Ieva Struka: Kam šajā laikmetā jānotiek jauna cilvēka galvā, lai viņš 12. klasē nolemtu, ka vēlas apgūt tieši teātra režiju?
Nellija Spūle: Vispār tas notika ļoti nejauši… Man nebija nojausmas, ko nozīmē teātra režija – bija tikai kaut kādi priekšstati. Ar teātri biju nodarbojusies tikai ļoti amatieriskā līmenī bērnībā, un savu domu gājienu pat negribu atklāt – tas bija ļoti muļķīgs. (smejas) Bet man ļoti paveicās, jo tad, kad iestājos akadēmijā, sapratu, ka tas ir pilnīgi kaut kas cits, nekā biju gaidījusi, un tieši tāpēc tas man patika vēl labāk!
To domu gājienu tomēr nevari mazliet ieskicēt?
Nellija Spūle: Manī vienmēr mitušas itin kā divas puses, kuras dažkārt savā starpā kaujas, bet dažkārt – sadarbojas.
Viena ir tāda kā diktatūriskā puse, tāda kā organizatoriskā, racionālā puse – man vienmēr gribējies kaut ko "tjūnēt", būvēt un bīdīt uz priekšu. Un ir arī tāda radošā, mākslinieciskā puse, kas vienkārši kaut kur peld apkārt. Ilgi domāju, ko varētu darīt ar savu personu. (smejas)
Līdz ar to, ka teātris mani vienmēr ir ļoti interesējis, likās – tieši teātra režija būs joma, kurā šīs abas puses varētu apvienot.
Un tev, Rodrigo?
Rodrigo Struka: Kaut kādā ziņā varu piekrist Nellijai. Jo arī es uz akadēmiju aizgāju ar pavisam citiem priekšstatiem par to, kas tā teātra režija tāda ir un kas notiek iekšpus teātrim. Un esmu patīkami pārsteigts, ka mani priekšstati izrādījušies nepareizi. Nesen tieši par to domāju – kā līdz tam visam nokļuvu.
Vidusskolā salīdzinoši daudz apmeklēju teātri – vairāk nekā normāls mana vecuma pusaudzis, un jutos izbrīnīts par to, kādas emocijas var raisīt teātris, dzīvi cilvēki uz skatuves. Tas viss man likās ārkārtīgi apbrīnojami! Tā ka droši vien tāpēc – emociju dēļ.
Liktenīgā izrāde
Vai ir kāda konkrēta un liktenīga izrāde, pēc kuras bija sajūta, ka tas ir tas, ko jūs varētu vai gribētu darīt?
Nellija Spūle: Jā! Tā bija Dailes teātra izrāde "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu". Pat nevaru pateikt, kāpēc tieši tā, bet – šī izrāde ir viena no manas bērnības spilgtākajām teātra pieredzēm, pēc kuras iznācu ārā un man pirmoreiz bija tā sajūta, ka nevaru parunāt. Pēc labām izrādēm man tā ir – nevaru parunāt.
Rodrigo Struka: Valtera Sīļa "Cilvēki, lietas un vietas". Iemesls – tas pats, ko minēju iepriekš: emocijas, kādas spēj izraisīt teātris. Mani šī izrāde nepavisam neatstāja vienaldzīgu, gribējās ko tādu uztaisīt pašam.
Viens no mākslinieka impulsiem ir ne tikai jūsma vai pozitīva mākslas darba iedarbība, bet arī tukšums, tumšais plankumus, trūkums, kad saproti: hm, te vajadzētu darīt citādi – te vajadzētu uztaisīt labāk! Vai ir kāda šāda lieta Latvijas teātrī, kas jums likusi domāt – es uztaisītu labāk? Jo ir jābūt kādam radošajam stimulam, kāpēc vispār mesties iekšā mākslā un riskēt.
Rodrigo Struka: Trūkumu ir daudz, bet – vai es domāju, ka varētu darīt labāk? Nezinu. Pagaidām man tā neliekas, bet laiks rādīs.
Nellija Spūle: Šobrīd ir tāds dīvains attīstības posms, kad vispār nav nekādas pārliecības par to, ko varēšu un ko darīšu.
