Šī bija abu mākslinieču otrā tikšanās reize. Pirmo reizi viņas satikās, kad Jana vēl tikai mēģināja iestāties "aktieros". Sarunas tēmas ir plašas – par teātra spēku, sieviešu lomām, aktieru gaidām, vilšanos un aicinājumu.
Ko nozīmē precīzs uzdevums
Jana Ļisova: Man ir patiess gods un tiešām liels prieks, ka šodien šī saruna notiek ar jums. Es tiešām jūtos ļoti, ļoti pagodināta. Paldies jums!
Aina Matīsa: Jā, diezgan ilgs laiks ir pagājis, kopš mēs esam tikušās arī divatā. Manuprāt, [iepriekš] tas bija tāds nervozs iestājeksāmenu laiks.
Jana Ļisova: Jā, es arī gribēju pieminēt šo tikšanos, kad es gribēju iestāties Krievu teātra kursā un Zane Daudziņa sarunāja tikšanos – konsultāciju ar jums. Man tā ir palikusi spilgti atmiņā. Es atnācu pie jums ar vairākiem dzejoļiem, un jūs mani pacietīgi noklausījāties.
Aina Matīsa: Manuprāt, viens no runas gabaliem bija "Kaija Džonatans Livingstons".
Jana Ļisova: Jā. Tas bija manu kursa vadītāju acīs favorīts manā izpildījumā, bet man atmiņā ir palicis viens dzejolis, kuru es nerunāju iestājeksāmenos galu galā. Atceros, ka es viņu norunāju, kā pati jutu. Neatceros skaidri, ko jūs man pateicāt, bet jūs devāt uzdevumu, un es biju ļoti izbrīnīta par to, kā vienā sekundē var tik ļoti mainīties tas, kā tu to jūti. Es runāju to dzejoli un pilnīgi jutu, ka viss ķermenis atsaucas.
Tas man palika ļoti spilgti atmiņā – ko nozīmē pedagogs, ko nozīmē spēja iedarboties un dot precīzus uzdevumus.
Aina Matīsa: Es domāju, ka tur skaidrojums ir pavisam vienkāršs, – radikāli mainās kontakta sajūta ar klausītājiem, mainot uzdevumu.
Jana Ļisova: Jā.
Aina Matīsa: Es varu pateikt vienu gribas darbības vārdu – nomierini ar šo tekstu viņus, un tev ir skaidrs, kā tu dzīvē mierini kādu, un tu sāc to darīt. Pretēji būtu – nosodi viņus vai pārmet viņiem, izsaki savu neapmierinātību.
Ja mēs strādājam, izmantojot šos ļoti konkrētos gribas darbības vārdus, tad mēs daudz ātrāk sasniedzam to, ko mēs meklējam.
Es esmu domājusi par to, ka aizrautīgi vienmēr tiek minēts vārds "darbība". Man nav nekādu iebildumu, bet tas ir tulkots no krievu teātra teorijas, un tikai kā darbība tas ir mazliet par skopu, jo latviski vārds "darbība" mums vairāk asociējas ar pārvietošanos telpā vai ar kādu praktisku nodarbošanos. Taču šim vārdam ir vēl arī otrs skaidrojums – rīcība, un rīcība jau ietver sevī vairāk, pēc manas sajūtas tieši to, kas saistās ar cilvēka gribu – kā es rīkojos. Tā nav tikai kustība, pārvietošanās. Es šīs lietas vienmēr saistu, to skaidrojumu tādā izpratnē. Es jau vairs neatceros, ko es tev teicu, kā teicu. Vai arī vienkārši runājot par to…
mūsu pieredze, mūsu dzīve ir tā bagātība un tas labākais skolotājs, ja mēs protam to likt lietā.
