Abi aktieri tiekas Latvijas Teātra darbinieku savienības sarunu ciklā "Teātra Atlanti cauri laikiem. Teātra garša". Abus jau iepriekš ir vienojušas īpašas saites – līdzīga dzīves izpratne un arī attieksme pret darbu. Sarunas laikā atklāsies, kā aktierim tikt vaļā no štampiem, kad vislabāk "domājas", svarīgās raksturu vertikāles un ko Dace Everss izsaka caur savām lomām.
Mārtiņš Meiers: Es esmu Mārtiņš Meiers.
Dace Everss: Un es esmu Dace Everss .
Mārtiņš Meiers: Un mēs šodien esam satikušies beidzot. Es, Dace, tev esmu sagādājis ziedu pušķi, daļēji mēģinot izpirkt vainu, ka es klātienē tevi neapsveicu vārda dienā, un daļēji tādēļ, ka man šis pušķis, šī mežonība asociējas...
Dace Everss: Ar mani, ja?
Mārtiņš Meiers: Jā.
Dace Everss: Pareizi. Paldies, Mārtiņ, paldies.
Mārtiņš Meiers: Puķes ir ieliktas vāzē, un es ieliešu tēju.
Dace Everss: Salej nu tēju, jā!
Mārtiņš Meiers: Mums ir piparmētru tēja šodien.
Dace Everss: Paldies.
Kā es atbraucu, tā uzreiz ielieta tēja
Mārtiņš Meiers: Tikšanās ar tevi man arī asociējas ar to, ka mēs dzeram tēju, ka es esmu pie tevis aizgājis ciemos.
Dace Everss: Droši, droši saki!
Mārtiņš Meiers: Es atbraucu, un vienmēr tu uzreiz esi virtuvē. Kā atbraucu, tā uzreiz ir ielieta tēja un sagatavots kaut kas ēdams.
Dace Everss: Nu kaut ko jau ēdamu es tev vienmēr iedevu, kaut gan es vienmēr teicu, nu, paņem pasi līdzi. Jo pašlaik, lai cilvēki saprastu, tas ir manos laukos, un tur veikala ap stūri nav.
Mārtiņš Meiers: Tur ir diezgan patālu. Vienmēr tie braucieni kaut kā mani ir sakārtojuši. Es pat zinu, ka, tieši braucot pie tevis, kopš tā laika es ļoti iemīlēju aizmirsto sviestmaizi ar tomātiem, jo vasarā pie tevis laukos tā garšo visbrīnišķīgāk. Mēs esam runājuši par daudz ko – par mākslu, par dzīvi – bet man tieši šī tējas dzeršana, man tā visvairāk ir palikusi kā tāds rituāls.
Dace Everss: Es atkal atceros tieši to, ka tu klētī gulēji un tur tas soliņš ir. Tad no rīta es vienmēr tev kafiju aiznesu, un mēs to dzērām uz tā soliņa. Mans dēls Jānis vienmēr zvanīja, jo mums ir kamera laukos un viņš var to kameru pagriezt, kur grib. Tad viņš teica: "Aha, kafiju dzerat!". Es saku – jā, jā, mēs dzeram kafiju.
Aizbēgt no teātra, lai atrastu lomu grāvī
Mārtiņš Meiers: Man tanī posmā, kad bija ļoti aktīvs darbs teātrī, tu man esi iepotējusi to, pati neapzinoties.
Dace Everss: Tieši ko?
Mārtiņš Meiers: Ka man vajag izrauties projām, vai nu mēģinājumu posmā atrast kādu brīdi, ka es izeju prom, aizbēgu prom no teātra, aizbēgu prom no visas tās vides, pilnīgi prom – uz laukiem, uz pļavu.
Dace Everss: Jā, tieši tā, un tas ir pareizi.
Mārtiņš Meiers: Tavā radošajā mūžā tev ir bijušas diezgan smagas lomas. Vai tev mēģinājumu procesā ir tā, ka vajag aizbraukt un pasēdēt, teiksim, jūras malā pie akmens un vienkārši padomāt? Vai ir kāda vieta dabā, kas ir ārpus teātra?