Tas, kas mani šobrīd ļoti interesē un kas Latvijā ir diezgan maz īstenots, – tas ir kustību teātris. Tāpēc viss, ko pēdējā laikā mēģinu radīt, beigās izvēršas, balstīts kustībā.
Cilvēka ķermenis man šķiet ārkārtīgi skaists materiāls, un neesmu pārāk bieži redzējusi, ka Latvijas teātrī tas tiktu izmantots kā būtiskākais izrādes izejmateriāls.
Rodrigo Struka: Arī man liekas skaisti, cik daudzos un dažādos veidos cilvēka ķermenis var izlocīties un izkustēties un kādu informāciju tas nes. Bet man teātrī vairāk interesē teatralitāte. Tas, kā var kaut ko nospēlēt. Piemēram, paņemt palagu un to izmantot dažādos veidos – parādot, ka tagad tā ir māja, tagad – mašīna, tagad – paklājs. Parādīt, ka teātris var būt viss, un teātrī viss var būt viss.
Teksts, klasika un runāšana
Kā, starp citu, ir ar tekstu? Cik jums tas ir svarīgs, un vai jūs redzat, kā klasikai varētu piešķirt jaunu skanējumu vai dzīvību? Vai arī tas saistīts ar šim laikmetam būtisko vizuāli spēcīgo informāciju, kāpēc teksts tiek nobīdīts malā? Man jau liekas, ka māksla var iet gan kopsolī ar laiku, gan arī nostāties ļoti jūtamā opozīcijā un radīt atkal jaunu vilni. Kādas šobrīd ir jūsu attiecības ar tekstu teātrī? Kāda varētu būt perspektīva?
Nellija Spūle: Domāju, ka
ar teksta pusi Latvijas teātru izrādēs šobrīd ir problēma – aktieri runā aizvien sliktāk. Tas jūtams arī aktieru izglītošanā – studiju procesā tam netiek veltīts pietiekami daudz uzmanības un laika, un to var redzēt. Bet es ļoti negribētu domāt, ka varam iztikt bez teksta!
Protams, var stāstīt stāstus nerunājot, bet arī cilvēka balss ir ļoti skaists instruments, un, manuprāt, to nevajadzētu pazaudēt tikai tāpēc, ka mūsdienās visapkārt ir bilde un ekrāns. Ļoti ceru, ka šajā ziņā sāksies kāda augšupeja. Es gan nezinu, kādam grūdienam jānotiek, lai tas atkal atsāktos, bet – jā, mūsdienās aktieri vairs nerunā tā, kā kādreiz, un tas ir mazliet skumji.
Rodrigo Struka: Vispār gribu oponēt Nellijai tādā ziņā, ka visas izrādes, kuras Latvijā esmu redzējis, lielākoties ir balstītas uz teksta. Viss tiek pastāstīts tekstos, un viss arī tiek atrisināts caur tekstiem, nevis caur ķermeni vai ko citu. Varbūt arī aktieru runa nav tik laba, bet kopumā tai nav ne vainas. Bet gribētu teikt, ka tas ir dažādu žanru jautājums, – visi nevar taisīt vienādas izrādes un arī pats nevari visu laiku taisīt vienādas izrādes, kuras balstītas tikai uz kustībām vai tikai uz teksta. Man patīk ņemties ļoti dažādos veidos un katru semestri pamēģināt kaut ko citādāk.
Domāju, tekstam ir ļoti liela nākotne, bet, vai tieši klasikai, – tas ir labs jautājums, jo principā latviešu teātrī, cik mēģinām dabūt patiesību un reālpsiholoģisko skatu uz skatuves, klasiskie teksti nenāk ārā organiski ne no viena [aktiera], cik nu esmu pieredzējis un redzējis.
Tāpēc tie kaut kādā ziņā jāmaina... Materiāli paši par sevi ir ļoti labi, un tiem noteikti būs pielietojums. Jau šobrīd ir.
