"Teātra garša"
Jau otro gadu Latvijas Teātru darbinieku savienība īsteno projektu "Teātra Atlanti cauri laikiem", tikai šogad ar nosaukumu "Teātra garša". Šis projekts dod iespēju satikties un sarunāties dažādu paaudžu skatuves māksliniekiem par kopīgo mīlestību pret teātra mākslu un pasaules redzējumu. Projekts īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un alus darītavas "Valmiermuiža" atbalstu.
Maksims Busels: Es nevarēju nesagatavoties un nepainteresēties vairāk par jums. Man vienmēr patīk atrast saiknes, un pirmais, par ko es pasmaidīju, bija brīdis, kad lasīju, ka viena no pirmajām jūsu skaistākajām lomām bija Lelde.
Mudīte Šneidere: Nu Lelde bija lielākā un dominējošākā, ja tā var teikt. Bet toreiz man bija jauni gadi, un tā bija viena no pirmajām lomām. Tā laikam bija otrajā sezonā. Tā bija tāda pierašana. Bet tajos gados tas ir neizbēgami, ka tūlīt būs lomas, tāpēc ka jauns cilvēks ir ļoti brīnišķīgs publikai un autoriem.
Maksims Busels: Man bija interesanti, ka pasen mums bija izrāde "Mīlas svētība" – izrāde par Raini un es tur biju Zemgus. Tāpēc es tā padomāju – jūs bijāt Lelde, es – Zemgus.
Mudīte Šneidere: Jā. Tā nozīme lomai, kā jau Rainim, kā jau lielajiem rakstniekiem, tāda globālāka. Nevis vienkārši meitene Lelde, līgava Lelde. Tie visi simboli bija.
Maksims Busels: Es vispār, lasot "Spēlēju, dancoju" domāju – ja šis tiktu uz Holivudu, tad tas būtu brīnišķīgi.
Mudīte Šneidere: Zini, jā. Tādi kā mēs esam šeit pie Baltijas jūras ar savu nelielo skaitu... Ja mēs būtu daudzskaitlīgāki, tad tas notiktu. Tad tas ietu pāri robežām, bet mēs ar savu mazumu varam tikai zināt, ka mums ir tāds Rainis vai Ojārs Vācietis.
Uzmanīgi, tavā priekšā ir ģēnijs
Maksims Busels: O, jā, par Ojāru Vācieti… Tādas tikšanās kā šī ļoti palīdz saglabāt stāstus un tradīcijas. Es zinu, ka jūs bijāt pazīstami.
Mudīte Šneidere: Jā, protams, tā taču ir mana paaudze.
Maksims Busels: Jā, to uzzinot, man palika ļoti interesanti. Jo man tas ir kaut kas, kas bija grāmatā, cilvēks, kura attēlu esmu redzējis un kura dzeju esmu lasījis. Iespaids ir tāds, ka tas viss ir noticis sen, bet pateicoties jums, liekas, ka tas nebija nemaz tik sen.
Mudīte Šneidere: Jums tas vēl ir priekšā. Esmu nonākusi līdz tam. Dzīve notiek, un tad izrādās, ka tas nemaz nebija tik sen. Faktiski, tas ir vienas dzīves garums.
Tad es tomēr pajautāšu jums. Es jūtu, ka jūs labi runājat latviski. Man jau tas bija zināms, bet lasīt dzeju svešā valodā… Nu mēs jau visu savu jaunību esam lasījuši visus jūsējos, jo mums bija krievu valodas mācība. Bet Ojāru Vācieti jūs varbūt nemaz nepazīstat…
Maksims Busels: Diemžēl jā. Izglītību ieguvu, mācoties krievu skolā, un mums bija maz latviešu literatūras. Vairāk jāsaka paldies [Latvijas Kultūras] akadēmijai. Blaumanis, Aspazija, Rainis.
Mudīte Šneidere: Nu tā ir dramaturģija, tas skaidrs.
Maksims Busels: Izmantojot situāciju, es nevaru to nepajautāt. Ir oficiāli avoti, bet tie ir oficiāli avoti, bet te dzīvs cilvēks, kurš var pastāstīt par Ojāru Vācieti… Varbūt kādu īpašu notikumu, kaut ko tādu, ko mēs visi nezinām? (smejas)
Mudīte Šneidere: To mēs nevaram atļauties, mums nav tik daudz laika, tad aiziet tēma "Ojārs Vācietis". Tas ir par traku. Vienīgi es varu teikt, ka tā visa paaudze ir sākusi 10 gadus pēc kara. [..] Bet es gribu teikt, ka tas pats Ojārs Vācietis… Redz, ko nozīmē talants, ārkārtīgs talants. Vārdu "ģeniāls" lietojam attiecībā uz Ņūtonu, Galileju un tā, bet Ojārs Vācietis arī bija ģeniāls, un to ir diezgan viegli sajust.
Bet tā ir paaudze, kas nāca no ārkārtējām ciešanām. Tas nozīmē – karš.
Maksims Busels: Tāpēc tur vienmēr ir konflikts…
Mudīte Šneidere: Tas ir tad, kad nav nekā, un dzeja ir ārkārtīga izraušanās. Un šis jaunais puisis aiznesis savus pirmos dzejoļus, kas bija ierakstīti rūtiņu burtnīcā. Viņam pie viena bija ļoti kārtīgs rokraksts. Kārtīgs čalis, vienvārdsakot. Viņš aiznesa [savus dzejoļus] dzejniekam Anatolam Imermanim no pirmskara paaudzes. Viņš runāja ar tādu akcentu, kādu citi dzejnieki mīlēja atdarināt. Viņš atvēra to burtnīcu, ko jaunais čalis ir atnesis, un lasīja skaidrā rokrakstā rakstītus dzejoļus. Un tas Anatols Imermanis palasīja drusku un vēlāk Rakstnieku savienībā, kad Ojāram Vācietim tika svinēta vienīgā jubileja – piecdesmit gadi, jo pēc tam viņam bija atlicis vairs tikai divas nedēļas, ko dzīvot, viņš bija teicis tā: "Uzmanīgi, Anatol, tavā priekšā ir ģēnijs!" Viņa priekšā bija jaunais Ojārs Vācietis. Vairāk neko par šo satikto cilvēku neteikšu, bet tas laiks bija absolūta bohēma! Tāda bagātināšanās ar mūziku, ar dzeju. Tās pašlaik nav. Es zinu, ka jaunie aktieri nezina, kas tā ir par bohēmu!?
Mīlestība un lētais šņabis
Maksims Busels: Es tieši tikko gribēju pajautāt – kas jūsu laikos bija bohēma?
Mudīte Šneidere: Tikās dzejnieki ar aktrisēm.
Maksims Busels: Kur?
Mudīte Šneidere: Visur.