Dace Everss: Nu redzi, es jau neesmu rīdziniece. Pirmajos gados, kad sāku sāku strādāt teātrī, es dzīvoju Siguldā. Un iedomājies, kas ir Sigulda! Aiz Lakstīgalas ielas uzreiz sākās grava. Tā veda uz Gauju, un tur bija viens koks, kur es varēju uzrāpties, un diezgan augstu – divu cilvēku augumā. Tur bija tāda kā spīlīte, un es viņā sēdēju, lasīju grāmatu un skatījos, kā tie tūristi iet tur lejā. Viņi nekad neieraudzīja mani. Es sēdēju kokos burtiskā veidā.
Man vienmēr ir bijuši lauki, kur tāpat ir jādara, un man tur ir ļoti labi. Tur ir tāda vientulība, kā tu pats zini, meža vidū viss ir. Tā kā tas jau ir automātiski. Es biju pieslēgta paralēli gan teātrim, gan arī laukiem.
Mārtiņš Meiers: Bet kā tur ir? Ja tu aizbrauc uz laukiem, uzreiz tev visas domas, ja tu strādā pie kādas lomas, tas uzreiz viss ir ārā un tu meties darbos iekšā?
Dace Everss: Nekas nav ārā, nē. Man liekas, ka tev droši vien ir tāpat. Ir lietas, sevišķi, ja strādā pie jaunas lomas, tu taču domā. Tas ir tāds kā fons. It sevišķi, ja man nesanāk, nu nekādi nesanāk, – paralēli darot darbus, tu domā, kur ir tas iemesls. Kā kuram aktierim, protams, bet man liekas, ka tas ir ļoti labs savienojums, ka tu dari fizisku darbu, ne tikai mežģī savas smadzenes darbā.
Man patīk strādāt tā, ka vairs nav spēka, un tad tev atlaižas tās smadzenes.
Mārtiņš Meiers: Pati, mani teorijās nemācot, tu šo lietu esi man iemācījusi. Es tev izstāstīšu, kā. Vienu brīdi es braucu pie tevis uz laukiem diezgan aktīvi.
Dace Everss: Nu, stipri aktīvi, un tas man ļoti patika. Tagad man ir ļoti skumji un vientuļi bez tevis (smejas).
Mārtiņš Meiers: Es ļoti labi atceros, ka es braucu pie tevis jaukt bebru dambjus. Bija viens tieši brīdis, es taisīju "Hamletu". Es atceros, ka es ņēmu lāpstu un es faktiski to lomu, kā tu teici, ka viņa tev galvā ir, es viņu tajā grāvī arī atradu.
Dace Everss: Nu, ja. Nepazuda taču, vai ne? Bet tu fizisku darbu darīji.
Mārtiņš Meiers: Jā, tieši fizisku darbu. Un es atceros to, ka es nesēžu un nelaužu galvu vienkārši tāpat, bet es daru fizisku darbu, un tas man ļoti palīdzēja lomu atrast.
Dace Everss: Vispār jā, Mārtiņ, nesmejies! Tas ir nopietni. Jo, piemēram, man arī labāk domājas kustībā, nevis tā te sēdēt. Un tad es eju kaut vai ārā. Tu zini, ka es ļoti ātri eju. Tad es eju, un man kustībā domājas labāk. "Hamletu" es ļoti labi atceros. "Hamleta" laikā, tu jau atbraucot biji tik pilns ar domām, ka tu vispār pat to tēju nedzēri, tu uzreiz prasīji darba drēbes un jau uzreiz jautāji, kur lāpsta, un gāji taisnā ceļā uz bebriem – taisnā ceļā! Kāda vēl tēja! Un tu atceries, ka tu pie klēts lasīji? Man ir tas lielais, skaistais Šekspīra izdevums ar zīmējumiem. Oriģinālvalodā visas lugas. Tu pat to skatījies, lasīji, centies angliski lasīt. Tā jau ir vecā angļu valoda, tur nemaz nav tik vienkārši.
Ieiet teātrī no malas un uzkāpt uz skatuves
Mārtiņš Meiers: Jā, jā, bija. Es tur tulkoju arī. Tā kā īstenībā ar tevi, Dace, ir tā, ka tādās teorijās par teātri, par aktiermākslu mēs ar tevi daudz neesam runājuši.
Dace Everss: Neesam.
