Raidījuma "Kultūrdeva" ievadā aktrise Lolita Cauka teic: "Droši vien, ka skaistāk, daudzsološāk būtu, ja es šajā vakarā rokā turētu "Skatuves naglu", kas pasniegta nominācijā "Gada jaunais skatuves mākslinieks"."
Henrieta Verhoustinska: Jūs šogad esat ieguvusi "Spēlmaņu nakts" balvu par mūža ieguldījumu. Un tomēr jūsu citāts pauda ko citu... (Abas smejas)
Lolita Cauka: Arī šī balva nozīmē kaut kā beigas, vai nu tu gribi vai negribi.
Bet jūs zināt, ka Velta Līne vienu gadu saņēma balvu par mūža ieguldījumu, bet nākamajā vai aiznākamajā gadā viņa saņēma balvu par labākās aktrises darbu.
Jā, jā. Nu debiju vienīgi viņa vēl nesaņēma. (Abas smejas)
Fiziski balvu jūs saņemsiet "Spēlmaņu nakts" ceremonijā 23. novembrī. Bet gadsimta sākumā jūs deviņus gadus vadījāt Teātra darbinieku savienību un jūs pārziņā bija arī "Spēlmaņu nakts" rīkošana. Kā tas tolaik notika?
Protams, ka tolaik tas bija stipri savādāk nekā šodien.
Mums bija sajūta, ka "Spēlmaņu naktij" jāiziet tikai no lokāla, teatrāļu pasaules pasākuma, un tai ir jākļūst lielākai, svinīgākai, nozīmīgākai. Tajā laikā ļoti lielu vērību sākām pievērst arī tam, ka ne tikai balvas laureāts ir cildināms, bet tikpat nozīmīgas ir nominācijas.
Es vienmēr priecājos taisni par nominācijām, jo brīžiem tā ir laimes spēles, kurš no pieciem saņem balvu, bet visi pieci ir pelnījuši.
Tieši tā.
Jā, tolaik daudz kas bija citādi un visādi kuriozi bija. Un kamēr aizgājām uz Dailes teātri, jo Dailes teātris likās vispiemērotākais. Ne par velti Smiļģa dzimšanas dienā tas viss notiek. Tās ir interesantas atmiņas.
Šogad "Spēlmaņu nakts" solās būt īpaši grandioza – notikums būs kā atskats uz "Spēlmaņu nakts" 30 gadiem.
Es varēšu pakavēties atmiņās.
Ko vēl jūs atceraties no laika, kad vadījāt Teātra darbinieku savienību? Ja jums būtu cilvēkiem jāpaskaidro, ar ko šī savienība nodarbojas, ko atbildētu?
Tās ir rūpes par teātri, par aktieri, par teātrī strādājošajiem.
Principā tas ir sociālais darbs?
Ne tikai. Kaut vai "Spēlmaņu nakts" – tas ir radošais moments. Nevar būt tikai sociālais darbs, ja mēs runājam par radošiem māksliniekiem. Vēl manā laikā, un tas tā vienmēr vēsturiski atkārtojas, bija samērā liela konflikta situācija Liepājas teātrī. Es atceros, ka braucu uz Liepājas teātri un bija sarunas gan ar vienu, gan ar otru pusi. Teātra darbinieku savienība ir tā, kas var būt pa vidu. Ļoti grūti ir aktieriem; kā viņi var teātra direktoram vai režisoram pateikt to vai to, ja tas atsauksies uz viņu tālāko darbu. Bet ir ļoti daudz problēmu, kuras var risināt caur Teātra darbinieku savienību. Tāpat arī teātru attiecības ar Kultūras ministriju un vēl starptautiskie sakari... Tas ir plašs darbības lauks.
To braucienu uz Liepājas teātrī jūs atceraties kā savas darbības spilgtāko izpausmi?
Nē, tā nebija spilgtākā, tā bija viena no. Tajā laikā visas radošas savienības bija izgājušas no padomju laiku ideoloģijas un visa, kas ar to ir saistīts, un bija tā kā drusku apmaldījušās, īsti nezināja, kur atrast savu vietu jaunajā sistēmā. Līdz ar to bija daudz, ar ko nodarboties, piemēram, ar šo pašu aktieru atalgojumu, par kuru mēs bezgalīgi cīnījāmies.
