Henrieta Verhoustinska: Studijā sveicinu aktrisi un etnomuzikoloģi Zani Jančevsku. (..) Ēdolē tu strādā ar bērniem, mācot viņiem folkloras pamatus, un piedalies Ēdoles folkloras grupā "Ēdol’s Ķists". Vai Ēdole ir tavas dzimtas vieta?
Zane Jančevska: Manas mammas vecvecāku vieta, jā.
Kā tu nonāci līdz etnomūzikai? Tu to sāki darīt un par to interesēties jau krietni sen, kad vēl biji Latvijas Nacionālā teātra aktrise.
Dziedāšana man vienmēr ir bijusi ļoti tuva, jo mana omīte bērnībā dziedāja un arī visi citi apkārt ir dziedājuši. Omīte sēdēja pie šujmašīnas, šuva, dziedāja un mācīja tās dziesmiņas arī man. Ventspilī, kur es dzīvoju, bieži sētā bērni teica, lai es kaut ko padziedu. Man bija pieci vai seši gadi, un es arī dziedāju.
Es vairs neatceros – kas bija, to dziedāju. Bet tad es tā iedomājos par to, kāpēc viņi paši nedzied. Acīmredzot viņiem neviens mājās nedziedāja. Man dziedāšana vienmēr ir bijusi tuva. Es mācījos arī klasisko dziedāšanu, bet man kaut kā negāja tā pareizība. Varbūt arī diapazons nebija līdz galam vēl atvēries. Man vienmēr tik ļoti gribējās dziedāt, bet dziedāšana mani sasprindzināja un radīja uztraukumu – balss saspiedās, elpa nebija, un balss trīcēja. Un es domāju: "Kā tas tā ir? Man tik ļoti patīk mūzika, bet kāpēc tāds satraukums?" Tad bija Nacionālajā teātrī viens Ziemassvētku koncerts tautiskā garā, kuru iestudēja Edmunds Freibergs. Tur piedalījās grupa "Auļi", un mēs dziedājām saulgriežu dziesmas. Tajās dziesmās manī kaut kas atvērās, es sajutu milzīgu spēku, un notika kaut kāds saslēgums. Kopš tā brīža es īpaši sāku interesēties par tautas mūziku.
Tad, kad pirms desmit gadiem vajadzēja kaut kā atzīmēt savu dzimšanas dienu, man negribējās to darīt, sēžot pie galdiem vien, tāpēc mēs uztaisījām programmu. Pirms tam es ilgi domāju, vai izvēlēties dziesmas no teātra izrādēm vai tautasdziesmas. Nosliecos par labu tautasdziesmām. Mums to ir tik ļoti daudz – viena mūža laikā tās nevar izdziedāt. Varbūt tās vienkāršās un senās melodijas nav tik interesantas kā tās, pie kurām mēs esam pieraduši mūsdienās, bet to cikliskumā un ritmā slēpjas kaut kas tāds, kas kaut ko mūsos atver. Vismaz manī. Ienāk miers, paveras cita sapratne, vēlme meklēt kaut ko citu. Tur ir ļoti daudz gudrības, ko mēs šodien varbūt vairs nemaz nevaram iztulkot. Mana omīte lietoja vārdu "pēķot". Neviens taču nezina, kas tas ir par vārdu.
Es arī nezinu.
Protams, ka tu nezini! Izrādās, ka tas ir sens vārds, kas nozīmē kaut ko līdzīgu taujāšanai vai izzināšanai. Ome stāstīja, ka pēckara laikā vīrus aizveda, neviens nezināja, kur viņi ir, bet tad pēķoja pakaļ un uzzināja. Tādu senu vārdu mums ir ļoti daudz. Tāpēc arī tās tautasdziesmas ir izmainījušās un izmainītas. Bet kas viņās ir iekšā? Pirms pieciem gadiem tu saproti vienu, bet tad, kad tu to pašu dzirdi vēlāk, atnāk pavisam cita atklāsme. (..)
Vai tā ir šī laika tendence, ka cilvēks vairs nav piesiets vienai profesijai vai vienam arodam līdz mūža galam, bet sevi realizē dažādās jomās?
