Radu Poklitaru
Horeogrāfs, Moldovas Tautas mākslinieks, Ukrainas Tarasa Ševčenko Nacionālās prēmijas laureāts, seškārtējs Ukrainas Nacionālās teātra prēmijas ieguvējs, Kijivas Nacionālās kultūras un mākslas universitātes laikmetīgās horeogrāfijas katedras profesors.
Dzimis 1972. gadā Kišiņevā, baleta mākslinieku ģimenē.
Beidzis Permas Valsts horeogrāfijas skolu baletdejotāja specialitātē un Baltkrievijas Valsts mūzikas akadēmiju baletmeistara specialitātē.
1991.-2001.gadā – Baltkrievijas Nacionālā akadēmiskā Lielā operas un baleta teātra mākslinieks.
2001.2002. gadā – Moldovas Nacionālās operas galvenais baletmeistars.
Kopš 2005. gadā – Kijivas Modernā baleta mākslinieciskais vadītājs.
2012.-2013. gadā – Kijivas municipālā akadēmiskā bērnu un jauniešu operas un baleta teātra mākslinieciskais vadītājs.
Vairāk nekā 40 baletu autors. Tie iestudēti Moldovas, Ukrainas, Latvijas, Baltkrievijas, Čehijas, Krievijas, Bulgārijas teātros.
Poklitaru izrādes rādītas Lielbritānijā, Francijā, Nīderlandē, ASV, Japānā, Ķīnā, Polijā, Igaunijā, Taizemē, Spānijā, Norvēģijā, Turcijā un citās valstīs.
Maša Nasardinova: Runā, ka Aivars Leimanis, Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs, piedāvāja jums iestudēt Rīgā jau kara pašās pirmajās dienās.
Radu Poklitaru: Viņš bija pirmais baleta cilvēks, kas pastiepa man palīdzīgu roku.
Mēs braucām automašīnā no Kijivas uz Ļvivu, kad viņš piezvanīja. Teica – tiec no turienes ārā un brauc iestudēt uz Rīgu.
Tas bija gluži kā glābšanas riņķis. Mēs ļoti daudz runājām, viņš mani atbalstīja. Ļoti daudz runājām arī ar Pēteri Vasku, viņš zvanīja burtiski katru otro dienu un jautāja, kā man iet, vai esmu drošībā, vai man viss ir labi, un tā tālāk. Mēs ar Pēteri un viņa sievu Dzintru draudzējamies ilgus gadus. Kad 2009. gadā bija pirmizrāde baletam "Underground", kurā es izmantoju viņa vijolkoncerta mūziku Gidona Krēmera un "Kremerata Baltica" izpildījumā, Pēteris speciāli atlidoja uz Kijivu.
Vijolkoncerts Krēmera izpildījumā – vai ar to domājat "Tālo gaismu"? Jums ir "Pazeme" tur, kur Vaskam "Tālā gaisma"?
Jā. Mēs pirms pirmizrādes sēdējām restorāniņā. Pēteris saka: "Radu, es ne visai labi sapratu: kā sauc izrādi?" Es atbildu: "Izrādi sauc "Underground". – "Kā – "Underground"?! Manu koncertu sauc "Tālā gaisma". – "Beigās būs gaisma, es tev apsolu. Vienkārši tāds nosaukums." Un arī 2019. gadā Pēteris bija pie mums ciemos – uz "Viju".
Kas jūs "Vijā" piesaistīja kā horeogrāfu?
Šīs izrādes vēsture sākās ar manu vēlmi iestudēt kaut ko ukrainisku. Ukraina ir manas otrās mājas, daudzi mani uzskata par ukraiņu horeogrāfu, Kijivas Modernas balets ir tas, ar ko visvairāk dzīvē lepojos, un mani vienkārši grauza tas, ka manā teātrī nebija ukraiņu izrādes.
Es ilgi meklēju sižetu, izlasīju kaudzi literatūras un droši vien lasītu līdz šim laikam, ja nebūtu parādījies Aleksandrs Rodins, ar kuru es dalījos savās radošajās mokās. Viņš teica: klausies, man te ir svīta no mūzikas kaut kādai izrādei "Vijs", – varbūt no mūzikas tavai izrādei? (Smejas.) Un es pēkšņi sapratu, ka tā ir ģeniāla ideja. Jo laikmetīgs baleta teātris ir ļoti prasīgs pret literāro pirmpamatu, nepieciešams, lai tas būtu spilgts. Un spilgtāku kā "Vijs", manuprāt, atrast nav iespējams.
Vai jūs nemulsina, ka daudzi mūsu teātra mākslinieki par Gogoļa eksistenci uzzināja tikai saistībā ar iestudējumu un "Viju" nekad nav lasījuši?
