Teātra apvienībā "Kvadrifrons" Kārlis Tone ir skaņu mākslinieks. Sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku viņš atklāj, ka pirms "Kvadrifrona" desmit gadus strādājis par skatuves tehniķi Jaunajā Rīgas teātrī, kur nokļuvis pavisam nejauši: "Īstenībā es gāju projām no Jaunā Rīgas teātra ar domu – nekādu teātri vairs, nekad mūžā! Bet re, kā – nokļuvu vēl dziļāk teātrī…"
Ieva Struka: Skaņa ir šīs sarunas pamattēma, tomēr gribu sākt ar uvertīru jeb iepazīstināšanu… Diezgan plašai auditorijai ir zināms, ka teātri "Kvadrifrons" izveidoja četri aktieri, kuri, beidzot studijas, nesaņēma darba piedāvājumu jeb štata vietas no valsts teātriem – par to ir arī filma "Uguns aplis", ko veidojusi Signe Birkova. Bet kā "Kvadrifronā" nokļuvi tu? Cik zinu, arī tu tomēr tur esi klāt no pašiem pirmsākumiem. Kā tu tur nonāci?
Kārlis Tone: Viņi man palūdza... (smejas) Nu jā, tieši tik vienkārši tas arī bija: kad "Kvadrifrons" jau bija izveidojies, tieši tobrīd svaigi biju pametis darbu, kurā biju nostrādājis desmit gadus – Jaunajā Rīgas teātrī biju skatuves tehniķis. Un, tā kā man bija skatuves tehniskā pieredze un ar "Kvadrifrona" cilvēkiem bijām pazīstami jau labu laiku, viņi mani pieaicināja kā cilvēku, kurš administrētu viņu tehniskos procesus. "Kvadrifronā" strādā arī mana sieva Inese Tone – līdz tam abi strādājam arī Jaunajā Rīgas teātrī, un abi to gandrīz vienlaicīgi pametām. Ap to pašu laiku arī "Kvadrifrons" mūs aicināja pievienoties viņiem.
Divas paralēlas dzīves
Kā īsti notiek tā specializācija: sākotnēji likās, ka "Kvadrifronā", lūk, ir cilvēki, no kuriem visi dara visu. Tomēr šķiet, ka pa šiem gadiem izveidojies tāds modelis, ka viens vairāk nodarbojas ar kaut ko vienu, cits ar citu. Kā ir ar tevi: kas ir tās profesionālās prasmes, kas tevi vedušas mūzikas un skaņas virzienā?
Tā specializācija – to droši vien nosaka dzīve... Un visādi dzīves praktiskie aspekti. Bet nu – jau ļoti sen esmu mūziķis, jau krietni pirms "Kvadrifrona" aktīvi darbojos Latvijas mūzikas pagrīdē, ja tā var teikt. Līdz ar to man tā mūzikas un skaņas lieta [ir tuva]...
Vienmēr esmu dzīvojis divas paralēlas dzīves: viena ir profesionālā dzīve, kurā pelnu maizīti, un tā pamatā saistīta ar skatuves tehnisko pusi. Un tad ir tā otra dzīve – mūzika, un šīs abas pasaules ne vienmēr pārklājas. Man tas pat bišķiņ arī patīk, ka tās īsti nepārklājas, bet ir divas paralēlas līnijas.
Mans dzīves mērķis nekad nav bijis būt par teātra tehniķi – tas, es pat teiktu, notika nejauši. Es teātrī vispār esmu diezgan nejauši. Kādā brīdī Klāvs [Mellis] palūdza sataisīt mūziciņas vienai [izrādei] – man liekas, ka pirmā bija Valmieras teātra festivāla izrāde "Mūžīgā izlaušanās", kurā es "skaņumāksloju". Pēc tam bija izrāde "Lepnums un aizspriedumi" Nacionālajā teātrī. Tad sākās kovids. Visi procesi notika vienlaicīgi. Kovids lika sēdēt mājās – darīju visādas mūzikas lietas. Varbūt arī sākās tāda "pusmūža krīze" (smejas) – sapratu, ka vairs nespēju to tehnisko lietu darīt. Jaunā Rīgas teātra laikā tā skatuves tehniķa profesija man bija pamatīgi noriebusies... Un īstenībā no Jaunā Rīgas teātra gāju projām ar domu, ka nekādu teātri vairs – nekad mūžā! Bet nu re, kā – nokļuvu vēl dziļāk teātrī! (smejas)
Savā ikdienas darbā regulāri saskaros ar ļoti daudzām profesijas definīcijām: skaņu režisors, skaņas dizainers, mūzikas autors, mūzikas dizainers, muzikālais noformētājs, komponists… Un brīžiem man kā cilvēkam, kurš ikdienā gluži nestrādā tieši ar skaņu, ir ārkārtīgi grūti saprast, kādas ir tās nianses un atšķirības. Ko tu pats domā par šiem dažādajiem jēdzieniem? Vai tā ir subjektīva katra skaņu mākslinieka pasaules izjūta, jeb tomēr tur ir nošķiramas kādas nianses?
