarējam un stāstām vai par mammu, vai par sievu, vai par bērniem un makšķerēšanu, un tad saliek savus tekstus un ver priekškaru vaļā. Bet es esmu vecmodīgs cilvēks, to es nekad neesmu slēpis, un, manuprāt, pamats kā skatuvei, tā ekrānam ir dramaturģija. Scenārijs, luga, materiāls. Šai improvizācijai ir jābūt izcilai talanta pakāpei, kā Fellīni kungam, kas var improvizēt uz vietas laukumā.
Kolēģis [Jānis] Streičs ir ļoti interesants špukts. Es zinu noteikti, ka kaut kādā ķinī viņš saka: nu, nāciet šurp uz kameru, vidējais plāns, un runājiet kaut ko, es pēc tam salikšu virsū. Un viņš uzliek virsū tos tekstus, un viss klapē. Es tā nemāku. Man vajag priekšā to pavārgrāmatu. Un pēc tās (rāda uz galvu) pa šo līniju man jābūt gatavam. Jo, protams, atkāpes vienmēr ir un būs. Laikapstākļi, aktieris, kas izvēlēts lomai, viss, kā jau ķinītī. Ķinītī tā spēja no apstākļiem atrast izeju ir nepieciešama. Citādi nevarētu nevienu filmu nobeigt.
Alvis Lapiņš: Tur ir vēl jaukums tai situācijā, ka, ja kaut kas neiznāk, tad ir "es jau būtu labāk varējis, bet tas materiāls"!
Varis Brasla: Tas ir briesmīgi, es pats esmu bijis klāt, kad kāds mans kolēģis paņem, uztaisa filmu, kas ir ne visai veiksmīga, un [saka]: "Nu mīļie, bet scenārijs, nu ko tur var uztaisīt!". Bet tai mirklī, kad tu uz to parakstījies, man liekas, tā ir tāda džentlmeniska lieta. Ja tev piedāvā scenāriju iestādes vadītājs vai producents: "Taisīsi?" "Taisīšu." Ja es parakstos, tad es parakstos arī par to, ko es ņemu! Tad es atbildu par to, nevis – "Alvi, nu ko tad... kur ar tādu scenāriju nokļūt..." Es uzņemos to atbildību. Šis tāds džentlmeniskais moments – tam ir jāpastāv. Arī tik nežēlīgā vidē kā kino, man liekas. Tāpēc jau ir cilvēki, kas turas kopā, un ir, kas neturas. Jo tā sīkā nodevība jau mēdz būt.
Kolēģis [Jānis] Streičs ir ļoti interesants špukts. Es zinu noteikti, ka kaut kādā ķinī viņš saka: nu, nāciet šurp uz kameru, vidējais plāns, un runājiet kaut ko, es pēc tam salikšu virsū. Un viņš uzliek virsū tos tekstus, un viss klapē. Es tā nemāku. Man vajag priekšā to pavārgrāmatu. Un pēc tās (rāda uz galvu) pa šo līniju man jābūt gatavam. Jo, protams, atkāpes vienmēr ir un būs. Laikapstākļi, aktieris, kas izvēlēts lomai, viss, kā jau ķinītī. Ķinītī tā spēja no apstākļiem atrast izeju ir nepieciešama. Citādi nevarētu nevienu filmu nobeigt.
Alvis Lapiņš: Tur ir vēl jaukums tai situācijā, ka, ja kaut kas neiznāk, tad ir "es jau būtu labāk varējis, bet tas materiāls"!
Varis Brasla: Tas ir briesmīgi, es pats esmu bijis klāt, kad kāds mans kolēģis paņem, uztaisa filmu, kas ir ne visai veiksmīga, un [saka]: "Nu mīļie, bet scenārijs, nu ko tur var uztaisīt!". Bet tai mirklī, kad tu uz to parakstījies, man liekas, tā ir tāda džentlmeniska lieta. Ja tev piedāvā scenāriju iestādes vadītājs vai producents: "Taisīsi?" "Taisīšu." Ja es parakstos, tad es parakstos arī par to, ko es ņemu! Tad es atbildu par to, nevis – "Alvi, nu ko tad... kur ar tādu scenāriju nokļūt..." Es uzņemos to atbildību. Šis tāds džentlmeniskais moments – tam ir jāpastāv. Arī tik nežēlīgā vidē kā kino, man liekas. Tāpēc jau ir cilvēki, kas turas kopā, un ir, kas neturas. Jo tā sīkā nodevība jau mēdz būt.
Kāda, Alvi, jums ir tā vienošanās ar Vari – vai viņš var kaut ko mainīt iestudēšanas procesā jūsu darbā?
Alvis Lapiņš: Nu, viss atkarīgs no cenas. Ja tas ir šampanietis, tas ir viens apmērs, ja kaut kas nopietnāks, tur jau ap puslapu…
Varis Brasla: Tekila!
Alvis Lapiņš: Bet principā, vai tas ir labi vai slikti, mums nav bijusi tāda briesmīga plēšanās. Tas sākuma periods ir svarīgs, uzlikt uz riteņiem, un tad jau viņš iet. Labāk tad tai brīdī tos kašķus meklēt, jo tad, kad ripo, tad var aiziet bēdīgi.