Maksims Busels: (smejas)
Mudīte Šneidere: Tak visur! Tikko beidzās darbs, tā gāja kopā! Un nebija arī tā, ka runāja tikai par augstām lietām. Mīļais Dievs! Taču mīlestība bija un lētais šņabis. Visi lētie dzērieni un lētie uzkožamie. Kad tad aktieriem un dzejniekiem ir bijusi nauda vispār!? Es tik gribu teikt, ka tas bija ļoti spoži. Iešana mājās, saulei lecot, pēc negulētas nakts. Pēc muzicēšanas. Vispār tā bija liela bagātība. Nu labi.
Bet es zinu no jūsu laikabiedriem, ka pašlaik bohēmas tādas nav.
Maksims Busels: Jā, tagad es pats ar bohēmu varu asociēt tikai Kaņepes kultūras centru, kur visi satiekas, tāda viena īpaša vieta. Vai arī komunalkās, laikā, kad biju students. Man tur stāvēja klavieres.
Mudīte Šneidere: Galvenais, ka vienmēr kāds improvizē uz klavierēm.
Maksims Busels: (smejas)
Mudīte Šneidere: Jā, bet tāda palikšana teātrī pēc izrādēm…
Maksims Busels: Ir. Mēs cenšamies saglabāt, teātra tradīcijas ir.
Kalpot teātrim
Mudīte Šneidere: Tās pat nav tradīcijas. To jau parasti cenšas izsvēpēt, padzīt no teātra, jo tā ir nekārtība liela. Bet tad tomēr ir. Es zinu, kad es iegāju Dailes teātrī, pēc izrādēm nekad neviens negāja mājās, pat tādi kā es tagad – vecie aktieri. Sapulcējās kādā no ģērbtuvēm vai vairākās ģērbtuvēs pie lētā vīna. Kāds noteikti sēž uz grīdas. Kāds noteikti atdarina savu kaķi vai uz ielas satiktu cilvēku, vai, bez šaubām, visi kopā atdarina ģeniālo Dailes teātra radītāju Eduardu Smiļģi. Jo viņu bija ļoti viegli atdarināt. Uz pilnu amplitūdu darījās un tēloja viņu, un paši briesmīgi smējās.
Maksims Busels: Mēs tiešām ne tik sen ar kolēģiem runājām, ka mēs vairs nekalpojam teātrim, tāpēc ka šodien vairāk un vairāk notiek ārpus teātra. Tur ir vairāk iespējas. Tad mēs dzirdam no saviem kolēģiem, kuri jau ir metri, ka – jūs, jaunieši, jau vairs nekalpojat teātrim, mēs savā laikā dzīvojām tur, un teātris mums bija viss.
Mudīte Šneidere: Tāpēc, ka nekā cita jau nebija.
Maksims Busels: Tāpēc es domāju, kur ir tā problēma.
Mudīte Šneidere: Nav nekādu problēmu.
Maksims Busels: (smejas)
Mudīte Šneidere: Tagad daudzi kā es un jaunāki par mani saka, ka šī – jūsu paaudze – ir citāda, ka viņi mūs nesaprot. Es nezinu, kas tur ko nesaprast? Man nav nekā nesaprotama nevienā paaudzē.
Es tagad jums uzprasīšu. Mēs pirms piecām minūtēm esam iepazinušies, gribu jums pajautāt, lai gan apmēram zinu, ko jūs varētu teikt. Kā jūs iedomājaties savu ienākšanu mākslā un tālāko ceļu teātrī? Es saprotu, ka jūs pēc dabas esat meklētājs…
Maksims Busels: Tieši tā ir.
Es nekad nevaru nomierināties.
Pirms teātra man bija mūzika. Mana pirmā izglītība ir kordiriģents un pianists, bet jau tur es sapratu, ka gribu uz teātri, jo tur varu realizēt visu ar šo profesiju. Tāpēc bija mūzika un teātris. Jā, Rīgas Krievu teātrī oficiāli esmu nostrādājis 8 gadus, bet tagad vairs neesmu štatā.
Mudīte Šneidere: Jūs meklējāt kaut ko jaunu, vai ir izdevības dažādas?
Maksims Busels: Es negribu iet prom no teātra. Bet mani apstiprināja kino...
Mudīte Šneidere: Neizbēgami, kā tad.
Maksims Busels: Jā, bet es varēju izvēlēties.
Man bija jāizvēlas, ja es braukšu filmēties un lidošu uz Helsinkiem to darīt, tad man ir jāaiziet no štata.
Un es padomāju, ja es gribu attīstīties, tad man ir jāmēģina. Es saprotu, ka bez teātra es nevaru, un uz šo dienu man ir palikusi tikai viena izrāde Rīgas Krievu teātra repertuārā no visām tām, kas man bija iepriekš. Bet es priecājos, ka tā ir mana monoizrāde "Leģenda par pianistu. 1900", kura man ir ļoti svarīga. Bet jā, ja runājam par meklējumiem, tad šie meklējumi man vienmēr ir starp aktiera un mūziķa profesiju. Bet es domāju, ka jūs to saprotat, jo jums arī ir aktiera profesija un rakstniecība.
Mudīte Šneidere: Jā, par to rakstniecību…
Maksims Busels: Jā, man tas arī ir interesanti. Man pašam, piemēram, mūzika ir kā glābšanās, kuru es nevaru izteikt caur savu profesiju, tā brīžiem ir nepieciešamība, jo tas ir cits izteiksmes veids. Citādāk varu izpausties. Kad jūs sākāt rakstīt? Tas sākās no kā? Kā glābšanās?
Mudīte Šneidere: Ne no kā. Es tagad esmu pateicīga liktenim, ka agrāk to nedarīju, kad man bija tikpat maz gadu kā jums pašlaik.
Maksims Busels: Kāpēc? Kļūdas kādas būtu?
Mudīte Šneidere: Nē, tagad es saprotu, ka es esmu tādas muļķības kādreiz domājusi un nepareizi, un ja es to būtu uzrakstījusi, tad man tagad būtu jāatvainojas.
Maksims Busels: Par ko, interesanti?
Mudīte Šneidere: Par dumjām domām.
Maksims Busels: Jūs esat atmetusi šīs domas?
Mudīte Šneidere: Vienā gabalā, mīļo zēn. Es visu mūžu esmu atmetusi kaut ko nepareizu un sapratusi. Tas viss jums vēl būs jāpiedzīvo. Bet jūs varbūt no Dieva esat radīts stabilāks vai gudrāks, vai intuitīvāks. Varbūt jums tas viss nāks viegli un dabiski. Bet man ir tā, ka es vienmēr pie sevis domāju – ko es tur toreiz domāju, labi, ka neesmu uzrakstījusi. Bet sāku rakstīt es faktiski tad, kad aizgāja Harijs Liepiņš. Tik daudz jau jūs zināt, ka tas ir mans likteņa lemtais.
Maksims Busels: Jā.