Jana Ļisova: Jo mums, jaunajiem, kas grib kļūt par aktieriem, tas priekšstats par to, kas jāspēj jaunam aktierim, ir – dot emocijas, enerģiju, un tad tā "ko es gribu" jēga un saturs paliek otrajā plānā. Mēs nākam kā tādas enerģijas bumbas – es gribu, es gribu, tādas skaļas, skanošas, smaidošas, dejojošas, un tad ir tas, kas paliek otrajā plānā.
Aina Matīsa: Patiesībā emocijas jau ir rezultāts.
Jana Ļisova: Jā.
Aina Matīsa: Rezultāts tieši šai gribai. Pumpēt, tā drusciņ abstrakti emocijas – es domāju, ka tas nav sevišķi gudrs teātris. Kaut kādas sajūtas tā vispār spēlēt.
Jana Ļisova: Es tagad to saprotu, bet tas ir ceļš, ko mēs ejam to četru gadu garumā un pēc tam arī, pabeidzot, mēģinot apjaust profesiju.
Aina Matīsa: Arī pedagogi, režisori strādā atšķirīgi. Daži vairāk tā pārrunājot, uzburot, iztēlojot dotos apstākļus, runājot par tēla biogrāfiju, par to, ko mēs ar to darbu kopumā gribam panākt, un arī nonāk pie laba rezultāta. Man bija ļoti stingra skatuves runas pedagoģe, viņa necieta jūtināšanos. Patiesībā, ja mēs runājam par krievu teātri, Staņislavskis arī atgādina, ka viņam tāda salda, jūtīga lirisko dzeju runāšana nav pieņemama, viņam tas neapnīk – tāds glaimīgais stils. Man arī nepatīk glaimīgais stils. Man liekas, ka tādi stingri, ar gribasspēku apveltītie cilvēki ir visinteresantākie, vajadzīgākie un visskaistākie.
Jana Ļisova: Piekrītu.
Aina Matīsa: Man tie raudātāji un pārjūtīgie neliekas tik interesanti. Viņiem tā kā vienmēr palīga trūkst.
Daudzi grib, bet ne visi var
Jana Ļisova: Man zināms ir tāds interesants fakts, ka jūs nestājāties "rozentāļos", jo tur nebija kopmītnes. Ja būtu bijušas kopmītnes un ja jūs iestātos mākslas skolā, vai esat domājusi par savu ceļu, ja tas būtu aizvirzījies citā mākslas nozarē?
Aina Matīsa: Man ir drusciņ žēl, ka man nav bijusi iespēja to darīt, jo patiesībā vēlāk, kad iestājos Kultūras koledžā – toreiz tas saucās Kultūrizglītības darbinieku tehnikums –, viens no jautājumiem, kāpēc es tur nokļuvu, bija tas, ka reklāmā bija rakstīts, ka šajā skolā māca klubu darbu, skatuves runu un plakātu darbu, un es sapratu, ka plakātus zīmē, tātad tur kaut ko tādu māca. Tas bija diezgan izšķiroši man tajā brīdī. Vēlāk izrādījās, ka tiešām tā tas bija. Grafiķis Valdmanis mūs mācīja, un viņš savāca tādu grupiņu un ārpus mācību plāna mēs tikāmies vienā mazā telpā, kur varējām zīmēt. Viņš agri no rītiem sarunāja, ka mēs sešos jau bijām Daugavas krastā, Rāmavā, sēdējām mitrā zālītē un gleznojām. Viņš teica – kamēr vien ir rīta migliņa un spožā gaisma nav nokodusi visas krāsas, kamēr krāsas ir interesantākas, dažādākas. Šur tur pabraukājām.
Tā ir ļoti nopietna pasaule. Šā tā un tīri elementārām vajadzībām, manuprāt, var daudzi cilvēki zīmēt, bet kļūt par mākslinieku ar savu rokrakstu, ar savu seju… Nu tur tiešām varbūt auss ir jānogriež.
