Caur šo iestudējumu, kurā ir arī daudz gaišuma un melnā humora, izrādes komanda veido telpu sarunai par sāpīgo neauglības pieredzi, ar ko saskaras daudzi, bet par ko sabiedrībā joprojām trūkst sapratnes un iejūtības.
Dzirdēt citu sāpes ir grūti
Ar ieilgušu klusuma pauzi pēc godīga, bet neērta dialoga sākas izrāde "Dievs ir šeit". Dzirdēt citu sāpes reizēm ir grūti, izteikt līdzjūtību var šķist neveikli vai pārāk privāti. Nezinot, kā reaģēt, prāts sāk ražot padomus un standartfrāzes.
Taču cilvēkiem, kas piedzīvo zaudējumu, tas nepalīdz, drīzāk otrādi. Tā ir viena no tēmām, par ko liek aizdomāties izrāde "Dievs ir šeit", kas balstās dramaturģes Ludmilas Roziņas personīgajā pieredzē, saskaroties ar ilgstošiem mēģinājumiem tikt pie bērniņa un divām zaudētām grūtniecībām.
"Pagājušā gada rudenī es biju stāvoklī, gaidīju bērnu. Tad mēs ar vīru saņēmām diagnozi par 18. hromosomas trisomiju [hromosomāla patoloģija, pazīstama arī ar nosaukumu Edvardsa sindroms – red.]. Tas bija tik drausmīgs, šokējošs un dzīvi mainošs notikums, ka viss, ko varēju darīt, es varēju tikai rakstīt. Kaut kāda teksta daļa ir tapusi tajā laikā, kad tas ar mani reāli notika. Vienā brīdī sapratu, ka nevaru to turēt pie sevis. Tad piedāvāju Valteram [Sīlim] šo ideju. Es arī šaubījos, vai tādu izrādi vajag, vai kāds nāks kaut ko tādu skatīties, jo tēma ir smaga. Nav varbūt pirmā izvēle, ko darīt piektdienas vakarā, – aiziesim paskatīties izrādi par neauglību! Bet Valters uzreiz atbildēja: jā, tādu stāstu vajag. Un tad es uzrakstīju lugu," stāsta dramaturģe.
Režisors Valters Sīlis atceras, ka Ludmilas Roziņas atsūtīto stāstu izlasījis autobusā un tas trāpījis tieši pakrūtē: "Nākamajā dienā zvanīju Ludmilai un teicu: tam vienkārši ir jābūt! Redzēs, cik daudz būs skatītāju, bet to ir vērts izdarīt. (..) Viscaur šim darbam ir cerību un realitātes mīšanās. Tas, kā mēs gribam ticēt un kā kas izvēršas. Un ir ļoti labi portretēta mūsu vide. (..) Man liekas, ka cilvēki nevar būt ārkārtīgi uzmanīgi, mums dabiski gadās sāpināt vienam otru, tā ir daļa no dzīves. Tajā pašā laikā man šķiet, ka ir lietas, kas kļūst par politiku, neapzinoties, ka tās ir īstu cilvēku dzīves, kas tiek apspriestas. Par šiem jautājumiem, tai skaitā par ētiskas dabas jautājumiem, tiek vairāk runāts teorētiskā plāksnē, nedodot balsi realitātei."
Asā, atsperīgā valoda
Dramaturģe Ludmila Roziņa lugai devusi nosaukumu "Dievs ir šeit". Tas ir arī ļoti atklāts stāsts par viņas attiecībām ar Dievu apstākļos, kad cerības aptumšo nepielūdzama realitāte un jāizdara izvēles, kur labu variantu vienkārši nav.
