Pirmā izrāde "Vācbaltais troksnis" gaidāma otrdien, 20. augustā. Kur atrodas dzīvoklis, kurā notiks pirmās četras izrādes, zina tikai to apmeklētāji, un biļetes uz tām ir izpārdotas. Skatītāji gan nav īpaši aicināti lokāciju turēt noslēpumā, jo jau nākamās izrādes notiks citās vietās.
"Tā izrāde principā ir kādā Rīgas dzīvoklī. Tās vieta tiešām ir – kādā Rīgas dzīvoklī," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" skaidroja Linards Kalniņš.
Pats dzīvoklis un tā atrašanās vieta nav svarīga, jo izrādi iespējams pārvietot, stāstīja Marija Luīze Meļķe, norādot, ka galvenais ir nevis lokācija, bet vēstījums.
"Izrāde ir par cilvēku attiecībām vienam ar otru, par laikiem, kuri ir aizgājuši. Tādā tiešā veidā tur nav nekāda ieskicējuma par tādu izteiktu nākotni, bet mēs strādājot esam arī paturējuši prātā to, ka mēs jau arī kādreiz būsim kaut kādas vēstures lapas, kaut kādi cilvēki, kuri arī ir dzīvojuši šajos dzīvokļos un kaut ko darījuši. Tur ir prātots tādā garā," skaidroja Meļķe.
Kāpēc izrāde radīta tieši tagad? Un kāpēc par vācbaltiešiem? Tāpēc, ka šobrīd esam piekļuvuši vistuvāk vācbaltiešiem kā jebkad, stāstīja Kalniņš.
"100 gadus atpakaļ, kad vācbaltieši vēl te Rīgā dzīvoja, latvieši bija salīdzinoši tālu no viņiem gan pēc izglītības, gan pēc uzvedības. Rīgas dzīvokļos dzīvoja vācbaltieši. Bet tagad latvieši lasa tās pašas grāmatas, tikpat maz ir aizņemti ar veļas mazgāšanu vai vēl kaut kādām saimnieciskajām lietām.
Tagad mēs dzīvojam ļoti līdzīgi viņiem, tāpēc varam viņiem pietuvoties daudz tuvāk – kā nekad līdz šim," skaidroja Kalniņš.
Protams, kaut kādas robežas pastāv, bet mūsdienās latviešiem ir daudz vieglāk identificēties ar to laiku un saprast vācbaltiešu ikdienu, dzīvesveidu un, iespējams, pat sajūtas. Izrāde gan nav vēsturiski skrupulozs darbs, jo mēs joprojām varam tikai minēt, kā vācbaltieši piedzīvoja laiku, kurā dzīvoja, un kā tolaik jutās, uzsvēra Meļķe.
"Izrāde nav ne komplimentāra, ne nekomplimentāra vācbaltiešiem. Man šķiet, ka tā ir tāda ļoti cilvēcīga izrāde vienkārši.
Bet šis noteikti nav nomelnojošs darbs. Tajā netiek iedota nekāda atbilde par to, kā tad būtu bijis pareizi vai kā ir pareizi tagad uz to skatīties. Tie ir vairāk tādi dažādi spilgti ieskicējumi," skaidroja Meļķe.
Viņa vērtēja, ka kopumā vācbaltiešu vēsture Latvijā zināmā mērā ir marginalizēta, ņemot vērā to, cik liela patiesībā ir tās ietekme un pienesums līdz mūsdienām.
"Cik daudz mēs vispār zinām? Vai vidējais skolēns saprot to saikni? Es minētu, ka bieži vien nē. Mēs ļoti daudz runājam par padomju laikiem, par Otro pasaules karu, bet kas īsti notika pirms tam? Kas bija tā dzīve? Mēs daudz runājam arī par ulmaņlaikiem un to režīmu, bet kādi bija šie cilvēki? Man ir bijis ļoti interesanti, šo izrādi veidojot, tajā iedziļināties, jo esmu sapratusi, ka man īstenībā ir ļoti aptuvens priekšstats par vācbaltiešiem," stāstīja Meļķe.
Otrs izrādes atslēgvārds ir troksnis – tiešā un pārnestā nozīmē, un, ja vajadzētu, to būtu ērti pārlikt arī radio formātā, norādīja Kalniņš.
"Skaņu ziņā mēs nebūsim pastiprināti, mēs būsim dzīvojamajā istabā. Tas nozīmē, ka visas mūsu īstās balsis varēs sadzirdēt. Bet mēs izmantosim dažādas arī mazliet skaņu tehnikas. Es nesolu ļoti daudz brīnumu, bet būs interesantas tehniskas lietas, būs arī viens mūzikas instruments. Bet tas troksnis nav tikai par to skaņu troksni, kaut gan izrāde ir ļoti audiāla," stāstīja Kalniņš.