Varis Brasla: Mēdz būt arī teātrī, ja ir luga, ja autors ir dzīvs, jauns un pieejams – eh, lai viņš pārraksta. Bet es saprotu, ja nopietns cilvēks to ir uzrakstījis, vienalga, vai scenāriju vai lugu, tad nevar tā: mēs pirmo reizi sākam lasīt un, ek, tā taču to nemaz nevar pateikt! Kas tad tā runā! Jo tas autors, ja viņš ir nopietns cilvēks, viņš taču ir sēdējis, domājis, fantazējis un uzrakstījis to beigās. To nevar tā ar vieglu roku, tas ir jāizsver. Vismaz es cenšos dzīvam autoram, pat ja gribas, lai pārraksta, pārliek vietām un kā savādāk, noteikti saskaņot. Lai būtu iekšējie papīri tīri.
Alvis Lapiņš: Nu, viss atkarīgs no cenas. Ja tas ir šampanietis, tas ir viens apmērs, ja kaut kas nopietnāks, tur jau ap puslapu…
Varis Brasla: Tekila!
Alvis Lapiņš: Bet principā, vai tas ir labi vai slikti, mums nav bijusi tāda briesmīga plēšanās. Tas sākuma periods ir svarīgs, uzlikt uz riteņiem, un tad jau viņš iet. Labāk tad tai brīdī tos kašķus meklēt, jo tad, kad ripo, tad var aiziet bēdīgi.
Varis Brasla: Mēdz būt arī teātrī, ja ir luga, ja autors ir dzīvs, jauns un pieejams – eh, lai viņš pārraksta. Bet es saprotu, ja nopietns cilvēks to ir uzrakstījis, vienalga, vai scenāriju vai lugu, tad nevar tā: mēs pirmo reizi sākam lasīt un, ek, tā taču to nemaz nevar pateikt! Kas tad tā runā! Jo tas autors, ja viņš ir nopietns cilvēks, viņš taču ir sēdējis, domājis, fantazējis un uzrakstījis to beigās. To nevar tā ar vieglu roku, tas ir jāizsver. Vismaz es cenšos dzīvam autoram, pat ja gribas, lai pārraksta, pārliek vietām un kā savādāk, noteikti saskaņot. Lai būtu iekšējie papīri tīri.
Vai Alvis raksta konkrētiem aktieriem savas lugas? Vai, rakstot par Emīlu Dārziņu, jūs jau domājāt par Mārtiņu Meieru?
Alvis Lapiņš: Jā. Ar Mārtiņu tā ir bijis, un ar Elīnu Vāni "Klaidoņa lūgšanā". Ir kaut kāda tāda… kā lai to pasaka, tā nav mīlestība, jo šīs jūtas veidojas arī pret vīriešiem. Piemēram, Uldis Dumpis. Tas bija skaidrs mūsu pēdējā filmiņā, ka viņš būs tas vecītis, ko aizved uz nabagmāju, uz pansionātu. Ir tādi [brīži], kad tā doma dzimst, tur uzreiz parādās tas cilvēks, kuru tu gribētu, lai tas būtu. Es nezinu, tas nav tā kontrolējams. Nav tā, ka visi aktieri nolikti priekšā un tu izvēlies, kurš nu būs. Tas ir vairāk pieredzes jautājums. Kuram tu jūti, ka tu domā par viņu, vai viņš gribēs. Vai tas iznāks, kā tu esi domājis, tā ir cita lieta, bet pirmais impulss tāds ir.
Kas jums abiem ir bijusi visgrūtāk realizējamā filma un izrāde?
Alvis Lapiņš: Nav tādas! Tādas nemaz nav.
Varis Brasla: Man bija ļoti grūts sākums ar "Emīla nedarbiem", un grūti man nāca "Mērnieku laiki". Ne vienā, ne otrā gadījumā – ne tāpēc, ka viņš šeit sēž (rāda uz Alvi)–, es nevainoju dramaturgu. Tur es sākumā pats ar sevi netiku galā, žanriski.
Par "Emīla nedarbiem" es esmu stāstījis ļoti daudz, man likās, to visa nācija zina. Var apstrīdēt Alvi Lapiņu, bet nevar apstrīdēt Astrīdu Lindgrēni. Dāvis Sīmanis seniors bija operators. Proves taisījām Brīvdabas muzejā. Dažādi aktieri tika mēģināti, arī bērni, un tas bija stilistiski kaut kas no Blaumaņa. Aktieri strādāja ļoti godīgi, scenāriju bija rakstījuši Lindgrēne un Lapiņš, bet tas bija smagnēji. Tas bija Blaumanis. Un tās proves nepieņēma. Kas man tomēr, daļēji profesijas pirmsākumā, bija diezgan smags sitiens.
Un tad likām galvas kopā, ko darīt. Ļoti liela stute, nemaz nerunājot par autoru, bija Dāvis Sīmanis. Ka jātaisa dullāk, jātaisa kaut kas cits. Uztaisījām tādas īsas provītes, ar visādiem trokšņiem un efektiem, un dullībām. Tas bija tā viegli, lai gan it kā tas pats vien bija, materiāls jau nemainījās. Dabūjām to atslēgu, to nosacītības pakāpi.
