Šajā sarunā satiekas divi Raiņa lugas "Jāzeps un viņa brāļi" Jāzepa lomas atveidotāji, un tas ir būtiski. Jānis Paukštello šo lomu nospēlēja teju pirms 43 gadiem un turpina dzīvot ar Jāzepu sirdī, bet Aksels Aizkalns Valmieras Drāmas teātrī šo lomu nospēlēja tikai pērn, un arī viņam tā ir nozīmīga.
Aksels Aizkalns: Labdien, Jāni! Man liels gods ar tevi šeit atrasties.
Jānis Paukštello: Labdien, Aksel! Paldies, ka mani uzaicināja sarunā ar tevi. Es esmu priecīgs. Es esmu Dailes teātra aktieris.
Aksels Aizkalns: Es esmu Valmieras teātra aktieris.
Jānis Paukštello: Es būšu priecīgs ar tevi parunāties.
Aksels Aizkalns: Abpusēji.
Jānis Paukštello: Nevis parunāties, bet...
Aksels Aizkalns: Izrunāties.
Jānis Paukštello: Izrunāties par dzīvi, jā, un tu jau zini, par ko mēs runāsim.
Aksels Aizkalns: Jā, protams.
Dzīvot ar Jāzepu visu mūžu
Jānis Paukštello: Tu esi no Liepājas, un Liepāja man ir īpaša pilsēta. Es neliekuļoju. Es iebraucu Liepājā, un mani pārņem dīvainas sajūtas. Ir vēl dažas vietas – Viļņa un Latgale. Es domāju, kāpēc? Tāpēc, ka Liepājā ir dikti daudz augsti talantīgu cilvēku. Nesauksim viņus par ģēnijiem! Man nepatīk šis vārds. Bet augsti talantīgi cilvēki.
Mēs abi esam saistīti ar sportu, es esmu beidzis Murjāņu Sporta ģimnāziju, es skrēju barjeras, un tad mēs esam dzimuši martā – tu 25., es 26. Mēs esam auni. Un tagad klausies, es uzlikšu cepuri. Es noceļu cepuri tavā priekšā par to, ka tev providence ir piespēlējusi tādu lomu kā Jāzeps. Es tevi apsveicu!
Aksels Aizkalns: Paldies, paldies, Jāni!
Jānis Paukštello: Nekas labāks nevar būt. Tā ir labākā Raiņa luga, labākā.
Aksels Aizkalns: Tas ir interesanti, cik maz cilvēku īstenībā var dalīt šo pieredzi, kas ir Jāzeps. Jo, piemēram, es ar Mārtiņu [Meieru] strādāju plecu pie pleca, bet mēs ļoti daudz nerunājam par to, tāpēc ka vienkārši katrs savā kaktiņā strādā, bet kaut kā mēs jutām viens otru, ka mēs tomēr viens otru saprotam vislabāk. No visa šī lielā kolektīva, kas mums ir, mēs saprotam, kas katram notiek tur iekšā un kādi ir katra pārdzīvojumi. Tāpēc es kaut kādā ziņā arī identificējos arī ar tevi, ka mēs varam dalīt šo stāstu.
Jānis Paukštello: Es esmu redzējis Mārtiņu, tāpēc ka [Varis] Brasla gribēja redzēt Mārtiņu, bet es tev apsolu, ka es braukšu skatīties tevi. Es noteikti gribu vēlreiz šo izrādi redzēt. Šai izrādei tādā veidā, kā viņa iestudēta, man nav, kur piesieties. Viņa bija spīdoša izrāde. No jums visiem. Es skatos cilvēkiem tikai acīs, un zāle ir maza. (..)
Aksels Aizkalns: Man ir jautājums, kā tev bija dublēties, ja to var nosaukt par dublāžu. Vai kā jūs vispār strādājāt ["Jāzeps un viņa brāļi" 1981. gada izrādē]?
Jānis Paukštello: Mēs bijām trīs Jāzepi un četras Dinas.
Aksels Aizkalns: Četras Dinas?
