Deja kā dzīvības simbols
Anete Lesīte: Mūžīgais dejas spars, dejas spēks, dejas griba, vai tas ir tas, kas ir katru dienu, katru rītu jūsos?
Vija Vētra: Absolūti, jo citādi es jau nevarētu dzīvot bez tā. Tā ir motivācija, jo deja jau vispār ir dzīvības simbols, viss, kas kustas, ir dzīvs, un līdz ar to deja kā māksla ir simbols pašai dzīvībai. Ja vairs nekustas, tad tu neesi dzīvs un tu arī tad vairs nedejo.
Viss dabā arī kustas un dejo, taurenim ir sava deja. Ziedam sava. Un katrai lietai dabā ir sava deja jeb dziesma.
Mēs visi izsakāmies caur sevi, izsakām to dzīvi, kuru dzīvojam pašreiz, jo mēs elpojam tad, kad esam dzīvi, un deja it sevišķi ir simbols dzīvībai vispār. Bez tā es nevarētu dzīvot.
Kā jūs pati savu likteni raksturotu tagad, kad tas ir zināms, kad ir piedzīvots visādos veidos?
Es teiktu tā: man ir jābūt pateicīgai, ka es esmu joprojām dzīva, jo ir iziets cauri karš.
Mani pat apraka sabumbotā mājā pagrabā, kad es domāju, – nu, jāmirst nost vien būs, biju studente Vīnē, studēju akadēmijā. Tur amerikāņi bumboja Vīni, un nokrita bumba tieši uz to māju, kur es biju pagrabā paglābusies no bumbām, un tā bumba uzkrita.
Es domāju, ka ir pēdējais moments, domāju, vai tiešām man jau ir jāmirst, jo es taču esmu vēl tikai deju studente, sāku arī uzstāties un dejot, bet tas bija sākums. Domāju: neko vēl neesmu īsti panākusi savā mūžā, vai tiešām jau ir pienācis tas laiks, kad man ir jāmirst?
Laimīgā kārtā mani izšķipelēja ārā, un te nu es esmu, sēžu jūsu priekšā ar simt gadiem! Ne tikai simt, nu jau es esmu iegājusi simt pirmajā piekto mēnesi, jo mana dzimšanas diena ir 6. februārī, tā ka jau simt pirmais gads ir sācies.
Absolūti unikāla sajūta un absolūta personība
Simtās jubilejas koncertprogrammu iesāka slavinājums deju Dievam Šivam-Nataradžam un Gaismas festivāla deja "Diwali", kuru Vija Vētra izdejo kopā ar viņas izveidoto deju grupu "Rituāls". Skan Rabindranata Tagores dzeja, vairāki skaņdarbi komponista un pianista Vestarda Šimkus sniegumā un arīdzan komponista Artura Maskata jaundarbs, īpašs veltījums Vijai Vētrai – "Ievainotais gājputns".
Arturs Maskats:
"Tā ir absolūti unikāla sajūta un absolūta personība, es ne ar ko tādu dzīvē neesmu saskāries.
Ideja par šo skaņdarbu dzima telefonsarunā ar pašu Viju tad, kad es 6. februārī piezvanīju uz Ņujorku un viņai bija 100. dzimšanas diena, un es biju ārkārtīgi laimīgs, ka esmu viņu sazvanījis.
Vija man teica: "Uzrakstiet man tādu darbu, kas sauktos "Ievainotais gājputns", tas būs par mani". Es domāju, domāju, kas tas varētu būt. Zināju, ka izpildītājs būs ārkārtīgi skaisti spēlējošais Vestards Šimkus. Tad es sapratu, ka tā būs tāda lēna deja, bet tā beigsies ar latviešu tautasdziesmu, un tā tautasdziesma ir "Tumša nakte, zaļa zāle". Tas gājputns ir atgriezies mājās, tā bija tā sajūta.
Atvadīties caur deju
Koncertā skan arī komponista Artura Maskata pirmatskaņojums, veltījums tieši jums – "Ievainotais gājputns". Kāpēc izvēlējāties šādu nosaukumu?