Alvis Lapiņš: Jā. Ar Mārtiņu tā ir bijis, un ar Elīnu Vāni "Klaidoņa lūgšanā". Ir kaut kāda tāda… kā lai to pasaka, tā nav mīlestība, jo šīs jūtas veidojas arī pret vīriešiem. Piemēram, Uldis Dumpis. Tas bija skaidrs mūsu pēdējā filmiņā, ka viņš būs tas vecītis, ko aizved uz nabagmāju, uz pansionātu. Ir tādi [brīži], kad tā doma dzimst, tur uzreiz parādās tas cilvēks, kuru tu gribētu, lai tas būtu. Es nezinu, tas nav tā kontrolējams. Nav tā, ka visi aktieri nolikti priekšā un tu izvēlies, kurš nu būs. Tas ir vairāk pieredzes jautājums. Kuram tu jūti, ka tu domā par viņu, vai viņš gribēs. Vai tas iznāks, kā tu esi domājis, tā ir cita lieta, bet pirmais impulss tāds ir.
Kas jums abiem ir bijusi visgrūtāk realizējamā filma un izrāde?
Alvis Lapiņš: Nav tādas! Tādas nemaz nav.
Varis Brasla: Man bija ļoti grūts sākums ar "Emīla nedarbiem", un grūti man nāca "Mērnieku laiki". Ne vienā, ne otrā gadījumā – ne tāpēc, ka viņš šeit sēž (rāda uz Alvi)–, es nevainoju dramaturgu. Tur es sākumā pats ar sevi netiku galā, žanriski.
Par "Emīla nedarbiem" es esmu stāstījis ļoti daudz, man likās, to visa nācija zina. Var apstrīdēt Alvi Lapiņu, bet nevar apstrīdēt Astrīdu Lindgrēni. Dāvis Sīmanis seniors bija operators. Proves taisījām Brīvdabas muzejā. Dažādi aktieri tika mēģināti, arī bērni, un tas bija stilistiski kaut kas no Blaumaņa. Aktieri strādāja ļoti godīgi, scenāriju bija rakstījuši Lindgrēne un Lapiņš, bet tas bija smagnēji. Tas bija Blaumanis. Un tās proves nepieņēma. Kas man tomēr, daļēji profesijas pirmsākumā, bija diezgan smags sitiens.
Un tad likām galvas kopā, ko darīt. Ļoti liela stute, nemaz nerunājot par autoru, bija Dāvis Sīmanis. Ka jātaisa dullāk, jātaisa kaut kas cits. Uztaisījām tādas īsas provītes, ar visādiem trokšņiem un efektiem, un dullībām. Tas bija tā viegli, lai gan it kā tas pats vien bija, materiāls jau nemainījās. Dabūjām to atslēgu, to nosacītības pakāpi.
Bet līdz "Emīlam" es biju pārliecināts, ka ekrāns necieš nosacītību, nepanes nosacītību. Tur visam, domāju es, jābūt ir pa īstam.
Un tais provītēs bija skaidrs, ka tas ir īstais ceļš. Viena lieta, ko tu teorētiski saproti, cita, ko ieraugi kadrā. Tajā stilistikā, kā mēs taisījām pirmās proves, Blaumaņa garā, tur nevarētu būt tāds variants, ka, braucot pie zobārsta, ir āboli ābelēs, bet, atgriežoties no zobārsta, ābeles zied! Jeb vienā kadrā Emīls smaida, un mutē visi piena zobi, cik bērnam ir, atnāk mājās, un viens nav, vai otrādi. Bet šī nosacītības pakāpe to visu pieļāva. Arī attiecību veidojumā. Vienā no pirmajiem kadriem, kur Emīla tēvs (Uldis Dumpis) naglo jumtu, viņš sit, ir bļāviens, izkrīt āmurs no rokām, un tad iet viss tālākais. Un tas Dumpis man prasa: "Režisor, kā man darīt – izlaist no rokām vai laist pa gaisu?" Un te mēs taisījām trīs variantus. Vienu, pēc Blaumaņa, kad naglo un izkrīt, jo bļauj, otrs, kur tā vieglāk to āmuru izmet, un trešais, kad viņš no pārbīļa met to āmuru gaisā. Un gandrīz visos variantos, kurus filmējām, mēs izvēlējamies to trakāko dubli. Spējīgāks cilvēks būtu to pārkniebis jau ar pirmo reizi, bet ne es. Tur bija apbrīnojams Dāvja Sīmaņa ieguldījums tajā visā, nerunājot par aktieriem. Jo Dāvis, ja viņam garšoja materiāls, ja viņš ticēja materiālam, viņam laukā nāca brīnumu lietas! Liels mākslinieks ir Dāvis Sīmanis seniors.
Alvis Lapiņš: Redz, no visām šīm nelaimēm var glābties tad, ja kārtīgi izlasa scenāriju. Pašā sākumā. Tas ir galvenais. Vienreiz, otrreiz. Ja kaut ko nesaprot, aprunājas ar autoru...
Varis Brasla: Bet tu taču esi lasījis Kārli Marksu, kurš rakstīja: "Kļūdīties ir cilvēcīgi." To es par sevi runāju.
Alvis Lapiņš: Turpmāk tādas kļūdas mums nav bijušas.
Varis Brasla: (nopūta, pauze)
Pauzes arī man ir vajadzīgas.
Varis Brasla: Pauzēt, to mēs protam. Pauze. Kā Eidis "Teātrī" – ja turi pauzi, tad...