Jānis Paukštello: Jā, četras Dinas. Es nezinu, kāpēc. Man ir daudz jautājumu, par ko mēs nerunāsim, bet man patīk dublēties. Un īstenībā varbūt es nebiju paredzēts. Man gan saka, ka es biju paredzēts. Bet es zinu to brīdi, kad teātra aktrises teica pirms "Īsa pamācība mīlēšanā" – Liniņ, tev ir jādod loma Jānim. Un viņš teica: "Labi, ja tauta grib, viņš būs trešajā sastāvā." Pirms tam mums bija konkurss, kādi septiņi pāri. Visu teātra cilvēku priekšā konkurss bija un septiņi pāri cīnījās par to, lai būtu tiesības spēlēt Jāzepu. Un es biju ar Andu Reigasi, un mēs nekādas figūras netaisījām.
Aksels Aizkalns: Kā tas ir – konkurss? Tiek izsludināts konkurss...
Jānis Paukštello: Jāzepa un Dinas skats.
Aksels Aizkalns: Un tu ej meklēt savu Dinu, jūs kopā sataisāt...
Jānis Paukštello: Nē, bija tā, ka mēs ar Ivaru Kalniņu sēdējām, tur bija palikušas divas aktrises.
Aksels Aizkalns: Tā kā ballē bezmaz vai. Kuras ir palikušas, ar tām tu ej dejot.
Jānis Paukštello: Jā. Un es Andai teicu – nu ko mēs figūras taisīsim, mēs norunāsim, mierīgi stāvot. Tik, cik mūsu dvēseles var atdot skatītājiem, mūsu kolēģiem un viss. Es dabūju Jāzepu. Un tajā brīdī es sapratu, ka man nekas cits neeksistē šajā pasaulē, kamēr būs pirmizrāde – nekas. Es atteicos no sešu sēriju studijām, es atteicos no visa. Varbūt es aizbraucu uz pāris koncertiem ar "Mūžīgo unisonu". Tas izstiepās diezgan gari. Es biju gatavs jau maijā, bet viņi laikam gribēja to Smiļģa jubileju un teātrim bija 60 gadu.
Aksels Aizkalns: Uz nākamo sezonu.
Jānis Paukštello: Jā. Bet tur ir viens labums. Kad pienāca tas brīdis un es sapratu, ka mani laiž pirmo ārā... Tu zini, ko nozīmē, ka pirmo laiž ārā.
Aksels Aizkalns: Man arī bija pirmizrāde.
Jānis Paukštello: Zini, man nebija nekādu baiļu. Pirmās piecas minūtes, kad tu nesaproti, kas notiek. Vai tiešām tas notiek ar mani? Un tad viss aizgāja. Un šī gada laikā, šinī laikā es paguvu apgūt visu ezoteriku. Tagad tev ir jāpiespiež poga un viņa ir, bet man palīdzēja Smiļģa muzejs un Raiņa muzejs. Man mājās ir 1936. gadā izdota "Jāzeps un viņa brāļi", kas saucās "Jēkabs un viņa dēli" angļu valodā.
Aksels Aizkalns: Angļu valodā?
Jānis Paukštello: Jā. Es visus šos deviņus mēnešus veltīju tikai Jāzepam. Es braucu vasarā tekstu mācīties uz Kalngali, kur nebija neviena cilvēka. Arī Vecāķos pirms 40 gadiem nebija cilvēku, bet Kalngalē nebija nemaz. Es biju pie jūras, saules un smiltīs saulainā laikā. Es tur meditēju un tvēru visu ezoteriku, sākot ar Bībeli. Nu otra ir tā pati Bībele, tikai Mozus pirmās piecas grāmatas, visu Bhagavadgītu, Kabalu.
Aksels Aizkalns: Kabalu. Tas ir interesanti. Kabala ir tikai mīlestība būtībā.
Jānis Paukštello: Nē, nē, tā ir pasaules uzbūve.
Aksels Aizkalns: Pasaules uzbūve ir mīlestība.
Jānis Paukštello: Jā.
Aksels Aizkalns: Bet nu tad principā tu iekodies un nelaidi vaļā līdz pat pirmizrādei.
Jānis Paukštello: Nē, es nelaidu līdz pēdējai izrādei vaļā, es dzīvoju. Es varētu tagad divās nedēļās nokārtot Jāzepa tekstu un mierīgi [spēlēt].
