Par jūsu "Annu Kareņinu" rakstīja, šķiet, visa galvenā franču prese. Un vairākās recenzijās uzreiz sastapu frāzi "satriektā publika aplaudēja, kājās stāvot". Vai jūs kaut ko tādu varējāt paredzēt?
Nē. Tas vispār ir brīnums, ka mēs tur bijām. Mums likās, ka, ņemot vērā pašreizējos notikumus, tagad nav īstais laiks Izraēlas teātrim braukt uz Parīzi. Godīgi sakot, mēs ar organizatoriem vienojāmies ļoti sen, vairāk nekā pirms gada, un es, protams, gaidīju, ka viņi piezvanīs uz pateiks – ziniet, ne tagad. Taču izdzirdēju, ka "tieši šodien ir ļoti svarīgi atbalstīt Izraēlu, atbalstīt Izraēlas teātri, atbalstīt jūs, tāpēc mēs sarīkosim šīs viesizrādes". Ar visiem attiecīgajiem piesardzības pasākumiem mēs to izdarījām – un, jāatzīstas, panākumi pārspēja visas cerības, gan mūsu, gan uzņemošās puses. Bija pilnīgi negaidīti, ka cilvēki Parīzē tā reaģēs uz izrādi ivritā, kas Francijā nav pati izplatītākā valoda. Un ir ļoti patīkami un lieliski, ka šo iestudējumu mēs parādīsim Rīgā.
Rīgu mēs mīlam, Rīgu mēs gaidām, Rīgā mēs jau esam bijuši un ceram uz jaunu tikšanos.
Runā, ka daudzi iestudējumi viesizrādēs sāk dzīvot īpašu dzīvi un pēc tam atgriežas mājās pavisam citādi. Vai arī "Anna Kareņina" Parīzē mainījās?
Jā. Tā kļuva citāda. Ar franču šiku, ar franču pacietību… Pirmkārt, mēs spēlējām šo izrādi desmit reizes pēc kārtas. Tā vispār reti gadās, ka ārzemju teātris svešā valodā pilsētā, kas visu jau redzējusi, spēlē desmit izrādes. Izpārdotā zālē! Protams, aktieriem bija īpašs pacēlums… Bet man arī jāpasaka par skatītājiem. Viņi ir ļoti smalki, šie franču skatītāji. Ļoti uzmanīgi.
Skatīties izrādi ar titriem ne vienmēr ir vienkārši, taču "Annas Kareņinas" sižetu zina visā pasaulē…
Mēs arī tā domājam, bet īstenībā visā pasaulē visi zina, ka Anna metās zem vilciena, un neko vairāk. Taču tas nav svarīgi. Skatītāji sekoja mīlas stāstam. Galvenais – sekoja Tumina režisūrai. Un absolūti pieslēdzās tam minimālismam, kuru viņš sludināja pēdējā laikā. Rims taču savos iestudējumos runāja ar skatītāja iztēli. Ņemot vērā kopējo dekorāciju un izteiksmes līdzekļu lakonismu, tas radīja ļoti, ļoti spēcīgu iespaidu. Izsauca paklanīties piecas sešas reizes, no zāles gāja ārā noraudājušies skatītāji, aktierus gaidīja foajē pēc izrādes. Jūs nevarat iedomāties, kā tas bija… Acīmredzot, tāda izrāde par cilvēka dzīvi mūsu laikā ir milzīgs retums.
Gan Parīze, gan Rīga iepazinās ar Tuminu vienādi – vispirms redzēja viņa Lietuvā iestudētās izrādes, pēc tam Krievijā iestudētās, pēc tam Izraēlā iestudētās… Tas, protams, ir pārsteidzoši: viņš strādāja ar tik dažādu skolu aktieriem, kuriem ir tik dažāds temperaments… Kā viņu uzņēma teātrī "Gešer"?
Mūsu aktieri noticēja, ka viņam jānotic. Bet tas notiek nebūt ne vienmēr. Kā jebkuram režisoram, viņam bija ar aktieriem jāatrod sava kopīgā putnu valoda. Lai viņi saprastu režisoru no pusvārda, no pusskatiena. Tas prasa laiku, protams. Sākumā reizēm nebija vienkārši. Bet ar laiku radās sapratne. Un mīlestība. Jo viņš bija īpašs režisors. Viņš bija meistars, skatuves meistars.
Viņš no galvas pagrieziena prata izdabūt drāmu. Viņš zināja pauzes cenu. Viņš zināja, kā strādāt ar mūziku.
Pēc "Annas Kareņinas" visbiežāk man lūdz: "Atsūti mums šo valsi." Lūk, es tagad to saku, un man skudriņas skrien pa visu ķermeni, jo tas ņem līdz kaulam, šis valsis, kuru "Annai Kareņinai" sarakstīja Ģiedrjus Puskunigis. Tas patiešām ir satriecošs. Kā teica Rims – pie visa vainīgs valsis.
