Trupas spēks visās mājās
Ieva Struka: Tu leļļu teātrī esi nostrādājis četras sezonas…
Rihards Zelezņevs: Jā, es nesen tieši skaitīju, nevarēju saprast – četras vai piecas, bet ir ceturtā.
Puse no šī laika ir pavadīta ārpus teātra mājas, proti, Rīgas Latviešu biedrības namā, un mans jautājums ir par šo salīdzinoši īso periodu – vai piederības sajūtu kādam teātrim veido arī ēka un konkrētā skatuve, vai tomēr izšķiroši ir tie kolēģi, kas ir blakus?
Tai, protams, ir nozīme. Teātrim ir arī izbraukuma izrādes, un tās arī atšķiras. Dažas izrādes ir mājā un dažkārt ārā, citas ir tikai izbraukuma izrādes. Man palaimējies, ka man viņu īsti nav, bet es skatos uz kolēģiem, un viņiem ir pilnīgi cita pasaule. Taču biedrības nama pieredze – tā bija ļoti interesanta. Lielajā zālē tas galvenais flagmanis laikam bija "Kabarē" izrāde, ko mums arī izdevās iznest tajā lielajā zālē, savukārt kamīnzāle, mazā zāle, kura ir pilnīgi tukša, – tur bija fantastiski, jo skatuve ir plata. Mazā zāle, platā skatuve – leļļu vizuālajam teātrim to var labi izmantot.
Atgriežoties Barona ielas mājā, lielākais ieguvums no remonta – ka ir trīs melnas kastes, melnas zāles. Mazā zāle ir ieguvusi lielākus apmērus, augstākus griestus. Kamerzāle, kas vairāk tika izmantota kā muzejs, kur vien retumis spēlēja kādu izrādi – tagad tā ir zāle. Un lielā zāle jau izskatās tā, kā vajag.
Par izrādi "Sibīras Haiku" – par ko mēs arī, droši vien, runāsim – tur arī, ja nebūtu tā kaste melna, tad pietrūktu. Savukārt, atbildot uz jautājumu – galvenais, protams, ir cilvēki. Bija ļoti skaisti, ka tikko biedrības namā es atvadījos no dežurantes, – mēs reizēm ar viņu parunājam – viņa ļoti novērtē mūsu darbu, viņai mēs ļoti patikām. Viņa teica, lai mēs kā trupa turamies. Nu skaidrs – ja tu neturēsies kā trupa, tad nevienā mājā tu neturēsies kā trupa. Taču, ja tu spēj visās mājās turēties kā trupa – o, tā jau ir liela veiksme.
Man atliek tev tikai piekrist. Kā, pēc taviem novērojumiem, atšķiras komunikācija ar auditoriju – īpaši gados jaunu – kad aktieris parādās dzīvajā un bērns redz, ka ir aktieris un lellīte, un tad, kad viņš redz tikai lellīti?
Tā komunikācijas atšķirība man visvairāk nospēlēs tajā, vai bērni nāk ar klasi vai ar vecākiem.
Atšķirība ir arī tajā, vai izrāde notiek vienpadsmitos no rīta vai pusseptiņos vakarā. Pieaugušai publikai arī noteikti to var just, bet bērniem jo īpaši. Tad, kad viņi nāk ar klasi, – tur viņiem ir kaut kāda iekšējā psiholoģija, iekšējā dzīve un viņi ir daudz drošāki – daudz drošāk komentē, daudz drošāk runājās, daudz atklātāk rāda, vai viņiem interesē vai neinteresē, un tad tā bišķi var nākties pacīnīties par uzmanību. Taču tā ir tāda laba cīņa – pārsvarā jau sanāk uzvarēt.