Mārtiņš Meiers: Zini, kā japāņu meistars un māceklis vai kā tibetiešu mūki, kad apmāca jaunos, tad viņi caur citu māca... Un tā tas vienkārši gadījās, ka es daudz esmu no tevis mācījies, no tava dzīves skatījuma, kā pieiet profesijai. Un es tev gribu jautāt, jo zinu, ka tu esi skaļš vārds, bet tīrradnis. Tu esi teātrī nokļuvusi bez akadēmiskās izglītības. Citi teiktu – kā tad tā! Varbūt, ka vari izstāstīt.
Dace Everss: Tas ir garš stāsts, bet nu tā ātri – lai būtu! Es mācījos Rīgas Kultūras darbinieku tehnikumā režijas nodaļā, un tā ir vienkārši ļoti laimīga sakritība, ka es nonācu Valmierā. Tur bija divi gadi jāmācās, un tad, kad mēs likām gala eksāmenus, Valmieras teātrim vajadzēja divus režisora palīgus, nu, jaunus izrāžu vadītājus, jo divi vecie rudenī gāja pensijā, un maijā jau viņi meklēja vietā.
Viņi gribēja, lai izrāžu vadītājam ir arī kaut kāda izglītība, un kultūras darbinieku tehnikums ir tieši tā, kā radīts. Skolotājs Kārlis Bembers, kuram es varu pateikties, kurš man ir pirmais režisors, kursa vadītājs, – viņš izvēlējās no kursa mūs divas. Mēs tur bijām divdesmit pieci – izvēlējās mani un Zani Zīli, un aizsūtija uz Valmieru. Tā es tur nonācu.
Mārtiņš Meiers: Pašu pirmo lomu tu atceries?
Dace Everss: Pirmā loma bija tāda, ka es nebiju vēl nemaz štatā kā izrāžu vadītāja, jo tie divi cilvēki vēl nebija aizgājuši pensijā. Es biju pieņemta kā otrās kategorijas aktrise. Mums bija "jālec" iekšā Modra Tenisona režisētajā mūziklā "Ugunsmedības ar dzinējiem".
Mārtiņš Meiers: Pirms tam tā doma tev bija, ka aktiera darbs, tā ir tā vide, ka tā nebūs režija, bet skatuve.
Dace Everss: Jā, man to vienmēr ir gribējies, bet es pat nemēģināju stāties Konservatorijā, jo man likās, ka tur jau nu mani nekad neņems. Tāpēc izvēlējos, lai tas būtu saistīts vismaz ar to, ka tas ir Kultūras darbinieku tehnikums.
Mārtiņš Meiers: Es varbūt precīzi neatceros, bet tev uzreiz arī krita tādas lielas, izaicinošas lomas, ja es nemaldos.
Dace Everss: Nē, uzreiz nē. Bija mazās, bet paralēli es biju kā izrāžu vadītāja.
Mārtiņš Meiers: Un kāds bija teātrī klimats, kad tu iegāji pilnīgi tiešām kā no malas. Cits laiks bija, protams, un cits sabiedrības modelis. Kā tev kā jaunai sievietei, kā jaunai aktrisei ieiet teātrī?
Dace Everss: Es neiegāju kā jaunā aktrise – es iegāju kā izrāžu vadītāja, kura paralēli spēlē izrādēs. Es atceros, ka pirmais mēģinājums bija "Ugunsmedībām ar dzinējiem", un es stāvēju skatuves malā, nu tur, kur ir izrāžu vadītāja būdiņa, vecā skatuve vēl. Mūs abas abas ar Zani uzreiz ielecināja izrādē, jo divi cilvēki no kora gāja prom. Tur bija vesels koris, kur mēs dejojām, dziedājām, – tas bija mūzikls, man liekas, ka pirmais Latvijā. Es tā stāvēju malā, kulisēs, un Zanei teicu: "Zane, iedomājies, un man pat liek uz skatuves uzkāpt…" Es nezinu, kā jums jaunajiem, kad jūs atnācāt, man bija tāds – Ak, Dievs! Man pat… Nevis, ka es pati, bet man pat saka – tev jāiet.
Man bija tā, it kā es daru kaut ko svētsvinīgu – es uzkāpju uz skatuves.