Jana Ļisova: (smejas) Es arī šādā kontekstā esmu domājusi par aktiera profesiju, jo daudzi grib, bet ne visi var. Man šķiet, ka pat tie, kas iegūst aktiera diplomu… Esmu domājusi par to, vai tā ir nejaušība. Piemēram, viens izdomāja nākt līdzi draugam, iestājās. Es, piemēram, jau no bērnības gribēju kļūt par aktrisi, jo skolā man skolotāji teica: "Jana, tu tik labi runā dzejoļus, tik labi spēlē skolas ludziņās…". Es domāju par to, ka viens iet mērķtiecīgi uz šo sapni, viens nejauši nokļūst, bet galu galā tie cilvēki, kas tiešām nokļūst šajā profesijā, tam ir jābūt aicinājumam. Viens iet apzināti, bet citu liktenis ir ievirzījis. Es domāju par to, cik daudz mūsu dzīvē nosaka nejaušības vai apzināts ceļš, un rezultāts katram var būt ļoti neprognozējams. Šajā profesijā, es uzskatu, ka tam ir jābūt aicinājumam. Tā kā mans ceļš uz šo profesiju nebija viegls, jo es divus gadus stājos latviešu kursā, un tad krievu teātra kursā iestājos, un tas būtībā bija pēdējais vilciens, kurā es ielēcu. Varbūt liktenis man ar tādu mazu zvaniņu zvanīja pie galvas un teica: "Jana, Jana, padomā". Man šķiet, ka aktieri visu laiku dzīvo ar šo domu, ar šīm šaubām par to, vai es esmu vai neesmu tur, kur man ir jābūt, vai es gāju pareizo ceļu.
Aina Matīsa: Nu droši vien, ka ir jāļauj kādiem vārdā nenosaucamiem spēkiem lemt savu likteni, paļauties, ka tas būs tāds pieņemams un pareizs lēmums. Kad es iestājos režijas kursā, pēc pirmā kursa man pašai nepatika un īsti nepaveicās kaut kāds režijas uzdevums. Bija normāla atzīme, bet vienkārši tas nebija labākais darbs tajā skatē. Es biju tāda kā neapmierināta, un tad man pienāca kursa vadītājs. Es laikam tūlīt sāku runāt par to, ka man nepatīk tas, ko es biju darījusi – es biju paņēmusi Raiņa noveli "Sirds solījums". Tur divas meitenes spēlēja, ļoti lirisks teksts un tāds maziņš dialogs. Man liekas, ka tur arī vajadzēja pieredzējušākas aktrises, lai nospēlētu vienu vecāku sievieti, vienu jaunāku, lai visu to smalki izdarītu. Tam gan nav īpašas nozīmes. Man pēc tiem eksāmeniem piedāvāja kopā ar Ģirtu Jakovļevu, kuram arī nebija nekas dižens tajā režijas darbā, pāriet uz aktieriem. Es brīdi padomāju. Man aktiermeistarībā vienmēr bija ļoti labas atzīmes. Tad es pati paskatījos spogulī, padomāju un nolēmu, ka es to nedarīšu.
Es nekad nebūšu tā, kas pienes galvenajai varonei groziņu ar kamoliņiem un iedod adīklīti rokā, vai atnesīšu kafijas krūzīti, norunāšu divus teikumus un aiziešu kulisēs.
To nebija iespējams domāt. Savukārt es ļoti kritiski skatījos uz saviem fiziskajiem dotumiem. Iespējams, ka pārspīlēti kritiski. Toreiz gan man bija normāla balss, jo tagad ir pārdzīvota operācija krūškurvī, un arī mani kursabiedri toreiz, režisors Liniņš, kas bija mūsu kursā, teica: "Nu neej projām, mums taču paliek tikai viena meitene – Antonija Apele. Kā mēs spēlēsim?". Mums jau toreiz arī bija savstarpēji jāspēlē kaut kādi uzdevumi. Tad es neaizgāju prom. Man gan daudzkārt dzīvē ir vaicājuši: vai jūs neesat aktrise? Jā, es ļoti labi parodēju kādreiz. Tagad, kad kāds parodē, tad es skatos un domāju – tu to dari švaki, zēniņ. (smejas) Jo ne jau tā īpatnība, bet tā cilvēka domāšanas veids, temperaments, viņa humora izjūta, ko tu parodē, ļoti plaši jājūt. Nevis tikai atdarināt kādu īpatnēju runas manieri vai gaitu. Tas ir par maz.