Patiesībā tas viss ir ļoti vienkārši.
Ir komponists – cilvēks, kurš izveido mūzikas materiālu, kas tiks izmantots izrādē. Bet ņemot vērā teātra specifiku, bieži vien ar to nepietiek, jo mūzika jāpielāgo konkrētām situācijām, konkrētiem brīžiem izrādē. Mūzika ir jāpagarina, jāsaīsina, kādā vietā kaut kas jāpieliek – piemēram, zvaniņš. Un to dara mūzikas režisors, kurš visu gatavo muzikālo materiālu izkārto pa visiem izrādes "pakšiem".
Prasīt komponistam, lai viņš uztaisa zvaniņu, man liekas, vienkārši nav jēgas, jo to var viegli izdarīt [kāds cits], un komponists arī nekad nevar zināt, cik kura aina ir gara. Tāpēc man patīk apzīmējums "mūzikas režisors" – tas ir cilvēks, kurš sagraiza un saliek gatavo materiālu konkrētajai izrādei: konkrētām ainām, konkrētiem brīžiem konkrētos garumos.
Klausoties tevī, man ienāca prātā tāda doma: piemēram, ja ir autora rakstīts teksts un brīdī, kad režisors vai aktieris tajā ieliek fragmentu no kaut kā cita, teorētiski mums būtu ar autoru tas jāsaskaņo. Teiksim, tu kā teātra skaņu mākslinieks saņem gatavu materiālu no komponista un tur ievieto, piemēram, sliežu skaņu švīkstoņu vai suņa rejas – cik tas ir brīvi attiecībā pret komponista darbu? Tu varbūt tur ieliec takša rejas, bet komponists varbūt gribētu vilku suņa gaudojumu...
Kaut kādā mērā tā ir mana brīvība. Nezinu, kā tas notiek citur – ar saviem amata brāļiem esmu ļoti maz komunicējis par to, kā tas notiek citur. Es parasti parunāju ar pašu komponistu: ja tā ir skaņu režija, parasti darbs notiek diezgan ciešā sazobē ar komponistu. Tad es vienkārši izrunāju šīs lietas: ka var gadīties, ka mums būs situācija X un Y, un mums tur vajadzēs kaut ko – nezin ko, un tad būtu labi, ja man tiktu dota brīvība improvizēt. Līdz šim komponisti nav pretojušies.
Un kā ir brīžos, kad tu pats esi komponists? Vai tev kādreiz nesāp sirds, ja kaut kas, piemēram, ir jāpārtrauc, jāīsina, jāmetas cilpas? Kā tu pats jūties šādā kontekstā kā mūzikas autors?
Hm... Dažreiz man sāp sirds, ja liek saīsināt, bet vienlaikus arī nesāp. Jo –
ja tev kaut kas ir jāsaīsina un lai tā sirds pārāk nesāpētu, materiāls jāmēģina kaut kā sakoncentrēt. Un tas ir tāds foršs izaicinājums – ja tev ir kaut kas skanošs divu minūšu garumā, kā tu to informāciju, kas izskan divās minūtēs, ieliksi, teiksim, 30 sekundēs… Tur sāk veidoties tāds foršs Rubika kubs.
Man tas liekas interesanti. Bet es to ļoti labi saprotu, vienmēr rēķinos, ka kaut kas tiks noīsināts, kaut kas noteikti nepatiks, kaut ko izmetīs ārā. Kaut kā cenšos uz to skatīties pragmatiski. Bet nu, protams, dažreiz jau sāp sirsniņa, un bieži vien tieši to, kas tev pašam ļoti patīk, nepaņem: pasaka – nē, to nevajag...
