Ojāra Vācieša muzeja telpas ceturtdienas, 17. augusta, vakarā pārņēmusi silta un sirsnīga atmosfēra. Ar sevi iepazīstina Vaida Vovere. Viņu esam redzējuši Rīgas Doma kora skolas mūzikla "Pūt, vējiņi!" iestudējumā, bet koncertā "Vārsmas" māksliniece ļauj ieraudzīt sevi arī kā komponisti un dzejnieci.
"Es esmu nonākusi pie secinājuma, ka viss ir viens, un tad, kā es varu pastāstīt stāstus, kā es varu izteikties, tad es to vienkārši daru, vai tas ir dziedot, vai tas ir rakstot vai dzejojot," stāsta māksliniece.
"Es teiktu, ka sākotnēji noteikti ir kaut kāds jautrs akords, ko es atrodu, uz klavierēm uzspiežot kaut ko, un tad dzeja, man liekas, atnāk pati.
Ļoti bieži arī visa dziesma atnāk pati – gan tas ir bijis caur iepriekšējām pieredzēm, gan tas ir bijis, kad ir kaut kas pilnīgi tāds, ko es nevaru izskaidrot, kā tas pie manis ir nokļuvis, bet tas vienkārši ir nokļuvis."
Dzeja ir personiska un tieša, tā atklāj pagrieziena punktus, kas nāk jauna cilvēka attīstības un pieaugšanas ceļā. Muzikāli balansējot starp dziesminieku un muzikālā teātra žanru, Vaida Vovere patiesi un nesamāksloti uzrunā klausītājus.
"Šis koncerts, kur tas viss ir kaut kas no manis nācis, ir mazliet mulsinoši, ir mazliet bailīgi, jo es saprotu, cik daudz tas ir kaut kas man ļoti personīgs un tuvs, un reizēm tāds pat sāpīgs, reizēm tāds intīms, un tāpēc reizēm ir tāds mazais baiļu mirklītis, bet ir arī ļoti patīkami redzēt, ka cilvēki tevi sadzird," stāsta Vaida Vovere.