"Anna Kareņina" viesosies Rīgā 1. un 2. jūnijā. Vai jūs ar savu viesizrāžu pieredzi un zinot mūsu publiku, varat iepriekš uzminēt, vai vajadzēs izrādi kaut kā adaptēt?
Speciāli mēs neko nedarīsim. Jebkura izrāde, ja tā ir dzīva, vienmēr koriģē sevi pati. Parīzē, piemēram, pirmā izrāde no pēdējās ļoti atšķīrās – enerģija, pauzes. Aktieri jau bija sapratuši, kur un kā cilvēki reaģē. Starp citu, reaģēja viņi laikus, un tas nozīmē, pirmām kārtām, ka titri bija labi, otrām kārtām, ka titru operators bija labs, un, treškārt, ka aktieri juta zāles elpu. Bet mums vēl ir tāds traktējums – galveno varoni spēlē izraēliešu zvaigzne Efrata Ben Cura, patiešām zvaigzne, bet viņa ir apmēram divas reizes vecāka par Tolstoja Annu Kareņinu, tādēļ šis stāsts ieguvis nedaudz citādu nokrāsu nekā romānā, un šis stāsts man ir daudz tuvāks un patīk daudz labāk dabīgu iemeslu dēļ – katrs taču piemērī sev…
Efrata, man šķiet, ir kā magnēts uz skatuves. Vispār nav svarīgi, kādā valodā viņa runā. Krievvalodīgie skatītāji Parīzē, kuri nezina ne franču valodu, ne ivritu, – tulkojums bija franciski, bet titri ivritā, tāpēc viņi ne īpaši orientējās tekstā, teiksim tā, – viņi teica – satriecoši, viss ir saprotams, lūk, katra aina ir saprotama, par ko un kā. Bet tas ir bravo režisoram.
Kādas vēl izmaiņas bez galvenās varones vecuma izdarītas kanoniskajā sižetā? Kareņina nav aizsūtīta uz citu laiku, ieģērbta mini?
Kleitas drīzāk ir 19. gadsimta stilizācija, nevis vēsturiskas. Bet garas. Tikai, ziniet, šajā izrādē tam vispār nav nozīmes. Lūk, kā divas sienas un trīs soliņi attēlo visas darbības vietas un nevienam nerodas jautājums, kur tas ir – stacijā, operā vai Oblonsku namā, tāpat ir ar tērpiem. Man liekas, ka tur tas nav galvenais. Man liekas, ka tur galvenais ir pārsteidzošā enerģija, kas nāk no skatuves un kas, pateicoties aktieriem, pateicoties tekstam, pateicoties mūzikai, pateicoties Rima Tumina burvībai, kaut kā pāriet pie skatītājiem. Neatkarīgi no valodas un no valsts, kurā mēs spēlējam.
Pirms Rīgas mēs vēl brauksim uz festivālu Budapeštā, ļoti interesanti, kā tur uzņems izrādi. Tāpēc, domāju, ka "Anna Kareņina" iegūs zināmus muskuļus citvalodīgo skatītāju iekarošanā.
Bet jūsu skatītāji, izraēlieši? Vai viņi nāk uz teātri? Vai meklē tur glābiņu?
Ziniet, mēs nestrādājām divus mēnešus. Kad 7. oktobrī notika šī traģēdija, mēs bijām šokā… Tika slēgti visi teātri, protams. Pirmkārt, visi devās uz fronti. Otrkārt, tas nebija īstais laiks teātrim, notika apšaudes ar raķetēm, – pēc jaudas šī operācija, šis karš atšķiras no visiem citiem, pie kuriem mēs diemžēl jau esam pieraduši. Un pēc diviem mēnešiem mēs atsākām spēlēt izrādes. Ar "Annu Kareņinu".
Godīgi sakot, domāju, ko darīt, ko atsākt spēlēt, kāda velna pēc "Anna Kareņina" ir vajadzīga tagad, kad cilvēki sēž, pielipuši pie ziņām, un gaida bērnus atpakaļ no gūsta, un katru dienu skaita nogalinātos, un iet uz bērēm. Taču izrādījās, ka teātris ir vajadzīgs.
Izrādījās, ka uz "Annu Kareņinu" nāca, un zāles bija pilnas, un aplaudēja kā jukuši, un teica paldies par to, ka viņi kaut vai uz divarpus stundām tika atrauti no ziņām. Jo reālās dzīves problēmas ir tik drausmīgas un traģiskas, ka cilvēkiem vajadzēja no tām atslēgties un mazliet paelpot kopā. Jo vairāk nekur nekā tāda nav, filmas tagad visi skatās vienatnē, mūziku klausās vienatnē, televizoru skatās vienatnē, labākajā gadījumā kopā ar ģimeni. Bet te visi 800 cilvēki, kas atnākuši uz mūsu zāli, sāka elpot kopā. Un tas palīdzēja.