Mudīte Šneidere: Nākamajā dienā pēc tam, kad viņš palika Raiņa kapos, es iededzu sveci un teicu: "Nu, Šneiderīt, ko nu?" Bet tas nenozīmē, ka es nebiju kādus problēmrakstus rakstījusi, biju, bet tā bija tāda piedalīšanās. Tā ka tas nav man tā kā jums mūzika. Tas sākās tad, kad es biju jau viena un biju izvēlē, ja tā var teikt. Tad, kad daži teikumi padevās, tad es pagriezu acis uz augšu, vēlāk jau cilvēks notic, ka ir daži spēki, kas ir lielāki par mums, un es teicu: "Mans Dievs, es tev pateicos, bet to tak es tev nelūdzu!"
Maksims Busels: (smejas)
Daba un enerģija
Mudīte Šneidere: Visu iepriekšējo dzīvi likās, ka laime – tas ir būt ar savējiem, bet vispār veiksme izvēlētajā ceļā, un tas nozīmē – teātrī. Sanāk, ka es te tagad viena pati runāju. Jūs tik jautājat, un es atbildu, bet man gribas pajautāt par dzeju. Ko jūs tagad atzīstat par savu atklāsmi, laimi lasīt vai milzīgu piedzīvojumu talanta dēļ? Kas ir ārkārtīgi augsta izredzētība.
Maksims Busels: Grūti atbildēt kāpēc, bet skolā man patika Aleksandrs Bloks. Tieši tāpēc, ka viņam tur vienmēr bija šis konflikts, ka viņš grib ņiznakomku, tur bija viss spilgtais. Viņš grib aizskart, bet nevar. Pēc tam vēlāk, pateicoties izrādei "Mīlas svētība", iepazināmies ar Raini un Aspaziju. Man ļoti patīk Latvija un mūsu daba…
Mudīte Šneidere: Man arī, jā.
Maksims Busels: Vienmēr, kad esmu prom un tad atpakaļ es ilgojos tieši pēc tās. Es trīs mēnešus filmējos Ukrainā un trešajā mēnesī jau visiem stāstīju, ka gribu mājās. Teicu: "Piedodiet, šeit ir labi, bet es gribu mājās, gribu mūsu gaisu." Mūsu gaiss ir nereāls, viņš ir cits. Tāpēc, ka jūra blakus? Es nezinu, bet mums ir vissaldākais gaiss. Man bija ļoti liels prieks, kad pēdējās filmēšanas dienās, kad bijām atpakaļ Rīgā ar visu filmēšanas grupu, jo mēs šeit filmējām pēdējās piecas dienas. Neviens no viņiem nekad nebija bijis Rīgā, un man bija tāds prieks sadzirdēt no viņiem: "Jā, mēs tevi saprotam. Te tiešām savādāk, citādāk, tu vari elpot." Un kāpēc es par dabu minēju... Rainis savā vienkāršībā, ja varu uzdrīkstēties tā pateikt, ka par dabu viņš daudz raksta. Jā, es zinu, Jeseņins krieviem raksta par dabu, bet viņš par Krievijas dabu raksta, bet Rainis par Velnezeru, par mežu raksta. Es kaut kā savienojos ar to. Tieši tad, kad esmu prom, man patīk lasīt dzeju, jo tad es jūtos, ka es atgriežos vienmēr atpakaļ.
Mudīte Šneidere: Ko jūs gribētu vispār sasniegt savā mūžā?
Ko jūs atbildēsiet Dievam, kāpēc jūsu dvēsele ir sūtīta šajā pasaulē un kādu gribu jūs izpildīsiet, lai pateiktu, sakot, ka esat darījis visu?
Maksims Busels: Paldies, es sev tieši tādu jautājumu uzdevu pirms vairākiem gadiem. Es nezinu, vai es ticu Dievam, līdz galam nevaru to saprast.
Mudīte Šneidere: Tur nav, ko ticēt vai neticēt.
Maksims Busels: Es ticu dabai, atkal dabai un enerģijai.
Mudīte Šneidere: Sauc to par enerģiju.
Maksims Busels: Jā, dabu un enerģiju. Es ilgi dziedāju pareizticīgo korī, desmit gadus.
Mudīte Šneidere: Nu kaut kas brīnišķīgs.
Maksims Busels: Jā, un es atceros kalpošanu Ziemassvētkos un Lieldienās. Veselu nakti tu tur stāvi un tuvāk rītam, pieciem rītā, protams, paliek grūti tur, pie kupola dziedot, bet tad es sajutu to enerģiju, tai enerģijai es ticu. Un tad es uzdevu sev jautājumu, kāds varētu būt mans darbs un ko es šeit daru. Tad es sapratu, ka esmu pateicīgs, ka man ir tāds darbs, profesija, tādas izrādes, kuras es varu dāvināt. Protams, ir dažādas izrādes, ir dažādi žanri, izklaidējošas izrādes, ir dramatiskāk un dziļāk arī. Man svarīga ir sajūta, apziņa, ka es kaut ko daru pareizi, kad pēc svarīgas izrādes man pienāk klāt kāds cilvēks ar atsauksmi, ka, paldies, jūs palīdzējāt man saprast.
Un tad es sapratu, ka šis ir mans uzdevums: palīdzēt translēt, palīdzēt cilvēkiem translēt un pieņemt kaut ko ne tikai pašam sev.
Protams, kad biju jaunāks, vienmēr varēja domāt, kas man no tā. Bet es jau esmu profesijā, kuru gribēju. Sāku astroloģiju lasīt, man patīk astroloģija, un kad es tur par sevi palasu, tad pieņemu, ka it kā mans Maksima uzdevums šeit ir palīdzēt cilvēkiem translēt un palīdzēt kaut ko jaunu atvērt, pieņemt. Un kad es to izlasīju, es padomāju, pieņēmu un sapratu, ka šo uzdevumu es saprotu.
Mudīte Šneidere: Ka tas ir jūsu ceļš tomēr. Jo es zinu, ka tad, kad ir vairākas apdāvinātības, tad var gadīties, ka sāk dalīties tie ceļi, bet jūs tā kā to aktiera darbu tomēr kā savu īsto, maģistrālo uztverat.
Maksims Busels: Cenšos. Bija vēl tāds posms, kad biju jaunāks…
Mudīte Šneidere: Cik tad jums tagad ir gadi?
Maksims Busels: Man ir daudz, man ir 29 (smejas) Es vienkārši gribu pateikt, ka tad, kad sākās šī profesija, bija tāds egocentrisms "esmu uz skatuves".
Mudīte Šneidere: Tas ir neizbēgami.
Kas ir talants?
Maksims Busels: Bet pēc tam tālāk jau bija šis jautājums – lielākai jēgai tak ir jābūt. Nevis, ka tu vienkārši izej, lai parādītu sevi. Tas taču nav tas. Turpinot šo tēmu… Kā jums šķiet, kādam ir jābūt aktierim? Egoistiskam vai kādām citām īpašībām ir jābūt, lai viņš var būt ne tikai šajā profesijā?
Mudīte Šneidere: Es sapratu jūsu jautājumu. Zini, mēs esam tik daudz un tik dažādi. Pirmā atbilde ir talantā.
Maksims Busels: Bet kas ir talants?