"Mana luga ir par lielu cerību un ticību labajam, neskatoties uz to, ka viss, kas ar tevi notiek, liecina, ka nekas labs beigās nebūs. Tā ir kaut kāda maģiskā domāšana vai vienkārši liela, liela ticība labajam. Protams, ka dzīvē notiek traģiskas situācijas, ko cilvēks nevar tā vienkārši izskaidrot. Un viņš sāk domāt: kāpēc, kāpēc tas notiek ar mani?! Dievs ir… man ir attiecības ar Dievu, teiksim tā. Mēs parunājamies. Bet es domāju, ka to var saprast dažādi. Kāds var atnākt un pateikt: jā, bet šajā izrādē taču nebija Dieva! Kur bija Dievs? Kaut kur viņš ir…" teic Ludmila Roziņa.
Savu skaudro pieredzi autore izstāsta ar labu devu melnā humora, un izrādē netrūkst arī brīžu, kad izsmieties. Ludmila Roziņa pat iedrošina to darīt: "Es gribētu, lai cilvēki arī jūt to vieglumu, lai nebaidās smieties! Es cenšos būt arī pašironiska par lietām, kas ir notikušas ar mani. (..) Domāju, ka viens no veidiem, kā noturēt sevi virs ūdens, ir melnais humors. Un ir jāsaprot, ka cilvēki ir dažādi. Arī tie, kuri varbūt šodien nav pret tevi jauki – varbūt viņiem bija grūta diena. Tu nezini, kas ar viņiem šodien notika, kāpēc viņi tev tā atbildēja. Tas nav jāuztver personīgi, ir jāmāk atlaist."
Lugas atsperīgo un ironisko valodu režisors Valters Sīlis izmantojis kā atslēgu, spēles telpu un formu veidojot lakonisku un daudzās situācijas un personāžus liekot izspēlēt tikai trim aktieriem vienā nepilnas divas stundas garā cēlienā.
"Ludmilai lugā ir teikums: mums būs bērni: skaisti un talantīgi – kā tu, asprātīgi – kā es. Man liekas, ka es Ludmilai teicu: nu, es gribu redzēt, cik asprātīga tu esi! Tad es atklāju, cik šis teksts ir arī asprātīgi uzrakstīts. Domas asums bija tas, ko mums bija ļoti svarīgi šajā darbā uzturēt. Teksts ir rakstīts asā, atsperīgā valodā, un bija svarīgi to noturēt arī visā iestudējuma formā," norāda Sīlis.
Tēlu plejāde un liekie vārdi
Izrādes galveno varoni atveido aktrise Kintija Stūre. Valts Skuja spēlē viņas dzīvesbiedru un brīžam iejūtas arī mācītāja vai uz ielas sastapta drauga lomā, bet Everita Pjata-Gertnere vairāk nekā 30 īsās epizodēs virtuozi izspēlē veselu tēlu plejādi no mammas līdz ārstēm, darba kolēģēm un "Google" meklētāja balsij.
Pēc izrādes ģenerālmēģinājuma aktieri atzīst – lai gan materiāls ir psiholoģiski grūts, spēlēt palīdz apziņa, ka tu dari labu darbu.
"Bija tāda misijas sajūta," saka Everita Pjata-Gertnere. "Kintij, es tagad atņemšu tavus vārdus, bet – mēs skaidri zinājām, ka darām labu darbiņu. Tas arī deva [spēku], jo ir lietas, par ko ir jārunā. Un, manuprāt, šī ir viena no tām."
"Izlasot lugu, es sākumā kādas divas stundas trīcēju un domāju: "Wow, šis – uz skatuves? Varbūt kino, bet… uz skatuves?"" atzīst Kintija Stūre. "Man tas likās neprāts, jo tas viss bija tik reālistiski… Bet gāja laiks, mēs runājām un strādājām, un vēlāk man atnāca šī sajūta – es sapratu, cik tas ir svarīgi. Jo šādu stāstu ir ļoti daudz, un par to runāt ir sarežģīti un sāpīgi. Tu kā aktieris tad vari iedot balsi šiem cilvēkiem."
