"Dejas nozarē tuvākajos piecos gados būs liels jautājums, kas ir latviešu skatuviskā tautas deja, žanriskā noturība. Protams, formulējums jau ir, bet kādas būs citu deju žanru ietekmes uz skatuvisko tautas deju?" pērnruden pēc Dziesmu un deju svētku izvērtēšanas konferences Latvijas Radio sacīja horeogrāfs Jānis Purviņš.
Viņa domubiedrs Jānis Ērglis sarunā pirms koncerta "Soļi rakstos" atklāj, ka par šo jautājumu daudz domājis: "Te ir tas stāsts par to, ka jaunie horeogrāfi savās dejās ļoti daudz ieliek uzbūves principus no mūsdienu dejas, kas ir ļoti tālu no pamata, kāda bija mūsu latviešu tautas deja, kas balstījās tikai uz "pants – piedziedājums, pants – piedziedājums" uzbūvi. Tā ir saskaldītāka, ir daudz vairāk informācijas, un nav tā pamata, pie kā mēs līdz šim pieturējāmies."
"Protams, mūsu skatītājs jau ir ļoti izlutināts, dažreiz liekas, ka viena, otra deja jau kļūst garlaicīga, ja strikti pieturamies pie latviešu tautas dejas pamatuzbūves.
Jaunie horeogrāfi, droši vien izvairoties vai baidoties no tā, ka par viņu horeogrāfiju sāks runāt kā par garlaicīgu, sāk ieviest šīs jaunās vēsmas, kas ir aizgūtas no mūsdienu dejas," teic Ērglis.
Jautājumu par skatuviskās tautas dejas virzību uzdodu arī jaunajai horeogrāfei Dagmārai Bārbalei: "Man šķiet, ka mēs attīstāmies dažādos virzienos un ka tas ir labi. Ir pietiekami daudz horeogrāfu, kas rada sev tīkamas un tuvas horeogrāfijas; ir gana daudz dažādu kolektīvu, kas ar savu ikdienas darbu starpsvētku procesā – ar dalību koncertos, projektos, ar uzvedumu veidošanu – iezīmē katrs savu virzienu, kur mēs redzam to virzību. Un tad pienāk tas viens brīdis [ceļā uz deju svētkiem], kad mums visiem jāsanāk kopā un jāsaprot, kas tad tur veidojas un uz kurieni tas viss iet."
"Man šķiet, ka ir ļoti labi, ka cilvēkiem gribas dejot. Tā ir ļoti laba zīme tam, ka kaut kas tajā visā, ko mēs darām, ir pareizi. Jo cilvēki grib to darīt! Protams, mūsu ir tik daudz, ka reizēm rodas arī kādas domstarpības (..), bet arī tas mūs ved uz rezultātu!" teic horeogrāfe.
Viņa uzskata, ka brīvības ir gana: "Protams, atkarībā no tā, cik tu pats esi gatavs riskēt, uzņemties atbildību par to, ko rādi uz skatuves. Vai tu esi gatavs riskēt ar to, ka varbūt kādam nepatiksi vai kāds tevi nesapratīs?
Man šķiet, ka mēs bieži diezgan slimīgi uztveram kritiku, un es esmu sapratusi, kāpēc – tāpēc, ka mēs šo darbu darām no sirds."
No sirds un uz kopīgu rezultātu Dagmāra Bārbale nākamvasar vedīs arī Latvijas dejojošos skolēnus: viņa būs Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku deju lieluzveduma mākslinieciskā vadītāja.
Tikmēr Jānis Ērglis, kurš kopā ar Jāni Purviņu veidojis deju lieluzvedumu Daugavas stadionā pēdējos piecos vispārējos svētkos, uzskata, ka viņam no lieluzveduma tapināšanas ir jāatpūšas. "Nekad nesaki nekad, bet nogurums ir, būšu atklāts. Tas tomēr nav viegls darbs – katrreiz kaut ko jaunu izdomāt. Ja būs, ko pateikt, droši vien varētu arī piedalīties, bet šobrīd ir diezgan kategorisks nē.
Arī medijos diezgan bieži izskan, ka nedrīkst ļaut tik ilgi vieniem un tiem pašiem veidot šos svētkus.
Mans kolēģis Daņiļevičs Agris ļoti bieži to skaļi ir paudis, ka viņam liekas, ka tas nav pareizi. Bet ne jau mūs kāds ielika – mēs abi ar Jāni Purviņu gājām uz konkursiem, izturējām tos, mums uzticēja, un tikai tādā veidā kļuvām par mākslinieciskajiem vadītājiem. Bet tad mums bija, ko teikt. Zinājām, kāds būs mūsu vēstījums, ko caur deju lieluzvedumu gribam dot deju kolektīvu vadītājiem, dalībniekiem, skatītājiem. Bet, konkrēti par mani runājot, šobrīd… man ir tik liels ["Teiksmas"] pulciņš izveidojies, ka varētu tikai strādāt un strādāt! Spēj tikai taisīt dejas! Jo viņiem ar gadiem apetīte aug, padod tikai priekšā jaunas horeogrāfijas. Atkal mums tuvojas jubileja, un viņi jau ir izlepuši – ja nav uzvedums vai izrāde, tad tā nav jubileja."