Mudīte Šneidere: To jūt. Tas ir tā, kā es stāstīju par jauno dzejnieku Vācieti. Tev ieslēdzas tādi kā adapteri, kad saproti, ka tev priekšā ir talants. Un tad ir vienalga, vai viņš iet caur sevis apliecināšanu un sevis pierādīšanu, vai ar misiju. Jo ar tām misijām var arī kļūdīties. Var izrādīties, ka talanta ir mazāk nekā misijas izjūtas. Bet kas ir talants – to nekad nevarēšu atbildēt. Bet kaut ko jau var teikt. Studijās jau mēs redzam. Nu, piemēram, kad tu vērtē caur prizmu "man neiznāk, bet viņam iznāk", un tas, ka tu tuvumā stāvi kolēģim un redzi, ka tās nemaz vairs nav viņa acis. Un kad es, būdama metra attālumā (jo uz skatuves jāievēro distance, lai piepildītu skatuvi), tad es domāju – kaut es tā varētu. Nu, tur ir talants.
Maksims Busels: Ziniet, bet bieži teātrī gadās redzēt, ka visbiežāk lielam talantam visu piedod.
Mudīte Šneidere: Piedod gan, jā.
Maksims Busels: Bet kā jums šķiet, vai tas ir pareizi un vai ir kaut kas, ko nedrīkst piedot, neskatoties uz to, ka viņš ir talants?
Mudīte Šneidere: Ziniet, jūs jautājat, bet tad man ir jāsēž pie galda un jāraksta, un apmēram pusi dienas jājautā debesīm, kas ir talants. Tad, kad ilgāk dzīvo, piemēram, kad pienāks 40 gadi… Man liekas, ka jūs jau pašlaik esat ļoti labsirdīgs un ļoti labi noskaņots, pozitīvs cilvēks. Bet apmēram tajā vecumā apjautīsiet – "vai, cik esmu kļuvis iecietīgs". Jaunībā bija – "kā tā var, tā nedrīkst, tas ir pāri mēram". Bet pienāks gadi, un jūs teiksiet, lai notiek. Es nevaru iedomāties vispār, ko tādu būtu darījis kāds no maniem talantīgajiem vai lasītajiem… Es nezinu, kādi īsti ir bijuši Pablo Pikaso gājieni dzīvē, bet viena rakstniece, žurnāliste, kas ir divpadsmit gadus pētījusi viņa dzīvi, jo ir ārkārtīgi aizrāvusies un sapratusi, cik ģeniāls ir šis pagājušā gadsimta visizcilākais mākslinieks, viņa ir sastapusies ar kaut ko tādu, ka pēc tam viņa viņu ir ienīdusi tā, ka nevar vairs uzrakstīt par viņu. Nu tad es domāju, ka tur ir kaut kas tāds, ko nevar piedot. Tur divas sievietes arī pašnāvības ir darījušas. Bet tur bija par mīlestību vairāk.
Maksims Busels: Mudīte, es zinu, ka ir rakstnieki, kuri jums patīk, piemēram, Gēte.
Mudīte Šneidere: Jā, pašlaik viņš ir nolikts pie vietas.
Maksims Busels: Tas nav godīgi, ja?
Mudīte Šneidere: Kāpēc? Astoņu gadu vecumā pie maniem vecākiem sāku lasīt Bībeles biezuma grāmatu "Gētes raksti". Un kā es sāku lasīt, tā visu mūžu lasu (smejas). Un tad es saprotu, cik daudz kas no rakstītā ir labi, izcili, kas viss tikai nav uzminēts... Viņš ir viens no absolūti sevi pierādījušajiem ģēnijiem. Viņš ir tik izcila personība. Pie tam liktenis viņu bija tā radījis, ka viņam izdevās pilnīgi viss, ko viņš iesāka. Viņš vadīja Veimāras teātri 25 gadus, pie tam viņš zināja, ko nozīmē vadīt aktiera darbu. Mēs visi ar to esam sadūrušies – ar ārkārtīgiem pārdzīvojumiem par to, ka tevi apvaino vai aizvaino kritikas laikā. Viss, ko viņš dara, ir ar tik padziļinātu veiksmi un interesi, ka to nevar vienā cilvēkā satilpināt. Bet kā režisors un trupas vadītājs viņš ir izturējies smalkjūtīgi, nevienu nekad nebija aizvainojis. Viņam bija laba takta izjūta. Un kā saka "vienkāršo par meistarību sauc". Viņš ir bijis meistars kopš dzimšanas.
Viņam ir bijis tāds teiciens: "Talants visu iemācās, ģēnijs – zina."
Etaloni
Mudīte Šneidere: Bet kur tajā lielajā kultūrā jūs tur redzat kādu tik daudzpusīgu, nevis vispusīgu personību?
Maksims Busels: Jā, krievu kultūrā… Pirmais, kas nāk prātā, un es uzreiz pārbaudu, vai tā ir, pirmais prātā nāk Puškins.
Mudīte Šneidere: Puškins jau ir absolūts. Ar to jūs jau visu kultūru nosaucat.
Maksims Busels: Jā, nu ja paņem vienu "Oņeginu", tā gandrīz ir visa krievu enciklopēdija.
Mudīte Šneidere: Jā, tas gan. Un vēl tas gēnu savienojums. Tā taču ir fantastika. Vēl ir arī tāds talants kā Čingizs Aitmatovs. Nāk no krievu zemes, bet arī pus-krievs, pus-kirgīzs. Kad viņu lasa, tad to jūt, ka tas ir talants. Tas būtu par Puškinu.
Nē, nu šinī ziņā mēs, arī par krievu kultūru runājot, esam vienādās pozīcijās. Es esmu padomju skolas audzēkne, un mēs mācījāmies krievu kultūru tāpat kā jūs.
Maksims Busels: Jā, bet ziniet, man jau šķiet, ka mēs… Es nekur līdz galam neesmu savs. Ne Krievijā, ne šeit. Arī kultūra ir ļoti samiksēta jau, kad biju piedzimis, tāpēc man liekas, ka jums ir vairāk zināms par īsto krievu kultūru nekā man. Man tā šķiet.
Mudīte Šneidere: Nu tas tā tikai šķiet. Katrā ziņā mēs esam maza nācija, un daudz, ko mēs sadabūjam, tas ir citā valodā. Arī, krievu.
Man tā liekas, ka jūs galvenokārt esat aktieris, un es pieļauju, ka jūs arī paliksiet aktieris, ka neaiziesiet mūzikā. Kas ir visvairāk sagrābis jūsu dvēseli no krievu aktieru vidus?
Maksims Busels: Pirmais, kas nāca prātā, ir Andrejs Mironovs.
Mudīte Šneidere: Nu viņš ir universāls.
Maksims Busels: Jā, tiešām universāls cilvēks, kurš it kā nedzied, bet dziedāja.
Mudīte Šneidere: Nedejo, bet dejo.
Maksims Busels: Tāds viegls un konkrēts. Tāpēc viņš ir viegluma un smagas konkrētības etalons.
Mudīte Šneidere: Pilnīgi noteikti, jā.