Un kas 2000. gadu sākumā bija diezgan nožēlojams.
Tas ir maigi teikts. Ar darbu profesionālā teātrī tolaik varēja nodarboties tikai hobija līmenī. Vispār
es šo laiku [Latvijas Teātra darbinieku savienībā] uzskatu par ļoti vērtīgu savā pagātnē, savā pieredzē.
Tas bija arī ļoti skaists laiks.
Otrs šīgada "Spēlmaņu nakts" balvas par mūžu ieguldījumu laureāts ir Agris Māsēns. Vai ir kāda viņa loma, kas jums ir īpaši iekritusi atmiņā?
Man viņš ļoti patika "Tēvocī Vaņā".
Jā, man arī. Serebrjakova lomā. Man tā liekas briljanta Māsēna loma.
Tā bija fantastiska loma. Vispār visa izrāde bija fantastiska. Tā ir loma, ko es atceros.
Sakiet lūdzu, kuru no jūsu pēdējām lomām jūs pati izceltu kā īpaši nozīmīgu?
Man tās visas bija nozīmīgas.
No manas puses tā noteikti bija mežaiņa māsa izrādē "Mežainis" un Orta izrādē "Pūt, vējiņi!".
Orta tiešām bija īpaša. Visa šī izrāde, visi tie cilvēki, kas bija kopā ar mums, kas strādāja kopā ar mums ar savu enerģētiku... Ļoti. Iesākumā mans priekšstats par Ortu bija absolūti citādāks – tie bija tie redzēti, lasītie iespaidi. Labs lauku cilvēks, teiksim tā. Kad es strādāju, tad pēkšņi atklājās, ko tas lauku cilvēciņš sāk darīt – mīlēdama Baibu viņa nerēķinās ne ar ko. Caur to man šis darbs bija ļoti interesants, jo pēkšņi es kaut ko jaunu ieraudzīju.
Lolita, šis ir sarežģīts laiks teātros: aktieri ir pacēluši galvu, norādot, ka viņi nesamierināsies ar to, kurp dodas viņu teātris (te var minēt procesus gan Liepājas teātrī, gan Nacionālajā teātrī). Ko jūs sakāt par to, ka, piemēram, aktieri pārceļas no viena teātra uz citu? Jums pašai ir šī pieredze – jūs sākāt Liepājā un tad pārgājāt uz Drāmas teātri.
Es to tā nedramatizētu, jo tā ir normāla situācija.
Aktieris arī ir radošs, dzīvs cilvēks, viņam ir arī tiesības izvēlēties savu ceļu, un to, vai tas kādreiz ir pareizāks vai nepareizāks, var parādīt tikai laiks.
Teātra vadītājs nav privātīpašnieks, kas var teikt – nē, tu tagad neiesi, tu paliksi tikai te. Tā arī nevar. Es uz to ļoti normāli skatos.
Otra sāpīgā tēma ir aktieru atalgojums, īpaši situācijā, kad tiek runāts par aktieru palaišanu brīvā tirgū, par terminētiem līgumiem un par to, ka aktierim ir jābūt gatavam, ja viņš kādu sezonu nav pieprasīts, nākamajā sezonā viņš var atrasties ārpus štata. Kā jūs uz šo situāciju raugāties?
Tas ir ļoti nopietns jautājums. No malas raugoties, bieži vien visu gribas samest vienā katlā – atalgojumu, terminētos līgumus, to un to. Tie ir savstarpēji saistīti jautājumi, protams, bet nevar arī būt tā, ka es pabeidzu fakultāti, ienāku teātri un nu esmu nodrošināta līdz kapa malai, ka es te sēžu un pilnīgi vienalga, vai es varu vai nevaru, vai esmu radoša vai iesūnojusi. Nedrīkst arī tā būt. Tas ir ļoti rūpīgi apspriežams, izvērtējams. Un tad arī tas saistās ar atalgojumu – ja reiz teātris pasaka, ka es tam vairs neesmu vajadzīga, tad, lai es pārorientētos, man ir vajadzīgs laiks, bet tajā laikā man ir arī jāēd, man ir kaut kur ir jādzīvo, es nevaru iet mežā zem egles gulēt, jo man jau tāpat sāp sirds, ka es vairs nebūšu tajā teātrī. Tur ir ļoti, ļoti daudz jautājumu. Nevar to visu uzreiz noslaucīt un pateikt – ko tas Žagars iedomājas? Žagars savā maksimālismā varbūt tikai pateica, ka vajag terminētos līgumus, tālāk neko nepaskaidrodams. Mēs jau nezinām. Mēs esam ļoti naski, malā stāvēdami un uz visu noskatīdamies, izteikt savus vērtējumus. Tas mani ļoti baida.