Alvis Lapiņš: Jo lielāks mākslinieks, jo lielāka pauze.
Varis Brasla: Fantastiski.
Alvis Lapiņš: Turpmāk tādas kļūdas mums nav bijušas.
Varis Brasla: (nopūta, pauze)
Pauzes arī man ir vajadzīgas.
Varis Brasla: Pauzēt, to mēs protam. Pauze. Kā Eidis "Teātrī" – ja turi pauzi, tad...
Alvis Lapiņš: Jo lielāks mākslinieks, jo lielāka pauze.
Varis Brasla: Fantastiski.
Kā tev klājas, Vari?
Vai es esmu teikusi, kāds ir šīs filmas nosaukums, kurā jūs abi piedalāties?
Varis Brasla: Jā. Tas bija kaut kas no tā: "Kā tev šodien klājas, Eidi?"
"Kā tev klājas, Vari?". Varbūt jūs varat atbildēt uz šo jautājumu, domājot par šodienu, par situāciju, kādā mēs esam. Kā jums klājas?
Varis Brasla: Domāju, ka es ne ar ko neatšķiros no citiem cilvēkiem, kas dzīvo Latvijā un iet cauri šai lielajai pārbaudei, kāda dzīvi esošajai paaudzei nav pieredzēta, ar visu to riebeklīti gaisā. Pirms tam jau tādas cilvēcei ir bijušas.
Varis Brasla: Jā. Tas bija kaut kas no tā: "Kā tev šodien klājas, Eidi?"
"Kā tev klājas, Vari?". Varbūt jūs varat atbildēt uz šo jautājumu, domājot par šodienu, par situāciju, kādā mēs esam. Kā jums klājas?
Varis Brasla: Domāju, ka es ne ar ko neatšķiros no citiem cilvēkiem, kas dzīvo Latvijā un iet cauri šai lielajai pārbaudei, kāda dzīvi esošajai paaudzei nav pieredzēta, ar visu to riebeklīti gaisā. Pirms tam jau tādas cilvēcei ir bijušas.
Es domāju, ka šis laikmets ar visu šo jezgu, ja tā var izteikties, ar to notiks attīrīšanās. Kā vienmēr šādos brīžos cilvēciskie draņķi uzpeld augšā, un tad viņi parāda sevi pilnībā. Bet tas ir smags un sāpīgs process ikdienā.
Alvis Lapiņš: Nu bet viņi parādās un dzīvo tālāk, nekas jau nenotiek.
Varis Brasla: Nu pagaidi, kas notiks rīt un parīt. Tu gribi teikt, ka tas, ka viņi uzpeld, ka tas vēl neko nenozīmē? Viņi peldēs vēl ilgi... Tu gribi citēt latviešu teicienu, ja?
Alvis Lapiņš: Jā.
Varis Brasla: Laiks ir ļoti grūts psiholoģiski.
Bet, nerunājot kontekstā ar vīrusu, kā jūs atbildētu uz jautājumu?
Varis Brasla: Kārlis Sebris, Sebronkulis – vai viņam bija kāda jubileja vai kādam citam – viņš no zāles kāpa augšā uz Nacionālā teātra skatuves pa kāpnītēm, kaut kāds čalis viņu turēja aiz rokas, un Sebris teica – it kā klusu, bet tā, lai visa zāle viņu dzird – "tas vecums ir viena riebīga padarīšana". Jeb nē – "vecums ir viena liela cūcība". No tā neizmuksiet arī jūs. (Smaida).
Alvis Lapiņš: Tas bija labi.
Varis Brasla: Ja? Nepierakstīsi, ne?
Varis Brasla: Nu pagaidi, kas notiks rīt un parīt. Tu gribi teikt, ka tas, ka viņi uzpeld, ka tas vēl neko nenozīmē? Viņi peldēs vēl ilgi... Tu gribi citēt latviešu teicienu, ja?
Alvis Lapiņš: Jā.
Varis Brasla: Laiks ir ļoti grūts psiholoģiski.
Bet, nerunājot kontekstā ar vīrusu, kā jūs atbildētu uz jautājumu?
Varis Brasla: Kārlis Sebris, Sebronkulis – vai viņam bija kāda jubileja vai kādam citam – viņš no zāles kāpa augšā uz Nacionālā teātra skatuves pa kāpnītēm, kaut kāds čalis viņu turēja aiz rokas, un Sebris teica – it kā klusu, bet tā, lai visa zāle viņu dzird – "tas vecums ir viena riebīga padarīšana". Jeb nē – "vecums ir viena liela cūcība". No tā neizmuksiet arī jūs. (Smaida).
Alvis Lapiņš: Tas bija labi.
Varis Brasla: Ja? Nepierakstīsi, ne?
Pa profesijas līniju, liekas, daudz kas būtu, ko darīt. Kā saka, dūša ir, bet spēka nav.
Jums ir mīļa Krodera istaba Valmierā. Savus pēdējos 10 gadus Kroders tajā nodzīvoja – teātrī. Vai režisoram tā ir skaista mūža nogale vai drīzāk liecina par lielu vientulību?
