Kopš Spažinska lugas "Majoriene" pirmizrādes Rīgas Krievu teātrī ir pagājuši gandrīz 140 gadi, un nav Latvijā teātra ar senāku vēsturi, kas turpina darboties un turpina būt vadošo profesionālo teātru saimē. Tagad to saucam par Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātri. Bet ne tikai Mihails Čehovs, kura vārdu kopš 2006. gada nes teātris, ir dižāko teātra cilvēku sarakstā. Ilgā vēsture atklāj neticami daudz režisoru un aktieru plejādi, kuri par savu mājvietu ilgāku vai īsāku laika periodu bija un ir izvēlējušies Rīgas Krievu teātri.
Izstādi atklāja Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš, savā uzrunā pastāstot, ka iepriekšējā vakarā sazinājies ar ilggadējo teātra māksliniecisko vadītāju Arkādiju Kacu.
"Viņš teica, ka 25 gadu laikā teātris viņam kļuva par dzimto māju. Viņš teica, ka tā bija lielākā laime, jo visi, ansamblis, aktieri, tehniskie darbinieki, administrācija, mīlēja teātri, un viņš mīlēja viņus, un visi kopā varēja radīt. Otra lieta, ko viņš teica, bija, ka viņš respektēja un vēlas, lai arī respektē nākamībā teātra leģendas, vēsturi, pagātni un uz tās bāzes veido tagadnes teātri, jo pagātne iedvesmo," atklāja Siliņš.
Arkādija Kaca laikā bija četri lieli teātri Rīgā – Dailes teātris, šī brīža Nacionālais teātris, Jaunatnes teātris un Krievu teātris. Leģendārā teātra aktrise Ņina Ņeznamova atklāja, ka tolaik visi savā starpā sadzīvojuši draudzīgi.
"Es savu Antoniju no "Skroderdienām Silmačos" spēlēju savā teātrī ar [Alekseju] Mihailovu kā Dūdaru un laiku pa laikam viesojos Nacionālajā teātrī ar Ģirtu Jakovļevu, Uldi Dumpi, tajā kompānijā. Mūsu nav tik daudz, aktieru, kad mēs satiekamies uz ielas Rīgā, tad būs kliegšana un bučošanās, visi skatās un smaida, zina, ka mums taču viena asins grupa," pauda Ņeznamova.
Šo gadu laikā aktrise spēlējusi daudz, taču, atbildot uz jautājumu, kuru lomu no visiem šiem gadiem pati vēlētos izcelt, viņa norādīja: "Visas lomas bija manas. Kādas man patika, kādas nepatika, bet es darīju to, ko vajadzēja."
Ņina Ņeznamova bija iemesls, kādēļ daudzi cilvēki savulaik gāja tieši uz Krievu teātri. Gluži tāpat šobrīd daudzi skatītāji iet uz Krievu teātri, jo tur spēlē aktrise Veronika Plotņikova.
"To dzirdēt ir ļoti patīkami, bet nevaru teikt, ka es veidotu tādu vēsturi. Es vēl nepaspēju aplūkot un nobaudīt visu [jubilejai veltīto] ekspozīciju, bet to, ko es redzēju, man bija tāda sajūta, ka es to jau esmu redzējusi, lai gan man nav bijusi tāda iespēja redzēt to dzīvajā. Kaut kur, laikam gēnos, tur tas viss ir. Mēs esam komanda. Viena komanda," vērtēja Plotņikova.
"Teātris ir kolektīvs darbs. Ja jūs neesat ģimene, nesanāks ne laba izrāde, ne laba atmosfēra. Mēs teātrī esam tik daudz, es runāju ne tikai par aktieriem, bet arī par cilvēkiem, kuri atbild par grimu, gaismām, aizkulisēm. Neatceros, kurš tieši, bet atceros, ka tas bija teātrī savulaik kāds no Krievijas aktieriem, kurš teica, ka viņš bija pārsteigts, cik draudzīgi mēs esam. Aktieris ir tikai tas, ko redz skatītāji, bet ir taču tik daudz cilvēku aiz aktieriem aizkulisēs, bez viņiem nebūtu teātra," pauda aktieris Maksims Busels.
Aktieri uzsvēra, ka, lai gan spēlē leģendārā un senā teātrī, tas nav iemesls, kāpēc viņi dara savu darbu un strādā teātrī. Vienlaikus tradīciju saglabāšana turpina teātra kultūru, turpina vēsturi.
"Tagad klausoties visus māksliniekus un vadību, tā vēsture tomēr atspoguļojas tagadnē, jo tas, ko Ņina Ņeznamova teica, vai tas, ko Veronika teica, ir tas, ka teātris ir ansamblis, un tajā vietā, kurā tas darbojas, strādā, tas ir apkārtējās vides sastāvdaļa. Un visos laikos Krievu teātris ir bijis sastāvdaļa. Mēs zinām, cik sarežģīts bija Pirmās Latvijas laiks, kad Krievu teātris strādāja Rīgas Latviešu biedrības ēkā, jo viņu ēkā vienu brīdi strādāja vācu teātris. Tas ir ļoti interesanti. Zinām arī, piemēram, ka bija viens periods, kad tas nevarēja strādāt otrās okupācijas laikā," stāstīja Siliņš.
Visos laikos Krievu teātra īpašā spēja ir bijusi atrast tos jautājumus, kas interesē sabiedrību. Teātris, kā teicis Smiļģis, ir cilvēka ceļš pa dzīvi. Tas, ka Krievu teātra aktieri to var atspoguļot, ir brīnišķīgi, pauda Siliņš.
"Es domāju, ka Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris vienkārši ir tādā sabiedrībā ļoti vajadzīgā brīdī ar vajadzīgu enerģiju un izpausmi, un to nevajag pazaudēt. To vajag tā turēt un ieraudzīt, jo mēs tā labāk viens otru saprotam," viņš pauda.
Teātra direktore Dana Bjorka piekrita, norādot, ka par to tiek domāts ikdienā – kā, saglabājot tradīcijas, palikt aktuāliem.
"Atgriežoties pie tā, ka esam senākais teātris Latvijā un senākais krievu teātris ārpus Krievijas robežām, mums ir pienākums saglabāt tradīcijas un vēsturi krievu teātra skolai, kura ir ļoti spēcīga skola pasaulē, no kuras mācās visas valstis. Saglabāt šo kodolu tieši tai kultūrai, bet tas nozīmē mazliet palikt pagātnē. Lai būtu aktuāliem šodien, mums jārada arī tādas izrādes, tādā stilā un manierē, kas ir aktuālas šodien mūsdienu cilvēkiem saprotamā valodā. Līdz ar to mums veidojas ļoti daudzveidīgs repertuārs. Kā lidmašīna, kurai ir divi spārni. Viens spārns atbild par tradicionālo, klasisko un vēsturiskām vērtībām mūsu radošajās izpausmēs, un otrais spārns par mūsdienām, kurā rodas muzikālās izrādes, mūsdienu kustības, jauni, traki režisori, meklējumi un tā tālāk. Tas veido šo lielo ainu," apkopoja Bjorka.