Strādā jau 30, 40 gadus, bet vai tu viņu zini?
Jana Ļisova: Ko jūs domājat par tendenci pēdējos gados, kad aktieri, kādus vairākus gadu desmitus nostrādājuši savā profesijā, to maina? Man šķiet, ka agrāk tas nebija pieņemami, pieļaujami. Bija tā doma, ka es esmu teātrī, es strādāju, kalpoju mākslai, teātrim, bet tagad tā notiek. Ko jūs domājat par to, ka aktieri nolemj, ka – jā, es tagad mācīšos, nolikšu teātri malā un mēģināšu kaut ko citu?
Aina Matīsa: Vai tu domā tā, ka pilnībā atsakās no aktiera profesijas?
Jana Ļisova: Jā, vai nu ļoti, ļoti maz ar to nodarbojas, bet pamatdarbu izvēlas, piemēram, kādu biznesu, pedagoģiju sākumskolā. Mēs jau esam cilvēki, bet kāpēc agrāk tā nebija… Varbūt bija, bet, šķiet, ka tas nenotika tik aktīvi kā šodien.
Aina Matīsa: Jā, dažkārt bija. Pārtrauca darbu teātrī un aizgāja studēt ģeogrāfiju vai aizgāja uz biologiem. Tie bija diezgan reti gadījumi, un izskaidrojumi būtu vairāki, manuprāt. Tomēr šis laikmets… Lai kā mēs arī nerunātu par dažādām vērtībām, bet lielai daļai cilvēku lielāka vērtība tomēr ir o money, money (o nauda, nauda – red.). Viena no aktrisēm teica: "Laimi par naudu nopirkt nevar, bet naudiņa nomierina gan." Man liekas, ka Bridžita Bardo to teica. Ja pavisam naudiņas nav, tā kā Somersets Moems teica: "Naudai vērtību un nozīmi nepiešķir tikai tie, kuri nav sajutuši naudas trūkumu kā svilinošu dzelzi sev uz muguras." Tāpēc tai elementārajai pakāpei, ko sauc par Maslova piramīdu – ēdiens, siltums, dzīvesvieta, apģērbs – vajadzētu būt cilvēkam garantētai, lai viņš varētu arī pēc tam nodarboties ar kaut ko citu, kas viņam interesē, bet, ja viņam visu laiku jādomā par savu iztiku un tas dedzina kā karsta dzelzs tavu apziņu, ka tev nav, nav, nav… Es nedomāju, ka tie ir veicinoši apstākļi visiem talantiem, kā mēdz uzskatīt, ka labāk, lai ir mazāk māksliniekam, tad viņš nezaudēs to saikni ar īsto dzīvi.
Tas ir tas dedzinošais dzelzis, kas var iznīcināt cilvēku. Es domāju, ka ļoti daudz talantīgu cilvēku tieši materiālu apstākļu dēļ nerealizē savus sapņus.
Jana Ļisova: Man ir tādas izjūtas, runājot ar tiem kolēģiem, kuri ir veikuši šo soli, ka tā ir tāda sava veida vilšanās.
Aina Matīsa: Jā, arī var būt.
Jana Ļisova: ...vilšanās sevī vai profesijā, ka nevari tikt līdz tiem saviem standartiem, kurus pats sev esi uzlicis.
