Kad Dullais Dauka pēdējo reizi bija šeit, uz Zemes, viņš bija 9 gadus vecs zvejnieku puika. Pēc 124 gadiem viņš ir atgriezies, lai atkal izdzīvotu savu zinātkāri. Taču viņš joprojām ir citādāk domājošs un redzošs – atvērtu sirdi, dvēseli un prātu.
"Mēģinājuma procesā mēs sapratām, ka tas uzdevums nav nospēlēt vai nu deviņgadīgu, vai 124 gadīgu cilvēku, bet nospēlēt to Daukas būtību," skaidro režisors un dramatizējuma autors Jurģis Lūsis.
"Brīžiem viņš atgādina bērnu, brīžiem atkal viņš domā ļoti nopietnas domas, bet, manuprāt, tā jau ir diezgan bieža cilvēku parādība – ka tam vecumam nav īsti saistība ar tām domām reizēm, kas ir galvā."
"Tas, vai skatītājs ņem to pretī, vai viņš domā savas domas, vai viņš iet līdzi un veido to savu izrādes pasauli savā galvā, kas man, manuprāt, ir svarīgākā izrādes sastāvdaļa – par to jau es nevaru būt atbildīgs. Tajā brīdī, kad tu vairs netiecies pēc horizonta, kad tu negribi vairāk sasniegt, tu apstājies, un tas ir viss, tevis vairs principā nav," stāsta aktieris Kārlis Reijers.
Šajā versijā Dauka satiek arī meiteni un iepazīst mīlestības spēku.
"Tas ir tāds ļoti būtisks brīdis tajā mazajā Daukas zemes dzīvītē, kas bija tie 9 gadi. Šī pirmā saskaršanās ar mīlestību, un pēc tam tajā aizskriešanā jūrā vienkārši ir cita jēga un cits dziļums. Tā vairs nav tikai tāda intelektuāla vēlme uzzināt, kas ir aiz horizonta, bet tur nāk arī kaut kāds plašākas dimensijas redzējums," norāda režisors.
Režisora interpretācijā Dauka ir kosmosā, un savienot to ar jūras krastu bijis visai izaicinošs uzdevums. Scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ildze Jurkovska skaidro: "Kas tad ir akmens? Cik daudz lietas vispār var izdarīt ar akmeni? Ar to spēlējoties var tikt pāri tam horizontam. Kas viņam pie tās jūras bija? Ar ko viņš varēja izpētīt un veidot šo savu pasaules modeli – tie bija akmeņi!"