Vija Vētra: Tas ir par mani, es esmu tas putns, kas visu laiku katru pavasari lido uz Dzimteni. Tāpat arī stārķi to dara, bet tagad es tiešām esmu arī "Ievainotais gājputns", jo man ir visādas vainas, kājas neklausa, sapampušas, jo man jau operēja abas gūžas, un tāpat man operēja vienu celi, tas arī piepampst. Es varu knapi paiet, bet es gribēju tomēr vēl būt uz skatuves.
Šī ir mana pēdējā izrāde manā mūžā, kā arī, man liekas, pēdējā Latvijas apciemošana.
Dzimtenes apciemojums pēdējais. Tā kā man tas tomēr bija svarīgi, ka es to daru, tās atvadas daru tā, kā es visu mūžu esmu darījusi – dejojusi. Caur deju. Nebija jau tā, kā es parasti dejoju, jo bija ļoti ierobežotas kustības šoreiz, bet vismaz es to darīju un biju uz skatuves, un izteicos caur savu ķermeni.
Tas viss jau ir bijis Vijas galvā
Jubilejas koncertprogrammā visām dejām horeogrāfiju veidojusi pati Vija Vētra. Arī Austrālijas aborigēnu lietus deju horeogrāfa un dejotāja Agra Daņiļeviča deju skolas "Dzirnas" grupai. Deju skolas "Dzirnas" vadītājs, sastapts aizkulisēs, neslēpj savu apbrīnu par simtgadnieces dzīvessparu un dejas izjūtu.
Vai saskatāt kaut kādas paralēles jūsu radošajā darbā, iestudējot dejas?
Agris Daņiļevičs: Runājot ar Viju Vētru, runājot par tām paralēlēm, mani ārkārtīgi priecēja tas, ka es dabūju caur Vijas Vētras teikto apstiprinājumu tām lietām, kuras arī man liekas svarīgas. Tas man pašam bija kā tāds apstiprinājums tām lietām, jo principi faktiski mums ir līdzīgi…
Sarunas ar Viju vienmēr ir ārkārtīgi auglīgas, mani vienmēr pārsteidz viņas prāta asums, un tas, ko viņa stāstīja, tas, ko šobrīd mēs darām, tas viss jau ir izdomāts, tas viss jau ir bijis, un tas viss jau ir bijis Vijas galvā, Vijas prātā, Vijas izteiksmes līdzekļos.
Mēs varbūt ne visu novērtējam, to, kas būtu jānovērtē. Dejot simt gados... Es zinu, ka Mārim Liepam kādreiz bija grāmata "Es gribu dejot simt gadus", tad šeit tā ir realitāte, Mārim tas neizdevās, bet Vija dejo.
Esiet ziņkārīgi kā bērni!
Turpinot sarunu ar Viju Vētru, jautājums – cik nozīmīga jums dzīvē ir spēja brīnīties un justies kā bērnam?
Vija Vētra: Kad es saku cilvēkiem, ka man ir simt gadi, tad bieži cilvēki saka, – nu nē, nevar būt –, un vienkārši netic. Tad es viņiem saku tā, – ja jūs arī darītu tā kā es, tad jūs arī tur tiksiet.
Ko es saku viņiem, kā tādu padomu: nepieaugat, esiet kā bērni, kas nozīmē – esiet ziņkārīgi!
Kā bērns mācās? Viņš mācās par visu kaut ko ap sevi, un viņu viss interesē. Ja jūs kā bērni arī būtu ziņkārīgi un mācītos vienmēr ko jaunu, tas arī ļoti labi ir smadzenēm, smadzenes uztur jaunas arī. Tad vēl kā bērnam – nepazaudējiet savu prieku par mazām lietām. Ne jau tad, kad kaut kas liels un brīnišķīgs notiek, tikai tad ir prieks, nē. Par mazām, mazām lietām, piemēram, par kādu skaistu ziedu kaimiņa dārzā, nemaz nav jābūt paša dārzā, bet kaut kur kaut ko skaistu redz, mazu tārpiņu redz, tas ir tik brīnišķīgs, tāds mazs tārpiņš!
Piemēram, dzīvība visur parādās caur visādām formām, tas jau viss liels brīnums. Vienkārši jābrīnās un jāpriecājas kā bērnam, un, ja to dara, tad jau nav laika novecot vispār.