Aina Matīsa: Jā, bet, Jana, man bieži gribētos arī tiem jaunajiem cilvēkiem, kuri stājas aktieros… Konkurss ir ļoti liels. Viņi nāk un nāk, un grib kļūt par aktieri. Man bieži vien gribas viņiem uzdot jautājumu: kāpēc tu izdomāji kļūt par aktieri? Ko tu darīsi, kad būsi aktieris? – Jo es arī gribu tur piedalīties… Tur, kur citi kaut ko dara un kur, pa gabalu skatoties, liekas, ka viss ir ārkārtīgi jauki un skaisti.
Man liekas, ka, skatoties no skatītāju zāles puses, teātris ir daudz skaistāks.
Jana Ļisova: Noteikti. Viennozīmīgi.
Aina Matīsa: To vajag atcerēties. Otrā pusē bieži vien ir asaras, nenovīdība, pat ļaunums dažkārt. Antons Pavlovičs Čehovs runāja par to, ka ir intrigas, daudz kas nejēdzīgs, bet teātris tomēr ievelk. Viņš par to varēja runāt. Viņš rakstīja teātrim, viņa sieva bija aktrise, viņš zināja, kas ir teātris. Tas priekšstats par "attīstīšu savu talantu, kurš man noteikti ir, man to vēl palīdzēs pilnveidot, un es būšu slavens, un, ja es būšu slavens, man būs arī nauda, un man būs tā labā dzīve, kuru es redzu, kad skatos reklāmas, kad redzu tos slavenos aktierus". Taču, vai tajā brīdī man ir prātā tie miljoni aktieru, kurus neviens nezina un nekad nezinās? Kuru liela daļa ir pavadījuši savu dzīvi teātrī, arī palikdami ēnā? Bieži vien jauniem censoņiem, atnākot uz teātri, var pajautāt, par kādu 50, 60 gadus vecu aktrisi, kura teātrī strādā jau gadus 30, 40, vai viņš viņu zina? Viņš atbild, – nē, viņš tādu nezina. Taču tādu aktieru ir ļoti daudz. Mēs jau zinām tikai tos pirmos, tos, kuri ir priekšgalā.
Man bija interesanti, kad tu minēji: "Skolā man teica, ka es labi runāju dzeju". Iespējams, ka tu tiešām labi runāji dzeju, iespējams, varbūt ne tik labi. Taču, ja labi, tad tas nozīmēja, ka tev ir laba iztēle, ka tu redzi un saproti. Saproti ar prātu un redzi kā filmu to, par ko tu runā. Ja tas ir tā, tad tu runā labi, tu zini, ko tu runā, tu nemaz slikti nevari parunāt, bet, ja tu iemācies, iezubri tekstu...
Jana Ļisova: ...un intonācijas…
Aina Matīsa: ...un runā tagad tā priecīgāk, tagad tā bēdīgāk un tad atkārto, kā skolotāja saka. Tad viņa aiztaisa tavus domāšanas vārtiņus ciet, tu kļūsti par papagaili, runā kaut ko līdzīgi tam, kā tu dzirdi. Tā kā gribētos ticēt, ka tu esi runājusi labi un tās pamatīpašības, tās nav visas, bet tādas kā iztēle, fantāzija, asociācijas… Kaut arī tikai bērnam, bet viņam arī jau veidojas asociācijas. Ja es bērnam pateikšu: "Tāda kā slapja zāle no rītiem, kad uzspīd saule" – tu vari iedomāties tādu taciņu, kur tāda gara zāle un kāju stilbi no sāniem kļūst slapji, tās apaļās pērlītes, apaļās ūdens lāsītes…
Sieviešu pārprodukcija
Jana Ļisova: Man ļoti interesants šķita fakts, ka Dailes teātrī izrādes, kuras jūs veidojāt kā režisore, tur bija pārsvarā tikai sieviešu lomas. Vai tas bija jūsu veltījums vai atzīšanās mīlestībā, vai jums teica, vajag nodarbināt aktrises, vajag materiālu, kur spēlē daudz aktrišu. Kā jūs izvēlējāties šo materiālu, vai jums piedāvāja?