No katra paņemt plusus
Kad aktieri mācās aktiermeistarību, viņi saskaras vai nu tikai ar saviem meistariem, vai tieši otrādi – viņiem apmācību process tiek atvērts, un viņi satiek ļoti daudzus cilvēkus. Jūsu kursu vada Māra Ķimele, taču ar jums kopumā strādā ļoti dažādi pedagogi. Kā tas ir tieši režijā – vai tas atvieglo vai apgrūtina sava rokraksta veidošanu? Kā šajā kontekstā atrast savu veidu, kā strādāsiet teātrī? Īsāk sakot – ko jūs iegūstat un ko zaudējat, strādājot ar ļoti dažādiem cilvēkiem?
Nellija Spūle: No vienas puses, tas noteikti rada zināmu radošu stresu: īpaši tad, ja ir ļoti daudz darba, tu ik pa laikam vairs nesaproti, kurā virzienā pats gribi iet – tevis paša griba tajā visā kaut kur pazūd, bet lielos vilcienos tas tomēr lielākoties nomierina. Jo ir skaidrs, ka šo sirdsdarbu var darīt neizsakāmi dažādos veidos. Un tad pazūd domas par to, ka tas, ko dari, varētu būt nepareizi. Protams, jautājums paliek, cik tas ir skatāmi.
Bet – jā, manuprāt, tas ir ļoti liels pluss: jo vairāk metožu un pieredžu dzirdam un redzam ikdienā, jo labāk paši jūtamies.
Rodrigo Struka: Arī es uzskatu, ka tas ir liels pluss – apgūt pēc iespējas dažādus veidus, kā skatīties uz teātri. Bet negatīvā puse droši vien ir tāda, ka studiju gados tas rada milzīgu sajukumu.
Piemēram, vienam pedagogam tu kaut ko rādi un stāsti, un viņam tas patīk, bet otram pedagogam tu stāsti tieši to pašu, un viņš tevi absolūti "norok" par to ideju! Tas rada sajukumu.
Bet kopumā to vērtēju ar pluszīmi – ka ir ļoti daudz lietu, kuras var paņemt no vairākiem pedagogiem. Neviens nav ideāls, katram ir savi mīnusi un savi plusi, bet katra pedagoga plusus varam mēģināt savākt sev...
Kāds ir jūsu viedoklis par to, ka no režisora arvien vairāk tiek gaidīta koprade? Ir pat jēdziens – koprades teātris ar domubiedru grupu, kas to rada. Man, piederošai pie citas paaudzes, vienmēr ļoti interesants bijis tieši autorteātris ar režisora unikālo personību un viņa unikālo rokrakstu, un man nebūt neprasās pēc daudzām koprades teātrī radītām izrādēm, jo man gribas redzēt, kur ir tas režisora galavārds tapušajā izrādē. Bet kāda ir jūsu izjūta par koprades teātri? Kur šajā gadījumā paliek jūsu iespēja teikt galavārdu?
Nellija Spūle: Es neteiktu, ka akadēmijā mūs kāds ļoti ierobežotu šajā jautājumā. Tādā ziņā mums ir ļoti demokrātiska vide, katrs var darīt savu darbu tā, kā viņš vēlas. Jā, ir brīži, kad gribas iepazīt tieši [kāda iestudējuma] režisoru, bet tas notiek tikai tajā brīdī, ja režisors par kaut ko jau ir kļuvis.
Esmu piedzīvojusi abējādas situācijas: bijuši gan tādi brīži, kad ir sajūta – absolūti vēlos darīt tā, kā tajā brīdī gribu, bet lielākoties man tomēr ļoti patīk darbs komandā, un es absolūti neuzskatu, ka aktieris ir tikai kaut kāds izpildītājs! Nē, aktieru atdeve un ieguldījums darba procesā, manuprāt, ir ļoti svarīgs.
Un tas taču izrādei iedod tik neizsakāmi daudz! Ir jau visādi ģēniji pasaulē, bet es šobrīd pat neapsveru domu, ka ar manu prātu un iekšējo pasauli absolūti pietiktu, lai kaut ko radītu. Protams, kaut kādai kastītei pietiek, bet vai tiešām es negribu iet tālāk? Es gribu! Tāpēc man svarīgi sasniegt jebkādus impulsus no apkārtējiem, jo īpaši – aktieriem, jo tā ir mana komanda. Jo vairāk cilvēku, jo vairāk pieejama informācija un impulsi.