Maksims Busels: Bet jums? Es baidos, ka varu nezināt visus aktierus no tik seniem laikiem.
Mudīte Šneidere: Mironovs ir arī mans laiks. Šis nu ir tas gadījums, kad Krievija ir pilna ar tiešām labiem aktieriem, ka tur godbijībā gandrīz vienmēr ir jāstāv gandrīz miera stājā. Man patiesībā nav jāskatās tālu atpakaļ. Tas pats jaunais [Jevgeņijs] Mironovs tagad ir labs un [Oļegs] Meņšikovs.
Maksims Busels: Jā.
Mudīte Šneidere: Man vispār ir tā, ka tad, kad redzu lielu mākslu vai piedzīvoju to... Piemēram, kad dejo [Nikolajs] Ciskaridze vai kad dziedāja [Dmitrijs] Hvorostovskis, tad man šeit sāp, nevis sirdī, bet te kaut kur vidū.
Tad es sajūtu pilnīgi tādu kā dūrienu un tad domāju – paldies Dievam, ka es to redzu. Ja vakar būtu nomirusi, tad šodien nebūtu to redzējusi.
Bet mums jau arī ir tādi mākslinieki. Kurus latviešu aktierus jūs esat ievērojis, ielāgojis vai apbrīnojis?
Maksims Busels: Studentu laikos mani ļoti interesēja, kas notiek ārpus mūsu teātra, bet ja tā hronoloģiski, tad pirmais bija Igors Čerņavskis. Tagad – mans kolēģis. Atcerējos viņu no bērnības, kad gāju uz teātri. Kad sāku mācīties aktieros, tad viena no pirmajām izrādēm, uz kurām aizgāju, bija "Oņegins" Dailes teātrī, un pats sev atklāju Artūru Skrastiņu, un bija tā, kā jūs teicāt – tu redzi un ir tāds "O!". Un tad vēl Ieva Segliņa. Viņa bija ļoti jauna, un es biju pārsteigts. [..]
Bet par "Oņeginu". Aizgāju uzreiz uz "Oņeginu" Jaunajā Rīgas teātrī, un joprojām priekš manis tas bija zelta sastāvs – Znotiņš, Daudziņš, Gundars Āboliņš. Tie ir aktieri, uz kuriem tu skaties un domā – vai es tā varēšu, vai es tāds būšu. Var turpināt ar Sandru Kļaviņu, Gunu Zariņu un Baibu Broku. Kad es saku šos vārdus, vienmēr gribu aiziet uz viņu izrādēm, jo šie aktieri vienmēr pārsteidz ar vieglumu un konkrētību.
Ko vispār var dot teātris
Mudīte Šneidere: Ja es pareizi zinu, tad jūs jau esat bijis nominēts tai teātra balvai. Un šī solo izrāde.
Maksims Busels: Jā, "1900. Leģenda par pianistu".
Mudīte Šneidere: Un jūs jau teicāt, ka ja kāds pēc izrādes pienāk un saka, ka daudz ko ir pārdomājis līdzi jums, tad tas ir liels gandarījums, bet… Redzi, es pati sev esmu izdomājusi kā Šneidere, kā rakstniece, ne kā aktrise, būdama tos iepriekšējos gadus teātrī, – ko vispār var dot teātris. Kāpēc 4000 gadus tas pastāv kā glābiņš dvēselei, kā laime, kā brīva vakara svētki? Un esmu nosaukusi to augstāko, uz ko mēs visi ejam. Tas ir viens. Vai nu asarās attīrīties vai smieklos izveseļoties. Un tas ir tas, uz ko mēs visi ejam. Vai jums ir bijuši tādi brīži tajā pašā monologā, kad jūti, ka ir tāds brīdis, kas lielajiem aktieriem pienāk biežāk, bet kādam gan tikai vienreiz dzīvē? Jums ir bijis tāds brīdis?
Maksims Busels: Jā, šeit bija tāds glābšanas moments. Ļoti dīvaina sajūta, kad esi uz skatuves un ļoti palīdz šī doma un sajūta, ka tas ir tēls uz skatuves, ka tas neesmu es. Šī maska palīdz būt drosmīgākam iekšēji. Tāpēc dažādos dzīves apstākļos es arī tuvākajiem varu lietas nepateikt ar domu, ka ja būs iemesls, tad pateikšu.
Varbūt tas nozīmē, ka esmu mazohists brīžiem, un tad nodomāju, ka nekas – drīz būs izrāde, tā man palīdzēs izteikties.
Mudīte Šneidere: Bet noteikti.
Maksims Busels: Un tas viss ir šajā savienojumā. Es pats sev atbildēju uz skatuves. Kad es to godīgi daru, tad arī skatītāji to uztver. Ir svarīgi turpināt šo dzīves enerģiju arī komēdijās, lai cilvēki izklaidējas. Bet, kad ir traģikomisks vai vispār dramatisks darbs, tad brīži, kad es pats tur atdodos, tad man nāk atgriezeniskā saite no cilvēkiem, ka esmu palīdzējis kaut ko saprast. Es pats par šo.
Liktenis – caurām vasarām gatavot zivis
Maksims Busels: Vēl gribēju pajautāt. Tā kā es zinu, ka jums patīk daba, un es zinu, ka jums bieži gadās gatavot zivi. Varbūt jūs varat pastāstīt par kādu īpašu recepti?
Mudīte Šneidere: Tā kā esmu tipiska pašdarbniece gan rakstniecībā, gan citās dzīves jomās, tad recepšu man nav, kuras būtu aizņēmusies vai nozagusi. Bet mani bija liktenis apdāvinājis caur to, ka Harijs Liepiņš bija tik kaislīgs makšķernieks, ka faktiski viņš visu ziemu teātrī, spēlēdams Romeo un citus pasaules klasiķus, visu laiku sapņoja par to, kā viņš vasarā makšķerēs. [..] Tur arī ir tas brīnišķīgums, ka man pašai zivis negaršo.
Maksims Busels: Negaršo?
Mudīte Šneidere: Tur tā lieta, ka negaršo, bet es dabūju zivis ar visu makšķernieku, un mans liktenis bija caurām vasarām gatavot zivis. Es tik daudz to esmu darījusi, ka teicu, ka negatavoju tikai saldo ēdienu no zivīm.
Maksims Busels: (smejas). Bet zivis ir veselīgas.
Mudīte Šneidere: Es toreiz domāju, kā lai izdara, lai man tās zivis garšo. Un es atradu. Nevaru gan izstāstīt recepti. Izrādās, ka es intuitīvi esmu uzgājusi slaveno nīderlandiešu, flāmu un franču zivju zupu, ko sauc bujabese.
Maksims Busels: Nezinu.