Aina Matīsa: Godīgi sakot, tajā laikā teātrī bija milzīga sieviešu pārprodukcija. Kad Liniņš sāka vadīt teātri, štatā bija 86 štata aktieri.
Jana Ļisova: Tik daudz.
Aina Matīsa: Es nezinu, kā viņi bija iedalīti, bija daudz un vairumā bija gados vecas sievietes. Neviens negribēja iet pensijā un negāja, un tā atlaist no darba nevienu nevarēja tajā laikā, un tā nomaiņa līdz ar to bija tāda nedabiska gandrīz.
Jana Ļisova: Mainīt profesiju arī neviens negribēja.
Aina Matīsa:
Aktieri, ja viņiem nav darba, ir ļoti neapmierināti, un pamatoti neapmierināti.
Viņiem liekas, ka tieši man tā neveicas, jo citi spēlē daudz vairāk. Tas skatījums bieži vien bija diezgan neobjektīvs, jo neviens tajā brīdī nedomāja, cik daudz ir to citu, kuri tikpat maz var iegūt to iespēju. Toreiz Lielajā zālē varēja iestudēt astoņas izrādes. Tehniskie cehi, kur bija atkal noteikts skaits cilvēku, tā laika materiāli, no kuriem veidoja scenogrāfiju… Tagad ir daudz pieejamāki, piemēroti materiāli un visas tehniskās iespējas. Palielināt to cilvēku štatu neviens neļāva. Visur bija saistība ar līdzekļiem – kāda alga, cik strādnieki nepieciešami teātrim. To nerēķināja galvenais režisors, to rēķināja kādi funkcionāri, ierēdņi, kas lēma šīs lietas, bet aktieriem arī tajā brīdī nav prātā šie apstākļi, ka astoņās izrādēs, no kurām kādas trīs būs pasaules klasika vai latviešu klasika, vai toreiz krievu klasika, dramaturģija, ka šajās lugās būs astoņas vīriešu lomas un labākajā gadījumā trīs sieviešu. Nu tad kāds garastāvoklis var būt sievietēm teātrī, kur viņas regulāri pat saņem algu, bet kur viņām ir varbūt viena epizode, un tad ir vēl kāds masu skats, un varbūt gada gaitā viena tāda, ko var saukt par lomu.
Tas bija nereāli – nodrošināt aktrises ar lomām.
Tāpēc laiku pa laikam galvenais režisors, pētot iespējas, centās ievietot repertuārā kādu lugu, kur arī vadošajām labajām aktrisēm, kurām arī tobrīd nebija lomu, būtu darbs. Kā, piemēram, lai tādā izrādē kā "Atraitnes" spēlētu Lilita Bērziņa, Milda Klētniece, Vija Artmane, lai tur spēlētu Ausma Kantāne, Olga Dreģe… lai tiešām arī šīm talantīgajām aktrisēm ir darbs.
Vai arī "Sievietes, sievietes!", runājot ar kinozinātnieci Valentīnu Freimani, kura labi pārzināja pasaules dramaturģiju, dažādus scenārijus, lugas, vai romānus, kurus varētu izmantot. Tā bija viņas ideja. Viņa bija redzējusi filmu "Sievietes, sievietes". Klēras Būzas luga. Interesanta autore. Kādreiz bijusi ASV sūtne Itālijā, sportiste. Sākusi rakstīt lugas. Asprātīga. Kopā četrdesmit četras sievietes. Tātad vismaz, ja mēs to lugu iestudēsim, tā atmosfēra nebūs tik šausmīga. Mums nav darba, mums nav darba, un pie visa vainīgs ir galvenais režisors. Taču toreiz es lūdzu Liniņam, lai iedod man asistentu no tiem mūsu aktieriem, kuri vēlas nodarboties ar režiju vai ir jau sākuši studijas. Lūdzu, lai iedod man asistentu vīrieti, lai man ir, uz ko skatīties, (smejas) – jo es to neizturēšu.