Cik lielā mērā tev izdodas savu dzirdi sinhronizēt ar režisora dzirdi? Jo principā jau mēs katrs ārkārtīgi atšķirīgi uztveram pasauli. Vai tas ir sarežģīti situācijā, ka "Kvadrifrons" tomēr nestrādā nemainīgā sastāvā – notiek iekšējā rotācija, nāk klāt citi mākslinieki. Vai tu savu pasaules skanisko izjūtu vari nodot citiem?
Man laikam ir paveicies, jo
pamatā esmu strādājis ar Paulu [Pļavnieci] un Klāvu [Melli]. Ingai Tropai uztaisīju vienu "tinkšķīti". Un vēl Reinis Boters. Un Elīna un Rūdolfs Gediņi. Šie režisori kaut kā man uzticas, ļauj man pašam stūrēt to procesu un pasaka "nē, nē, nē", ja es tiešām eju kādās pilnīgās auzās. Bet tādu brīžu, paldies Dievam, bijis salīdzinoši maz.
Klāvam pārsvarā ir tā, ka viņš jau krietni pirms izrādes zina, kāda mūzika tajā skanēs, un tas, kas man jāizdara – kaut kā jāmēģina saprast, kāpēc tieši tas. Tas ļauj pieņemt lēmumus vēlāk, jo saproti, ko griezt, ko negriezt ārā. Bet pagaidām ir tīri labi veicies, ka man ļauj diezgan brīvi operēt, un "murgi", ko iesāku, arī strādā, tas darbojas un režisoriem patīk. Tā ka līdz šim visi man plus mīnus uzticas.
Kalna virsotne klusumā
Kad savulaik studēju, bija tāds jēdziens ar kritisku ievirzi – "muzikālie kruķi" jeb "emocionālie kruķi", kad ar mūzikas palīdzību tiek ilustrēts kāds pārdzīvojums, kuram faktiski būtu jānotiek pašam no sevis – caur aktiera spēli, bet ar mūziku tas tiek pastiprināts. Tas tika diezgan negatīvi vērtēts. Taču pēdējā laikā Latvijas teātros ļoti bieži sastopos ar tieši šo situāciju, ka režisori – vai nu viņi neuzticas sev vai aktieriem –, bet nereti mūziku viņi patiešām izmanto kā pastiprinošu elementu tādās vietās, kur tas pat neprasītos. Kāda ir tava attieksme pret to, ka mūzika tiek izmantota ne tik daudz atmosfēras radīšanai, bet manipulatīvi ilustratīvām darbībām?
Tas vairāk ir jautājums režisoriem. Kopumā man šī tendence liekas negatīva. Un arī man šķiet, ka tas ir lēts triks, teiksim tā. Jo ar mūziku, gaismu un citiem papildu elementiem, kas ir teātrī – kas ir līdzās režijai un aktieriem – šie elementi principā ir radīti tam, lai kaut ko tev iepotētu vai neiepotētu. Un – kā tu saki: šie instrumenti ļoti labi strādā šim mērķim, un tas man liekas drusciņ lēti.
Man, piemēram, ļoti, ļoti patīk tādas situācijas: ja uz izrādi no uzbūves viedokļa skatāmies kā uz kalnu, kurš kaut kur ved, tad man patīk, ka tā kalna virsotne ir pilnīgā klusumā! Tas iedod tādu vērtību visam pārējam, kas tur notiek...
Jo citādāk – ja tu ilustrē katru sīkāko situāciju, mūzikas vērtība devalvējas. Izrādes laikā tā kļūst, kā tu saki, tāda kruķīga.
Bet, no otras puses, man ļoti patīk kontrasti. Ja tiek savienotas absolūti nesavienojamas lietas. Tas ir tā, it kā tu uzlej etiķi uz cepamā pulvera, un notiek tas "pššššš..." Tas mikslis tur arī kustas, un rezultāts ir absolūti neparedzams. Bet process notiek. Un dažreiz tas "pšššš" ir baigi vērtīgs, tur rodas baigās pērles! Kaut kas, ko tu nekad mūžā neizdomātu. Bet re, kā – tu esi uzģenerējis situāciju, kurā tas notiek. Tāpēc man šķiet, ka dažreiz ir interesanti kādā situācijā, kurā, piemēram, kādam nomirst tēvs, skan kas tāds, ko neviens nav gaidījis. Kaut kādā mērā tas ir "kruķis", bet kaut kādā mērā arī tas "pšššš…". Bet tas ir režisora un viņa gaumes jautājums.
