Izrādes sākotnējā ideja pieder "Willa teātra" direktoram Kalvim Lasmanim. Ar Svitlanu Kudriavsku viņš iepazinās pirms gada, kad viņa ar meitu atbrauca uz Rīgu, bet viņas dzīvesbiedrs palika Ukrainā kā brīvprātīgais karā.
Dažus mēnešus vēlāk Kalvis brauca uz Ukrainu humānās palīdzības braucienā un Svitlanu sastapa vēlreiz – Kijivā –, kur viņa bija ieradusies uz dzīvesbiedra bērēm. Pēc tam Kalvis atveda Svitlanu atpakaļ uz Rīgu, un no ceļa sarunām arī radās doma par izrādi.
Viens no impulsiem izrādei bija arī Svitlanas mīlestība uz cirku un gaisa akrobātiku, ko viņa savulaik apguva cirka skolā, bet kas palika nepiepildīts sapnis. Svitlana uzaicinājumam iesaistīties izrādē piekrita: "Visu pagājušo gadu es nedzīvoju. Vai precīzāk – es dzīvoju kaut kādu svešu dzīvi, man bija sajūta, ka tas nenotiek ar mani. Es it kā sapratu, ka pats briesmīgākais, kas varēja notikt, jau ir noticis, bet izkļūt no šī stāvokļa es nespēju. Pagāja gads, un vienā brīdī es sapratu, ja es tūlīt neizraušos no šīs bedres, tad es no tās neizraušos nekad. Tad nāca piedāvājums par izrādi, un es sapratu, ka tā ir mana iespēja atkal atgūt savu kodolu un dalīties ar citiem savā pieredzē: savās sāpēs, bet arī savā mīlestībā un milzīgajā pateicībā latviešiem par viņu atbalstu manas dzīves visgrūtākajos brīžos."
Lai arī cirstās rētas ir ļoti dziļas, Svitlana uzsver, ka viņa ir no cilvēkiem, kas neieslīgst naidā un ļaunumā, bet joprojām iet uz priekšu ar ticību labajam. Un, starp citu, šo ticību viņā īpaši nostiprinājusi tieši saskarsme ar latviešiem: "Labais vienmēr uzvar ļauno! Es par to esmu pilnīgi pārliecināta. No cilvēkiem Latvijā esmu saņēmusi tik lielu atbalstu, mīlestību un mierinājumu, ka varu teikt – mums, ukraiņiem, ir ko pamācīties no latviešiem.
Jūs, latvieši, saucat mūs par varoņiem, bet, manuprāt, tas ir tikai normāli – aizstāvēt savu dzimteni.
Es savukārt uzdodu jautājumu – vai mēs, ukraiņi, tā varētu atvērt savus mājokļus svešiem cilvēkiem, bieži vien – nesavtīgi, bez maksas un ar tīru sirdi, kā to dara latvieši? Tā ir ļoti patiesa cilvēcība, ko nevar iemācīties, tā cilvēkiem vai nu piemīt vai nepiemīt. Tieši šī cilvēcība man palīdzēja noticēt, ka ne visi ceļi uz labo ir slēgti, ka rētas paliek, bet dzīve turpinās un tā, par spīti visam, ir skaista!"
Svitlana šobrīd strādā Hanzas vidusskolā un vada pagarinātās dienas grupu Ukrainas bērniem, Ukrainā viņa darbojās vides reklāmas jomā, bet viņas sapnis savulaik bija cirks un gaisa akrobātika, viņa beigusi arī cirka skolu. Cirks kā metafora dzīvei, kas apstājusies bīstama numura vidū, būs arī izrādes galvenais vadmotīvs, stāsta režisors Varis Piņķis: "Sveta ir bijusi gandrīz profesionāla cirka māksliniece, septiņu metru augstumā griezusies, rāpojusi, tā ir virves dejošana – ļoti sarežģīta. Jā, un izrādē mēs cenšamies atrast sasauci ar cirku kā bīstamu un nežēlīgu dzīvi, kas nevar beigties, – ka tu esi pakārts gaisā un tev īsti nav izvēles. Tu nevari novilkt kostīmu, notīrīt grimu un atgriezties savā dzīvē, jo tās dzīves vienkārši vairs nav. Ne tikai fiziski, bet arī garīgi, psiholoģiski, jebkā citādi – nav."
Vara Piņķa veidotajam iestudējumam "Ukraiņu stāsti. Svitlana" pirmizrāde – ceturtdien, 20. aprīlī, "Willa teātrī".