Mudīte Šneidere: Nezini. Nu jums ir zivju zupa un viss, vai ne? Bet tātad franči pirms manis vairākus gadsimtus atpakaļ to ir atklājuši, un es to atklāju savas dzīves laikā. Izrādās, ka tā bija tā bujabese, izņemot to, ka franči vēl lej klāt vīnu un šampanieti. Bet tas ir garš stāsts. Recepti neizstāstīšu. Bet mums visas vasaras bija ļoti daudz ciemiņu. Mēs dzīvojām pasakainā vietā pie Ventas. Tā bija mūsu vieta. Mums brauca tik daudz ciemiņu, ka no 60 atvaļinājuma dienām 40 dienas tur bija ciemiņi. Zivis bija mūžam, jo Harijs Liepiņš vilka un vilka tās zivis, un arī ciemiņi vilka. Un tad bija tā, ka bija tā zivju zupa un visi tikai ēda un ēda. Un tā man sanāca Kurzemes gaumē franču zivju zupa. Tas nu būtu viss par zivīm.
Šampanietis un humpalas
Maksims Busels: Es nevaru nepamanīt, ka esat ļoti stilīgi ģērbusies. Cik es saprotu, tad agrākos, ne vieglos laikos bija humpalas, kurās iepirkāties.
Mudīte Šneidere: Jā, iepirkos.
Maksims Busels: Un vienmēr no tā taisījāt savu.
Mudīte Šneidere: Nu tas ir gan vēlami, gan neizbēgami, bet, ak Dievs, mēs tagad par humpalām runājam (smejas). Bet man bija tā, kad paliku viena bez Harija Liepiņa, tad es… Es vienmēr esmu daudz staigājusi apkārt, tāpat kā jūs, kad stāstāt, ka mīlat dabu mūsu zemē. Es arī tā esmu darījusi, desmitiem kilometru staigāju apkārt. Toreiz es sev pateicu: "Tagad, Šneidere, tu mīlēsi visus cilvēkus. Tu mīlēji Hariju Liepiņu un pārējie bija otrajā plānā. Tagad tu mīlēsi visus cilvēkus." Tāpēc es, aizbraucot otrā galā (mums nebija mašīna arī, kad Liepiņš bija, es braucu ar autobusu), braucu līdz galam un gāju pa mežu. Bet man bija vajadzība liela.
Lai kur es nonāktu, svarīgi bija, lai tur ir šampanietis un humpalas.
Jo tad es ar to šampanieti sēdēju kādā kafejnīcā un pa logu skatījos uz cilvēkiem, un vēlēju viņiem labu. [..] Vairāk neteikšu.
Maksims Busels: Bet tas viss izskatās ļoti stilīgi.
Mudīte Šneidere: Ko es varu teikt? Man nekad nav bijusi kāre tā dārgi vai modīgi apģērbties. Pavisam vienkārši – katram savs stils. Tagad man ir tā izjūta, ka tagad, kad visiem klājas grūti, tas ir amorāli – dārgi ģērbties. Es negribu noniecināt tos, kas domā savādāk, bet es domāju tā.
Maksims Busels: Bet tagad jau ir šī tendence jaunu cilvēku vidū, ka atgriežas "Humanas" un visi jaunieši tur iepērkas. Tas ir lēti un stilīgi, un arī mūsdienīgi, lai attīrītu ekosistēmu un nepirktu neko jaunu. Visi pērk valkātas lietas, kuras sauc par vintage. Mana draudzene iepērkas vintage veikalā, kur var nopirkt tos pašu brendus. Jā, tā nav jauna lieta, tur varbūt trūkst kaut kāda poga, bet tas ir svarīgi, lai glābtu mūsu ekoloģiju, nepirkt kaut ko jaunu un neprovocēt ražošanu. Tajos pašos "Humana" veikalos var nopirkt par 10 eiro vai 15 eiro. Un tas būs vēl stilīgāk, nekā nopirkt kaut ko jaunu.
Mudīte Šneidere: Tad daudziem tā ir tā pasaules izjūta tagad. Man tas ir pārsteigums.
Maksims Busels: Es par jauniešiem tieši runāju. Un viņi to dara ar šo domu. Un vēl ir arī vegāni. Un man ir smieklīgi, ka mana bērnības mīļākā konfekte – "Serenāde" – izrādās, ir vegāniska konfekte.
Mudīte Šneidere: Tā man arī ir garšīgākā konfekte.
Maksims Busels: Man arī. Kas vēl no saldumiem jums garšo?
Mudīte Šneidere: Viss. Manā vecumā man sāk garšot saldumi, jo agrāk man garšoja skābs gurķis. Tagad tiešām man garšo vairāk saldumi, un es tos iegādājos.
Cīņa, psihoterapeits un baznīca
Mudīte Šneidere: Tā, faktiski šķiet, ka par teātri runāt pietiek… Mūsu – aktiera – sapnis ir nonākt tik tuvu pārdzīvojumam, ka tu gandrīz mirsti kopā ar Annu Kareņinu. Tā bija ar Lilitu Bērziņu, kad viņa spēlēja Annu Kareņinu. Nu tas ir ideāls. To es zinu. Es jau arī neesmu tik šausmīgu lomu spēlējusi. Bet kā jums tas liekas – tas sapnis – es būšu jau tur, kur gandrīz nemaz nedrīkst būt tas parastais cilvēks, tas ir būt tajā noslēpumā uz dzīvības un nāves robežas… Tā spēlēt, tā nokļūt. Vai jums nav nākušas tādas ilgas?
Maksims Busels: Man liekas, ka es to vēl sapratīšu. Man liekas, ka esmu pārāk jauns tādām lietām. Man šķiet, ka vislielākā un tīrākā mīlestība būs skaidra tad, kad būšu daudz vecāks, tikai tad es varēšu, atskatoties uz pagātni, saprast, kas tas bija un vai tas vispār notika, vai nebija. Man tātad liekas, ka esmu pārāk jauns, lai to saprastu. Bet man uzreiz arī gribas jums pajautāt. Zinu, ka viena no tādām spilgtām lomām jums bija izrādē "Palmas zaļo vienmēr".
Mudīte Šneidere: Kaut kas traks! Ko jūs esat uzzinājis.
Maksims Busels: Es zinu, ka nospēlējāt to izrādi ne mazāk kā 150 reizes. Man nav tādas izrādes. Kad man liekas, ka "cik daudz reižu mēs šito spēlējam", uzzinu, ka tikai 60 reizes. Bet jūs to 150 reizes nospēlējāt.
Mudīte Šneidere: Nu, saprotiet, tajā iepriekšējā mūsu zemes iekārtā teātris un visa māksla bija, kā esmu to savos rakstos mēģinājusi noformulēt, māksla bija cīņa, psihoterapeits un baznīca vienlaikus. Visa šī pasaules daļa gāja glābt dvēseli. Viņš, priesteris, savam jaunajam mācītājam Atmodas laikā ir teicis, kad jaunais priesteris bija domājis, ka tagad būs pilna baznīca un visi dziedās aleluja, slavēs Dievu, ka var atklāti ticēt. Un toreiz vecais priesteris teica: "Lai būtu pilnas baznīcas, ir jābūt karam." Un tas bija karš. Tā iepriekšējā iekārta.