Tu dzīvosi ar Jāzepu visu savu mūžu.
Aksels Aizkalns: Jā, viņš ir kā tāds... Negribētu to nosaukt par etalonu, bet kaut kādā ziņā gan aktiermeistarībā, gan dzīvē viņš ir kā tāds atskaites punkts. Viņš ir pavadošs visu laiku, jā.
Jānis Paukštello: Mēs mēģinājām, bet es daudz neskatījos. Diez vai mūs vienoja tik cieša saite, kā tevi ar Mārtiņu [Meieru], bet nē, es biju nolēmis darīt savu Jāzepu. Es skatos uz kolēģi un sev zemapziņā saku – man ir jādara savs Jāzeps, tāpat kā tev savs.
Aksels Aizkalns: Mēs arī diezgan ātri ar Mārtiņu distancējāmies viens no otra.
(..)
Jūs esat tādi paši kā mēs, bet pavisam citādi
Aksels Aizkalns: Vai tu joprojām ej uz teātri regulāri vai bieži, un kā vispār, runājot par šī brīža teātri, tā Latvijas teātra perspektīva tev izskatās?
Jānis Paukštello: Zini, es biju nost no teātra sešus gadus, un šī mana auna spītība, ka es teicu – jā, man vajag Čūsku vārdus, mani ieveda atpakaļ šajā telpā. Un zini, kā es jūtos? Es jūtos mazliet no malas, jo es pilnīgi skaidri redzu, ka mans laiks ir pagājis. Jūs esat tādi paši kā mēs, bet pavisam citādāki. Jūs esat brīvāki. Jums ir sarežģītāk, jo jums ir vairāk izvēles. Tas ir grūtāk. Bet jūs esat pavisam citi. Jūs esat atbrīvotāki. Mēs nevarējām tādi būt. Pati iekārta mums spieda būt mazliet...
Aksels Aizkalns: Tas būtībā tā kā iekārtas dēļ, tu domā?
Jānis Paukštello: Es domāju, jā. Cenzūra un viss pārējais, tas tev sēž. (..) Bet jūs esat pavisam citādi – atbrīvotāki cilvēki, un es pat teikšu – atkailinātāki. Es brīnos. Es sēžu zālē un brīnos, kas jūs esat par labu paaudzi. Bet jūs esat atbildīgi par savu laiku, tāpat kā mēs bijām atbildīgi par savu laiku.
Aksels Aizkalns: Jā.
Jānis Paukštello: Un kā tu jūties šajā ampluā? Tu esi nospēlējis Jāzepu. (..) Cik Jāzepam ir otrajā daļā gadu? Viņam nav vairāk par 34.
Aksels Aizkalns: Tur sanāk rēķināt, bet jā.
Jānis Paukštello: Viņš savu sāpi glabāja pusi mūža – 17 gadus.
Aksels Aizkalns: Man pat liekas, ka Rainis tur ir drusku sajaucies aprēķinos.
Jānis Paukštello: Kā tu skaties uz to lielo problēmu – atriebe un piedošana?
Aksels Aizkalns: Tas ir plašs jautājums. Galvenais, ko es priekš sevis esmu definējis, ir tas, ka ļaunums ir, ļaunums dzīvo, ka tāda ļaunuma ķēde eksistē. Mēs esam daļa no ļaunuma. Viņš iet arī caur mums, bet mūsu spēkos ir nevis cīnīties pret to ļaunumu, bet
mūsu spēkos ir pārgriezt šo ļaunuma ķēdi, kas tad arī ir piedot, lai nav šī ļaunatminība vai šī atriebe. Tavos spēkos ir neatriebties.
Jānis Paukštello: Bet kā tu domā, tās attiecības ar brāļiem, teiksim, tā lielā piedošana. Vai tu esi viņiem piedevis vai ne?
Aksels Aizkalns: Es kā Aksels?
Jānis Paukštello: Jā, teiksim, kā Aksels.