Ja jautājums ir par mani, kā uz skatuves, un tikai lelli – es jau četras sezonas strādāju teātrī un arvien meklēju veidus, kā uzrunāt skatītājus ar tikai lelli. Es nejūtos pietiekami profesionāls, es neesmu erudīts lielmeistars. Es aizvien cenšos saprast, kā caur lelli komunicēt, ko tas vispār nozīmē. Ar lellēm ir tā, ka tas īstais nervs atnāk tikai nedaudz vēlāk. Mēģinājumi ir mēģinājumi un tur var vis kautko sataisīt, leļļu teātra mēģinājumi ir ārkārtīgi tehniski un skrupulozi, viss iet ciku caku. Tad, kad ir skatītājs, – nu, mēs šaujam kaut kādos virzienos. Viens no tiem ir komunikācija – kā komunicēt. Ir izrādes, kas nedaudz ir līdz ar to arī mainījušās.
Nu klau, no tādas teātra virtuves man jājautā – teiksim, manā teātrī, Nacionālajā teātrī, mēs tomēr pārbaudām to reakciju pie publikas – viena lieta ir ģenerālmēģinājums, bet ir arī tā iekšējā skatīšanās, kur parādās cilvēki no malas, teiksim, desmit dienas pirms pirmizrādes. Kā ir leļļu teātrī – jums ir tāda iespēja sadabūt pulciņu bērnu, kas pārbauda vai šis strādā vai nestrādā?
Jā, tas ir. Katrai izrādei teātris runā ar režisoru. Ja tā ir tāda tīra bērnu auditorija, tad uzticas ģenerālmēģinājumiem, bet tur, kur sākas pusaudži, tas jau paliek riskantāk. Tā ir visriskantākā auditorija. Uz "Sibīrijas haiku" mums nāca daži bērni jau pa vienam, pa diviem uz mēģinājumiem, kas vēl notika Lāčplēša ielas telpās, bet, kad bija pirmais ģenerālmēģinājums, – tad nāca skolas. Pirmajās minūtēs likās, ka mēs to cīņu neuzvarēsim, ka neizdosies noturēt viņu uzmanību. Tas ir liels izaicinājums noturēt pusaudžu uzmanību, turklāt vēl ar tādu formu – dzīvo kino. Tomēr beigās jau bija pilnīgs klusums, dzirdamas reakcijas uz notikumiem, un pēc izrādes varēja redzēt, ka viņus tas ir aizrāvis, aizķēris.
"Sibīrijas haiku" – "šis darbs manī atgrieza ticību leļļu teātrim"
Pārejot pie "Sibīrijas haiku", kas šobrīd ir uzmanības centrā. Kādi bija tavi personīgie iespaidi, pirmo reizi izlasot šo stāstu? Vai vari restaurēt pašus pirmos iespaidus?
Es atceros, ka ieraudzīju, ka pēc gada ir ieplānota "Sibīrijas haiku" izrāde, režisors – Valters Sīlis. Jā, aiziet! Nosaukums mani jau ir nopircis, režisora vārds – ļoti priecājos, ka būs iespēja ar viņu strādāt. Tad es uzzināju šo formu, kādā mēs strādāsim. Man likās – slikti. Tas ir leļļu animācijas princips, ka dzīvajā filmē lelles un tas tiek rādīts uz lielā ekrāna.
Kad mācījos pirmajā kursā, pie mums nāca vieslektors un stāstīja, kas tik nenotiek Eiropā, saistībā ar leļļu teātri. Es redzēju videoformātā dažus ļoti iespaidīgus darbus, un domāju: tad, kad es izaugšu liels aktieris, režisors, tad arī taisīšu tādu "paper cinema" [no angļu papīra kino –red.].
Lūk, kad es ieraudzīju maketa skici, – es vēl nezināju stāstu –, es domāju: bet es taču gribu spēlēt pie Valtera Sīļa normālu teātri, izspēlēties, kā tas parasti ir viņa izrādēs. Taču pie pirmā mēģinājuma man jau bija skaidrs, ka šis darbosies.
Grāmatu es nopirku tikai vienu dienu pirms mēģinājumu sākšanās. Vakarā to pašķirstīju un sapratu – te būs kārtīgi jāiedziļinās.