Varis Brasla: Gan, gan. Režija – tas nav mans formulējums, to teica Otovičs jeb Aleksandrs Leimanis – režisors ir vēzis vientuļnieks. Un Kroders jeb Olis, tā kā viņš bija absolūti saindēts ar teātra mākslu, tad domāju, ka tie pēdējie desmit gadi, dzīvojot teātrī un esot desmit soļu attālumā no skatuves... protams, tur ir lielas vientulības zīmogs, bet tikpat liels loģisks noslēgums. (Pauze).
Vispār par Oli, kam būtu dūša, tas būtu viens ļoti nopietns literārs darbs prozā, un tur varētu būt ļoti nopietni skatuves un ekrāna darbi. Jo tik daudzveidīgs, sarežģīts, pretrunīgs, talantīgs piemērs tik bieži negadās dzīvē. Droši vien, ka to izdarīs kāds (rausta plecus un met acis uz Alvi). Lapiņa kungs, uz jums tika norādīts.
Alvis Lapiņš: Nu, es ar Oļģertu nebiju tik tuvu. Tīri abstrakti... Es domāju, ka tam skaistumam blakus ir diezgan tāda sarežģīta situācija. Mēs esam tik dažādi cilvēki, es nevarētu iedomāties sevi viņa vietā. Šajā istabiņā teātrī vienu pašu. Tur vajag citu raksturu, citu attieksmi pret dzīvi. Cepuri nost, bet tā nav vienkārši tāda situācija.
Varis Brasla: Kurā lugā bija teksts – par mīlestību tur bija runa – es sapratu, ko viņa man nozīmē tad, kad es viņu pazaudēju. Tā var pārbaudīt savas vērtības. Ar Oli arī – ikdienā esot kopā, tu distancējies, bet, tiklīdz pa vidu ir tāda lietiņa kā aiziešana vai nāve, tad sāc skatīties... kad savienojas tik daudz tās cilvēcīgās vērtības: ass prāts, patstāvīga doma, rūpe par savu zemi, savu tautu, prasme pasmaidīt, īpaši par sevi, humora sajūta vislielākajās ziepēs. Tādai biogrāfijai, kādai Olis izgāja cauri, visus elles ratus, visas Sibīrijas un ... un ka tad var saglabāt šo humora izjūtu. Bet, diendienā kopā esot... tad, kad es viņu pazaudēju, es sapratu, ko viņš nozīmē. Tā mēdz būt. Tāpēc arī Krišjānis Salmiņš – aktieris Valmierā – mūsu satikšanās teātri bija diezgan sarežģīta, viņš lasošs cilvēks, daudz ko grib izzināt, vēsturi un tā – kā viņš vāca no Krodera istabas tās grāmatas, jo bija izstāde par Kroderu lielajā bibliotēkā... Tur tā Krodera istaba iekārtota. Un kā viņš pēc tam lika tās grāmatas atpakaļ, lai viss ir precīzi... Šī Krodera sēkla nav kritusi tuksnesī (pieskaras pierei un sirdij). Un tas ir ļoti labi. Ļoti skaisti.
Varis Brasla: Gan, gan. Režija – tas nav mans formulējums, to teica Otovičs jeb Aleksandrs Leimanis – režisors ir vēzis vientuļnieks. Un Kroders jeb Olis, tā kā viņš bija absolūti saindēts ar teātra mākslu, tad domāju, ka tie pēdējie desmit gadi, dzīvojot teātrī un esot desmit soļu attālumā no skatuves... protams, tur ir lielas vientulības zīmogs, bet tikpat liels loģisks noslēgums. (Pauze).
Vispār par Oli, kam būtu dūša, tas būtu viens ļoti nopietns literārs darbs prozā, un tur varētu būt ļoti nopietni skatuves un ekrāna darbi. Jo tik daudzveidīgs, sarežģīts, pretrunīgs, talantīgs piemērs tik bieži negadās dzīvē. Droši vien, ka to izdarīs kāds (rausta plecus un met acis uz Alvi). Lapiņa kungs, uz jums tika norādīts.
Alvis Lapiņš: Nu, es ar Oļģertu nebiju tik tuvu. Tīri abstrakti... Es domāju, ka tam skaistumam blakus ir diezgan tāda sarežģīta situācija. Mēs esam tik dažādi cilvēki, es nevarētu iedomāties sevi viņa vietā. Šajā istabiņā teātrī vienu pašu. Tur vajag citu raksturu, citu attieksmi pret dzīvi. Cepuri nost, bet tā nav vienkārši tāda situācija.
Varis Brasla: Kurā lugā bija teksts – par mīlestību tur bija runa – es sapratu, ko viņa man nozīmē tad, kad es viņu pazaudēju. Tā var pārbaudīt savas vērtības. Ar Oli arī – ikdienā esot kopā, tu distancējies, bet, tiklīdz pa vidu ir tāda lietiņa kā aiziešana vai nāve, tad sāc skatīties... kad savienojas tik daudz tās cilvēcīgās vērtības: ass prāts, patstāvīga doma, rūpe par savu zemi, savu tautu, prasme pasmaidīt, īpaši par sevi, humora sajūta vislielākajās ziepēs. Tādai biogrāfijai, kādai Olis izgāja cauri, visus elles ratus, visas Sibīrijas un ... un ka tad var saglabāt šo humora izjūtu. Bet, diendienā kopā esot... tad, kad es viņu pazaudēju, es sapratu, ko viņš nozīmē. Tā mēdz būt. Tāpēc arī Krišjānis Salmiņš – aktieris Valmierā – mūsu satikšanās teātri bija diezgan sarežģīta, viņš lasošs cilvēks, daudz ko grib izzināt, vēsturi un tā – kā viņš vāca no Krodera istabas tās grāmatas, jo bija izstāde par Kroderu lielajā bibliotēkā... Tur tā Krodera istaba iekārtota. Un kā viņš pēc tam lika tās grāmatas atpakaļ, lai viss ir precīzi... Šī Krodera sēkla nav kritusi tuksnesī (pieskaras pierei un sirdij). Un tas ir ļoti labi. Ļoti skaisti.
