Henrieta Verhoustinska: Inese, kam bija ideja iestudēt Bela romānu "Cilvēki laivās"? Dramatizējusi šo romānu ir Lelde Stumbre.
Inese Mičule: Tā bija Latvijas Nacionālā teātra jau sen lolota ideja, kura tagad tikai realizējās, uzaicinot mani pievienoties.
Kā viņi to motivēja? Kāpēc šo romānu? Par godu Albertam Belam?
Inese Mičule: Nē, par godu tam, ka valoda sāk izzust, lai cik tas traģiski neizklausītos, bet es domāju, ka Nacionālajam teātrim ir svarīgi runāt par tām vērtībām, kas ir romānā, kas tur mūsu tautu, nāciju un valodu. Tās ir Nacionālā teātra vērtības, par kurām viņi atkal un atkal runā.
Uldi, vai tu biji lasījis šo romānu pirms tev piedāvāja lomu?
Uldis Anže: Nē, pirms piedāvāja lomu, es nebiju lasījis.
Kāda bija sajūta to izlasot un apgūstot šo materiālu?
Uldis Anže: Ļoti aizraujoši, es jutos ļoti aizkustināts, lai gan lasot šo romānu man bija ļoti daudz visādas pretrunīgas sajūtas. Tā man vēl obligātajā literatūrā nebija tad, kad es mācījos.
Man gribas akcentēt to, ka šī ir ļoti vizuāla izrāde. Ir daudz efektīgu bilžu ainu, kas nolasās kā gleznas. Tur ir Ilzes Vītoliņas brīnišķīgie kostīmi, kas no laikmetīgajiem tērpiem, no šortiem un krekliem, pārceļo uz vēsturisko laiku, ar garajām kuplajām kleitām. Tur ir Ginta Sippo divplakņu scenogrāfija, kas veido šo neapturamo smilšu kāpu. Starp citu, es domāju par aktieriem, cik viegli ir eksistēt šajā scenogrāfijā starp šīm plaknēm, kas nemitīgi kustas un ir slīpas?
Uldis Anže: Tas ne vienmēr ir viegli, bet šis apgrūtinājums, es jau daudzkārt esmu teicis, ka tas nāk aktierim par labu, tas palīdz. Grūtību pārvarēšana palīdz stāstīt stāstu.
Arī varoņi nepārtraukti pārvar šīs smiltis. Viņi ir šajā pārveides procesā. Bez šaubām, liela nozīme ir arī gaismas partitūrai. Inese, Uldi, kādas ir jūsu attiecības ar gaismas mākslu? Starp citu, kā "Teātris.zip" redaktore esmu klāt izrāžu ierakstos un zinu to, ka aktierim ir tādi noteikti punkti, kur viņam jānostājas, lai viņam būtu šī gaisma.
Uldis Anže: Mēs jau esam kā mācīti cirka zirgi. Mēs jau redzam, vai mēs aizsedzam partneri, vai mēs paši ieejam gaismās. Tas ir jau iesūkts ādas porās. Mēs jau jūtam, kur iet, kur neiet, kur mani redz, kur būtu gaisma.
Vai gaisma tev kā aktierim rada to vajadzīgo sajūtu, teiksim diennakts laika sajūtu vai kaut kādu emocionālo nokrāsu?
Uldis Anže: Protams, gaismas veido noskaņu, veido atmosfēru, tāpat kā skaņa.
Kā radās vizuālais tēls šai izrādei? Tas ir ļoti zīmīgs, ļoti simbolisks, ļoti metaforisks, ļoti izteiksmīgs.
Inese Mičule: Es nezinu, kā Gintam Sippo ienāca prātā tieši šis koka motīvs, bet tad, kad es ar Gintu satikos, es teicu, ka man vajag siltu telpu un pieminēju par Noasa šķirstu. Mēs runājām, ka man tas romāns šķiet kā tāds Noasa šķirsts. Gints atnāca un teica, re, man ir grīda, un tu viņu vari locīt kā tu vēlies. Gints jau teica, tu te vari izpausties, un tad man visu vasaru bija tā maketu bildes vizualizācija. Viņš bija izveidojis kasti, kurā es varēju spēlēties un skatīties, kas notiek telpā, ja es aktieri nolieku tā vai šādi. Protams, dzīvē viss ir vēl savādāk. Jā, tā bija Ginta Sippo ideja par to, ka tā būs plakne, kura pārveidojas.
Scenogrāfija iemieso arī šo smilšu kāpas neapturamo spēku, kas pamazām apsedz Kuršu ciemu. Tavs varonis, skolotājs Kuronis, mēģina pret to cīnīties, mēģina apturēt šo ciemata neizbēgamo izzušanu zem šī smilšu kalna. Domājot par taviem varoņiem, man liekas, ka Kuronis ieiet tajā virknē, kurā ir Lāčplēsis un Pērs Gints, jo tie arī ir tādi cilvēki-fantasti, stipri varoņi. Vai tu arī jūti šo pēctecību savā Kuronī?
Uldis Anže: Inese vienreiz pēc mēģinājuma mums teica, ka es šeit neeksperimentēju, es jums esmu lomas sadalījusi tā, kā es jūs izjūtu kā cilvēkus. Nu tad varbūt iepriekšējie režisori arī mani tā izjuta. Varbūt, ja tev radās tādas asociācijas, tad, iespējams, tāda pēctecībā tur ir.