Nevajag skriet. Laikam jutu, ka tā vajag darīt. Pirmajā mēģinājumā mēs izlasījām grāmatu. Viss tehniskais aparāts bija sagādāts, bet nebija scenāriju. Galvenais izejas punkts bija grāmata pati. Izrādās, tā ir grafiskais romāns, nevis vienkārši komiksu grāmata, un tas ir pelnījis šo vārdu – tā grāmata ir tik iespaidīga… Es vispār nesen nonācu pie secinājuma, ka šīs grāmatas autores ir ārkārtīgi drosmīgas šādu grāmatu izdot. Drosmīgi ir arī mūsu "Liels un mazs" izdevēji un tulkotāja Dace Meiere, kas arī ir spērušas soli, lai iepazīstinātu latviešus ar šo grāmatu. Nu, un tad nākamais, protams, ir Valters, kurš sper drosmīgo soli, tad teātris, un beigās – drosmīgais skatītājs. Nopirkt biļeti bērniem uz izrādi ar nosaukumu "Sibīrijas haiku"...
Tagad jau ir skaidrs – izrāde ir aizgājusi, biļetes pērk un tauta runā, bet es priecājos par tiem pirmajiem, kas saņēmās.
Runājot par šo izrādi un diezgan radniecīgo Valtera izrādi "Veļupes krastā" man tev ir jautājums kā aktierim un galvenās lomas tēlotājam. Vai stāstīt par tik traģiskiem notikumiem ir sarežģītāk vai vieglāk nekā tos nospēlēt? Jo man, subjektīvi, ir sajūta, ka tad, kad tu iemieso kādu varoni, kurš ir spiests izspēlēt sarežģītu likteni vai nospēlēt ciešanas, tad tur par vidu ir pats tas tēls. Un tad, kad tu kā aktieris runā, tu ļauj manai iztēlei tik spēcīgi strādāt… Jautājums ir – kā vispār var šādam stāstam tikt līdz beigām?
Jā. Mums iestudēšanas process bija ļoti garš ar garu pauzi pa vidu, un Valters uzreiz radīja ļoti lielu uzticību, ka mēs pie šī darba strādāsim lēni un nekam vēl nav jābūt gatavam. Es izmēģināju daudz veidus, kā stāstīt – es taustījos. Mēs nezinājām, ko mēs katrs galu galā spēlēsim, nu, sākumā. Kas man palīdzēja tajā visā – ārkārtīgais pozitīvisms. Pozitīvā bērna domāšana viscaur grāmatai. Tur ir tas bērna prieks, atklājuma prieks visu redzēt, visu piedzīvot – viss ir notikums, viss ir piedzīvojums. Šī doma man bija pati galvenā. Jo, kad mēs sākām mēģinājumus, es domāju un runāju daudz daudz drūmāk.
Mūsu mēģinājumu process bija ļoti pozitīvs. Ja mēs raudātu līdzi tam stāstam, man šķiet, mēs zaudētu. Bet process bija ļoti pozitīvs, un to vēlāk varēja izmantot kā instrumentu, veidojot lomu.
To es ar prātu saprotu, ka aktieris nevar ik dienu, nākdams uz darbu, raudāt. Es drīzāk domāju – tad, kad ir izrāde un tu jūti to klusumu zālē, kā noturēties tanī brīdī? Man šķiet, viena lieta ir tehnika, bet pavisam kas cits – šī publikas reakcija.
Ļoti izšķiroši bija ģenerālmēģinājumi. Pirmais bija ar bērniem, tikai bērniem. Tās bija ugunskristības.
Nākamais bija ar – tie jau arī nebija parasti skatītāji – visādiem māksliniekiem, svarīgiem ļaudīm. Es ienācu zālē, visus ieraudzīju un domāju – vāks. Labāk nebūtu paskatījies.