Es nevaru, es nejūtos labi sieviešu sabiedrībā vien. Es jūtos slikti, ka ir milzīgs kvantums sieviešu.
Es gribu iet projām, un zināma ironija un zināma sieviešu īpatnību, īpašību, vājību, dažkārt traģikomisku vājību pavilkšana uz zoba manās izrādes bija diezgan jūtama.
Jana Ļisova: Kurš tad cits pasmiesies par sevi?
Aina Matīsa: Par sevi arī. Jā, un man blakus bija Varis Vētra. Ļoti uzticīgi. Bija tās reizes, kad arī viņš man iečukstēja ausī: "Atļausiet man iziet ārā uzpīpēt, es arī vairs nevaru". (smejas)
Pagrieziena punkti Dailes teātrī
Jana Ļisova: Vai šobrīd jums nav bijusi vēlēšanās vēl iestudēt? Jūs strādājat ar studentiem. Jūs analizējat kādu monologu, un tā jau ir tāda mini izrādīte, bet kaut ko tādu lielu? Sēdēt atkal krēslā, un visi staigā pa skatuvi… Ar jauniešiem laikam ir foršāk.
Aina Matīsa: Deviņdesmitajos gados, man liekas 1997. vai 1998. gads bija tas, kad režisors [Arnolds] Liniņš iesniedza atlūgumu un pateica, ka noliek galvenā režisora funkcijas. Viņš palika ierindas režisors vēl pāris gadus, un tad viņš reiz lūdza man aiziet viņam līdzi, viņš nejutās labi, bija nolēmis teikt režisoram [Kārlim] Auškāpam, ka viņš ir nolēmis aiziet no teātra pilnībā. Es arī aizgāju līdzi, un labi arī bija. Es biju tā, kura tur patiesībā runāja. Režisoram bija jau bijis mikro infarkts, un viņam nebija vēlamas tādas komplicētas sarunas tajā brīdī. Viņš aizgāja projām. Tad Dailes teātrī sākās jauns laiks. Vienu brīdi tur Mazajā zālē rosījās jaunieši un likās, ka būs tāds jauns pavērsiens. Kāpēc viņi pārtrauca, pagura... Es to neanalizēju, nezināju, bet tas tā neturpinājās. Vienīgais, kas palika, bija Džilindžers un viņš uzņēma viņam raksturīgo kursu ar tādu ļoti izteiktu…
Nu varam iedomāties visu to padomju laiku, kad jauns vīrietis vairāk mīlēja savu automašīnu nekā savu sievu. (smejas)
Bija tas progresīvais pagrieziens pievērst ļoti lielu vērību cilvēku savstarpējām seksuālām attiecībām, seksuāliem jautājumiem arī visā sarežģītībā. Man tas ne pārāk interesēja, jo Dailes teātrim bija ļoti dažāda rakstura izrādes. Vienā vakarā bija "Šerloks Holmss", kur varēja skatīties jaukus baleta numurus, [Janīna] Pankrate tur bija iestudējusi ļoti labu horeogrāfiju. Citā vakarā varēja skatīties "Brandu", "Jāzepu", "Ričardu III" vai tādas lugas, kuras iepriekš nebija iestudētas. Piemēram Tenesija Viljamsa "Leguānas nakts", Edvarda Olbija "Viss dārzā" un citas laiku pa laikam, un teātra galvenā režisora apzināts kurss bija problemātika, kas arī mani ļoti interesēja, – līderis un sabiedrība, līderis un tauta, līderis un pūlis, vadītājs – viņa veiksmes un neveiksmes, un kļūdas. Liktenīgas kļūdas. Kāpēc ļoti bieži spožs dzīves sākums, vidusposms un katastrofālas beigas? Kas notiek ar Ričardu? Kas notiek ar Jāzepu? Kas notiek ar Mindaugu, kas notiek ar Anglijas Elizabeti? Bija nodoms iestudēt arī Bruknera "Napoleonu", Šekspīra "Makbetu", bet to nedrīkst teikt, jāsaka ir "to lugu" un visi saprot. Jo "tā luga" ir zem lāsta. (smejas) Taču mēs "to lugu" būtu gribējuši iestudēt. Man arī šodien šī problemātika interesētu. Bet teātrī šis tobrīd iezīmētais ceļš varbūt īsti skatītājiem nebija jūtams, jo teorētiski par to nerunāja.
