19. jūnijā, Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) sadarbībā ar Kultūras ministriju un Borisa un Ināras Teterevu fondu preses konferencē paziņoja 2023./2024. gada sezonas Gada balvas teātrī "Spēlmaņu nakts" nominantus 14 kategorijās. Trešo gadu pēc kārtas visvairāk nomināciju – 18 – ieguvis Valmieras drāmas teātris. Otro vietu šogad ar 11 nominācijām dala Liepājas teātris un Latvijas Nacionālais teātris.
ĪSUMĀ:
- Septiņi atšķirīgi skatījumi uz teātri.
- Kā atšķirt lielo formu no mazās?
- Pirmais vai otrais plāns?
- Cik ilgi aktieris skaitās jauns?
Septiņi atšķirīgi skatījumi uz teātri
Žūrijā vēl bez Rozentāla un Jonītes strādāja arī teātra kritiķe Kitija Balcare, teātra kritiķe un interneta žurnāla "Satori" redaktore Anna Andersone, teātra zinātniece Evita Mamaja, teātra režisore un pedagoģe Māra Ķimele un teātra režisors un pedagogs Juris Rijnieks.
"Es vienmēr uzsveru, kad runāju par šī gada žūriju, to, ka mēs tiešām – septiņi cilvēki – esam ļoti dažādi, pārstāvam ļoti dažādas teātra sabiedrības grupas un vērtības, un intereses, un priekšstatus, un vēlmes.
Tādā ziņā tas ir ļoti labi, jo tiešām aiz katra no mums stāv kaut kāds skatītāju segments, kas domā līdzīgi kā katrs no mums. Vienlaikus tas, protams, rada izaicinājumu, kā vienoties," stāstīja Jonīte.
Rozentāls atzina, ka darbs nav bijis viegls, jo katra žūrijas locekļa izvirzītie nominanti gandrīz pilnībā atšķīrušies no pārējo izvirzītajiem. Gadījumu, kad žūrijas locekļu izvēles sakristu, praktiski nav bijis. No otras puses, viņaprāt, tas nozīmē, ka ir ļoti daudz tiešām labu darbu Latvijas teātros un līmenis ir pietiekami līdzvērtīgs.
"Tās diskusijas, starp citu, man likās visinteresantākās, kad žūrijas loceklis skaidri redz, ka ir palicis viens – tabuliņā viņš ir viens. Bet viņš ņem vārdu un saka: kolēģi, es jūs rosinu tomēr padomāt... Un min kaut kādus argumentus. Tad izvēršas diskusija, un atsevišķos gadījumos šī diskusija tiešām var novest pie tā, ka visi sāk domāt līdzi un apspriest, un tā var izcīnīt arī kaut kādas lietas, jo sākotnējais saraksts jau nav akmenī iecirsts," stāstīja Rozentāls.
Viņš uzsvēra, ka tieši žūrijas locekļu vidū notikušās diskusijas, lai arī tās reizēm var iziet pat no pieklājības rāmjiem, ir visvērtīgākā procesa daļa.
"Tas ir ļoti interesanti, kāds ir katram tas leņķis, uz ko skatās, jo mums teorētiķi un praktiķi tomēr uz ļoti daudzām lietām skatās no ļoti atšķirīgiem leņķiem. Tas skatu punkts, ko mēs gaidām no teātra un ko ieraugām katrā izrādē, atšķiras," atzina Rozentāls.
Jonīte tikmēr uzsvēra, ka ir bijušas kategorijas jeb nominācijas, par kurām katrs žūrijas loceklis ir bijis pilnīgi pārliecināts, ka jābūt tieši tā, bet ir bijis diezgan daudz arī tādu nomināciju, par kurām ir bijis liels prieks uzklausīt atšķirīgus argumentus.
Kā atšķirt lielo formu no mazās?
Pārlūkojot nominantu sarakstu, daudziem teātra skatītājiem var rasties jautājums, kā tiek izšķirtas lielās formas izrādes no mazās formas izrādēm? Kā izrādes formas izmērīt un salīdzināt?
"Tā jau vienmēr ir tāda diskusija. Valmieras teātra gadījumā šobrīd ir vienkārši tā iemesla dēļ, ka lielākā daļa izrāžu vispār notiek "Kurtuvē", kura ir tāda, nu, grūti definējama. Mums jau pagājušogad bija diskusija par to, kāda forma ir izrādei "Sēras piestāv Elektrai", jo pati teātra direktore uzskatīja, ka tā ir lielā forma, jo tā ir 11 metrus plata skatuve un viņi Rīgā to rādīja Dailes teātrī uz lielās skatuves… Mēs to toreiz ielikām mazajā formā.
Šoreiz mēs runājām, ka tas pamata kritērijs formām mums šajā gadījumā būs drīzāk tas inscenējuma mērogs, nemērot kvadrātmetrus zālē vai uz skatuves," skaidroja Rozentāls.
Viņš atzina, ka arī viņam sākumā tas licies pretrunīgi – kā var vienā telpā rādīt gan lielās formas, gan mazās formas izrādi, bet žūrijas komandas praktiķi viņu ir pārliecinājuši, ka var. Līdz ar to, piemēram, Valmieras teātra izrāde "Jāzeps un viņa brāļi" nominēta gada lielās formas izrādei.
"Tur jau ir vēl visādi kritēriji. Piemēram, viens diskusiju jautājums bija, ka varbūt black box zāles automātiski liekam pie lielās formas. Jā, varbūt, bet atkal gadījums no gadījuma atšķiras. Otrs variants bija, ja ir iespējams veidot inscenējumu ar visu milzīgo skatuves infrastruktūru, kur ir kulises, kur ir šņorbēniņi, kur ir gremdētavas, tad tā ir viennozīmīgi lielā forma, bet nu atkal – no iestudējuma uz iestudējumu…" stāstīja Jonīte.