Rodrigo Struka: Es varētu piekrist, ka autoritatīvais teātris sākās brīdī, kad tev ir kaut kāds vārds. Jo šobrīd, akadēmijā mācoties, strādājam kopā ar aktieru kursu – šie cilvēki lielākoties ir vecāki par mani, ar lielāku pieredzi teātrī, un zināšanu līmenī es vēl tikai augu. Tāpēc nekādā ziņā neteiktu, ka esmu labāks vai gudrāks par viņiem, lai varētu taisīt teātri akadēmijā. Bet kā tas ir pēc tam, teātrī?
Man liekas, ka jaunajiem aktieriem ir ļoti svarīgi, lai viņiem pašiem patiktu tas, ko viņi dara. Un to uzreiz redz arī skatītājs, ka aktierim patīk spēlēt to, ka viņam patīk atrasties uz skatuves, un kaut kādā ziņā tas viss ir arī viņa ieguldījums – kaut kāda daļa ir viņa darbs, viņa idejas, viņa pienesums.
Man liekas, ir ļoti svarīgi redzēt to, ka aktierim patīk radīt, nevis tikai izpildīt.
Strādājot teātrī, daudzu gadu garumā esmu sastapusies ar to, ka katrs jauns režisors, kurš ienāk teātrī, pamanās vismaz vienreiz pateikt, ka auditorija viņu neinteresē, – viņš radīs savu izrādi, un tas, vai to kāds skatīsies, ir mārketinga atbildība. Cik lielā mērā studiju procesā jūs domājat par to, lai kāds gribētu skatīties jūsu veikumu, un kādu jūs redzat savu mērķauditoriju – kam jūs taisītu vai arī jau taisāt savas izrādes?
Nellija Spūle: Man ir tāda sajūta, ka tevis minētais teksts parasti nāk no cilvēkiem tajā brīdī, kad viņi sāk kļūt nepārliecināti par to, ko viņi dara. Vismaz es sevi esmu pieķērusi: brīdī, ja es saku, ka man ir vienalga – jo man vienkārši tas vai tas patīk, tad tā ir tāda skaļa sevis pārliecināšana, ka viss būs labi. Bet šobrīd vēl neesmu paspējusi sevi ierobežot, domājot par konkrētu vecumu vai dzimumu. Vēlos taisīt teātri visiem.
Šobrīd vairāk iznāk koncentrēties uz pieaugušo mērķauditoriju, bet mani fascinē arī teātris bērniem vai leļļu teātris – kaut ar to pati nekad īsti neesmu nodarbojusies, man tas šķiet ārkārtīgi interesants un fascinējošs. Tad jau redzēs.
Rodrigo Struka: Uzskatu, ka svarīgākais režijā ir [izrādi] taisīt tā, lai tev pašam patīk, un arī darīt tā, kā tev pašam patīk. Bet nu kaut kādā ziņā skatītājs vienmēr ir jāņem vērā... Tas ir viens no veidiem, kā aug mana izpratne par to, kā teātrim jāizskatās un kam ir jāpatīk, – šī izpratne aug tieši caur skatītājiem. Pagaidām caur mūsu pedagogiem un kursa biedriem aug mūsu pašu izpratne par to, kas strādā, kas nestrādā, un patīk jau tas, kas strādā. Mana mērķauditorija noteikti ir cilvēki, kuri šobrīd ir manā vecumā, arī vidusskolnieki, studenti. Bet, ja man pajautātu, kāpēc lai tas, ko es uztaisu, nebūtu arī pieaugušajiem vai cilvēkiem ar lielu pieredzi, nezinu – visiem taisu, arī bērniem.
Teātrī jebkas var būt jebkas
Līdzīgā aspektā par šo pašu tēmu – jūs mācību procesā strādājat ar līdzīga vecuma kolēģiem, kas mācās aktieru kursā, bet vai jau domājat par to, ko jūs taisīsiet kā mācību darbus? Un vai vismaz iztēlē tajos redzat arī pieaugušus un ļoti pieredzējušus profesionāļus? Jūs iztēlojaties, kuri aktieri tur varētu spēlēt? Piemēram, Kaspars Znotiņš, Vilis Daudziņš...