Pirms gadiem divdesmit, kad parādījās radiomikrofoni un aktieri tos lietoja, tam bija salīdzinoši daudz iebildumu, bet bija arī aizstāvji – ka līdz pēdējai niansei varam dzirdēt čukstus. Vienlaikus bija pārmetums, ka aktierim jāprot runāt tā, lai arī bez mikrofona jebkura viņa smagākā nianse, iekšējais pārdzīvojums tiktu izteikts tā, lai es kā skatītājs jebkurā zāles vietā to sadzirdētu. Ir pagājuši gadi, un man ir sajūta, ka notiek tieši pretējais process: ka tanī brīdī, kad satiekos ar izrādi, kurā aktieri ir bez radiomikrofoniem, esmu spiesta piepūlēt dzirdi – un nav runa par dikciju, bet tieši par to, ka esi jau pieradis pie zināmas skaņas intensitātes, taču nu tu to īsti nedabū. Tas, protams, vispār ir jautājums par to, kas notiek ar cilvēka dzirdi, kura tik ļoti lielā mērā ir pakļauta skaņas intensitātei: cilvēki klausās mūziku austiņās, klausās ziņas, podkāstus, vēl visu ko. Ko šajā vietā un brīdī var darīt tāds cilvēks kā tu, kurš strādā ar skaņu? Un vai mēs spējam dzirdēt niansēto skaņu arī bez pastiprinošiem elementiem?
Ja nevar dzirdēt, ko aktieris runā no skatuves, varbūt vienkārši viņam vajag pamācīties runāt skaļi – tā ir mācīšanās lieta.
Bet tā mikrofonu lieta... Es ar to saskāros, strādājot Dailē pie "Sidraba šķidruma", Paulas Pļavnieces izrādes. Tur ir tā lielā zāle, ieraudzīju mikrofonus, un man bija tāds – re, kā, te nu mēs esam... Neesmu šajā profesijā superilgi, tāpēc neesmu sekojis līdzi šim attīstības ciklam. Bet no 2008. līdz 2018. gadam strādājot Jaunajā Rīgas teātrī, ne reizi tur nesaskāros pat ar diskusiju par to, ka aktieriem būtu vajadzīgi mikrofoni. Tur gan zāle ir divreiz, ja ne pat trīsreiz mazāka nekā Dailes Lielā zāle. Tajā pašā laikā esmu dzirdējis vaimanas no režisoriem vecmeistariem par to, ka – re, kā [Juris] Strenga spēj "piebļaut" visu Dailes zāli bez problēmām un visi visu dzird!
To visu papildinot, atceros, kā mēs Valmieras festivālā taisījām Klāva izrādi "Mūžīgā izlaušanās", kas notika ārā, dārzā, mauriņā. Es arī tajā biju kā aktieris, arī mana sieva, un tur kopā ar mums bija aktieri Jānis Kronis un Ance Strazda. Un tas skaļums, ko Ance un Jānis spēj akumulēt no savām "iekšām" – tas vienkārši ir prātam neaptverams!
Stāvēju blakus Kronim, kad viņš runā, tāpat Ancei – arī tas pats. Un viņi to izdara tik viegli, tur nav nekādas piepūles! Viņi vienkārši runā, bet sajūta, ka viņu balsij ir "uzgriezts" skaļums. Skatījos, klausījos un saprotu, ka es nemūžam [tā nevarētu]. (smejas) Man būtu riktīgi jābļauj, lai varētu viņiem kaut bišķiņ tikt līdzi. Tā ir meistarība! Tas vienkārši ir tas darbiņš, ko tu dari un kas tev ir jādara. Bet saprotu arī to mikrofonu lietu: mikrofoni ļauj runāt daudz niansētāk, runas intensitāte var būt daudz gradētāka, Strengam vairs nav "jābļauj" pa visu zāli, viņš var arī čukstēt. Tas ir tas, ko dod mikrofoni. Protams, mikrofoni ir ērtība, un visas ērtības mūs bišķiņ izlaiž.