Tad, kad jau bija pirmizrāde, pirmā, otrā izrāde – tad es sapratu, ka man ir vēl viens tāds instruments, ko es varu izmantot. Mēs atnākam sākumā un apsēžamies zālē uz skatuves. Es pārlaižu visiem skatienu, es ar viņiem sasveicinos, principā – tikai ar acīm. Domās saku: "Laipni lūgti ceļojumā! Es zinu, kā viņš beidzas, es zinu, kam mēs iesim cauri, bet – ejam kopā." Tad ir pirmais cēliens, un otrais cēliens sākas tieši tāpat. Es padomāju tieši to pašu. Es paskatos, kā ir izmainījušies tie cilvēki, un cilvēki jau citādi skatās. Tāda sazemēšanās un miers baigi palīdz.
Pirmajās izrādēs bija uztraukums, bet no tā atkal nākamajām izrādēm varēja aizgūt to spriedzi, tempu, kas dažkārt ir nepieciešams.
Ir arī elementi, kur nevar steigties, nevar skriet. Ir jāparāda tā bilde, ir jāpasaka tas vārds līdz galam.
Saprotu, ka tev ir bundzinieka pieredze un mūziķa gēni, bet teātrī nereti tā nav laba īpašība, jo fonā skan mūzika, aktieris aiziet mūzikai līdzi. Sāk spēlēt ne tā, kā režisors gribētu. Es aizdomājos par to – nu kā tu to vari!? Ar vienu roku tu dod šo ritmu, šo dzelzceļa skanējumu un visas citas iespējamās skaņas, bet tavs stāstījums nekādā veidā ritmam nepakļaujas.
Nu, ja tu man tā saki, paldies tev liels! Tā bija milzīga cīņa – tikt ar to galā. Atkal jāsaka paldies Valteram, kurš skaidri zina, ko viņš dara un nevienā brīdī man nepārmeta. Mēs runājām, jā – skaņa ir skaņa, teksts ir teksts. Notikums iet uz priekšu. Ne reizi es nedzirdēju nekādus pārmetumus par to, ka es, piemēram, nezinu tekstu, kaut ko jaucos. Tas bija vienkārši mēģinājums – nesanāca? Skaidrs, tagad zinām, kur mums vajag tikt. Iešana līdzi mūzikai – tā ir klasiskā, mūžīgā aktiera kļūda. Tā vienmēr būs un vienmēr ir bijusi. Es esmu tam gājis cauri, es tam vēl iešu cauri.
Ar "Sibīrijas haiku" grūtākais uzdevums bija ar vilcienu turēt ta-dam, ta-dam ritmu un runāt. Bundzinieka pieredze man palīdzēja, jo esmu dziedājis fonā kā bekvokāls un spēlējis bungas.
Taču šis bija liels komandas darbs, lieliska pieredze. Es nezinu, ko es darīšu tālāk, bet šis darbs manī atgrieza ticību leļļu teātrim. Ēkai. Trupai. Komandai. Visiem. Es sapratu – o, beidzot! Es to nevarēju nosaukt vārdā, bet tas bija kaut kas, par ko es biju sapņojis. Par tādu pieredzi… Mums bija stāvovācijas! Pirmajās izrādēs visa zāle cēlās kājās, es biju šokā, es raudāju. Nebiju iedomājies, ka mēs līdz tam vispār varētu tikt. Nebija domas, ka šis aizies – ka šis būs lielais notikums. Beigās tas kļuva par tādu, un tas turpinās.
"Esmu augstākajā punktā līdz šim"
Otrs lielais notikums, protams, ir Anšlava Eglīša loma daudzsēriju filmā "Pansija pilī", par kuru tu esi jau sniedzis intervijas un runājis. Tas, ko es gribētu sajūgt kopā, ir izrāde "Smalkās kaites" un Anšlava Eglīša faktors filmā, jo Eriks Ādamsons, savukārt, ir Anšlava…
...laikabiedrs…
[Viņi ir] laikabiedri un draugi. Tuvi draugi. Un tas domāšanas veids par pasauli kā estētisku parādību – ka tas varbūt pat ir svarīgāk nekā kaut kādas cilvēciskas lietas. Vai un cik daudz par to iznāca domāt, gatavojot izrādi "Smalkās kaites" un ko no šīs "Smalko kaišu" pieredzes tu paņēmi sev, gatavojot Anšlavu Eglīti?