Ar visu milzīgo mīlestību pret visu veidu baleta māksliniekiem – viņu manā dzīvē bijis jau tūkstošiem un ceru, ka tūkstoši vēl būs, – es negaidītu, ka viņi visi iepazīs pirmavotu, pirms sākt mēģinājumus. Mākslinieki ir aizņemti cilvēki, viņiem ir daudz darba. Es te, Rīgā, nesen biju uz baletu "Trīs draugi", – domāju, ka ne visi izrādes dalībnieki lasījuši Remarku…
Droši vien nav lasījuši, ja jau tā nodomājāt.
Nē, nē, viņi ir ļoti labi mākslinieki, ļoti izpildīgi, dara to, ko vajag. Pietiek, ja pirmavotu izlasījis režisors vai horeogrāfs. Tad notiekošais uz skatuves būs tāds, kā viņš vēlas. No režisora vai horeogrāfa ir atkarīgs, vai izrādē izpaudīsies īsts Remarks un īsts Gogolis.
Ar ko horeogrāfs Radu Poklitaru šodien atšķiras no Radu Poklitaru, kurš Rīgā iestudēja baletu "Pelnrušķīte"?
Tas bija simpātiskāks. Un jaunāks. Es skaitīju, kamēr pie jums nācu, tas bija 2005. gads, un tas bija, ir dīvaini to teikt, pirms 18 gadiem. Bet man šķiet, ka burtiski vakar… Bet tas horeogrāfs daudz labāk kustējās, tas ir noteikti. Jo ar gadiem cilvēkam zūd visas plastiskās spējas, tas ir dabisks process. Man tagad jau vairs nav tā kustību attēlojuma, kāds man bija toreiz. Taču ceru, ka izrādes no tā nekļūst sliktākas.
Bet mūsu trupa? Kā tā mainījusies pa šo laiku?
Daži ir palikuši, es viņus atceros, viņi no jaunajiem baleta māksliniekiem pārvērtušies par pensionāriem, taču vēl strādā… Ziniet, es iemīlējos šajā trupā – jaunajā. Pēc kara sākuma vairākas reizes esmu bijis Rīgā, biju uz Marko Gekes izrādi "Ņižinskis", biju uz mana laba paziņas Edvarda Kluga "Carmina Burana", biju vienkārši pārsteigts par to, cik tas bija lieliski. Tas nav tāpēc, ka esmu šeit, nav tāpēc, ka gribu teikt kaut kādus komplimentus.
Skatoties "Carmina Burana", atklāti sakot, pat pāris reizes nobirdināju asaras. Tāpēc, ka tas ir tik lieliski uztaisīts, nevis sižeta dēļ, – tā dēļ tur nav, par ko raudāt.
Jūsu pirmais "Vijs" tika radīts Kijivas Modernajam baletam un droši vien, ņemot vērā jūsu mākslinieku individualitāti. Tagad, situācijā, kad izrāde ir pārcelta, adaptēta, vai kaut kas mainīts horeogrāfijā?
Protams, mainīts, turklāt būtiski. Jebkura izpildītājmāksla taču ir atkarīga no tā, kura rokās tā ir.
Un kura kājās.
Kājās, rokās, galvās… Vispirms – galvās.
Vai pašam nodejot negribas? Vai kādreiz esat devis sev lomas savās izrādēs?
Nē. Un negribas. Četrarpus gadu vecumā māte – man ir ļoti, ļoti aktīva ar baletu saistīta māte, man vispār ģimenē visi ir baleta cilvēki, māte ir baleta cilvēks, tēvs bija baleta cilvēks, – paņēma mani aiz rokas, atveda uz baleta zāli un teica: "Tu ļoti mīli baletu, saprati?" Es saku: "Jā, labi." Un viss. Un it kā nav bijis izvēles kopš tā laika – jāmīl balets. Lai gan it kā esi sapņojis kļūt par ugunsdzēsēju, esi sapņojis kļūt par kosmonautu… Kas tev deva! Es vienmēr esmu bijis baleta cilvēks. Sākumā biju nelaimīgs baleta puisēns. Vēlāk biju laimīgs baleta puisēns. Esmu pietiekami daudz dejojis no četrarpus gadiem līdz pāri trīsdesmit.
Kāpt uz skatuves vispār negribas. Lai gan man ļoti patīk klanīties izrādes beigās. Es tieši no tā nekaunos. Gūstu kaifu.
Izeju un uzsūcu šīs emocijas no zāles – turklāt pirms tam divas stundas nesvīstu. Tā kā viss ir normāli.