Domājot par jums pašu, kāds jūs esat kā režisors?
Varis Brasla: Ak kungs! Nezinu, Henriet. Kaut kas jau kādreiz sanāk, pašam kaut kāds gandarījums. It bieži nesanāk. Un tā profesija prasa (pauze)... Nedrīkst, nevis nedrīkst, bet... izdzīvot citu dzīves un sāpes, jo tad ir beigas.
Varis Brasla: Ak kungs! Nezinu, Henriet. Kaut kas jau kādreiz sanāk, pašam kaut kāds gandarījums. It bieži nesanāk. Un tā profesija prasa (pauze)... Nedrīkst, nevis nedrīkst, bet... izdzīvot citu dzīves un sāpes, jo tad ir beigas.
Un režisora profesija ir kaut kur nežēlīga, ir jābūt nežēlīgai. Prasībā, pirmkārt, pret sevi, un prasībā pret cilvēkiem, ar kuriem tu strādā, īpaši aktieriem.
Man saka: "Režisor, man bērniņš saslimis, man jāiet uz mājām." Es saku: "Nu ej. Jā." Ja tā ir simt punktu patiesība, tad arī visnežēlīgākajam tas ir jādara, bet, ja uz šī mīkstuma rēķina bieži notiek spekulācijas, tad tas traucē darbam. Otra galējība ir, ja režisors filmēšanas laukumā – viens vārds, un zeme paveras! Tad tas arī nav. Kur tas pareizais vidusceļš, es nezinu. Ja jau būtu lemta cilvēkiem otra dzīve un sāktu ar to gudrību, pieredzi, tad jau redzētu. Bet diez vai tas būs dots.
Alvi, vai jūs kaut ko varat bilst par Vari kā par režisoru?
Alvis Lapiņš: Ko es domāju? Varim ir Dieva dota spēja atrast kontaktu, nodibināt tādus brīžus, kas ļauj viņam sasniegt, ko viņš ir iedomājies. Un, kā jau teicu, ja viņš kaut ko ir izdomājis, tad viņš uz to pusi arī velk. Atspēries. Bet ir viena lieta – Varis varētu reizēm stingrāk pateikt, ka tas būs tā un ne citādi. Jo cilvēki – nevaru par visiem runāt, par sevi varu – cilvēks ir pietiekami slinks pēc būtības, ka, ja tev tā stingri neuzstāj, ka to vajag, tad tu to nedari. Reizēm šī it kā iejūtība, sapratne "ja neiznāk tā, darīsim citādi", tas cilvēks otrā pusē to uztver vairāk kā nespēku, nevis kā spēku. Tāda dīvaina mijiedarbība veidojas. It kā vajadzētu atbildēt ar to pašu, ar šo cenšanos saprast, bet ne vienmēr iznāk šī atbildes reakcija tāda, kādu to ir iedomājies režisors. Tas būtu vienīgais tāds, ko (ironiski vēršas pie Vara) nākošajos darbos varētu ieklausīties arī citos cilvēkos, kas iesaka ne jau to sliktāko...
Runājot par nākošajiem darbiem, jūs, Vari, teicāt, ka jums šis iestudējums būs, visticamāk, pēdējais...
Varis Brasla: Jā. Es tā domāju, jo tās redzami fiziskās kaites manā profesijā ir redzami bremzējošas. Un, nedod Dievs, es negribētu piedzīvot to momentu, kad (saviebjas): "Eh, atkal viņš neredz, atkal viņš nedzird..." To negribētos piedzīvot, gribētos tā... Kaut gan pagaidām – es vismaz pats tā domāju it kā šeit (rāda uz pieri) kaut cik normāli vēl viss strādā. Bet tas ir par maz. Bet – ej nu sazini...
Alvi, vai jūs kaut ko varat bilst par Vari kā par režisoru?
Alvis Lapiņš: Ko es domāju? Varim ir Dieva dota spēja atrast kontaktu, nodibināt tādus brīžus, kas ļauj viņam sasniegt, ko viņš ir iedomājies. Un, kā jau teicu, ja viņš kaut ko ir izdomājis, tad viņš uz to pusi arī velk. Atspēries. Bet ir viena lieta – Varis varētu reizēm stingrāk pateikt, ka tas būs tā un ne citādi. Jo cilvēki – nevaru par visiem runāt, par sevi varu – cilvēks ir pietiekami slinks pēc būtības, ka, ja tev tā stingri neuzstāj, ka to vajag, tad tu to nedari. Reizēm šī it kā iejūtība, sapratne "ja neiznāk tā, darīsim citādi", tas cilvēks otrā pusē to uztver vairāk kā nespēku, nevis kā spēku. Tāda dīvaina mijiedarbība veidojas. It kā vajadzētu atbildēt ar to pašu, ar šo cenšanos saprast, bet ne vienmēr iznāk šī atbildes reakcija tāda, kādu to ir iedomājies režisors. Tas būtu vienīgais tāds, ko (ironiski vēršas pie Vara) nākošajos darbos varētu ieklausīties arī citos cilvēkos, kas iesaka ne jau to sliktāko...