Man tas nebija tā parasti – nu tagad es atnākšu uz teātri, viss mainīsies, tagad es te visu mainīšu. Nē, nē. Es nācu ar pietāti! Es biju vienkārši laimīga.
Garīgās vertikāles
Mārtiņš Meiers: Tad, kad sāka parādīties lomas un izrādes, kurš bija tas brīdis, kad tu saprati, ka Māra Ķimele ir tavs cilvēks?
Dace Everss: Tāpēc, ka mēs sapratāmies. Es sapratu, ko Māra prasa. Viens ir, protams, vai es to varu vai nevaru izdarīt, bet, kā Māra deva norādījumus un dod, es saprotu. Ļoti bieži ir jēdziens, ko viens saprot tā, otrs tā, bet tas, kā Māra teica, man derēja. Es sapratu uzreiz. Un Māra arī to saprata. Viņa zināja, ja viņa saka – es sapratīšu. Citam varbūt vajag citādāk pateikt, un tad viņš sapratīs, bet mums sakrita.
Mārtiņš Meiers: Es noskatījos ierakstā "Pūt, vējiņus". Es jau biju skatījies kādas citas tā laika izrādes. Es kaut kā sevī redzēju to starpību, to Māras piegājienu, kā bija tanī brīdī, Raini – kā runāja un stāstīja. Varbūt, ka tu vari pastāstīt, kādas lietas tieši no "Pūt, vējiņu" iestudējuma, kas tev palicis atmiņā?
Dace Everss: Tur daudz kas ir palicis atmiņā. Grūti teikt.
Mārtiņš Meiers: Es Mārai arī teicu, ka tagad es noskatījos "Pūt, vējiņus!". Viņa teica: "Tagad es nedaudz citādi kaut kā taisītu." Bet vēl pavisam nesen teica: "Nē, es taisītu tieši tā, kā tas bija, tieši tā."
Visvairāk mani apbūra tieši tas pats beigu skats, ka Baiba iet... un tur es beidzot sapratu to garīgo vertikāli. Un vienmēr tu esi, tā sakot, atgādinājusi to man ikdienas pelēkajā garlaicībā…
Dace Everss: Arī tev, vai ne?
Mārtiņš Meiers: Arī man, jā.
Dace Everss: Tas ir ļoti svarīgi šīm lomām. Tādām lomām ir jābūt vertikālei, citādāk garīguma tur nav, ja tā nav.
Mārtiņš Meiers: To arī stāsta tas, ka tu pasaki, ka papildus tai būšanai uz skatuves un būšanai tajā stāstā ir jānes vēl kaut kāds pienesums.
Dace Everss: Jā. Tieši tas pats attiecas arī uz tavu Jāzepa lomu – tieši tas pats. Tās ir lomas, kur ir jābūt garīguma vertikālei. Tāpēc, ka tie cilvēki, kā Baiba, kā Jāzeps, viņi, šie tēli, ir savādāki, viņi ir īpaši, jo uz tādu upuri, kā iet Jāzeps un Baiba – tas nav ikdienišķi. Pasaki, kura sieviete vispār – droši vien ir, bet es pārsvarā nezinu, ka būtu – atteiktos tāpēc, ka "tevis dēļ, manis dēļ trejas dzīves neziņā". Viņš taču, tas Uldis, viņu mīl. Un Zane jau nav nemaz viņam sieva. Bet, iedomājies, kas tā ir par sirdi, ka viņa nevar tā, vienkārši viņa nevar. Iedomājies, kas tādam cilvēkam iekšā ir par ētiku! Tādu cilvēku ir maz. Varbūt vispār nav!
Mārtiņš Meiers: Tikai grāmatās rakstīti.
Dace Everss: Vispār par "Pūt, vējiņi!" es varu teikt... paldies Mārai. Mārai man vispār par ļoti daudz ko jāpasakās, tāpat kā Fēliksam Deičam – divi režisori, kuriem man jāpasakās par to, kas es esmu, jo viņi abi ir režisori pedagogi.
Mārtiņš Meiers: Es biju ļoti uztraucies tad, kad uzzināju, ka Māra brauc skatīties izrādi.
Dace Everss: Domāju gan. No Māras visi baidās joprojām. Tu domā, ka visi vecie nebaidās? Oi, kā baidās!