Jūsu Kijivas teātrī baletus dejo ieraksta pavadījumā. Rīgā, protams, bedrē sēž orķestris. Vai izrāde no tā daudz iegūst? Vai pieaug risks, ka diriģents vicinās zizli ne tā, kā jādejo, un pazudinās visu darbu, kas paveikts mēģinājumu zālē?
Mēs Kijivā mēģinājām strādāt dzīvā orķestra pavadījumā, neteikšu, kas tas bija par orķestri un kad tas bija. Un pēc vairākiem izmēģinājumiem sapratām, ka reizēm labāk ir labs ieraksts, nevis slikts izpildījums.
Taču bija arī pilnīgi citādi gadījumi. Vārdu sakot, ja ir labs orķestris, tad tas izrādei vienmēr ir milzīgs pluss, bet, ja pēkšņi orķestris ne visai, – tādi arī diemžēl mēdz būt šai pasaulē, – tad tas izrādei vienmēr ir mīnuss.
Vai skatītājus vajag par kaut ko brīdināt? Vai sekojat Gogoļa sižetam? Vai būs bail? Vai drīkst skatīties bērni?
Vispār man ir negatīva attieksme pret to, lai skatītājus kaut kam gatavotu. Vienīgais, ko varu pateikt, – mēs cenšamies radīt maksimāli kvalitatīvu teātra produktu, kurā ir pareiza horeogrāfija, pareiza mūzika un pareiza videoprojekcija.
Jā, saprotu, ka apakšvirsrakstā ir teikts "Šausmu naktis"… Bet nedomāju, ka tāds ir mākslas galvenais mērķis – pārbiedēt skatītāju (smejas).
Visbriesmīgākais šajā izrādē, tāpat kā Gogoļa stāstā, ir nenovēršamā atmaksa par to, ka cilvēks zaudē dzīves orientierus, krietnumu, pats sevi, savu cilvēcisko būtību… Vispār, manuprāt, visbriesmīgākais šajā dzīvē ir zaudējumi.
Mēs pastāvīgi kaut ko zaudējam. Mēs zaudējam pirmās atmiņas par bērnību, mēs zaudējam pirmo mīlestību, mēs zaudējam vecākus, mēs zaudējam, zaudējam, zaudējam… Es personīgi ļoti sāpīgi pārdzīvoju visus zaudējumus, man tas ir pietiekami šausmīgi. Bet par katru cilvēku, kas atnācis uz zāli, es taču nevaru pateikt, vai viņš izjutīs šausmas vai ne.
Dejos, protams, bez puantēm?
Jā, bet ne tāpēc, ka es tieši speciāli atsakos no puanšu tehnikas, ka man ir tāds princips. Vienkārši man liekas, ka puante ir rupja lieta, kāja tajā ir kā iekalta. Bet kaila kāja ir ļoti seksuāla lieta. Tāds fetišs labā izpratnē… Kad mēs tikai sākām Kijivas Moderno baletu, visas pirmās izrādes dejojām basām kājām. Tas ir daudz lētāk, sāksim ar to (smejas). Kāpēc dižajam Balančinam daudzi viņa pirmā Amerikas perioda baleti ir mēģinājumu apģērbā? Jo viņš taupīja uz tērpiem. Ar "Viju", mums, tiesa, nekāda ekonomija neiznāca (Kijivas Modernajam baletam tas ir visdārgākais projekts – M.N.). Mūsu mākslinieks Dmitro Kurjata radīja pārsteidzošu savu pasauli uz skatuves… Lūk, to, starp citu, es varētu pateikt kā anonsu – ka skatītāji redzēs maskas, kas ir īsti mākslas darbi.
Dejot maskā droši vien ir sarežģīti.
Daudz vieglāk nekā ar puantēm, man jums jāsaka.
Vai uztraucaties pirms pirmizrādes?
Tieši pirms pirmizrādes – ne. Es pārtraucu uztraukties pēc pēdējā mēģinājuma. Jo tālāk jau tam vairs nav jēgas. Nezinu, vai par to drīkst runāt vai ne, bet es pastāvīgi mācu saviem jaunajiem kolēģiem – īsts, pareizs horeogrāfs pirms pirmizrādēm neuztraucas, bet sēž teātra bufetē un dzer konjaku. Jo viņš vairs neko nevar darīt. Bet tā vismaz gūs baudu.
Vai jums vieglāk strādāt mājās vai "izbraukumā", atrautam no visa, izņemot topošo izrādi?
