Auksta gaisma, minimālas dekorācijas, lietišķi kostīmi, dokumentu mapes un norobežojoši stabiņi. Šādā vidē pusotras stundas laikā tiek izspēlēta par holokausta noziegumiem apsūdzētā un vēlāk ar mūža ieslodzījumu sodītā Viktora Arāja tiesas prāva. Teātra trupa "Kvadrifrons" un režisore Paula Pļavniece šim tematam pievērsušies mūslaiku aktuālo notikumu kontekstā.
"Kaut kāda tā sajūta, ka kā tas var būt, ka tas joprojām turpinās un ka tā taisnīgā tiesa vai tas morālais taisnīgums, ka viņš ar to tiesisko taisnīgumu nekur nesastopas, un ka tas turpinās un turpinās, un liekas, ka nu jau beigsies, un arī tā sajūta, kas ir tā visbailīgākā – nepierast pie tās situācijas," pārdomās dalījās režisore.
Izrāde balstās latviešu publicista Kārļa Štamera pierakstos. Viņš 1970. gadu beigās apmeklēja Arāja tiesas sēdes Hamburgā, un pirms trim gadiem viņa pieraksti izdoti apjomīgā 600 lappušu grāmatā. Izrādes tapšanas gaitā ar šo izdevumu strādāja dramaturgs Kārlis Vērdiņš.
"Tā ir tāda lieta, kas joprojām izsauc dažādus karstasinīgus viedokļus, sakarā ar šo izrādi arī tika publicēti dažādi komentāri sociālajos medijos, un bija redzams, ka tā ir lieta, kas cilvēkus ļoti uztrauc. Un es vienkārši gribēju parādīt, ko nozīmē šāda liela mēroga noziedznieku tiesāšana, cik tā vispār var būt efektīva, vai cik tā var būt savlaicīga, un vai saņemtais sods jelkādā veidā var būt adekvāts tiem noziegumiem, ko tie ir izdarījuši," komentēja Vērdiņš.
Viktors Arājs ieslodzījumu pavadīja un mira Kaseles cietumā – vietā, kuru viņš varēja pamest, lai apciemotu sievu, un kas apstākļu ziņā nebūt nebija tāds cietums, kādu iedomājamies par pienācīgu esam 13 tūkstošu ebreju slepkavībā līdzdalīgajam Arājam. Izrādē viņu iemieso Āris Matesovičs, kas šo atzīst par lielu pārbaudījumu: "Veidojot šo darbu un pie viņa strādājot, ir tā, ka sašūpojas pamats zem kājām pašam, jo liekas, ka – bet varbūt tomēr… Bet varbūt viņš taču nezināja, vai viņam tur deva pavēles, vai vēl kaut ko. Un tā ir baisa sajūta tajā brīdī, kad tu saproti, ka tu pēkšņi varbūt sāc nostāties viņa pusē."
"Patīkami ir tas, ka teātra cilvēki pievērš uzmanību un neaizmirst arī tās Latvijas un arī latviešu vēstures tumšākās lappuses un ir gatavi tās iztirzāt, par tām arī runāt, un arī, kā jau "Kvadrifronam" parasti raksturīgi, ir šī ironija skatam uz notikumiem arī šādiem skarbiem sižetiem, šajā gadījumā gan uz šo juridisko retoriku, gan uz tiesas procesu norisi," izrādi komentēja teātra kritiķis Toms Čevers.
Iestudējums uzdod jautājumu, vai īsts godīgums maz pastāv un kādas ir robežas tā meklēšanā.
Režisore Paula Pļavniece skaidroja: "Tas tomēr notiek 36 gadus pēc reāli pastrādātajiem noziegumiem, un mēs arī izrādes beigās dzirdējām, kāds tad viņš ir. Skaidrs, ka tā ir Rietumu sistēmas taisnīgā tiesa, bet, man liekas, tur arī jāskatās tajā spēkā arī uz kaut kādu vājumu tajā visā."
"Man ir tāda negodības sajūta, jo man liekas, ka sliktie vienmēr tiek cauri sveikā, bet tie labie sapinas tajos savos noteikumos un kaut kādā mērā bieži vien ir bezspēcīgi. Tiešām kaut kā liekas negodīgi, bet mēs jau nevaram nolaisties līdz tam pašam līmenim. Tad mēs nebūsim labāki," uzsvēra Āris Matesovičs.