Man ir viens konkrēts stāsts, kur parādās šī līdzība. Es uz Anšlava lomu biju jau kādu laiku, ilgi, ilgi – uz kastingu. Bet nekrita man tā loze. Tad mēs strādājām pie "Smalkajām kaitēm", tehniski sarežģītas izrādes, es teiktu, ka sarežģītākas pat par "Sibīrijas haiku", jo tur ir trīs dažādas lelles. Lai ar tām lellēm labi nospēlētu, tās ir jākustina katru dienu. Ir jābūt baigajam profesionālim. Mums repertuāra teātrī tādas iespējas īsti nav – lai lielie eksperti un dižgari piedod man, ka es nenovadu to lelli tik ārkārtīgi precīzi! Bet galvenais jau ir to stāstu izstāstīt, dabūt to sajūtu.
Visas tās problēmas, kas bija tur pirms simts gadiem – re ku, viss tas pats! Nekas vispār nav mainījies! Es lasīju to grāmatu, domāju: Jā! Jā! Tas viss ir šeit! Tas viss ir šodien! Kā tā vispār var būt!?
Tas mani ļoti ļoti pārsteidza. Un viens krustpunkts "Pansijai pilī" un "Smalkajām kaitēm" ir Kristīne Jurjāne, kura ir "Smalko kaišu" leļļu māksliniece, tērpu māksliniece un filmas māksliniece! Viņa uztaisa šīs skaistās pasaules. Es biju tik ļoti aizņemts ar "Smalkajām kaitēm", tur bija jāpacīnās pamatīgi, ka pat līdz galam nepamanīju, ka mani atkal sauc uz "Pansiju pilī". Un Kristīne Jurjāne bija tā, kas mani piebikstīja.
Es tieši domāju par to tajā laikā – Anšlavs Eglītis un Ādamsons – abus divus es viņus tagad satieku. Tur kaut kas ļoti saklikšķēja, jo man ārkārtīgi patīk tas laiks. Man patīk tie darbi. Tas ir tāds lielākais sapnis – kaut ko tādu spēlēt. Tagad vispār ir kaut kāds manas dzīves augstākais punkts – līdz šim. Ar "Pansiju pilī" un "Sibīrijas haiku"... Es mēģinu saprast, kā es esmu ticis līdz šejienei. Nu, bērnībā es gribēju. Tagad es esmu šeit. Tagad man ir tādi lieli notikumi dzīvē.
Nu, šis ir jau tāds konceptuāls noslēguma jautājums – vai mums ir jāzina, uz kurieni mēs ejam vai jābauda ceļš, pa kuru mēs ejam?
Nē, nu, baudīt jau arī vajag. (smejas) Tas var arī to neizslēgt, bet jāuzticas arī tam, ka tās lietas var vienkārši atnākt. Tas gan. Jo šī pieredze ar "Pansiju pilī" bija, nu jā, negaidīti. Negaidīti.
Skatoties sērijas, man ir sajūta, ka ir ļoti precīzi sajusts tas Anšlava Eglīša raksturs, jo viņš vairāk ir vērotājs, nekā darītājs. Vai jums filmēšanas laikā par to sanāca runāt un domāt – ka viņš vairāk ir tas dzīves vērotājs? Ka tā prizma, caur kādu viņš lūkojas uz tiem cilvēkiem apkārt, ieskaitot savu ģimeni, – ka tas ir tāds rakstnieka skats.
Tā bija mūsu vēlme, griba un mērķis – rādīt to pasauli krāšņi krāšņu, un rādīt Anšlavu kā jaunu cilvēku, kurš nesaprot, kur viņš ir, kas viņam ir jādara – visdrošāk ir vērot.