Aksels Aizkalns: Jā, manuprāt, tas, ko izdara Jāzeps, tas ir. Vismaz pagaidām, es šobrīd tā jūtos, ka tas ir tas, uz ko cilvēks var tiekties, bet es nezinu, vai to var cilvēks vispār izdarīt.
Jānis Paukštello: Tas ir baigi grūti.
Aksels Aizkalns: Tas ir neiedomājami. Tas ir vissarežģītākais vispār, kas var būt.
Jānis Paukštello: Domājot par to, kad es nonācu līdz gala rezultātam, man bija skaidrs, ka Jāzeps sen ir piedevis, sen. Viņš tikai grib dabūt no brāļiem, lai mazliet nožēlo.
Aksels Aizkalns: Jā. Otrais cēliens ir par nožēlu.
Jānis Paukštello: Un viss. Un nav. Ne viņa vārdi, ne... Viņš miris.
Aksels Aizkalns: Tās jau ir beigas, bet tas jau pašā sākumā – nu, jūs tagad nožēlojat? Nu atzīstat, ko jūs tam izdarījāt. Un viņš visu laiku prasa šo mirkli.
Jānis Paukštello: Bet, Aksel, viņš jau saka milzīgas lietas: "Tie jūsu sapņi tikai sēnalas!"
Aksels Aizkalns: "No maniem kviešu graudiem."
Jānis Paukštello: Tas ir ārprāts! "Jūs manā priekšā liecaties."
Aksels Aizkalns: Kas ļoti svarīgi, manuprāt, arī mūsu izrādē, ir tas, ka skatītājs saprot gan Jāzepu, gan brāļus. Skatītāja pozīcijā arī viņš ir pelnījis tajā bedrē krist tādēļ, kā viņš uzvedās.
(..)
Ar skatītāju jādraudzējas
Jānis Paukštello: Tu man pasaki, ko tu domā par skatītāju, kad tu esi uz skatuves? Un, kad tu izej no teātra ārā, ko tu domā par tiem cilvēkiem, kas uz tevi skatās?
Aksels Aizkalns: Es nezinu, cik daudz es domāju par skatītāju, vairāk es domāju par sevi laikam.
Jānis Paukštello: Ko tu jūti?
Aksels Aizkalns: Tas kaut kādā ziņā ir saistīts. Es laikam pret sevi esmu ļoti prasīgs un tomēr, ja atnāk skatītājs, tad es gribu, lai viņš redz to labāko, ko es varu izdarīt. Tādā ziņā es domāju par sevi, reizē arī par skatītāju.
Pat ja viņš būs vīlies vai viņam kaut kas nepatiks, tik un tā es būšu ar tīru sirdsapziņu un varu teikt, ka es esmu nospēlējis tā, kā es varēju.
Jānis Paukštello: Un ko tu jūti tad, kad tu esi uz skatuves? To skatītāju tu jūti?
Aksels Aizkalns: Jā, protams. Tas arī kā kura izrāde. Piemēram, ir izrādes, kur tu vairāk anfasā stāvi.
Jānis Paukštello: Nē, mēs runāsim par to, ka tev ir daudz darba uz skatuves.
Aksels Aizkalns: Tā enerģija, protams. Ir tas likums ABC, vai ne! Bez šīm trim lietām nevar notikt teātris – bez skatuves, aktiera un skatītāja. Tā ir viena no galvenajām komponentēm, lai vispār teātra maģija varētu notikt. Ar skatītāju jādraudzējas. Ir, protams, reizes, kad tev liekas – ai, nu kas, kā tad viņi te uzvedas, bet ir visādas specifiskas lietas, kuras spēj ietekmēt skatītāja enerģiju un uztveri vai kaut kādu gatavību.
Jānis Paukštello: Jā. Ne katrā izrādē tu vari pierādīt skatītājam un parādīt sevi, bet tad, kad tev ir izdevība, tad ir jādod viss laukā. Un tā atdeve jau nāk. Tu varbūt esi jauns, bet to atdevi jūt arvien vairāk. Vai tu braukā pa koncertiem arī individuāli? Tev ir kāda programma?