Cenšos būt gan tur, gan tur, apvienoju mājas un izbraukumus ļoti aktīvi – iestudēju Eiropā, nesen bija pirmizrāde Plovdivā, tagad būs pirmizrāde Rīgā, taču es pastāvīgi atgriežos Kijivā, pie sava teātra, un pavisam nesen, 19. martā, tur bija baleta "Rīt" ar Šopēna mūziku pirmizrāde…
Protams, man vieglāk strādāt ar saviem māksliniekiem Kijivā. Jo tur man vispār vairs neko nevajag rādīt, es stāstu, bet viņi dara. Bet te jāņem daudz asistentu. Taču es jums godīgi pateikšu, kamēr mūs neviens nedzird, ka mana baletmeistara darba vismīļākā daļa ir tā, kas citiem nav redzama. Kad man priekšā ir klēpjdators, uz ausīm austiņas, es klausos mūziku, rakstu kaut kādas dīvainas frāzes, – domas par projektu, mani neviens netraucē, un es izdomāju virtuālo izrādi, kas pēc tam tiks īstenota dzīvē.
Es lieliski zinu, ka, pēc Hēgeļa dialektikas, ideālais un reālais nekad nesakrīt, un tā ideālā izrāde, kas rodas man galvā, nepavisam nebūs līdzīga reālajai izrādei… Taču brīdis, kad esmu norobežots no cilvēciskā faktora, kad esmu viens ar mūziku, viens ar savu ideju, man sniedz vislielāko komfortu. Bet pēc tam vienalga jāiet zālē un jātaisa horeogrāfija. Bez tā nekādi.
Jūsu trupai ir ilga un nepavisam ne vienkārša vēsture. Kijivas Modernais balets sākās kā privātais teātris, tagad tas ir municipālais un akadēmiskais, bet joprojām bez savas ēkas… Vai jums tā ir laime vai važas – cilvēki, par kuriem esat atbildīgs?
Tas vienlaikus ir gan viens, gan otrs, protams. Tās ir manas mīļākās važas. Tā ir mana laime. Es tagad esmu fiziski ar jums – taču pastāvīgi domāju par to, ka tur, Kijivā, meitene tiek ievadīta izrādē, jauna Roze "Mazajā princī", taču man vēl līdz šim nav video, bet vai meitene tiks galā vai nē? Un tā tālāk un tamlīdzīgi. Tātad manas domas ir gan tur, gan šeit. Bet tajā ir dzīve. Tajā ir kaifs.
Valsts karo, bet karš aprij visu – cilvēku dzīvības, veselību, spēkus, naudu. Mūzika, deja – vai tās tagad ir vajadzīgas? Vai arī mākslai ir tāds pats uzdevums kā tautai – izdzīvot, bet ideālajā variantā vēl arī uzvarēt?
"Vijā", kuru rādīsim uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves, visa iestudējuma komanda ir no Ukrainas. Vakar atlidoja gaismu māksliniece Olena Antohina, lieliska meistare, mēs ar viņu strādājam jau ļoti daudzus gadus. Mēs ar manu asistentu viņai rādījām Vecrīgu, viņa te nekad nebija bijusi, staigājām pa pilsētu, pēc tam apsēdāmies kafejnīciņā, paņēmām pa aperolam… Un viņa saka: es sapratu galveno – ka tagad vajadzīgas izrādes ne par karu, ne par bombardēšanu, ne par bērnu deportāciju. Jā, tās ir šausmīgas tēmas, svarīgas tēmas.
Bet cilvēki nāk uz teātri, lai uz divām stundām par to aizmirstu, gūtu kaut nedaudz kaut kā skaista, gaiša.
Alternatīva, teiksim tā. Esmu ar Olenu vienisprātis. Tajā tagad ir mākslas jēga Ukrainā.
Kāda ir Kijiva šodien?
Tā nav drūma. Tur pilnīgi nav tās bezcerīgo šausmu izjūtas, kāda bija kara pirmajā nedēļā. Izņemot pastāvīgās gaisa trauksmes… Viss strādā. Zāles teātros ir pilnas. Komandantstunda, paldies Dievam, tagad sākas tikai pusnaktī, elektrība ir, ūdens ir, viss ir. Bet man telefonā ir ieraksts, mēs gatavojām "Karmena.TV", un izrāde jārāda jau pavisam drīz, vajag mēģināt, bet nav elektrības. Un mēs bijām baleta zālē, absolūtā elles tumsā, tikai telefonus nolikām pret spoguļiem, lai tiem būtu kaut kāds atspulgs, un mākslinieki ar visiem spēkiem izpildīja šo sarežģīto horeogrāfiju…
Droši vien bija skaisti.
Aprakstīt ir skaistāk. Bet tas periods ir beidzies. Viss beidzas. Un šis beigsies.
