Juna Foses darba nokļūšana Daugavpils teātra repertuārā nav nejaušība. Pirmizrāde notika vienā laikā ar Ziemeļvalstu dienām Daugavpilī, un Ziemeļvalstu Ministru padomes birojs Latvijā, aicinot iesaistīties Daugavpils teātri, piedāvāja ideju iestudēt kādu no Juna Foses darbiem.
Autors Juns Fose Latvijā daudziem varētu būt atklājums, bet pasaules dramaturģijā gan nē, stāsta iestudējuma režisors Oļegs Šapošņikovs: "Savā ziņā mēs esam nedaudz atpalikuši no pārējās pasaules, jo šis autors ir ļoti populārs kā autors, kurš raksta lugas teātru iestudējumiem. Protams, nevar un nedrīkst teikt, ka Latvijā nekas netika darīts līdz šim, bet ļoti minimāli. Bet pasaulē gan Juna Foses darbi ir ļoti labi pazīstami. Arī Latvijas teātra profesionāļiem un zinātniekiem viņš ir labi zināms, bet plašai auditorijai, publikai joprojām nē. No mūsu puses tas būtu solis uz priekšu, lai ne tikai Daugavpils vai Latgales auditorija vēl vairāk un dziļāk iepazītu un saprastu autora ļoti dziļi filozofiskos darbus."
Juns Fose – norvēģu rakstnieks, dramaturgs un tulkotājs, Nobela prēmijas literatūrā laureāts, kuram balva piešķirta, citējot – "par viņa inovatīvajām lugām un prozu, kas dod balsi vārdos neizsakāmajam".
"Juna Foses vīzija un uzskati ir ļoti tuvu Zigmunda Freida psihoanalīzei, un tas, savukārt, ir ļoti tuvu man," skaidro režisors Oļegs Šapošņikovs. "Stāsts ir par to, ka cilvēks ar savām domām ir tikai maza daļiņa no tās būtnes, ko mēs saucam par cilvēku. Lielākā aisberga daļa atrodas zemapziņā. Un Foses teksti, īpašā manierē rakstīti, norāda uz to, ka vārdi izsaka tikai kādus piecus procentus no tā visa, ko cilvēks gribētu teikt, bet nav spējīgs, jo cilvēks nav kontaktā ar savu iekšējo pasauli, un nav kontaktā arī ar ārpasauli, ko mēs saucam par dabu vai kosmosu."
Kā atzīmējis pats Juns Fose, viņa lugām nāk par labu, kad varoņu emocijas ir cieši aizvērtas ar vāku un zem tā vārās. Viņa pirmā un viena no spēlētākajām lugām "Kāds noteikti atnāks" tam ir lielisks piemērs.
To jau savā interpretācijā no jauna rada Daugavpils teātris kā filozofisku trilleri par pakāpeniski pieaugošu spriedzi kāda pāra attiecībās un to, cik postošu vētru dvēseles dzīlēs var izraisīt bailes no svešā un nezināmā.
Beidzot viņi ir kopā, divi vien, tālu prom no visiem. Jauniegūtās piejūras mājās kaut kur nekurienes vidū. Beidzot divi vien. "Bet ja nu kāds atnāk?" apziņā iemaldās nemierīga doma, un cerētās miera ostas ūdeņus sašūpo bailes. Kāds atnāks un izvilks virspusē to, kas līdz šim bijis apslēpts – bailes, nedrošību un greizsirdību.
Fose raksta savus darbus jaunnorvēģu valodā ("Nynorsk"), kuru, līdzīgi kā latgaliešu valodu, ikdienā lieto neliela sabiedrības daļa. Pirmo reizi kādai no lugām – šajā gadījumā "Nokon kjem til å kome" – ir tapis tulkojums pa tiešo no jaunnorvēģu uz latgaliešu valodu. To paveikusi Jūlija Tumanovska.
Pirms iestudējuma tapšanas, lai vairāk izprastu vai pat precīzāk nolasītu Junu Fosi un viņa identitāti un izjustu Norvēģijas dabas ietekmi uz cilvēkiem, jo dabai lugā ir atvēlēta būtiska loma, izrādē iesaistītie Daugavpils teātra aktieri un režisors devās radošā ekspedīcijā uz Bergenu, pilsētu Rietumnorvēģijā, kurā nozīmīgu dzīves daļu pavadījis Juns Fose, un kurā šī luga tapa un piedzīvoja savu pirmo pirmizrādi.
Piedzīvotās sajūtas tur, kā stāsta Oļegs Šapošņikovs, nostabilizēja ideju, ka iestudējumam jābūt latgaliski:
"[..] tieši latgaliski tie teksti, kuri uzrakstīti [jaunnorvēģu valodā] visprecīzāk nodod gan autora teksta ritmiku un, lai arī zinātniski to nevar pierādīt, arī enerģētiku.