Sakiet, vai jūs šobrīd apmeklējat teātri?
Kad es pieliku radošajam punktu, bija zināms periods, kad es izvairījos iet uz teātri, bet tagad es eju, skatos, priecājos. Šobrīd ļoti priecājos par Dailes teātri.
Pēdējā izrāde, ko es redzēju, bija "Leopoldštate". Man bija tā laime sēdēt pirmajā rindā un, kamēr Artūra Skrastiņa partnerim bija garš, garš monologs, man vēl interesantāk bija skatīties Artūram acīs un redzēt tajās, kas viss tur notiek. Vēl Vita Vārpiņa... Vispār visi aktierdarbi man likās tādi, ka cepuri nost viņu priekšā. Man bija milzīgs prieks, gandarījums. Man patika, es biju bagāta pēc tās izrādes.
Mana šīsezonas virsotne ir Valmieras teātrī iestudētā luga "Jāzeps un viņa brāļi".
Nesāpiniet man sirdi, es tik ļoti gribu to izrādi redzēt! (Smejas)
Jūs noteikti to redzēsiet! Es kādā intervijā izlasīju, ka Jāzeps ir jūsu sapņu loma.
Jā, bija visu mūžu.
Ir tik daudz jautājumu, ko es sev bieži esmu uzdevusi un uz kuriem es neesmu varējusi rast atbildi. Man likās, ka šajā lugā, šajā lomā, ka izejot uz Jāzepu caur sevi, varbūt es atrastu atbildes uz saviem jautājumiem.
Jāzepa lielā virsotne ir piedošana, ko viņš ir spējīgs sniegt brāļiem, kas ir metuši viņu bedrē un gribējuši viņa nāvi. Vai šobrīd, šajā situācijā, kādā mēs dzīvojam – kad apkārt notiek daudz nežēlīgu lietu, ir karš –, piedošanas ideja ir joprojām aktuāla?
Es domāju, ka noteikti. Ir jau arī tā, ka es varu domāt, ka tev piedodu, es varu gribēt tev piedot un es tev varu teikt, ka piedodu, bet varbūt es sevi mānu tajā brīdī un visa man psihofizika nepiedod. Lai nonāktu līdz šai [Jāzepa] piedošanai – es nezinu, kāds ceļš ir jāiet. Un kāds ceļš būs jāiziet visiem tiem, kas šobrīd ir iekšā šajās šausmās? Kas ar viņiem notiks? Dzīvot ar to, ka es nepiedodu, – tās arī ir šausmas, tas ir arī murgs.
Jūsu teātris teju 50 gadus ir bijis Nacionālais teātris – tajā, pēc vairākiem darba gadiem Liepājā, jūs strādājat jau kopš 1974. gada. Bet nesen, būdama savā profesionālajā pilnbriedā, aktrises karjeras zenītā – es to droši varu apgalvot, jo esmu arī teātra kritiķe –, jūs tomēr pieņēmāt lēmumu aiziet no teātra, pie tam vairāk nespēlēt tajās izrādēs, kurās jūs bija nodarbināta. Kāpēc tik kardināls lēmums?
Tādu lēmumu es pieņēmu.
Vai tam bija kaut kādi impulsi, kaut kāds iemesls? Varbūt jūs skatījāties uz paraugiem, piemēram, Jāni Kubili, kurš arī aizgāja spēku pilnbriedā?
Nē, nekāda impulsa no malas, jo lēmumu mēs katrs pieņemam personīgi pēc saviem iekšējiem impulsiem. Es esmu ļoti prasīga pret skatuvi, pret sevi un arī pret citiem uz skatuves. Ja es sāku apzināties, ka es vairs nevaru tā, kā es gribētu, kā man būtu pieņemams, tad ir jāiet prom.
Kā šobrīd paiet jūsu laiks? Ko jūs darāt, esot prom no teātra?