Rodrigo Struka: Vēl neesmu par to domājis – kādus aktierus varētu likt. Bet iztēlojos kādu lielu ideju, ko var īstenot tikai lielā teātrī ar lieliem līdzekļiem. Tas [man jau] ir bijis – ka gribi kaut ko lielu, bet nevari dabūt. Un tas ir pat labi – mēģināt dabūt to pašu efektu, ko var no tā lielā panākt, tikai ar daudz mazākiem līdzekļiem.
Nellija Spūle: Tas jau ir tas teātra skaistums, ka jebkas var būt jebkas. Taču, izvēloties materiālu, ļoti ņemu vērā man pieejamos resursus un aktieru vecumu. Lai gan esmu uzvedusi vienu izrādi, kurā jauns džeks spēlēja vecāku cilvēku, tas ir teātris – tam tā ir jābūt.
Tas jau ir tas skaistākais teātrī, ka visi var būt visi. Jā, es domāju, ka tajās pašās lomās, kurās sviedros un mokās cīnās jaunie aktieri, būtu ļoti interesanti pretī nolikt, piemēram, Kasparu Znotiņu, un paskatīties, cik dažādi šis darbs tiek darīts. Tā vispār ir laba doma!
Rodrigo, tu pieminēji iespēju strādāt ar kaut ko lielu. Ja jums šobrīd būtu jāizvēlas ideālā diplomdarba izrāde un tēma, skatuve, ansamblis – ko jūs iesāktu šajā situācijā?
Rodrigo Struka: Es neesmu domājis, ko es gribētu iestudēt kā savu diplomdarbu. Bet tam ir arī ļoti racionāls izskaidrojums, jo katrā semestrī izrādei doti četri mēneši, un man šo četru mēnešu laikā tik ļoti spēj mainīties domas jau par vienu darbu, ko es taisu... Ir bijušas kādas idejas par to, kas ir tēmas, kas mani interesē. Bet pieļauju, ka tas mainīsies, vienkārši neesmu nonācis pie konkrētas gala atbildes. Bet tas, kas mums teātrī interesē – paskatīties uz nopietnām lietām caur ironijas prizmu, tā ka droši vien kaut ko tādu no manis var sagaidīt arī diplomdarbā.
Nellija Spūle: Strādāju tā, ka es varu radīt darbus tikai par tām tēmām, kas man tajā brīdī tiešām interesē un man pašai ir svarīgas. Šobrīd veidoju tādu izrādi, un, ja man būtu jātaisa diplomdarbs, tad es arī to, visticamāk, veidotu par kaut kādām attiecību tēmām, par to, kāpēc mēs darām viens otram tik ļoti pāri, paši to negribot, mīlestība, strīdi un kaut kas tāds. Ja es varētu taisīt jebkur un jebkā, būtu forši Grieķijā kaut kur pludmalē taisīt izrādi.
Mākslīgais intelekts cilvēcību uztaisīt nevar
Mūsdienu mākslā, literatūrā un nupat arī mūzikā parādās trauksmes signāli par mākslīgā intelekta ģenerētiem mākslas darbiem. Cik lielā mērā jūs redzat to kā konkurenci, un vai tas vispār var izkonkurēt jūs?
Rodrigo Struka: Tā ir ne tikai konkurence, tas ir nepārprotams zaudējums mākslīgā intelekta priekšā. Jo teorijā mākslīgais intelekts var būt tas pats, kas cilvēks, bet vēl labāks – tas zina visu, nevis zina to, ko cilvēka smadzenes spēj zināt. Bet kaut kas nāk nost no emocionālā viedokļa, no cilvēciskā viedokļa. Ir jāmāk ar to draudzēties un to jāmāk izmantot, tas ir tas galvenais.
Nellija Spūle: Tas, kas mani ļoti mierina, runājot par šo tēmu – ka mēs tomēr esam teātra joma, nevis, piemēram, dizains. Jo dizaina joma šobrīd ir nenormāli apdraudēta!