Te var runāt arī par latgaliešu valodas popularizēšanas misiju, tad skaidrs, ka mums jāskatās plašāk. Un šis ir tas gadījums, atkal Dieva pirksts, ka mēs varētu parādīt, ka latgaliešu valoda teātrī nav tikai izklaides elements vai kāda eksotiska, bet šī ir pilnvērtīga valoda, kurā var runāt par nopietnām lietām un arī filozofēt, ko mēs arī darām izrādes laikā."
Uz jautājumu – kāds ir šī iestudējuma Daugavpils teātrī galvenais vēstījums, režisors Oļegs Šapošņikovs paliek noslēpumains: "Mūsu vēstījuma interpretācija ir ļoti īpaša, es teiktu – privāta. To mēs paši izkristalizējām iestudēšanas procesā. Ne ar ko mēs neesam to saskaņojuši, bet uzskatām, ka Foses teksts runā par mūsdienu 21. gadsimta Eiropas civilizācijas problemātiku. Lugā darbojas 3 personāži, pie mums uz skatuves tie ir 9. Ar to mēs gribējām parādīt vismaz tos dažus slāņus, kurus mēs paši saskatījām Foses lugā. Stāsts nav tikai par tādu sadzīves drāmu vai attiecībām starp diviem cilvēkiem, kur vienmēr un ir vēl kāds trešais. Mūsuprāt, runa ir par to, kā cilvēks komunicē ar apkārtējo pasauli, un šeit nav tikai jautājums, kā tas notiek sociumā, bet apkārtējā pasaulē, ar dabu un kosmosu, par garīgu komunikāciju. Ko katrs ieraudzīs un katrs atšifrēs, būtu svarīgi man to neteikt, bet ļaut skatītajiem to pašiem saprast."
Režisora noslēpumainībai par iestudējumu, nedaudz priekškaru atver aktieri, ar savā izjūtām dalās Zanda Mankopa: "Kad es izlasīju lugu, es padomāju, ka tā ir par attiecībām, par greizsirdību, par kaut ko tādu. Bet tajā pašā laikā, paralēli lasot, tu saproti, ka paliek iekšā kaut kāda trauksme un panika, un nesaproti no kā. Un tad es sapratu, ka tā tēma ir vēl daudz nopietnāka. Tas nav vairāk par attiecībām, bet par mums katru cilvēku, to, cik vērtīgi rūpēties par savu mentālo veselību. Arī skatoties izrādi, mēs varam redzēt, kas notiek, ja mēs netiekam galā ar sevi, ar savu iekšējo pasauli, ko tas viss var nodarīt mums pašiem un apkārtējiem cilvēkiem.
Tā tēma – bēgsim prom no visa, bet vai no tā mēs būsim laimīgi. Vai tā problēma ir apkārtējos cilvēkos vai mūsos pašos? Pat, ja mēs aizbrauktu prom, mēs vienalga neizbēgami satiekam vienu cilvēku – tie esam mēs paši.
Tad tas viss nāk uz āru. Un arī nosaukums – "Kāds noteikti atnāks", kas tad ir tas kāds? Vai tā tiešām ir fiziska persona, kas atnāks, vai tas ir tas, kas ir mūsos un nāks uz āru, kad paliksim vieni paši."
Režisoram Oļegam Šapošņikovam Juna Foses filozofija šķita pietiekami interesanta, lai tajā, kā teikt, ieķertos ar zobiem un nagiem, bet galvenais – izjūtām. Arī skatītājiem tas būs kas neparasts, saka režisors: "Skatītājam varbūt tur neizdosies burtiski visu atšifrēt, bet tā iedarbība, ja cilvēks būs atvērts un ļausies tai plūsmai, katrs tur atradīs kaut ko sev. Varbūt ne tajā pašā dienā, tad pēc nedēļas. Varbūt, bet notiks tas pats, kas notika ar mums. Esmu pilnīgi par to drošs."
Izrādes radošo komandu veido scenogrāfe un kostīmu māksliniece Inga Bermaka, kustību konsultante Irina Bogeruka, video animāciju autore Anna Meldrāja, gaismu mākslinieks Sergejs Vasiļjevs. Iestudējumā skan Jēkaba Nīmaņa un Marka Šelutko oriģinālmūzika. Lugu latgaliski tulkojusi Jūlija Tumanovska. Izrādē piedalās: Zanda Mankopa, Marks Šelutko, Līga Ivanova, Māris Korsiets, Ritvars Gailums, Egils Viļumovs, Vanda Gibovska, Miroslavs Blakunovs, Jevgeņijs Mihailovs.