Aksels Aizkalns: Nē, man personīgi programmas nav, bet es esmu bijis teātra koncertos. Mums tagad ir viena izrāde, kur mēs paši spēlējam mūziku un dziedam, kas ir "100", – par godu Valmieras teātra simtgadei, kur mēs arī atskatāmies uz to, kas ir noticis šajos simt gados, plus mums vēl tāda fantāzija ir par to, kā tas varēja izskatīties.
Jānis Paukštello: Kā tev patīk Valmiera?
Aksels Aizkalns: Man Valmiera saistās tikai ar teātri un sportu. Tagad mēs strādājam pie izrādes "Valmieras puikas", un saistībā ar šo izrādi mums bija ekskursija pa vietām, kur šie Valmieras puikas, Linards Laicens un Ivars Smilga un visi, kas tur dzīvoja, ir dzīvojušies. Plus mums muzejā bija tāda prezentācija, kāda Valmiera agrāk izskatījās. Tagad man ir ļoti žēl tās Valmieras, jo viņa bija tik skaista pilsēta!
(..)
Jānis Paukštello: Zini, Valmierā ir sava republika. Jums ir cita gaisotne nekā Rīgā.
Aksels Aizkalns: Tu domā tieši skatītāju ziņā vai kolektīva?
Jānis Paukštello: Vismaz tad, kad es biju, tas bija kāds 2005. gads, tur ir kaut kas cits nekā Rīgā. Zini, visi jau grib uz to Rīgu. Es neko nevaru izdarīt, man nav cita piemēram, kā tikai Rīga, bet kaut kas tur Valmierā ir tāds maģisks, kaut kas tik foršs, ka es tev nevaru pateikt.
Aksels Aizkalns: Man ļoti patīk kolektīvs. Plus vēl, protams, tas, ka mēs esam astoņi cilvēki – kursabiedri, pirms četriem gadiem ienākuši teātrī. Tas arī rada kaut kādu drošības sajūtu. Iespējams, tas aklimatizācijas posms, kas jāizdzīvo, piemēram, vienam cilvēkam, kas ienāk jaunā teātrī, viņš varbūt kļūst kaut kāds pavisam maziņš vai vispār nav; mēs esam tāda liela komanda. Bet arī visi jau esošie aktieri mūs ļoti labi pieņēma.
Jānis Paukštello: Un kādas tev ir attiecības ar režisoriem? Es tevi apsveicu, ka tavs pedagogs ir Miša Gruzdovs un Indra Roga. Es šos cilvēkus labi pazīstu. Un pie Mišas es esmu viņam skandālus taisījis par to, ka viņš man ir vienu lomu devis, ko vajadzēja spēlēt [aktierim Gunāram] Placēnam. Es metu pa gaisu to eksemplāru un teicu, ka es nespēlēšu. Miša – viņš ir tik izcils cilvēks! Viņš piedod visu. Un galvenais – cilvēks, kurš netur ļaunu.
Aksels Aizkalns: Jā. Vispār... nē. Gruzdovs... es nezinu. Man tiešām ir palaimējies, ka es pie Gruzdova un Rogas esmu, jo es jau stājos pie [Māras] Ķimeles četrus gadus pirms tam, un mani neuzņēma. Tur viss skaidrs, kāpēc. Tur nav jautājumu – tā tam vajadzēja notikt, visticamāk. Tad es aiz liela aizkaitinājuma domāju, ka man to teātri nevajag. Tad es pēc četriem gadiem atkal stājos pie Rogas un Gruzdova. Es biju dzirdējis par viņiem, bet man viņi daudz neko neizteica. Nu, Gruzdovs. Viņam ir mīļš teiciens. Piemēram, tur kāds ģeniāls mākslinieks, viņš ir gandrīz ģēnijs, viņš nomirs, būs ģēnijs. Tagad to pašu par Gruzdovu var pateikt, ka viņš tagad ir ģēnijs. Nu tiešām, viņš ir bijis principā primāri dzīves mentors un tikai pēc tam tāds teātra mentors, jo viņš arī vienmēr atkārtoja, ka no sākuma labs cilvēks un tikai pēc tam labs aktieris, jo, ja aktieris iet pa priekšu cilvēkam, tad sākas ziepes. Tā ir vesela saruna, manuprāt, par Gruzdovu un Rogu, bet es viņiem ārkārtīgi pateicīgs esmu.