Laiks skrien vēja spārniem.
Ja tu savam radošajam darbam teātrī it kā pieliec punktu, nav tā, ka izbeidzas tava sasaiste ar teātri. Tas nekur nepazūd.
Visas jūsu lomas ir kopā ar jums.
Protams!
Jūs kļuvāt slavena, nospēlēdama Rūtu, brīnišķīgo līgavu, abās leģendārajās "Vella kalpu" filmās. Kā tas ietekmēja jūsu aktrises likteni agrā jaunībā?
Nekādi. (Abas smejas) Tas nekādi neietekmēja. Es biju vienkārši laimīga, es lidoju. Ja tu, trešā kursa students, pēkšņi nokļūsti filmā un galvenais – tev ir tādi partneri kā Haralds Ritenbergs, Eduards Pāvuls, Artūrs Ēķis, Olga Dreģe, Elza Radziņa! Un zirgi! Tā ir mana vājība no bērna kājas. Man viss patika, es visu darīju. Laimīgs gadījums, ka šī filma iekļuva starp tām, kas tika ievērotas un atstātas.
Man, pētot jūsu aktrises biogrāfiju, likās, ka varbūt šī loma jūs ierindoja bižaino skaistuļu virtenē, kas, iespējams, nenāca par labu jūsu jaunības aktrises daiļradei. Toties tad, kad jums jau bija, neslēpsim, pāri 50, pār jums nobira gan brīnišķīgas lomas, gan nominācijas, gan balvas. Un te es varētu pieminēt Ortu "Pūt, vējiņos", lomu "Raiņa sapņos", Indrānu māti "Indrānos", Violetu "Osedžas zemē", Margaretu "Rudenī un ziemā" – milzīga apjoma, brīnišķīgas lomas. Ko jūs ieteiktu tiem jaunajiem aktieriem, kuriem, varbūt tāpat kā jums jaunībā, vēl nav tas lomu birums?
Sakot jaunajiem, man jāvēršas arī pret sevi. Es trīs gadus Liepāja spēlēju milzīgas lomas.
Tieši tā. Tad jūs aizgājāt.
Nenoticiet savai laimei un savam lielumam pirmajos soļos; saprotiet, ka jums vēl viss ir priekšā.
Tad, kad tu esi visdziļākajā bedrē, rāpies ārā, strādā pats ar sevi. Kamēr tu rāpies ārā, neapaudz ar skaudību, naidu.
Tas ir darbs ar sevi. Tā ir jau sen zināma frāze, ka aktiera profesija ir visatkarīgākā profesija. Ja mani neviens neierauga... Mani neviens neieraudzīja. (Smejas)
Bet tad, kad jums bija pāri 50, jūs ieraudzīja.
Kublinskis ieraudzīja drusku ātrāk. Ļoti skaistas lomas bija teātra Mazajā zālē. Katram ir savs liktenis.
Jūs par savu esat priecīga?
Man nekad nepatīk vārds "priecīga", jo tas ir tāds teļa prieks. (Smejas) Es esmu pateicīga. Es esmu pateicīga, ka man ir tāds liktenis bijis, ka man ir bijusi šī iespēja. Tā taču ir laime, ka tu visu savu radošo mūžu vari atrasties teātrī, kas ir tev tuvs, kas ir tev dārgs un (šis vārds jau ir it kā nonivelēts) svēts, un tu tajā vari būt, piedalīties. Ejot uz skatuves, es vienmēr noliku roku uz skatuves grīdas un pateicu paldies, ka tā mani pieņem, es tai izlūdzos atļauju.
Tiešam katru reizi?
Jā. Nacionālā teātra grīda ir ļoti fifīga, tā nepieņem visus. Kad tā vēsturiski skatāmies, ja kāds ir atļāvies nebūt godprātīgs pret šo skatuves grīdu, tā nepieņem. Tā es to esmu redzējusi.
Man ir milzīgs prieks, ka jūs uz šīs skatuves bijāt pieņemta, ka jūs nospēlējāt visas šīs brīnišķīgās lomas. Man liekas, ka grūti būtu sameklēt vēl kādu cilvēku, kurš tik ļoti būtu pelnījis "Spēlmaņu nakts" balvu par mūža ieguldījumu, kā jūs. Paldies jums!