Runājot par nākošajiem darbiem, jūs, Vari, teicāt, ka jums šis iestudējums būs, visticamāk, pēdējais...
Varis Brasla: Jā. Es tā domāju, jo tās redzami fiziskās kaites manā profesijā ir redzami bremzējošas. Un, nedod Dievs, es negribētu piedzīvot to momentu, kad (saviebjas): "Eh, atkal viņš neredz, atkal viņš nedzird..." To negribētos piedzīvot, gribētos tā... Kaut gan pagaidām – es vismaz pats tā domāju it kā šeit (rāda uz pieri) kaut cik normāli vēl viss strādā. Bet tas ir par maz. Bet – ej nu sazini...
Jūs teicāt, ja jums būtu iespēja sākt dzīvi otrreiz ar to viedumu, kas ir tagad, ka jūs kaut ko darītu citādi. Kas tas būtu?
Varis Brasla: Viedums ir ļoti blīvs jēdziens. Domāju, tie ir cita līmeņa cilvēki, kas ir viedums. Tas tā, bez koķetērijas teikts. Es domāju, ka, ja otrreiz nāktu pasaulē ar to raksturu, kas man dots no vecākiem, tāpat jau dvēselīte purvu bristu. Un tas tā nevar notikt, jo, ja jaunība zinātu to, ko zina vecumdienās, tad vienkārši daudz ko nedarītu. Tad atkal tā vairs nebūtu jaunība. Vienīgais, ko Alvis teica, tas manai profesijai ir ļoti būtisks mīnuss, un tā ir taisnība. Pie tā varētu strādāt, ja tas būtu agrāk. Es to esmu pārbaudījis, jo vienu laiku es Valmierā biju šefpavārs, un vienreiz tā iznāca, ka es pacēlu balsi, un tad bija – O! Mums ir galvenais! Kamēr tas nav izdarīts, tikmēr ir: ai, ko tad viņš. Tas ir skumji, bet tā tas ir.
Bet es domāju, ka, arī piekto reizi atgriežoties pasaulē, tāpat darītu muļķības, tāpat darītu kļūdas. Jo bērniņam arī saka: nu nevajag, neliec pirkstiņu klāt pie tā pletīzera! Karsts, sadedzināsies! Tāpat viņš piebāzīs to pirkstu vienā brīdī, kad mamma neredzēs.
Alvis Lapiņš: Jūs teicāt par to laiku. Tas ir interesanti, ka kādreiz katrā filmā mēģināja kaut ko ietamborēt, ielikt, paslēpt kaut ko pret to, kas bija. Tagad valdībai vajadzētu dot prēmijas kinocilvēkiem par to, ka viņi neko negrib ielikt tādu. Pēc tām filmām – dažas ir izņēmums – ir tā, ka mēs dzīvojam paradīzē. Nav nekādu domu – kā mēs dzīvojam, kāpēc mēs dzīvojam. Ko tad mēs galu galā izdarīsim, kur aiziesim.
Varis Brasla: Viedums ir ļoti blīvs jēdziens. Domāju, tie ir cita līmeņa cilvēki, kas ir viedums. Tas tā, bez koķetērijas teikts. Es domāju, ka, ja otrreiz nāktu pasaulē ar to raksturu, kas man dots no vecākiem, tāpat jau dvēselīte purvu bristu. Un tas tā nevar notikt, jo, ja jaunība zinātu to, ko zina vecumdienās, tad vienkārši daudz ko nedarītu. Tad atkal tā vairs nebūtu jaunība. Vienīgais, ko Alvis teica, tas manai profesijai ir ļoti būtisks mīnuss, un tā ir taisnība. Pie tā varētu strādāt, ja tas būtu agrāk. Es to esmu pārbaudījis, jo vienu laiku es Valmierā biju šefpavārs, un vienreiz tā iznāca, ka es pacēlu balsi, un tad bija – O! Mums ir galvenais! Kamēr tas nav izdarīts, tikmēr ir: ai, ko tad viņš. Tas ir skumji, bet tā tas ir.
Bet es domāju, ka, arī piekto reizi atgriežoties pasaulē, tāpat darītu muļķības, tāpat darītu kļūdas. Jo bērniņam arī saka: nu nevajag, neliec pirkstiņu klāt pie tā pletīzera! Karsts, sadedzināsies! Tāpat viņš piebāzīs to pirkstu vienā brīdī, kad mamma neredzēs.
Alvis Lapiņš: Jūs teicāt par to laiku. Tas ir interesanti, ka kādreiz katrā filmā mēģināja kaut ko ietamborēt, ielikt, paslēpt kaut ko pret to, kas bija. Tagad valdībai vajadzētu dot prēmijas kinocilvēkiem par to, ka viņi neko negrib ielikt tādu. Pēc tām filmām – dažas ir izņēmums – ir tā, ka mēs dzīvojam paradīzē. Nav nekādu domu – kā mēs dzīvojam, kāpēc mēs dzīvojam. Ko tad mēs galu galā izdarīsim, kur aiziesim.