Aktieriem šķiet svarīgi, ka Ludmilas Roziņas luga nemoralizē un nevienu no varoņiem nerāda kā slikto: visi rīkojas pēc labākās sirdsapziņas, bet sāpina aiz neuzmanības vai nesaprašanas. Kintija Stūre atceras: "Man kaut kad jautāja, vai šī izrāde ir pāriem vai cilvēkiem, kas domā par bērniem, vai tiem, kam jau ir bērni… Atbildēju, ka, manuprāt, šī izrāde ir pilnīgi visiem, jo tur ļoti spilgti iezīmējas arī tas, cik neuzmanīgi mēs dažkārt izturamies viens pret otru. Paziņas, puspaziņas, draugi… Kad ir zaudējums, vārdi bieži vien ir pilnīgi lieki, bet gribas kaut ko pajautāt, un tu nezini, kā pajautāt. Man liekas, ka šī izrāde arī māca, ka tas ir okei, ka tu nezini, kā būt blakus. Un ka tajā būšanā blakus tu arī vari nokļūdīties, jo tas ir tik sarežģīti!"
Padomi, ko neteikt
Tāpēc izrādes programmiņu papildina gan materiāli, ko lasīt vecākiem, kuri pāragri zaudējuši bērniņu, gan ieteikumi, ko labāk neteikt cilvēkiem, kas zaudējuši grūtniecību, piemēram, "Tev noteikti būs vēl kāds bērns!" vai "Tas jau bija tikai šūnu veidojums". Cilvēkiem, kas piedzīvo neauglību, diez vai palīdzēs ieteikumi "paņemt sunīti" vai "vienmēr var adoptēt". Dramaturģe Ludmila Roziņa: "Es saprotu, ka cilvēki vienkārši nezina, kā reaģēt, un tas ir normāli. Es gribētu, lai visiem viss ir kārtībā, un tas ir normāli, ka mēs nedomājam par lietām, kas ar mums nenotiek. Tāpēc nedomājot var uzdot jautājumus vai izteikt komentārus, kas var būt sāpīgi. Mēs ielikām programmiņā tos padomus, un es domāju – nu jā, brīva Latvija, tu jau īstenībā vari teikt visu, ko gribi. Bet, ja gribi būt nedaudz labāks pret cilvēkiem, kas tev ir apkārt vai blakus, un mazāk sāpināt, tad varbūt vienkārši padomā, pirms kaut ko saki."
Par to, kā reaģēt uz līdzcilvēka zaudējumu, lai negribot nesāpinātu, izrādes tapšanas gaitā daudz domājuši arī aktieri.
"Mana nesenā pieredze rāda, ka situācijās, kad ar līdzcilvēku ir notikusi kāda traģēdija, nevajag izlikties, ka tas nav noticis. Nevajag ignorēt. Arī pēc kāda laika – droši saki vārdos, ka tas un tas notika. Un nebūs liekas reizes pajautāt un parunāties," saka aktieris Valts Skuja.
"To mums laikam arī Ludmila teica, un arī es pati to esmu novērojusi – tas ir līdzīgi kā ar bērniem, kuri reizēm tevi grūž projām un lamā, ja kaut kas ar viņiem notiek. Un tajā brīdī ir svarīgi, ka viņš vienkārši zina, – tu esi blakus. Ja gribas parunāt, es te būšu. Ja negribas – okei. Es te vienkārši pasēdēšu. Nevis atstāt vai uzbāzties ar padomiem, ko cilvēki visbiežāk dara, gan jau arī es kādreiz nepiefiksējot esmu tā darījusi… Bet tie nelūgtie padomi ir tas, kas vēl vairāk visu sabojā," papildina Everita Pjata-Gertnere.
"Un vārdi, kas man arī pašai dažkārt ir grūti nākuši pār lūpām: "Izsaku līdzjūtību." Tie vienmēr būs vietā," piebilst Kintija Stūre.