Tavs Kuronis saka tādus ļoti skarbus un arī rūgtus vārdus par mazas tautas spēju sadarboties, lai pretotos kopīgai iznīcībai. Vai tu visam vari piekrist, ko tavs varonis saka un kā viņš rīkojas?
Uldis Anže: Nē, es noteikti nevaru piekrist, bet, ja nebūtu šādu cilvēku, tad, iespējams, arī mēs te nebūtu, un nebūtu mūsu Latvija tāda, kāda tā ir. Iestudējot man bieži vien skanēja Veidenbauma dzejolis "Jo vēders – dievs visaugstākais/ Un katris pats sev tuvākais", un tas ir viens no iemesliem, kāpēc arī ciems iet bojā, jo mums ir ļoti grūti. Šie brīži, kad mēs spējam būt vienoti, tādi brīži vēsturē ir ļoti reti, simt gados reizi.
Inese, stāsts par izzūdošiem kuršiem, tas patiesībā ir stāsts par latviešiem.
Inese Mičule: Protams, jā. Tas ir ļoti interesanti, ka autors, paņemot vienu posmu izzudušas tautas vēsturē, ļoti iedarbīgi stāsta par savu tā brīža pasauli, kurā viņš dzīvoja. Latviešu valoda tiek nomākta ar krievu valodu, un tā Latviju vienkārši var noslaucīt no zemes virsas. Tas jautājums, kas ir Latvija pasaulē, kas ir šis mazais ciematiņš feniņa lielumā? Te viņš uzdod tādu jautājumu, kurš līdz pat mūsdienām – paskaties, cik sen ir romāns uzrakstīts! – ir aktuāls. Visi saka, ka tas ir arī par tagadni.
Jā, tas ir apbrīnojami, ka šis romāns, kurš būtībā ir tapis vēl padomju laikā, tik ļoti spēcīgi iedarbojas ar savu vēstījumu arī šodien. Inese, ir arī tā, ka tas stāsts ir ļoti skumjš. Tur ir ļoti maz prieka, un tas turklāt ir dažādos līmeņos arī mīlas stāsts, kas šajā izrādē ir ļoti trausls un aizkustinošs, arī tas ir skumjš. Vai tu redzi kaut kādu prieka staru tajā visā?
Inese Mičule: Jā, tāpēc beigās ir jūra. Es redzu, protams, ka, lai kaut kas piedzimtu jauns, ir kaut kam vecam jāiet bojā, un iet bojā jau nenozīmē beigas. Tas ir tikai jauns sākums, manuprāt.
Jā, tas skan optimistiski. Šajā izrādē ir aktieri, kurus es ieraudzīju pilnīgi no jauna. Piemēram, Kodējas lomā Sanitu Paulu Vārnu – tādas nešpetnās raganas, īgnās būtnes lomā, jo viņai parasti ir tādas liriskākas un trauslākas lomas. Un, protams Daci Bonāti, ar savu enerģiju visus nospiedošo Baronesi. Tu esi strādājusi Nacionālajā teātrī iepriekš, bet tas jau bija pirms padsmit gadiem, izrādēs "Dejas Lūnasas svētkos" un "Galvas maiņa". Vai tev bija vēlēšanās uzdot neparastus uzdevumus aktieriem, izaicināt viņus?
Inese Mičule: Jā, man vienmēr patīk aktierus izaicināt. Man ir tāda sportiska interese, kā es tikšu galā ar aktieri, kuram, piemēram, ir viena ampluā lomas. Man ir interesanti izaicināt. Runājot par Daci, es ļoti sen redzēju viņu spilgtā lomā – [izrādē] "Kam no Vilka kundzes bail?". Domājot, kas man šo svešo varu varētu vēl trāpīgāk attēlot, tad Dace ir aktrise, kura var to lielumu paņemt, un es esmu ļoti priecīga, ka Dace ir tā kā saķērusies tajā lomā.
Uldi, ko tu sagaidi ikreiz no jauna režisora, kas tev nāk priekšā ar saviem uzdevumiem? Vai tu jau ar tādu pieredzes ieēnotu skepsi veries viņā, vai vienmēr jaunām cerībām un galu galā, ko tu gribi, lai viņš tev pasaka vai izdara, vai liek priekšā, lai darbs pie izrādes būtu veiksmīgs?
Uldis Anže: Es drīzāk esmu vairāk gatavs pārsteigumam. Pārsteigumam, ko es atklāšu priekš sevis, ko es vēl varu. Inese ir tik ļoti jūtīga, tik ļoti gudra un ar ārkārtīgu cieņu pret aktieri. Es domāju, ka mēs, aktieri, visi bijām gatavi, mēs atvērāmies un bijām gatavi šim pārsteigumam, kas mūs sagaida. Nu tas arī ir noticis, un šī izrāde ir vakar laista pie skatītāja, un skatītājs nāks un vērtēs.
Kā teātra kritiķe, es varu apgalvot, ka šī izrāde ir veiksmīga un ka tā noteikti atradīs arī savu skatītāju.