Zināms, ir jāuzmana ķermenis, pareizi jāēd, es esmu veģetāra galvenokārt, gan ēdu zivis un visu, kas nāk no jūras, bet gaļu ne. Jāuzmana ir ķermenis, nedrīkst smēķēt, nedrīkst kļūt par alkoholiķi, vienkārši ir jāuzmana un jādara pareizās lietas veselības ziņā.
Jo tas jau ir, man it sevišķi kā dejotājai, tas ir mans "čello", es izsakos caur savu instrumentu, manu ķermeni, un man par viņu ir jādomā, ko es viņam dodu, ko ne, no kā es atturos, un vispār – pārmērības, no tām vajag atturēties!
Ir tāds teiciens grieķu valodā, es runāju astoņās valodās, un pēdējā bija grieķu, ko iemācījos. Grieķu valodā ļoti smuki saka: "Metrio kalo aristo". Tas nozīmē: "metrio" ir mērenība tā labākā, augstākā lieta, ko sasniegt, "aristo" – aristokrāts nāk no vārda, mums jau vispār ļoti daudz grieķu vārdu… un tagad es atkal gribētu mācīties kaut ko jaunu, lai tās smadzenes uzturas jaunas. Es varbūt mācīšos japāņu valodu tagad. Tā ir pavisam cita sistēma nekā eiropiešu valodas.
Par meditāciju arī jārunā. Vissvarīgākais visam pāri ir mūsu gars. Ja mēs garīgi augam un ar to arī nodarbojamies, lai mūsu gars tiktu stiprs un lai viņš augtu, un lai mēs arī garīgi domājam, jo katra lieta dabā ir arī garīga, tur jau ir arī garīgais iekšā. Nav jau tikai fiziskais.
Zieds nav tikai zieds. Zieds ir garīga parādība arī un arī dzīvs kā mēs. Piemēram, manas meitenes no deju grupas "Rituāls", es iestudēju viņām "Saulespuķes". Tā ideja man radās, kad es braucu cauri visai Dienvidslāvijai, toreiz vēl bija, un tur viņiem pļavas pilnas ar saulespuķēm. Mēs sākām braukt no Vīnes ar autobusu uz Atēnām, cauri Dienvidslāvijai, trīs dienas. Tad bija tik skaisti, kad es redzēju lielos laukus pilnus ar saulespuķēm, un visas stāv kā cilvēki, taisnas, un tā lielā galva! Mēs sākām braucienu no rīta, un visas galvas uz sauli. Tas bija tik skaisti! Mēs braucām visu dienu, un tad viņas kustas līdzi, kamēr noriet saule. Tā es iestudēju manām meitenēm deju "Saulespuķu dienas rituāls", kā es to nosaucu.
Man patīk iestudēt horeogrāfiju arī bez mūzikas, jo dejojot mēs radām mūziku, jo tie ir tie paši elementi, ko mēs radām. Piemēram, ja paceļ roku…. telpā, kas notiek? Vizuāla mūzika. Tas ir tā kā melodija, kas paceļas un noslīgst, to varētu tagad pārtulkot mūzikā, un tā ir mūzika jau telpā.
Tātad klusumā mēs varam radīt mūziku kustoties, jo mēs kaut ko atstājam telpā, – tas ir raksts. Tas ir zināms fakts, kas paliek telpā kādu laiku. Tāpēc man nepatīk teikt horeogrāfija, tas ir grieķu vārds atkal. Tas nozīmē: "horos" ir deja un "graphos" grafika, grafiskā līnija.
Deja nav grafiskā līnija, deja ir arī tā, bet galvenokārt tā ir skulptūru virkne dejojot. Mēs veidojam trīsdimensionālas skulptūras un pārveidojam telpu visu laiku, dejojot tai telpā.
Pēc tam, kad aiziet prom, kad esam dejojuši, mēs atstājam daudz skulptūru, daudz tādu trīsdimensionālu veidojumu. Tādēļ man labāk patīk teikt nevis horeogrāfija, kas ir ierasts, bet man patīk teikt – dejas arhitektūra! Tas ir tāds veidojums, kas ir trīsdimensionāls tā kā skulptūrai. Tas ir daudz vairāk nekā tikai līnijas zīmējums.