Bet tu jautā arī par informatīvo intensitāti, kas mums apkārt. Jā, piekrītu, ka informācijas ir nenormāli daudz un mēs to varam uztvert ļoti skaļi, ļoti tieši, ļoti daudz, ļoti intensīvi, un pieņemu, ka teātrim ir mazliet jākonkurē ar visu, kas notiek apkārt. Jā, tas tā ir. Bet varbūt vienkārši jāmēģina ievērot kaut kāda higiēna attiecībā uz to, ko mēs uztveram.
No tavas praktiskās pieredzes: vai nav tā, ka kaut kas ir pamainījies tieši skatītāja uztverē – ka mēs vairs nedzirdam?
Jā, jā! Man liekas, ka tur ir tā nianse, ka ir teātru režisori un producenti, kuri vēlas, lai izrādi uztver pēc iespējas vairāk skatītāju, un mikrofoni ir solis pretī auditorijai. Tajā pašā laikā, kā jau teicu, aktierim tas ir solis pretī komfortam. Un attiecīgi šie abi elementi it kā pasper vienu solīti, pasper otru solīti, nonākot teritorijā, kurā, izrādās, aktierim vairs nav prasmju skaļi runāt – šī spēja vispār kļūst mazliet lieka. Bet es neesmu aktieris. Redzu, cik tas ir drausmīgi grūti, tāpēc pat netaisos nekādā veidā kritizēt nevienu aktieri. Bet – jā, man liekas, ka tur vienkārši ir runa par fizisko skaļumu, ko aktiera ķermenis spēj "uzražot". Tāda prakses lieta.
Brīnums ir ļoti svarīgs!
Tavā un arī "Kvadrifrona" radošajā pūrā ir arī audioizrādes. Nezinu par "Rīgas ļerpatas hroniku", bet "Rolanda dziesma" kovidlaikā bija ļoti veiksmīga! Kā ir šādus darbus veikt no skaņas aspekta? Kādi bija tavi uzdevumi, un cik sarežģīti bija tos veikt? Kā vispār notiek skaņas plānošana, ņemot vērā, ka klausītājiem tas nebūs redzams, bet tikai dzirdams?
Vispirms – paldies, ka tev patīk "Rolanda dziesma"! Par to man ļoti liels prieks! Jo arī man tas ir ārkārtīgi mīļš projekts, jo līdz kovidam es biju šausmīgi, šausmīgi daudz strādājis. Tad nāca kovids, tas notika pavasarī, un pēkšņi tev vienkārši nav nekas jādara – ir pavasaris, viss ir tik forši… Nedzīvojam Rīgā, un tas pavasaris kaut kā… Tev nekur nav jābrauc, vienkārši no rīta piecelies, iedzer kafiju un kaut kā nočubini to dienu, darot kaut kādas savas lietas. Tas bija pirmais "lokdauns". Pārējie vairs nebija tik forši, bet pirmais bija super...
Bet tas "Rolands"... Mums tam bija ļoti daudz laika. Sākumā bija šausmīgi lielas "agoniskas" ciešanas par to, kā mēs to vispār veidosim, ko darīsim. Negribējām taisīt parasto audio vai videoizrādi, kur sēdi pie kompīša un skaties, jo mums likās – visi jau tāpat skatās tajos datoros, un kaut kā tas viss devalvējas. Bet brīnums ir ļoti svarīgs!
Man ļoti patika "Rolanda" tapšanas process: tas bija ļoti lēns, kopā veidojām to kādus mēnešus piecus – ar pauzēm, radošām mokām, bet kopumā man tas palicis ļoti mīļā atmiņā. Daudziem varbūt tā nešķiet, bet man gan šķiet, ka ir jāmēģina uzburt kādu bildi un vīziju arī tad, ja ir tikai viens uztveres kanāls – ausis, un tieši ar skaņu ir kaut kā jācenšas uzburt pēc iespējas pilnīgāka bilde: cilvēks absolūti jānogādā teritorijā, par ko ir runa. Kopējais apjoms bija diezgan pamatīgs, bet man tas ļoti patika – bija ļoti forši tie izaicinājumi.
Mums bija tāda kā diagramma, tādi kubiciņi ar stāstiņu. Diagramma varēja aiziet dažādos virzienos, un tad tie dažādie virzieni atkal atnāca atpakaļ pie centrālā virziena.
