Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētajs Ojārs Rubenis atklāj, ka tad, kad paziņojis Māsēnam par iegūto balvu, aktieris bijis šokā: "Par ko tad man?" Rubenis uzsver, ka aktiera mūžs uz Valmieras teātra skatuves ir bijis noslogots un fantastisks. Māsēnam ir ne tikai izcila meistarība un būtiska loma latviešu teātra kopainā, bet arī lieliska humora izjūta. Viņš devis lielu artavu ne tikai profesionālajā, bet arī tautas teātrī, strādājot ar teātra entuziastiem Smiltenē.
Runājot par Māsēnu, nedrīkst atstāt novārtā viņa režijas darbus, uzsver teātra zinātniece Ieva Struka. Mūža ieguldījums ir kas vairāk par konkrētām lomām konkrētās izrādēs, Māsēnam tas ir ieguldījums Valmieras teātra attīstībā un vispār teātra attīstībā Vidzemē.
Par savām sajūtām, saņemot balvu par mūža ieguldījumu, kā arī teātra gaitām stāsta arī pats aktieris.
Ingvilda Strautmane: Sakiet, kāda jums bija sajūta, kad jūs uzzinājāt, ka jums piešķirta balva par mūža ieguldījumu?
Agris Māsēns: Šoks, nopietni, jo es jau esmu pāris gadus prom no teātra, un kad man Ojārs Rubenis piezvanīja, es tiešām paliku kā nolēmēts. Protams, patīkami, bet pārsteigums ir pamatīgs.
Jūs ienācāt Valmieras teātrī tajos trakajos 60., vai slavenajos 60., kā jūs to laiku varat raksturot?
68. gadā es ienācu Valmierā. Ja godīgi, tas bija mans glābiņš visu padomju laiku, jo teātrī bija tomēr ļoti atšķirīga atmosfēra pretēji tam, kas notika visapkārt riņķī. Man bez izglītības noticēja Kroders un Lūcis, un Ķimele un paņēma mani teātrī. Tā man bija jaunības balva, jaunības dienu balva, kā lai saka, ar lielu avansu.
Tajā brīdī jums nav izglītības, bet pēc tam jūs tomēr beidzat režijas nodaļu Borisa Ščukina teātra skolā Maskavā. Tas nozīmē, ka jūs nepeldējāt tajā sajūtā, ka, ja jau es esmu paņemts teātrī, vairāk neko nevajag?
Nē, kā es saku, Valmieras teātra intelektuāļi, visi mani vecākie kolēģi tomēr bija ar teātra fakultātes izglītību. Respektīvi, augstāko izglītību. Man gribējās līdzināties viņiem un iegūt pamatīgākas zināšanas, ne tikai no prakses teātrī. Tāpēc es aizgāju uz neklātieni Maskavā, un, protams, to neesmu nekad nožēlojis. Tas iedeva pilnīgi citu mērogu aktiermākslai un režijai.
Jūsu režijā tapa izrāde "Edīte Piafa", bet es saprotu, ka vēl joprojām jūs darbojaties ar Smiltenes tautas teātri?
Es nostrādāju Smiltenē 15 gadus, bet veselības dēļ sapratu, ka pietiek. 15 gadi ir nostrādāti, pietiek. Jāmāk laikus aiziet.
Sakiet, ko nozīmē tas "pietiek"? Pietiek teātrī? Pietiek tautas teātrī?
Redziet, pirmkārt, mana veselība, ja tā drīkst teikt, sagāja grīstē. Otrkārt, es nespēju vairs jeb nebija, ar ko realizēt tos manus režijas nodomus. Es biju sevi izsmēlis, ja tā var teikt. To es tā arī esmu secinājis, ka ik pēc septiņiem gadiem kaut kas savā dzīvē ir jāmaina. Tur bija divi septiņi gadi kopā, tā ka pietika. Es ceru, ka godīgi ir darbs izdarīts.
Vai jūs tagad ejat skatīties Valmierā, ko tie jaunie tur dara?
Kā gan citādi? Protams! Cik vien varu un cik vien iespējams. Mums jau te tagad ir tā, kā padomju laikā bija Tagankas teātrī, tu jau netiec teātrī iekšā, jāstāv ir rindā. Tas ir patīkami, ka jaunie ar tādu švunku turpina Valmieras teātra tradīcijas. Es tikai priecājos. Uz "Jāzepu un viņa brāļiem" vēl neesmu ticis, jo rīdzinieki bombardē Valmieras teātri.
Es ar vēl neesmu, jā.
Redziet, tad mums jāmēģina kaut kā sablatoties. (smejas)
Jā, mums jāmēģina sablatoties uz "Jāzepu". Es skatos tajā jūsu lomu sarakstā, jūs diezgan daudzas reizes esat nominēts kā labākais aktieris otrā plāna lomā. Jūs esat arī saņēmis to balvu par Serebrjakova lomu Čehova "Tēvocī Vaņā". Nav bijusi sajūta par tām pirmā plāna lomām, ka gribētos tās?
Absolūti nē. Es to tā neuztveru. Es laikam tik strikti nenodalu tās lomas. Nē, nē. Viss ir pilnīgā kārtībā.
Sakiet, vai jūs kā režisors izturējāties arī pret savām lomām, vai tur tomēr ir jāklausa izrādes režisoram?
Es nebūtu godīgs, ja sāktu kaut ko pats režisēt. Ja es esmu pie otra režisora un man ir iedalīta konkrēta loma, tad es pilnīgi pieslēdzos tam režisoram un materiālam un nevienu brīdi nedomāju režisoriski no savas puses.
Jūs esat divi, kam piešķirtas mūža balvas par ieguldījumu. Tā ir Lolita Cauka un jūs. Sakiet, vai jūs ar Lolitu esat tikušies, es nezinu, varbūt kādā televīzijas iestudējumā, varbūt Teātra darbinieku savienības gaiteņos?
Diemžēl nē, bet ir viens darbiņš, kur mēs esam neklātienē tikušies, un par to man ir liels prieks. Viņa varbūt arī to nezina, varbūt zina, jo viņa man kā aktrise ļoti patīk. Ar savu tādu tiešumu. Man pat gribas teikt, ar to foršo skarbumu. Ar, manuprāt, neizlikšanos. Otrkārt, ar savu brīnišķīgo balss materiālu, kas mani suģestē. Mēs esam bijuši kopā vienā darbiņā. Tas bija "Billē", kur viņa brīnišķīgi spēlē Billes vecmāmiņu un man bija tāda maziņa, maziņa uz minūtīti lomiņa. Es biju.. Nu Billei es iznāku vectēvs. Tā kā caur neklātieni "Billē" mēs esam ar Lolitu tikušies.
Tagad jūs varēsiet tikties "Spēlmaņu naktī". Bet šis rudens zīmīgs arī ar Valmieras teātra simtgadi, tai jūs gatavojaties?
Es esmu pensionārs. No malas skatos, bet kā tā gatavošanās notiek, es diemžēl nezinu. Tas būs man pārsteigums.
Tad galvenais tikai sameklēt uzvalku.
Jā, jānopurina putekļi, un aiziet!