Jānis Paukštello: Jā, tie ir perfekti cilvēki, un es arī esmu priecīgs, ka ar viņiem esmu saticies.
Aksels Aizkalns: Un tā ētika un pašcieņa, un cieņa pret profesiju...
Jānis Paukštello: Tīrība.
Aksels Aizkalns: Un tīrība, jā. Protams, tajā pašā laikā dziļums. Pat vismazāko anekdoti tev vajag iestudēt, bet tu meklē tomēr kaut kādu mērogu, tu mēģini atrast, kāpēc tas vispār šodien varētu būt smieklīgi vai aktuāli, vai vienalga kā.
Jānis Paukštello: Es gribēju tādā sakarā paprasīt, pastāsti par Raskoļņikovu [izrādē "731. solis", 2019]! Tā ir drausmīgi sarežģīta loma. Es kādreiz Gruzdovam teicu: "Jūs, Miša, esat Raskoļņikovs." Viņš tā smējās! (..) Bet "Noziegums un sods" – tas ir pavisam cits. Kā tu jūties, šo lietu darīdams?
Aksels Aizkalns: Es gribētu tagad vēlreiz nospēlēt to lomu.
Jānis Paukštello: Tas ir labi.
Aksels Aizkalns: Jo tas bija otrais kurss un būtībā ar šo lomu es mācījos profesiju. Es mēģināju saprast. Tagad es nezinu, kā es ar to tiktu galā. Tajā brīdī, kā es varēju, tā es tiku. Es domāju, ka es arī ļoti labi priekš tās savas sagatavotības tiku galā, bet, protams, pēc pāris gadiem man atnāca tāda domiņa galvā – ā, tā tomēr vajadzēja spēlēt, jā, nu tā. Tas ir tāds ceļš man uz profesiju, bet tā loma man ir pirmā loma un plus vēl Dostojevskis, kas ir, man liekas, izcils materiāls, ar kuru vispār studentam mācīties. Par to, kā viņš šīs kaut kādas galējības, tās lielās pretrunas, ieliek vienā cilvēkā, garīgās un tomēr kaut kādas tās dzīvnieciskās tieksmes. Makjavelli un visu šo filozofiju, visu to es pētīju.
Jānis Paukštello: Ai, labi tu runā!
Aksels Aizkalns: Es kārtīgi biju iekodies. Nu es nezinu, no kurienes manī tas spīts ir.
Jānis Paukštello: Auns tu esi.
Aksels Aizkalns: Varbūt, varbūt, ka auns.
Jānis Paukštello: Es arī auns esmu.
Aksels Aizkalns: Ar galvu pret sienu un tikai pēc tam...
Jānis Paukštello: Jā, kad tu to saproti, grūti ir, bet labi, ka tu saproti, nonāc pie tā, ka tu tomēr saproti.
Aksels Aizkalns: Saproti, ka tu esi auns?
Jānis Paukštello: Nu, ka tu esi ieskrējis sienā, jā.
Aksels Aizkalns: Jautājums – vai tu saproti.
(..)
Taisnība atmaksājas
Aksels Aizkalns: Par to aunu. Tu jūti, ka tev tas traucē vai palīdz darbā?
Jānis Paukštello: Nu ko tas var man traucēt. Es tikai saku saviem mīļajiem un tuvajiem.
Aksels Aizkalns: Ka tas nāk ar zināmām sekām?
Jānis Paukštello: Ka es esmu auns. Nu, lai katrs atzīst, katram zodiakam ir savi plusi un mīnusi, un aunam viņu ir ļoti daudz – plusu, nu bet tas viens ir tā diezgan dīvains, jā.
Aksels Aizkalns: Tu arī mūsu sarunas sākumā teici par to, ka tu neliekuļo. Es ļoti cienu tādus cilvēkus un es pats arī mēģinu dzīvot pēc tāda principa, ka es neliekuļoju un nesaku labus vārdus tikai tad...
Jānis Paukštello: Tas reizēm nāk par sliktu, bet tas attaisnojas. Es nemīlu melus. Es labāk pasaku šausmīgu taisnību acīs un nevis apkārt.