Ir vai nu humora gabali, vai pagātnes lieli bloki. Tas viss ir forši, bet labāk būtu, ja vairāk domātu par to, kas notiek šodien.
Tas ir tāds šī laika paradokss. It kā jau viss, laimība ir klāt, bet tais pašās virtuvēs un citur, izrādās, ir lielas problēmas. Kas ir tas, kas bremzē? Tas pats slinkums, nevēlēšanās konfliktēt ar varu? Nespēja? Nezinu. Tāds īpatnējs laiks.
Varis Brasla: Es sapratu, ka aiziet smagā svarā viss tas. Atgriežoties pie tā, ka, ja nu atgrieztos otrreiz pasaulē – savā profesionālajā darbā man tomēr ir bijusi tāda ļoti būtiska sevī… ne sūtības sajūta, bet... Man ļoti sāp tas, kas notiek ar manu zemi un cilvēkiem, latviešiem. Un ka par šo lietu – nav runa par to, ka par to nerunā vai kā, – bet tas ir aizgājis kaut kādā perifērijā, kas man liekas pats centrs. Es nebiju lasījis, man (galvas mājiens uz Alvi) autors iedeva, viņš cenšas mani izglītot un uzdāvināja daudzus gadus atpakaļ Māra Čaklā grāmatu par Imku, par Imantu Kalniņu. Un es viņu tagad lasu, kā nu es tagad lasu – divas lappuses dienā. Un tur ir interesanta lieta, ka Imka atzīstas, ka viņa dzīves pirmajā posmā viņam jēdziena "ģimene" nav bijis! Viņš bija precējies, bet, kas ir ģimene, tā sajūta krasi mainījusies dzīves otrajā pusē. Salīdzinājums: Imkam ir ļoti svarīga Latvijas zeme, Latvijas cilvēki, kas šeit notiek, un par to viņš stāv un krīt.
Tas, ko Alvis teica, arī liela taisnība, bet, lūk, šī lieta, kas šodien arī ir tik ļoti akūta – par to, kā latviešu cilvēki dzīvo, kas notiek ar Latviju. Daudz jautājumu šai sakarā man būtu jautājami... ir kaut kādi punkti, kur, man likās, jāgriež sirēna, jābļauj: cilvēki iet mazumā, tiek reklamēts cilvēks, kas aizbrauc uz Austriju, viņš tur baltiem zobiem kalna galā ar slēpēm reklamē, cik skaista dzīve...
Varis Brasla: Es sapratu, ka aiziet smagā svarā viss tas. Atgriežoties pie tā, ka, ja nu atgrieztos otrreiz pasaulē – savā profesionālajā darbā man tomēr ir bijusi tāda ļoti būtiska sevī… ne sūtības sajūta, bet... Man ļoti sāp tas, kas notiek ar manu zemi un cilvēkiem, latviešiem. Un ka par šo lietu – nav runa par to, ka par to nerunā vai kā, – bet tas ir aizgājis kaut kādā perifērijā, kas man liekas pats centrs. Es nebiju lasījis, man (galvas mājiens uz Alvi) autors iedeva, viņš cenšas mani izglītot un uzdāvināja daudzus gadus atpakaļ Māra Čaklā grāmatu par Imku, par Imantu Kalniņu. Un es viņu tagad lasu, kā nu es tagad lasu – divas lappuses dienā. Un tur ir interesanta lieta, ka Imka atzīstas, ka viņa dzīves pirmajā posmā viņam jēdziena "ģimene" nav bijis! Viņš bija precējies, bet, kas ir ģimene, tā sajūta krasi mainījusies dzīves otrajā pusē. Salīdzinājums: Imkam ir ļoti svarīga Latvijas zeme, Latvijas cilvēki, kas šeit notiek, un par to viņš stāv un krīt.
Tas, ko Alvis teica, arī liela taisnība, bet, lūk, šī lieta, kas šodien arī ir tik ļoti akūta – par to, kā latviešu cilvēki dzīvo, kas notiek ar Latviju. Daudz jautājumu šai sakarā man būtu jautājami... ir kaut kādi punkti, kur, man likās, jāgriež sirēna, jābļauj: cilvēki iet mazumā, tiek reklamēts cilvēks, kas aizbrauc uz Austriju, viņš tur baltiem zobiem kalna galā ar slēpēm reklamē, cik skaista dzīve...
Būtu, ko darīt, ja varētu vēlreiz ķerties klāt.
Filmu "Kā tev klājas, Vari?" veidojusi LTV Kultūras raidījumu redakcijas komanda.
Režisore Liene Eicēna.
Scenārija autore Henrieta Verhoustinska.
Montāžas inženieris Ģirts Ģērmanis.
Komponists Emīls Zilberts.
Scenārija autore Henrieta Verhoustinska.
Montāžas inženieris Ģirts Ģērmanis.
Komponists Emīls Zilberts.
Raksta "No visām tām pīckām" autore: Evita Sniedze.
Intervija ar Vari Braslu un Alvi Lapiņu: Henrieta Verhoustinska.
Vara Braslas izrāžu fotogrāfijas: Valmieras Drāmas teātra arhīvs.
Publikācijas dizains: LSM.lv.