Droši vien, ka tas ir individuāli. Cits jūtas brīvi no sākuma līdz galam. Viņam tā iekšējā brīvība ir tāda, ka viņš spēj sadzīvot ar dažādiem noteikumiem. Cits nonāk atkarībā, kas vairs nav labi – nepārtraukti jautā, vai būs vai nebūs, kas būs un kas nebūs ar mani. Cilvēks tā kā novīst, savīst. Es esmu daudz domājusi par savu profesiju un par to, kā man ir gājis. Man ir bijuši daudzi skaisti brīži gan uz skatuves, gan kino, gan koncertos cilvēku priekšā, bet es sapratu, cik šī profesija var iecirst un atstāt dziļas rētas. Vismaz man. Ir godkāre, vēlme būt labākajam, pirmajam – arī es no tā neesmu bijusi pasargāta. Bet es sapratu, ka tas ir sevi maitājoši un degradējoši. Un kas tad ir tas, kā dēļ ir vērts stāvēt uz skatuves? Ja tas ir apvienots vēlmē cilvēkiem radīt labu sajūtu, prieku un izaugsmi, tad ir gandrīz vienalga, ko tu dari, ja tas iet uz vienu mērķi. Aktiera profesija ir skarba. Es to gandrīz vai salīdzinātu ar ārsta profesiju, kurš uzņem uz sevi pacienta slimības. Var nospēlēt profesionāli, var nospēlēt ticami un labi. Bet cik tas spēj pa īstam aizskart skatītāju? To nevar izmērīt.
Tikai īsta sāpe un īsta emocija, īsts pārdzīvojums spēj aizkustināt zālē sēdošo pa īstam.
Skatītājs varbūt pēc tam ir gatavs mainīt savus uzskatus un savu dzīvi, pārdomāt kaut kādas lietas. Tas nav izmērāms. Es varu nospēlēt labi, ir aplausi. Paldies, ļoti forši. Bet tā īstā saite ir bijusi tad, ja arī man ir bijis pa īstam. Tas ne vienmēr ir viegli, un no tā bieži vien nemaz nevar tik viegli atbrīvoties un pēc tam sevi sakārtot.
Vai tas ir iemesls, kāpēc tu vairāk pievērsies mūzikai, tautas gara mantu izzināšanai? Teātrī "OratoriO" tev šobrīd ir divas lomas, un var teikt, ka aktierdarbs tev ir aizgājis otrā plānā šobrīd. Vai tā var teikt?
Tā sanāk. Bet es priecājos par šiem diviem darbiem. Tās ir lomas un lugas, kas man ļoti patīk. Mēs jau visi zinām, kas notika pandēmijas laikā, un par to vairs nav vērts runāt, bet tas laikam sakrita ar to, ka es nespētu vairs spēlēt jebko, ko man liek, sevišķi, ja tas ir pretrunā ar manu būtību vai manu dvēseles ceļu tajā brīdī. Tas ir ļoti sarežģīti. Es saprotu, ka ir jāspēlē sliktie tēli, lai zālē saprastu, ka tā nedrīkst darīt. Bet ne par to ir runa. Ja tas ir atkal tādas kopējas izaugsmes vai kopīgu mērķu vārdā, tad viss ir kārtībā. Bet tas ir arī kaut kāds laika patēriņš. Kad es mācījos Mūzikas akadēmijā un sēdēju lekcijā, ar izrāžu vadītāju bija sarunāts, ka viņa man 15 minūtes pirms manas ainas zvanīs, un tad es skrēju uz mēģinājumu. Tie bija tādi mazāki darbiņi. Bieži sanāca tā, ka es aizskrienu un nosēžu vairākas stundas, gaidot savu ainu. Un es pie sevis domāju, ka mana lekcija bija tik interesanta, bet šeit esmu darbā un man šeit ir jābūt. Es pamanīju nerēķināšanos ar laiku. Aktieris arī ir cilvēks. Viņš nav tikai instruments, ar ko citam izpildīt savas ieceres. Aktieris ir dzīvs cilvēks, dzīvs mākslinieks, radošs cilvēks. Teātrī jau neko citu īsti padarīt nevar. Varbūt adīt. Lasīt nevar, jo visu laiku jāklausās, vai nav jāiet. Ko var darīt?
Tu juti, kā aiziet laiks.
Jā. Tajā brīdī es arī nejutu, ka mans ieguldījums kaut ko vērā ņemamu var atstāt.
Lielie teātri ir ļoti sarežģīti mehānismi. Ir jāpelna nauda, ir jāražo. Es gribētu teikt, ka tā ir mašinērija. Tā tas ir, tur neko nevar darīt. Katrai skrūvītei jābūt savā vietiņā.
Bet tieši aktieriem – atkarība no laika un no režisora. Tu kā aktieris sēdi, gaidi un jūties kā zemāka šķira. Mēs neesam zemāka šķira. Varbūt es to nepratu pareizi uztvert, bet es ļoti bieži tā jutos, un es redzēju, kā mani kolēģi tā jutās, bet baidījās to pateikt. Nav jau jāskandelējas – visu var izrunāt. Es jau arī neesmu pratusi vienmēr visu izrunāt.
Pastāvēt par sevi.