Aksels Aizkalns: Bet tas ilgtermiņā atmaksājas?
Jānis Paukštello: Jā, stabili.
Aksels Aizkalns: Jā, es arī dzīvoju laikam pēc šāda principa. Tā problēma rodas, ka tu šādu pašu kaut kādu rīcību vai kaut kādu tādu dzīves attieksmi sagaidi no citiem, bet tā galīgi nav.
Jānis Paukštello: Un zini, kas man ir kā aunam? Ja man pasaka taisnību – johaidi! Bet ja man pasaka kaut bišķiņ netaisnību – nu viss. Ja man taisnību, es – hop!, eju mājās un domāju. Bet ja man pasaka netaisnību un melus, ko principā nevajag darīt...
Vajag viņus izlaist ārā, lai tie meli dzīvo tur savā vārtrūmē.
Aksels Aizkalns: Tu tāds pēc savas būtības skarbs vispār sarunā ar citiem? Piemēram, par teātri.
Jānis Paukštello: Ja man iet vaļā, tad jā. Es tev teicu, ka tur negāja viegli tajos mēģinājumos. Jā, es aizstāvēju savu lomu, man bija pietiekoši ilgs laiks, lai aizstāvētu.
Aksels Aizkalns: Pie Jāzepa vai pie Gruzdova?
Jānis Paukštello: Pie Gruzdova - kur tad! Pie Gruzdova vajadzēja tikai klausīt. Viņš gan ļoti maz saprata no latviešu pasakām. Kad Ikaru viņš iestudēja, viņš teica – nu tāda latviešu pasaciņa. Bišķiņ to pasaku viņš nesaprata. "Zelta zirgs" arī ir pasaka, bet kāda pasaka! "Eža kažociņš" ir pasaka, ka tu pārtopi par jaunekli, ka Dievs... Antiņam Baltais tēvs dod pa priekšu vienu zirgu, tad sudraba zirgu un tikai tad, kad viņš ir pārliecinājies, ka viņš ir riktīgs vecis... ... spēlē, es domāju – ārprāts, Šapiro, ko tu dari! Lasi Raini! Lasi Raini! Īliņš! Kurbads! O, Kurbads! Palasi! Kurbads rok bedri, un tā iet dziļumā, bet viņš rok seklo bedri, kas iet plašumā, nevis dziļumā.
Aksels Aizkalns: Jā, horizontāli.
Jānis Paukštello: Kā mani tas satriec! Īliņš ir pavasara spēks. Uldis ir pavasara spēks. Antiņš nav nekas cits kā tikai iekšējs spēks, kas no viņa laužas uz āru. Viņš jau nav mazais cietējs. Viņš ir dvēselē maigs, bet viņam ir tāds spēks!
Aksels Aizkalns: Bet par tiem strīdiem, kas ar Liniņu un...
Jānis Paukštello: Jā, es esmu...
Aksels Aizkalns: Tu esi skarbs?
Jānis Paukštello: Nē nu...
Aksels Aizkalns: Bet principiāls vai ne?
Jānis Paukštello: Nē, nu Jāzeps man bija vienkārši jāizdara. Es sapratu, ka man pasaulē vairs nebūs lomas, kur tu vari mīlētāju un karali nospēlēt. Bet tas nav tas. Tur nav tikai mīlētājs, un tur nav tikai karalis. Tur ir baigā vertikāle. Šekspīrā, Ričardā III nav vertikāles.
Aksels Aizkalns: Es tieši gribēju prasīt, Šekspīru pieminot. Hamlets mazāks, vienāds ar Jāzepu, vai lielāks vienāds vai lielāks mazāks?
Jānis Paukštello: Oi, nē. Es negribu Hamletu pēc Jāzepa spēlēt.
Aksels Aizkalns: Tātad Jāzeps lielāks nekā Hamlets.
Jānis Paukštello: Jā. Zini ko, Aksel, man teātrī bija teātra krusttēvs Ēvalds Valters, kurš teica, ka vajag nevis gribēt, bet lolot, nevis cīnīties un pieprasīt, tad viss atnāks pats.