Bija baigais izaicinājums to dabūt gatavu! Katrs nākamais kubiciņš – arvien absurdāka situācija, kura tev jāilustrē. Sākumā ierunājām visas balsis. Katru jaunu kubiciņu verot vaļā, katru reizi arvien dziļāk nopūtos... (smejas)
Bet man tas liekas forši. Ja tam ir laiks, es to ļoti labprāt daru. Tik aizraujoši! Jā, man ļoti patika tas process – tas bija tāds darbiņš mazliet kā ar skalpeli un mikroskopu. Mēnešiem sēdi mājās un lēnām čubini, čubini, čubini, kamēr sačubini.
Kāpēc šādām izrādēm ir tā sauktais derīguma termiņš? Manuprāt, "Rolanda dziesmai" varētu būt beztermiņa lietošana! Tam ir kādi tehniski iemesli? Jo būtībā to, ko esat izveidojuši, tāpat kā Alvja Hermaņa "Garo dzīvi" varētu laist apritē gadus trīsdesmit.
Jā, tur ir tehnisks apsvērums. Izrāde bija klausāma telefonā: bija jāpiezvana uz konkrētu numuriņu, jūs noklausāties stāstiņu, un jums piedāvā izvēlēties attiecīgo taustiņu – līdzīgi kā zvanot bankai, un no tā atkarīgs, ko jūs tālāk dzirdat. Bet tā lieta bija tāda, ka šī izrāde tapa sadarbībā ar Latvijas Mobilo telefonu, un tas mums bija maksas pakalpojums. Līdz ar to vienkārši beidzās līdzekļi.
Es ieteiktu pēc kāda laika varbūt mēģināt pie tā atgriezties, jo man liekas, ka šim projektam ir ļoti labs potenciāls.
Jā, mēs ar Inesi nesen virtuvē tīrījām sēnes, iedomājāmies par "Rolanda dziesmu" un joka pēc paklausījāmies. Likās – tiešām forši. Tas materiāls jau joprojām mums ir. Ja atrastos veids, kā to mākslinieciski kvalitatīvi nogādāt pie klausītājiem… Bet domāju, ka tas arī kaut kad notiks.
Podestu kāju dipoņa
"Kvadrifrons" un tu savulaik esat bijuši Rīgas cirkā pirms tā rekonstrukcijas, tad – Zeļļu ielā, un nu esat atgriezušies atpakaļ Rīgas cirkā, ziloņu stallī. Jautājums par rekonstruēto telpu un skaņas pārraidīšanas iespējām: kā tas ir – atgriezties labākos apstākļos, nekā esat bijuši? Pieņemu, ka mēs nevaram runāt par šņorbēniņiem, un tomēr: kāda ir skaņas ainava vai kādu tu to iztēlojies, kad "Kvadrifrona" telpa ir tukša – kas skan jūsu šņorbēniņos? Valda absolūts klusums?
Nē, man liekas, ka tur ir tāda telpas skaņa – skatuves podestu kāju trokšņi, kas atsitas pret metālu – tādi diezgan tehniski trokšņi, kas izskan telpā.
Podestu kāju dipoņa – tas jau ir salīdzinoši metaforisks tēls!
Kad podestu apgāž uz sāna, lai tam noņemtu kājas, rodas diezgan specifisks būkšķis. Vai arī – kad gaismotājs skrūvē lukturi pie stangas, tas mehānisms skrūvējot diezgan specifiski grab. Tā laikam man būtu pirmā skaņa, kas man nāk prātā.
Mārtiņš Brauns savulaik par godu rekonstruētajam Nacionālajam teātrim sacerēja Poēmu par remontu. Tagad iedomājos, ka no šīm skaņām, kuras tu tikko raksturoji, arī sanāktu vesela poēma par atgriešanos "Kvadrifrona" telpās!
Sanāktu gan! Jau vecajā cirka arēnā taisīju skaņu mākslu. Tur bija krēsli, kas visādi čīkstēja. Tā gan nebija mana ideja – biju izpildītājs: taisīju tādu dziesmiņu no krēslu čīkstēšanas.
Tā ir ierakstīta?
Jā. Bet – kur ir ieraksts, to gan nezinu... (smejas)