Kas attiecas uz teātra kritiku – man mazliet jāpasmaida. Man tā brīžiem likās ļoti vienpusīga, bez dažādiem skatu punktiem uz kādu darbu. Kas attiecas uz tā laika teātra režiju, tad man šķiet tāds interesants salīdzinājums. Es aizmirsu autoru, bet ir tāda grāmata "Esmu dzimis aborigēns", un tur kāds cilvēks, kurš vēlāk ir profesionāls ārsts, raksta, ka viņš nāk no tādas vides – no aborigēniem, kur katrā ciltī bija kādi magi vai burvji, kas prata vai nu veicināt kaut ko pozitīvu, vai gluži otrādi – darīt kaut ko ļaunu. Viņa ciltij reiz bija jāpārdzīvo smags brīdis, kad viņi uzzināja, ka kāds burvis organizē viņu cilts nodziedāšanu, un viņi rīko rituālus. Tieši to mazo puisēnu – to ārstu – viņi bija nolēmuši nodziedāt. Viņš tiešām sāka justies slikti, smagi slimoja, līdz tas nāca gaismā un viņiem izdevās atrast atkal citu burvi, kurš ar savu burvestību prata nostāties pret tā viena burvja spēku. Man vienkārši liekas, ka latviešu kritika norakstīja Arnoldu Liniņu no latviešu teātra pasaules. Vienkārši norakstīja.
Nenodarboties tik daudz ar niekiem
Jana Ļisova: Jūs tikko minējāt, ka tās ir tēmas, par kurām arī šobrīd jūs gribētu runāt. Lielas tēmas. Ko jūs šobrīd gribētu dzirdēt no teātra skatuves? Kādu vēstījumu? Kas būtu vērtīgs? Jo izrādes ir dažādas. Mēs dejojam, dziedam, raudam, smejamies, bet tā tēma, kurai būtu jāizskan sabiedrībā... Kā jums šķiet?
Aina Matīsa: Tā tēma? Tā tēma varētu būt tā, kas notiek dzīvē. Vai mēs stāvam uz sliekšņa Trešajam pasaules karam, vai mums ir jāiet bojā, vai humānisms – kad un vai uzvarēs, un vai mēs to panāksim.
Nenodarboties tik daudz ar niekiem, un man ir ļoti žēl, ka šajā gadsimtā nav tik daudz lielu rakstnieku, kas spēj par mūsu laiku uzrakstīt.
Tā kā citos gadsimtos bieži vien lieli dramaturgi, talanti kā Šekspīrs, uzrakstīja par savu laiku cilvēkiem. Mums būtu jāspēj pašiem uzrakstīt par sava laika cilvēkiem. Mēs vairāk izmantojam klasikas darbus, lai runātu par šodienu. Protams, to var un drīkst darīt, bet šodienas Šekspīra mums nav, kas uzraksta par tādiem, kas grib iznīcināt pasauli šajā laikā.
Jana Ļisova: Stipri vārdi. Paldies!
"Teātra Atlanti cauri laikiem"
Sarunas tapušas "Spēlmaņu nakts" projektā "Teātru Atlanti cauri laikiem". Sarunas veidoja aktrise Madara Melne-Tomsone.
Paldies par atbalstu Valsts kultūrkapitāla fondam, alus darītavai "Valmiermuiža", un LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzejam.