Jā. Tagad es esmu zināmi neatkarīga un varbūt atklātāk par to runāju. Tomēr tas ir bijis arī ļoti vērtīgs laiks. Tie tomēr bija 35 gadi. Mana pirmā [piedzīvotā] izrāde bija Nacionālajā teātrī. Es biju atbraukusi no Ventspils uz Rīgu, un mamma mani veda uz "Lolitas brīnumputnu". Es vēl tagad atceros, ka Lolitai bija zila kleita un blondi mati. Izrādās, ka tā, kas toreiz spēlēja, bija aktrise Eleonora Dūda.
Tad, kad beidzās izrāde, visi gāja ārā, bet es bļāvu, jo negribēju nekur iet – es gribēju vēl.
Mammai bija neērti. Toreiz viņu izglāba apkopēja, kas jau nāca celt krēslus zālē. Viņa teica: "Ā, tu gribi palikt teātrī? Labi, labi, paliec! Tikai nesatraucies, jo tad, kad skatītāji aiziet, šeit nāk teātra žurkas." Pēc tam es visai ātri aizgāju prom. Tas bija mans pirmais teātris.
Nesen intervijā tu teici, ka pēdējos gados esi sākusi ieklausīties sevī un dabā. Tu esi sākusi vākt ārstniecības augus un uzticēties dažādām zīmēm. Varbūt tu vari vairāk par to pastāstīt?
Par tiem augiem ir ļoti interesanti. Protams, ka mums vieglāk ir iedzert tableti, jo mums ir jāskrien uz darbiem. Tās augu zālītes ir jālieto ilgstošāk. Es par to interesējos, un es tiešām jūtu un saprotu, ka dabā ir viss, lai mums palīdzētu. Katrai zālītei ir sava nozīme. (..) Es esmu iemācījusies ēst sviestā ceptas māllēpes, taisīt pieneņu pesto. Es gatavoju krēmus un ziedes.
Tas viss tev ir ļoti nācis par labu, jo tu brīnišķīgi izskaties!
Paldies! Mūsu dzimtas mājvietā aug tāds augs kā tauksakne. Tas ir interesants augs, kas kauliem un cīpslām piedod elastību, kā arī palīdz pret plaušu vainām. Kad manas mammas māsa Sibīrijā saslima ar tuberkulozi, parādījās penicilīns, un vajadzīgās devas viņa arī dabūja. Bet tad, kad viņa brauca atpakaļ uz Latviju, viņai viena sibīriete iedeva sakni un teica, lai iestāda Latvijā, sakot, ka tā ir pret plaušu vainām, arī pret tuberkulozi. Viņas atbrauca uz Latviju, un, tā kā mūsu īpašumā jau saimniekoja citi, iestādīja radinieku dārzā Ventspilī. Tad, kad pavasarī izauga, mana omīte teica: "Paga, bet tā taču ir mūsu pašu tauksakne!" Man tauksakne ļoti patīk – no tās es gatavoju uzlējumus, ziedes un krēmus un, protams, pati viņus arī lietoju. Tur nav nekā sintētiska, tāpēc tās jāglabā ledusskapī.
Es varu tikai iedomāties, kā izskatās tavs ledusskapis.
Visa virtuve ar burciņām, bundžiņām, kušķīšiem, sainīšiem un zālītēm.
Tev ir vēl kāds milzīgs sasniegums, proti, tavi brīnišķīgie bērni. Marta Lovisa Jančevska ir aktrise Dailes teātrī, un Jēkabs Jančevskis ir izcils laikmetīgais komponists. Ar Martu Lovisu jūs neilgu laiku spēlējāt vienā Dailes teātra izrādē "Krietnā puiša rituāla nokaušana". Kāda ir bijusi tava kopdarbība ar dēlu?
Vislielākais darbs bija oratorija "No letu zemes", kurai viņš sarakstīja mūziku. Mums tāds libreta autoru trīsstūris bija, un es arī biju viena no tām. Piedalījās Liepājas Simfoniskais orķestris, Valsts akadēmiskais koris "Latvija", un es biju teicēja. Tā ir leģenda vai versija par to, ka pirmā kronētā Lietuvas karaļa sieva Marta nāk no Latgales. Lietuvieši šo darbu arī Lietuvā iestudēja, un mēs ar Jēkabu bijām aizbraukuši klausīties, kā viņš skanēja lietuviešu valodā. Pēc tam mēs dzirdējām, ka tajā versijā viņa tomēr ir bijusi lietuviete. Tie ir tik seni laiki, un vēsture nav izzināma, tāpēc tā pēc vajadzības tiek mainīta.
Vai var teikt, ka tavi bērni ir uzauguši teātrī?
Jā. Jēkabs vairāk, Marta – mazāk. Bet Marta arī bija atturīgāka pret teātri.
Cik dīvaini!