Mārtiņš Meiers: Vēl joprojām baidies?
Dace Everss: Dabīgi. Es vienmēr baidos.
Bailes nepazūd
Mārtiņš Meiers: Daudzas lomas ir nospēlētas un joprojām baidies?
Dace Everss: Jā, bailes nepazūd.
Mārtiņš Meiers: Tā ir slikta ziņa jaunajiem aktieriem.
Dace Everss: Tā nav slikta ziņa. Tieši vajag baidīties, jā.
Mārtiņš Meiers: Apskatot lomas, kādas tu esi spēlējusi, ir viena zona, kur man līdz šim nav veicies. Tas autors ir Ibsens, kas tev priekš viena aktiera mūža ir diezgan daudz.
Dace Everss: Tas pat ir stipri daudz.
Mārtiņš Meiers: Gan "Spoki", gan "Leļļu nams".
Dace Everss: "Jūras meita", "Rosmershoums". Un Kroders man piedāvāja vēl, kā tas saucās, "Doktors Borkmans".
Mārtiņš Meiers: Stokmans.
Dace Everss: Nē, Stokmans ir, ko Fēlikss [Deičs] taisīja. Borkmans. Zariņš Jānis bija galvenajā lomā. Tur Kroders gribēja mani ņemt, un es teicu, ka es esmu par vecu tai lomai, pati atteicos.
Mārtiņš Meiers: Pati atteicies! (smejas) Jā, daudz viņu neiestudē...
Dace Everss: Viņš ir grūts.
Mārtiņš Meiers: Kas viņā ir tas, kas tevi aizrauj?
Dace Everss: Tagad būs briesmīgi, ko es pateikšu. Vai es to pat drīkstu teikt.. Nav tā, ka Ibsens man nepatīk, bet.. nav mans. Pie tam pie Ibsena strādājusi esmu tieši ar Māru un Fēliksu. Bet viņi māk izskaidrot tā, ka es saprotu, un tad man ļoti patīk spēlēt. Bet man ir labi režisori bijuši, kad taisīja Ibsenu – ļoti labi, jo citādāk, man liekas… Nu es tā rupji tagad pasaku.
Grafomāns viņš ir, tas Ibsens! Kā atver muti, tā monologs lapu garš.
Mārtiņš Meiers: (smejas) Un ir, ko teikt.
Dace Everss: Un ir, ko teikt, jā. Un pie tam nevajag arī viņu saīsināt, atvieglot. Bieži dzirdu: "Nu, ko tad tik gari!" Nu, tad nospēlē tā, lai tam skatītājam tas monologs neliekas garš.
Mārtiņš Meiers: Tagad varbūt cilvēki domā – laikmets ātrāks, un tad vajag īsāk, un varbūt, ka pat kaut kā pārveidot un mainīt. Kā tu skaties, ka šinī gadījumā Ibsenu paņem, groza kaut kā vai īsina, vai taisa pēc motīviem, tikai fabulu. Vai tur vannīte neizgāžas ārā?
Dace Everss: Zini, man liekas, ka tad nevajag ņemt ne Šekspīru, ne Ibsenu. Tās ir manas domas. Ja tur tagad taisa tādus, kā teikt, kā viņus sauc bērniem tos žurnālus ar bildēm...
Mārtiņš Meiers: Komiksi.
Dace Everss: Komiksu. Nu, tad tā, lai ātrāk uztvertu, gari nerunāt – nu tādu ļoti lakonisku. Nu, bet pagaidiet, viņi taču tomēr tā kā laikam tādi stipri vērtīgi rakstnieki ir. Kas tur lieks ir? Protams, var saīsināt. Nu, tad rakstiet par jaunu! Vai tad mums trūkst rakstnieku? Nu, rakstiet! Paņemiet tēmu, piemēram, Romeo un Džuljetu, tad uzrakstiet! Bet kāpēc Šekspīru ņemt, ja ņem ārā gandrīz visu Džuljetas tekstu, jo kurš tad tādus monologus klausīsies jeb arī, kurš tad klausīsies Romeo. Bet mīļie, es vienmēr saku – ja jau teātrī nav aktieru, kas var to nospēlēt, tad neņemiet to lugu, nu neņemiet! Man tas tā… nu kāpēc tad ņemt to lugu? Tad vienkārši uzrakstiet par jaunu.