Viņa norādīja, ka kādreiz šķitis, ka lielās formas izrādes no mazās formas izrādēm būtu vienkārši atšķirt pēc skatītāju skaita, bet tad atkal uzrodas kāds gadījums, kas apgāž šādas kategorijas. Tad šogad, piemēram, "Melnais gulbis" (Jaunais Rīgas teātris, režisors Alvis Hermanis) nonāktu pie mazās formas izrādēm.
"Ja mēs skatāmies no skatītāju skaita, "Melnais gulbis" aizietu mazajā formā, bet pēc inscenējuma mēroga viņš ir lielajā formā. Tā ir tā lieta. Nu tagad sakārtosies vismaz Valmieras teātris, tas atgriezīsies mājās, un tur sakārtosies lietas, jo būs skaidrs, kuru izrādi rāda lielajā zālē, kuru rāda mazajās. Bet nu par Jauno Rīgas teātri es nezinu – varbūt viņi tajā jaunajā zālē pēkšņi var kaut ko arī ļoti mazā formā iestudēt," stāstīja Rozentāls.
Roplainiete ir pirmais vai otrais plāns?
Tikpat sarežģīti nereti ir izšķirties par pirmā un otrā plāna aktieru nominācijām, atzina žūrijas locekļi. Arī tur formālie kritēriji ne vienmēr beigās izrādās noteicošie.
"Par pirmo un otro plānu arī mūžam ir diskusija, kā to nomērīt, ko tas nozīmē, kāds ir skatuves laiks… Piemēram, Māras Ķimeles "Pazudušajā dēlā" – savulaik leģendārajā, slavenajā, Inese Ramute bija nominēta par otro plānu kā Roplainiete un Aigars Vilims bija nominēts kā Roplainis par pirmo plānu. Tad arī Inese, es atceros, man teica, ka viņa šito īsti līdz galam nesaprot. Bet nekas, jo viņa toreiz dabūja balvu otrajā plānā, un viņas kolēģe Dace Everss tajā gadā dabūja pirmo plānu, un visi bija laimīgi. Bet, nu,mēs šogad, piemēram, Māru Menniku (Roplainiete izrādē "Pazudušais dēls", Valmieras drāmas teātris) pilnīgi noteikti saskatījām kā pirmā plāna aktrisi," stāstīja Rozentāls.
Viņš atzina, ka vienmēr ir ļoti grūti izprast, kur novilkt robežu starp pirmo un otro plānu, tāpēc ir jāskatās uz katru konkrēto iestudējumu un to, cik nozīmīga šī loma ir tās kontekstā.
Rozentāls piekrita, ka dažādu jautājumu par robežām un kategorijām "Spēlmaņu nakts" kontekstā vienmēr ir ļoti daudz.
Arī, piemēram, par muzikālajām izrādēm. Operas izrādes vērtētas netiek, tās vērtē Lielā Mūzikas balva, bet tajā pašā laikā rokopera "Sfinska" nomināciju sarakstā ir iekļauta – Maksims Busels ir nominēts gada aktiera balvai par Eiženu Finksu (iestudējumā "Sfinksa", "Producentu grupa 7").
"Te var turpināt tēmu par to starpžanru, jo tāpat kā, teiksim, "Monstera Deliciosa" (Ģertrūdes ielas teātris, alternatīvais kamermūzikas festivāls "Sansusī", "Real Life Company" (Igaunija), Paides teātris (Igaunija), režisore Barbara Lehtna) ir uz robežas ar mūzikas teātri, tā vairākas izrādes šogad arī sezonā teātros ir tādas, kas varētu būt uz robežas ar kustību teātri, fizisko teātri, un tikpat labi arī Dejas balvas žūrija varētu nākt un vērtēt, kā aktieri strādā," pauda Jonīte.
Cik ilgi aktieris skaitās jauns?
Līdzīgi jautājumi nereti rodas arī par nomināciju "Gada jaunais skatuves mākslinieks". Vai tur par kritēriju ņemt aktieru vecumu vai tomēr labāk kursu, kurā tie mācās? Jo par aktieri jau var kļūt cilvēki dažādos vecumos, bilda Jonīte.
Aktierim Akselam Aizkalnam, piemēram, ir 30 gadu, bet viņš par Jāzepa lomu izrādē "Jāzeps un viņa brāļi" (Valmieras drāmas teātris) ir iekļauts nominantu sarakstā kā "Gada jaunais skatuves mākslinieks".
"Mēs vienkārši to ietvaru uztaisījām tādu, ka šie pēdējie trīs kursi, kas mums vispār ir iznākuši – tātad Valmieras kurss, Jaunā Rīgas teātra kurss un Liepājas kurss – šogad vēl ir iekšā. Mēs to vienkārši politiski iekšēji pieņēmām, ka viņi ir iekšā un viņi ir jaunie. Bet es zinu, protams, ka teātru iekšienē uz to vispār tā nīgri skatās, jo viņi uzskata, ka pārāk ilgi mēs tur lullināmies ar tiem jauniešiem, ka pārāk ilgi viņus atbalstām.
Es esmu no tiem cilvēkiem, kas labprāt vēl ģenerētu visāda veida nominācijas, jo es uzskatu, ka teātra mākslas process ir jāvirza visos iespējamajos virzienos," atzina Rozentāls.
