Izrādes centrālie notikumi risinās 1965. gadā kādā Anglijas krogā netālu no Oldemas drīz pēc tam, kad parlaments paziņojis par nāvessoda atcelšanu. Kroga saimnieks ir Harijs Veids, kuram ir otra slavenākā bendes statuss Lielbritānijā tūlīt aiz Alberta Pjerpointa. Krogā ieradies avīzes korespondents, lai uzzinātu Veida komentāru par nāvessoda atcelšanu, un līdz ar šo vizīti arī sākas vesela notikumu lavīna jeb detektīvstāsts, kura šķetināšana tiek nodota katra skatītāja paša ziņā.
Izrādes noskaņā ļoti būtiska loma ir īru dziesmām, kas ir kā caurviju motīvs un ko aktieri paši izdzied un izspēlē.
Skarbās tēmas tiek risinātas īsti Mārtinam Makdonam raksturīgajā garā – par cilvēka duālo, grūti izprotamo dabu un dzīves paradoksiem arī šajā lugā viņš runā savā izteikti melni absurdā humora stilā.
Galvenās lomas atveidotājs Andris Keišs atzīst, ka viņam šis stils ir tuvs, jo dzīve taču būtībā tieši tāda arī ir: "Es pat īsti neatceros, kad es savā mūžā pēdējo reizi es esmu spēlējis kaut ko tādu nopietnu bez nevienas humora dzirksts. Varbūt kaut kādā jaunības maksimālismā… Bet nē, nē… Dzīve ir tik paradoksāla. Es šodien, piemēram, atnācu uz teātri, satiku savu kolēģi Jevgēņiju Isajevu, kurš, tikko no sava Tīnūžu arbūzu lauka nācis, tāds laimīgs sēž, un viņam seja arī kā tāds gatavs arbūzs, tas viss izraisa smaidu! Tāda ir tā dzīve! Un, ja tu tā pavisam iekodies tajā situācijā, tad tas vienmēr būs komiski."
Komentējot, kas ir tas, kas izrādē visvairāk sasaucas ar šodienu, Keišs norāda: "Burbuļi! Atšķirība tikai tā, ka 50. – 60. gadu mijā tie burbuļi nebija virtuāli, līdz ar to, ja tu pārstāvēji kādu viedokli, tev vajadzēja būt iekšām, tev vajadzēja acīs kādam pateikt to, ko tu domā. Nevis uzrakstīt un turpināt savā virtuvē sēdēt pie liepziedu tējas. Tādā ziņā tas laiks bija vīrišķīgāks. Bet [tā sauktie] burbuļi ir bijuši vienmēr. Es atceros, kad Briežuciems satikās ar Tilžu diskotēkā, tad arī tur nebija nekādas draudzības Latgalē manās bērnības dienās."
Katrs izrādes varonis no sava burbuļa viedokļa tad arī mēģinās pierādīt, ka tieši viņš ir normāls un saprātīgs cilvēks, savukārt tiem citiem ir tarakāni galvā un vispār viņi ir niecības un nožēlojami atkritumi.
Ģeniāls plāns, kā sabiedēt galveno bendi, būs izrādes varonim Pīteram Mūnijam, viņš tikai sapīsies pats savā meistarībā. Šo tēlu atveido Toms Harjo, kurš spriež: "Kā, manuprāt, šis stāsts sasaucas ar to, kas notiek tagad? Ar to, ka mēs katrs domājam, ka mēs zinām vislabāk.
Izrādē ir ārkārtīgi izteiktas taisnības frontes, un beigu beigās izrādās, ka nevienai no tām frontēm, iespējams, nebija patiesība."
Iespaidīgu trīsstāvīgu dekorāciju izrādei radījusi Kristīne Jurjāne, tā ir arī ekoloģiska, jo sastāv no ļoti daudzām koka durvīm un logiem, kas atrastas kā brīvi pieejami resursi, stāsta scenogrāfe: "Tad, kad aktieri un režisors Alvis Hermanis pirmo reizi ieraudzīja skatuvi, viņi teica – vai dieniņ, tas jau tā kā operā un tagad jau gandrīz jādzied kā operā, ja dekorācija ir tik iespaidīga. Dekorācija simboliski vēstī par to mazo vai to lielo pilsētu, kurā aiz katra loga vai aiz katrām durvīm ir kāds dīvainis vai karakters, mūsu laikabiedrs, vienkārši cilvēks."