Mārtiņš Meiers: Un labāk.
Dace Everss: Nu, par to pašu tēmu.
Atskaites punkti un lomas advokāti
Mārtiņš Meiers: Vēl ir viena lieta, kas man arī patīk. Skatoties, ko tu esi spēlējusi, redzams, ka tie ir klasiski iestudējumi, pilnas lugas, un tad ar labiem panākumiem tev ir gājis arī pie jauniem režisoriem, kas pat tādā kā eksperimentālā zonā strādā. Tev tāpat ir tava darba ētika, un tu tiec galā bez spalvas mešanas gaisā. Tas nav nekāds noslēpums, tu ļoti labi proti atrast to garīgo virsotni. Es šinī gadījumā laikam runāju par "Zelta zirgu", kur Saulcerītes loma tev bija. Tā izrāde arī bija diezgan sagriezta. Tanī laikā tas bija tāds – paga, kas tas ir, ko mēs tur galā izveidosim? Kā tev gāja ar Saulcerīti?
Dace Everss: Saulcerīte, kura, kā mēs pēc sižeta zinām, viņa tur ir jauna ielikta zārkā, un tagad tur Antiņš uzjāj stikla kalnā. Tad, kad Viesturs Meikšāns gribēja mani tai lomai... Cik tad man bija gadu? Pēc piecdesmit. Es domāju – nu, ja jau grib, ka viņa tur simts gadus ir gulējusi, tad mums ir vēl vecākas aktrises. Nē, man ļoti patika tur, man bija ļoti interesanti. Tas, man liekas, bija tāds labs salikums, ka viņa ir tajā zārkā jau pavecējusi. Man patika.
Mārtiņš Meiers: Godīgi sakot, man tā Saulcerītes tikšanās ar Antiņu bija viena no mīļākajām ainām, un es pat viņu klausījos.
Dace Everss: Jā, man vispār patika tā izrāde, man patika spēlēt viņu.
Mārtiņš Meiers: Un arī Sergejs Ščipicins Valmierā iestudēja "Mazās traģēdijas", kas ir pēc Puškina, kur arī bija pamainīts un mēs bijām opozicionārās lomās – tu biji Saljēri, es biju Mocarts, bet arī mums bija tāds tā kā grieziens, bet tāpat tu spēji tanī visā formas jūklī un maiņā tomēr atrast, noturēt to. Tas man laikam ir jautājums, kas ir tev savs atskaites punkts? Jo bieži vien ar visādām idejām, ka aktieris pats, ne ka režisors, bet ka aktieris pats vari aizkulties dūksnājā, purvā. Un kas ir tas, kā tu saki: "Paga, paga, Dace, nomierinies, pagaidi!" Kā tu sev to skaidro dzīslu noturi, to atskaites punktu? Kas tev ir tavi rādītāji, lai tu nekļūtu par "atraktīvu" aktrisi? Es kā lamu vārdu to saku.
Dace Everss: Es sapratu, jā. Man vispār tev tagad ir grūti atbildēt. Man ir tā – Saljeri it kā ļauns, it kā noindē Mocartu. Manuprāt, nevienu tēlu, nu ja tā nav kaut kāda tiešām klišeja – lūk, tas ir ļauns un viņš ir absolūti ļauns – var jau arī raganu spēlēt, ka viņai kaut kas sāp. Kaut kas taču viņai sāp, ja viņa tā dara…
Mārtiņš Meiers: Katram kaut kas.
Dace Everss: Un es uzskatu, ka tomēr nevar spēlēt absolūti – vienkārši es spēlēju, es esmu ļauna. Nē. Un par to, ko sliktu es izdaru otram (es par tēlu runāju), es vienmēr domāju, kāds man ir pamatojums tam. Varbūt man nav taisnība, bet man sāp, man kā šim tēlam sāp.
Manuprāt, nevar pliki taisīt, – es tagad tāds ļauns. Tas ir pliki. Mums katrā viss ir iekšā. Es nesapratu, vai es atbildēju tev. Man grūti pateikt. Nevajag izlikties, ka es nekad tā nedarītu kā mans tēls. