Izrāde "Marats/Sads" ir dzīvnieciski juteklisks un filozofiski pielādēts darbs, kas risina jautājumus par revolūcijas nepieciešamību un to, vai pārmaiņām jāsākas sabiedrībā vai īpatnī, pavēstīja teātrī.
"Gan tēmas, gan formas ziņā izrāde tuvojas operas žanram, bet vājinieku skaistās melodijas vedina uz domām par Brehta un Veila "Trīsgrašu operu". Tāpēc Rūdolfam Gediņam bija skaidrs, ka tā būs vājinieku opera," sacīja viens no izrādes režisoriem Klāvs Mellis.
Izrāde ir mēģinājums iztēloties un restaurēt vienu no skandalozā rakstnieka marķīza de Sada psihiatriskajā klīnikā iestudētajām izrādēm – vērienīgu, muzikālu uzvedumu par revolucionāra un tautas drauga Žana Pola Marata pēdējo stundu – slaveno nāvi vannā.
"Pēdējos 13 dzīves gadus skandalozais rakstnieks un bēdīgi slavenais izvirtulis marķīzs de Sads pavadīja Šarantonas psihiatriskajā klīnikā. Dziednīcas direktors savu iestādi esot vadījis pēc modīgiem un humāniem principiem, tāpēc klīnikas telpās Sadam atļāvis organizēt saviesīgas vakariņas, balles un koncertus, kā arī iestudēt un izrādīt paša rakstītas lugas. Šajos ekscentriskajos uzvedumos kā dīvainā mākslas terapijā piedalījās pārējie dziednīcas pacienti, un drīz vien trako nama teatrālie vakari kļuva par elitāru modes lietu, kas bija jāpieredz visam Bonaparta laika sabiedrības krējumam," teikts izrādes pieteikumā.
Žans Pols Marats (1743–1793), franču politiķis, ārsts un žurnālists, ir viens no Lielās Franču revolūcijas līderiem. Kamēr Francijā 1793. gadā valdīja radikāļu vara un terors, Marats Parīzē lielu daļu sava laika pavadīja medicīniskā vannā, lai remdētu ciešanas, ko radīja ādas infekcija. Vannasistaba kļuva par viņa revolūcijas pēdējo kabinetu. 13. jūlijā, gulēdams vannā, viņš pieņēma vizītē žirondisti, mērenākas revolūcijas atbalstītāju Šarloti Kordē. Viņai līdzi bija nazis, ko sarunas laikā dāma trieca Marata krūtīs. 17. jūlijā Šarlotei Kordē nocirta galvu, bet Marats ieguva mocekļa un elka slavu.
Marķīzs de Sads (1740–1814), franču aristokrāts, rakstnieks, filozofs, revolucionārs politiķis. Senas franču augstmaņu ģimenes atvase izcelsmes dēļ varēja mācīties Parīzē, iegūt dažādas dienesta pakāpes, īstenot veiksmīgu militāro karjeru. Pēc laulībām un tēva mantojuma saņemšanas, jauneklis pievērsās varas izmantošanai un brīvas seksualitātes paušanai. Orģijas marķīzu noveda līdz cietumam un psihiatriskajai slimnīcai. Tur, neticēdams cilvēka morālajam progresam, pievērsās rakstniecībai. Dienā, kad ieņēma Bastīlijas cietoksni, Sads atradās garīgi slimo patversmē, bet pēc revolūcijas atbrīvotais "pilsonis Sads" sākotnēji pielāgojās jaunajai politiskajai kārtībai, atbalstīja republiku, tika ievēlēts Nacionālajā konventā, kur pārstāvēja galēji kreiso partiju un rakstīja slavinošu runu par Žanu Polu Maratu.
Lomās: Ināra Slucka, Kārlis Reijers, Indra Burkovska, Matīss Budovskis, Ivars Kļavinskis, Daiga Kažociņa, Anna Klēvere, Ance Kukule-Sniķere, Laura Siliņa, Līga Zeļģe, Romāns Bargais, Mārtiņš Brūveris, Raimonds Celms, Artis Drozdovs un Egils Melbārdis.
Mākslinieciskā komanda: režisori – Rūdolfs Gediņš un Klāvs Mellis, tulkotāja Silvija Brice, dramaturgi – Arvis Viguls, Klāvs Mellis, Rūdolfs Gediņš, atdzejotājs Arvis Viguls, scenogrāfs, kostīmu mākslinieks un grima koncepcijas autors Adriāns Toms Kulpe, komponists Edgars Mākens, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, producente Anna Vekmane.