Aksels Aizkalns: Tas nav vairāk par to, ko tu gribētu spēlēt, bet vispār, noliekot šīs lomas abas divas blakus.
Jānis Paukštello: Jāzeps ir mīlestība un vertikāle. Hamletā ir visas tās varas attiecības. Bet te jau nav vara. Es teicu, ka es stājos kino aktieru studijā un es nekad neesmu neko īpaši vēlējies – man nāca pats. Man toreiz prasīja, nu ko tu gribētu dzīvē. Es teicu – zini, es gribu ģimeni un četrus bērnus. Klusums. Paldies Dievam, ka man neprasīja, ko tu gribētu spēlēt – citiem ir prasīts. Nē, man neprasīja, bet man bija labs repertuārs.
Aksels Aizkalns: Jautājumu, ko nozīmē teātris, vispār aktierim nav vērts uzdot, jo tā vienkārši ir visa dzīve.
Jānis Paukštello: Bet es tajā brīdī nedomāju. Es toreiz biju universitātē, es biju priecīgs, ka esmu tur ticis. Es zināju, kas būšu, profesija man būs, sadale ir, es eju atpakaļ, strādāju savu darbu. Un pēkšņi tu saproti – nē, tu to teātra narkotiku esi pagaršojis. Un es aizgāju armijā, un man saka, nekur nepazūdi, nāc atpakaļ! Pirmajā kursā es biju nokārtojis vājprātīgos eksāmenus, kas bija jākārto – zinātniskais komunisms un kas tur vēl bija, politekonomija... Un es tiku Dailes teātra studijā.
Aksels Aizkalns: Bet es saprotu, tu biji armijā divus gadus?
Jānis Paukštello: Divus gadus.
Aksels Aizkalns: Un tad atpakaļ?
Jānis Paukštello: Jā. Es pats gribēju armijā. Citi gāja psihenē. Es domāju – ai, man tāpat līdz 28 gadiem neliks mierā – es iešu. Un viss tas ir atmaksājies.
Zini kā, ir tāda lieta pasaulē, ka tu ļaujies. Jāzeps arī ļāvās. Tā nav vājība, ka tu kā plūstoša upe ļaujies tai straumei un skaties, kur tevi nes. Jāzeps tā nokļuva Ēģiptē.
Aksels Aizkalns: Un tikai sapnim ticot…
Jānis Paukštello: Jā. Un pēkšņi, saproti, tajā lielajā upē ir vēl lielāka straume. Tas man patīk.
Aksels Aizkalns: Labi, tad varbūt kāds viens no pēdējiem jautājumiem no manas puses. Varbūt ļoti filozofiski, bet kā tu domā, slava ir ilūzija vai...?
Jānis Paukštello: Ilūzija.
Aksels Aizkalns: Ilūzija, man pat nav vērts pabeigt jautājumu. Nu ļoti labi. Tad man prieks, ka tā ir, jo absolūti piekrītu. Tad vēl jautājums no mana pasniedzēja Gruzdova. Kā dzīvot?
Jānis Paukštello: Dzīvot?
Aksels Aizkalns: Jā.
Jānis Paukštello: Nu kā lai es tev pasaku. Nu pirmkārt jātic ir, jātic. Nezinu, es par to runāju savos koncertos, kā dzīvot:
"Un tikai lūgšana ir stiprākā no mums,
Kas vienīgā pie mīlestības prasās.
Cits it nekas – ne spēks, ne pienākums,
Ne zāle ceļ, ne koku zaļā vasā,
Bet tikai tas, ka mīlestību lūdz
Uz visām pusēm, tikko acis vaļā,
Jo lūgšana ir stiprākā no mums."
/Imants Ziedonis/
Aksels Aizkalns: Paldies, Jāni, tev par šo sarunu!
Jānis Paukštello: Paldies tev!
"Teātra garša"
Saruna tapusi Latvijas Teātru darbinieku savienības projektā "Teātra Atlanti cauri laikiem 2. cikls Teātra garša" ar Valsts kultūrkapitāla fonda un alus darītavas "Valmiermuiža" atbalstu.
Sarunas tekstu sagatavoja Madara Melne-Tomsone.