Bet teātrī tas skaistums tomēr ir dzīvība un cilvēcība. Teātrī, man liekas, nekas nav svarīgāks par cilvēcību. Un mākslīgais intelekts cilvēcību uztaisīt nevar.
Iespējams, kāds man noteikti iebilstu, bet es vienkārši atsakos ticēt, ka mašīnas jebkad spēs aizstāt cilvēcību teātrī un uz skatuves.
Kad savulaik sāku studēt, diezgan populāra tēma bija par to, ka mūsdienās traģēdija vairs nav iespējama. Tad nu jautāšu jums: vai arī jūs uzskatāt, ka traģēdija mākslā nav iespējama, vai arī kaut kas pa šiem gadiem ir mainījies?
Rodrigo Struka: Traģēdija tādā klasiskā izpratnē – tīra sengrieķu traģēdija – bez izmaiņām droši vien nebūtu iespējama. Tur ir drīzāk ievilkšanas process, kaut kas vēl vajadzīgs klāt, kas nav tik ļoti bāzēts tekstā, bet kas izskatās interesanti un ievelk skatītāju. (..) Šodien iestudēt traģēdiju, kas skatītājam ļautu sasniegt katarsi... Nezinu.
Bet es pieņemu, ka "Cilvēkos, lietās un vietās" tu tieši to katarsi arī piedzīvoji!
Rodrigo Struka: Vienkārši to vārdu "katarse" esmu dzirdējis tādos teikumos, ka man liekas – tam jābūt kam tādam, ka principā no biksēm jālec ārā. (smejas) Tādas sajūtas laikam vēl neesmu piedzīvojis, uz to jātiecas. (smejas) Bet tas jautājums par klasikas materiālu iestudēšanu – kaut kā tos izmainot, pārveidojot, modernizējot – tas absolūti ir iespējams!
Nellija Spūle: Iespējams, tev ir taisnība, bet negribētu domāt, ka tīras traģēdijas mūsdienās vairs nevar iestudēt. Tas noteikti ir ļoti sarežģīti, bet ceru, ka ir iespējams. Bet runājot par traģēdiju vispārināti – kā par dramatisku dzīves notikumu, mūsdienu cilvēkiem raksturīgas cita veida traģēdijas. Nē, no vienas puses tās jau tās pašas vien ir, jo dzīvē jau vispār nav nekā jauna, viss iet pa apli.
Vienkārši mūsdienās priekšplānā ir citas traģēdijas. Tagad, piemēram, līdz ar sociālajiem tīkliem ļoti redzamā zonā izvirzās katra cilvēka individuālās traģēdijas – mazās traģēdijas, kas arī ir ļoti interesantas, jo to ir daudz, un tās ir tik skaļas... Varētu sākt apsvērt, ka mūsdienās vārdam "traģēdija" varētu piešķirt citu nozīmi.
Rodrigo Struka: Man jau liekas, ka teātris pats sevi ir nodevis, taisot komēdijas, kurās atklājam, ka šis ir tikai teātris! Un mēs to atzīstam, ka aktieris nokāpj no skatuves, ienāk skatītāju zālē un pasaka – šis nebija pa īstam! Un tas viss velkas līdzi arī citās izrādēs. Sācies laikmets, kad laužam ceturto sienu, līdz ar to no skatītāju viedokļa vairs nav iespējams līdz galam noticēt. Kādā brīdī tu no tā visa atsvešinies un saproti, ka tas nav pa īstam. Vismaz teātris tādas sajūtas nerada.
Tuvojas mācību gada noslēgums, tāpēc jautājums katram no jums: kas ir jūsu eksāmena darbs?
Rodrigo Struka: Man ir Žana Pola Sartra darbs "Aiz slēgtām durvīm". Vakardien bija mēģinājums, uz kuru atnāca Māra, pakomentēja šo un to, un tagad šis tas jāpamaina. Jāskatās, kas sanāks, jo principā tas, ko gribēju ar šo darbu izdarīt, laikam vairs nebūs iespējams laika trūkuma dēļ, bet nu – skatīsimies.
Nellija Spūle: Šobrīd strādāju pie Viljama Sarojana darba "Ei, jūs tur!"