Un, piemēram, 150 izrādes "Palmas zaļo vienmēr", tā bija dvēseles glābšana, tāpēc ka tajā izrādē tiešām bija daudz jāraud un cilvēki attīrījās līdz tam, ko grieķi sauc par katarsi.
Gribēju jums arī jautāt, vai ticat, ka ir katarse un vai gribat uz to iet? Ja nu, Dievs pasarg, būs jāspēlē vai nu Hamlets, vai nu dižā klasika, kur ir nāve, asinis, bojāeja un mīlestība, vai jums pietiks spēka un kaislības? Tad tur tas talants gan ir tajā mērogā.
Maksims Busels: Jā, piekrītu. Man pašam interesanti ir, cik tur personības var būt mūsdienās. Tagad satiekoties ar cilvēkiem, kuriem dzīve bija cita, liekas, ka toreiz, tajos laikos bija tādas personības… Varbūt tā liekas, jo tas bija un vairs nav sasniedzams.
Mudīte Šneidere: Tas noteikti ir sasniedzams.
Maksims Busels: Nu katrā gadsimtā savs, protams.
Mudīte Šneidere: Jūs sakāt, ka esat pārāk jauns, bet mana kursabiedrene Antra Liedskalniņa… Viņai tas vienkārši bija dots, jo viņai bija tas talants. Viņai iedeva pirmo lomu, un viņa to izgāza. Bet tā bija štruntīga loma. "Ministrienes kundze", serbu rakstnieka luga. Viņa tur spēlēja, protams, meitu. Vārdsakot, tas bija tukšais šāviens, un tūlīt viņai deva otru lomu, un to viņa nospēlēja tā, ka visa zāle aizelsās. Starpbrīdī cilvēki teica: "Nu, jā, tā ir aktrise." Luga saucās "Viena pati", un Antra spēlēja skolniecīti – meitu. Tur juka ārā ģimene. Tur nebija nekas no augstās dramaturģijas, bet tā Antra tik kaislīgi to ņēma! Toreiz mēs – kursabiedri – bijām uz to izrādi un turējām īkšķus, lai Antrai izdodas. Mēs sēžam zālē, un Antra iekliedzas: "Kāpēc tu viņu laidi iekšā?" Un pāriet tādi šermuļi zālē. Un cilvēki nesaprot, kas tas bija, un mēs arī noelsāmies: "Vai nu, Antra!" Viņai, protams, bija mazāk gadu nekā jums pašlaik. Tāpēc jūs neesat ne par jaunu, ne nepieredzējušu. Tas ir tā kā staigāt aizliegtajā zonā, bet aktieris tur staigā.
Maksims Busels: Jā, es zinu, ka man tas ir bijis. Ir tādas sajūtas. Un pēc tam Kairiša izrādē "Mumu". Es minēju, ka nodzīvošu dzīvi, un tad sapratīšu, ka kaut kur citur tas ir noticis, nevis tur, kur man tagad liekas. Jo cilvēki visu vairāk saprot salīdzinājumā.
Pa varas koridoriem jāiet ar līkumiem
Maksims Busels: Gribas pajautāt jums par to, cik aktieris var dažādot savu dzīvi. Kā jums šķiet, ja aktieris ir aktieris, vai viņam ir jāiet politikā vai nē? Cik tas ir savienojams? jūsu attieksme?
Mudīte Šneidere: Kad es redzu, ka mani kolēģi šeit Latvijā to dara, tad es domāju, ka nē.
Maksims Busels: Kāpēc?
Mudīte Šneidere: Nu neiznāk.
Maksims Busels: Kas neiznāk?
Mudīte Šneidere: Nu neiznāk veiksme, viņš neko nepaveic. Imants Ziedonis taču aizgāja no Saeimas. Viņš teica: "Es zinu, kas manai tautai ir vajadzīgs." Man to viņš neteica, bet es zinu, ka viņš ir runājis: "Bet tad, kad es sēžu tajā Saeimā, es vairs nekā nesaprotu."
Maksims Busels: (smejas)
Mudīte Šneidere: Es nesaukšu tagad vārdā tos manus kolēģus, kuri ir bijuši un izgājuši cauri bez, teiksim, tādas pieminēšanas vērtas veiksmes. Bet no otras puses paprasiet Ronaldam Reiganam, vai viņam vajadzēja iet par prezidentu Amerikā vai nē? Jo viņš tiek ieskaitīts pie Amerikas izcilākajiem prezidentiem.
Maksims Busels: Jā, nekad nevar zināt.
Es atceros, ka Rainis gribēja būt par prezidentu, bet labi, ka nekļuva.
Mudīte Šneidere: Lai Dievs pasarg!
Maksims Busels: Labi, ka ne, jo pārāk romantisks ideālisms.
Mudīte Šneidere: Bet saproti, viņi zina, ko vajag, bet tie varas koridori ir ar tumšiem stūriem. Viņi iet pa savu taisno staru, bet patiesībā tur ir jāiet ar līkumiem. Tur ir jābūt pavisam citam aprēķinam. [..] Tur bija vēl interesanti, ka Imants Ziedonis teica, arī Rainis pirms viņa to ir darījis: "Es zinu, kā vajag, kas tautai ir vajadzīgs, laikmetam vajadzīgs, bet izdarīt… Tur man nav viltības tik daudz."
Maksims Busels: Ne spēka, bet viltības.
Mudīte Šneidere: Jā, bet tas, kas attiecas uz Ronaldu Reiganu, viņa sabiedriskais temperaments viņam bija dots, viņš jau vienmēr ir piedalījies un studējis likumus, bijis aktieru arobiedrībā. Zinājis par taisnīgumu, par savām un kopējām tiesībām un tā.
Maksims Busels: Vai teātrī ir vajadzīga arodbiedrība?
Mudīte Šneidere: Es viņu nekad neesmu jutusi. Arī tad, kad bija vēl visas pašpalīdzības kases. Neko nekad neesam ne prasījuši, ne arī caur arodbiedrību panākuši, izņemot dažus pabalstus.
Maksims Busels: Es arī to gribēju teikt – pabalsti.
Mudīte Šneidere: Tagad to dara Teātru savienība, jo viņiem tur ir līdzekļi un tā.
Maksims Busels: Jā, no aktieru algām kāds procents nāk.
Mudīte Šneidere: Pie tam aktieris taisnību nevar dabūt nekad, jo viss ir atkarīgs, vai režisors to darbu iedos.
Maksims Busels: Jā, visvairāk kliedz tie, kuri nav apmierināti.
Mudīte Šneidere: Jā, tā ir.
Maksims Busels: Bet arodbiedrība ir domāta kam? Lai pasargātu aktiera intereses no teātra vadības?
Mudīte Šneidere: Nu ja kādam ir no dabas dots tas sabiedriskās aktivitātes temperaments, tad cilvēks iet un dara, un kaut ko panāk. Bet es nezinu. Mēs viņu nekad neesam jutuši arī tajā laikā, kad tās bija visur.
Maksims Busels: Bet kā jūs domājat, vai šī sabiedriskā aktivitāte, runājot par šo pašu Reiganu... Tas, ka viņam viss attīstās, varbūt šis arī ir talants?