Jā, acīmredzot viņa negribēja, ka viņu atved, noliek un bīda. Martu šad un tad pieskatīja Jēkabs. Jēkabu bieži vien nebija kas pieskata, kā jau pirmo bērnu. Bija interesants piedzīvojums ar Jēkabu – viņam bija 11 vai 12 gadi, kad mani uzaicināja uz Rubu vadīt skolas izlaidumu. Man vajadzēja koncertmeistaru, un es zināju, ka Jēkabs tajā brīdī jau ļoti labi spēlēja klavieres. Es viņu uzaicināju, un viņš piekrita. Sintezatorā katrai dziesmai bija piemeklējis savu tembru un savu efektu. Braucām uz Rubu caur Auci, kur mani vecāki tobrīd bija. Es jautāju, vai visi vadi ir paņemti un sakārtoti. Viņš teica, ka viss ir. Izkāpām Aucē padzert kafiju pie vecākiem un turpinājām braukt uz Rubu. Tad Jēkabs teica: "Mammu, es laikam to vadu maisu atstāju pie omes un opa." Es zvanu uz Rubu un prasu, vai viņiem nav pašiem savi vadi. Kaut arī bija, protams, ka neviens no tiem vadiem mūsu sintezatoram nederēja. Jēkabs nezināja, ko lai dara un kā lai tagad spēlē. Es viņam teicu: "Sēdi pie klavierēm un spēlē."
Pie akustiskajām?
Jā, bet tas jau tā nebija mēģināts. Un tajā brīdī es pati biju tik aizkustināta, jo viņam nāca tik brīnišķīga mūzika. Nebija arī runāts, ka mans koncertmeistars izlaidumā spēlēs fona mūziku, bet direktore visu laiku teica: "Puisīt, paspēlē kaut ko, paspēlē kaut ko." Jēkabs man prasīja: "Mammu, ko lai es spēlēju?", un es teicu, ka vienalga – kaut vai kādu tautasdziesmu, un lai pēc tam kaut ko sāk improvizēt. Es pati brīnījos par tām skaņām, kas viņam nāca – uzreiz, bez gatavošanās. Tā bija tāda pirmā skatuves pieredze un ugunskristības. (..)
Šobrīd Nacionālajā teātrī ir pienākusi klāt lielā dziedāšanas tūre, proti, "Skroderdienas Silmačos", kur tu savulaik spēlēji lielisko Antoniju. (..) Vai tu ar savu tagadējo tautas mūzikas pieredzi un zināšanām esi domājusi, kāpēc "Skroderdienas Silmačos" ir tik satriecoši populāras? Cauri visām paaudzēm. Pat mana 20 gadus vecā meita prasīja, kad mēs atkal iesim uz "Skroderdienām".
Es domāju, ka tur ir tas ārkārtīgi lielais pozitīvisms, jo beigās tiešām nav neviena nelaimīga cilvēka. Visi tiek aplaimoti, apdāvināti ar lielām un skaistām likteņa dāvanām. Pat Antonija, kura atgrūda Dūdaru, tomēr viņa beigās saņem to, ko ir pelnījusi labā nozīmē. Visi dabū to, ko sirds vēlas. (..)
Tas ir tas priekšsaulgriežu laiks, kad daba sprāgst, cilvēku sirdis alkst Jāņu nakts brīnumu, un tā ir arī mūzika – tik ļoti pozitīva un smeldzīga.
Tur jau ir arī vairākas tautasdziesmas izmantotas. Es domāju, ka [Aleksandrs] Būmanis izmantoja tautasdziesmu kā labu pamatu.
Tev ikdiena paiet, apmācot bērnus un koncertējot. Bet šobrīd ir tāda tendence, ka tiek iestudētas monoizrādes – vairākas aktrises ir veiksmīgi startējušas monoizrādēs. Vai tev nav padomā kāda monoizrāde, kur tu varētu izmantot arī mūziku, ko tu dziedi un spēlē?
Tagad man jāsāk par to domāt – es par to nebiju domājusi! Daudzus gadus iepriekš man bija viens stāsts, ko es ļoti gribēju iestudēt kā monoizrādi, bet tas bija skumjš un traģisks, un tad jau man piedzima dēls. Tur bija tādas lietas, ko es vairs negribēju aizskart. Tāpēc es no tā darba atteicos. Bet varbūt tu man kaut kur tagad mazliet iekniebi tādā labā nozīmē.
Monoizrāde ir īpaša māksla, un es neteiktu, ka skatītāji ir pieradināti pie tādām, bet, ja tās ir veiksmīgas un jaudīgas, tad tas ir labs un neatkarīgs formāts.
Tas ir arī ļoti grūti būt uz skatuves vienam pašam tik ilgu laiku. Bet, Henrieta, varbūt jāsāk par to domāt!
To es arī tev novēlu!