Mudīte Šneidere: Ka viņš var arī tā, un var visādi?
Maksims Busels: Jā.
Mudīte Šneidere: Es domāju, ka tas nu gan nav. Ja tu vari gan to, gan to, tad tu vari arī izšķaidīties. Izšļakstīt talantu kā ūdeni.
Maksims Busels: Bet kā ir ar to teicienu, ka talantīgs cilvēks ir talantīgs it visā?
Mudīte Šneidere: Tas nav tiesa. Nav tiesa. Es zinu, ka jūs esat talantīgs vairākās jomās, un tas ir brīnišķīgi, bet tās jomas jau ir māksla. Un tas ir savādāk. Ļoti brīnišķīgs stāsts ir par brīnišķīgo, dižo atomfiziķi Nobela prēmijas laureātu [Ļevu] Landau. Viņs visu zināja par kosmosu, bet elektriskās lampiņas izdegšana viņam bija neatrisināms jautājums. Bet atkal ir tāds kolosāls cilvēks, akadēmiķis – [Pjotrs] Kapica. Viņš taču, būdams zinātnieks, viņa zināšanas par pasaules vēsturi, par mākslu, tās bija… Viņš vēl vadīja raidījumu "Acīmredzamais – neticamais". Jā, jūs neesat bijis klāt. Raidījums saucās "Acīmredzamais – neticamais" un viņš pats bija acīmredzamais – neticamais.
Piederība
Mudīte Šneidere: Mēs neesam parunājuši par jūsu tetovējumu. (Maksimam uz kreisās rokas locītavas ir uztetovēta Latvijas valsts kontūra).
Maksims Busels: Jā. Man ir arī citi tetovējumi, bet šis bija pirmais.
Mudīte Šneidere: Tas gan ir apbrīnojami. Tad man jāsaka tie vārdi, kas man ir atskanējuši: "Mēs savus krievus nevienam neatdosim."
Maksims Busels: Jā, to ir patīkami dzirdēt, jo man šī tēma ir sāpīga. Es nekur neesmu līdz galam savs.
Mudīte Šneidere: Bet tas ir neizbēgami. Es zinu, ka no Krievu drāmas teātra ir nākuši izcili aktieri, kas kļuvuši par spožām zvaigznēm arī Maskavā. Pie tam tajā laikā, kad es arī nebiju pasaulē. Tie bija baltu emigranti, ieskaitot Mihailu Čehovu. Viņi radīja tādu spožumu Rīgā un Latvijā. Tā ir viena izcila kalve – tas teātris un tie cilvēki. Un tā, ka tāds Maksims… Var gadīties, ka viņš aiziet uz lielajiem Maskavas teātriem, vai kur viņš vēlēsies vai viņu uzaicinās. [..] Es jums pateicos, ka viens cilvēks var tā veltīt sevi manai zemei.
Maksims Busels: Mūsu zemei.
Mudīte Šneidere: Mūsu zemei, jā. Mēs jūs nevienam neatdosim. Vēl par krieviem gribu teikt, ka neatceros, tā bija Lāčplēša diena vai 18. novembris, un redzēju abiturientus, un visi ar Latvijas karodziņiem. Un es redzu… Jūs jau arī atšķirat mūsu sejas no jūsu sejām. Un es redzu, ka viņiem ir sarkanbaltsarkanais karodziņš, un tas ir patīkami. Lai Dievs jūs svētī! Bet kā bija ar tiem jumtiem? Tie bija Vecrīgas jumti, pa kuriem jūs staigājāt?
Maksims Busels: Jā, jūs tiešām daudz par mani zināt. Vispār labi. Man no skolas laikiem ir skaidrs, ka manī tāds romantiķis vairāk ir. Jā, tas arī bija skolas laikā, kad pēc stundām atstāju mājās savu portfeli un braucu uz Rīgas centru meklēt augstākas mājas, kur kāpt uz jumtiem. Reizēm Vecrīgā, bet biežāk apkārt Vecrīgai. Un es gāju, kāpu augšā.
Mudīte Šneidere: Svešās trepēs?
Maksims Busels: Jā, tas bija man tāds azarts, hobijs meklēt jauno.
Mudīte Šneidere: Bet tas ir brīnišķīgi.
Maksims Busels: Bet ne vienmēr tas beidzās brīnišķīgi. Ik pa laikam kāds domāja, ka kārtējais jaunietis, kas pašnāvību gribēja izdarīt. Es teicu – es tikai gribu paskatīties, bet man atbildēja – ko tur skatīties? Es atbildēju – uz mūsu Rīgu. Es to darīju kopā ar vienu draugu, mums pat bija doma uztaisīt foto izstādi ar Rīgas jumtiem, bet tad viņš aizbrauca uz Dāniju mācīties, un tā tas palika jaunībā. Un daudz dzeju un prozu es tur rakstīju, jo tas bija iedvesmojoši. Sēdēt tur un brīvību vērot.
Mudīte Šneidere: Nu burvīgi. Bet pasakiet kaut ko par sievietēm… Jo es savukārt saku, ka vīrietis tas ir brīnišķīgi. Kaut kas, tas ir… Tas ir aizstāvis. [..] Tas ir pirmām kārtām aizstāvis un sargs. Es par sievieti savukārt no jums gribētu dzirdēt.
Maksims Busels: Man ir, ko atbildēt. Ir divas lietas, kas vienmēr būs visskaistākās un visiedvesmojošākās. Tā ir daba un sievietes. Kas tik nav izdarīts dēļ sievietēm šajā pasaulē. Esmu pateicīgs par sievišķību un sievietes skaistumu. Mani tas nevar neiedvesmot. Paldies par iedvesmu.
Mudīte Šneidere: Es tiešām uzskatu, ka vīrietis – tas ir brīnišķīgi. Un Jūsu mamma starp viņām?
Maksims Busels: Mamma, jā, ir visskaistākā sieviete.
Mudīte Šneidere: Mīļais Maksim, šī ir man sevišķa tikšanās, jo jūs esat ļoti burvīgs, un tas ir no Dieva. Jūs esat svētīts. Tā ir drusku pārspīlēta valoda, bet tas saskan ar likteni. Es ceru, ka jūs nesīsiet veiksmi arī mūsu nācijai un darīsiet laimīgus cilvēkus. Paldies!
Maksims Busels: Paldies jums.
Mudīte Šneidere: Jūs esat diezgan liela veiksme.
Maksims Busels: Esmu pateicīgs par šo tikšanos.
"Teātra Atlanti cauri laikiem"
Sarunas tapušas "Spēlmaņu nakts" projektā "Teātru Atlanti cauri laikiem". Sarunas veidoja producente, aktrise Madara Melne-Tomsone un aktieris Gundars Āboliņš.
Paldies par atbalstu Valsts kultūrkapitāla fondam, alus darītavai "Valmiermuiža", Jaunajam Rīgas teātrim un Eduarda Smiļģa teātra muzejam.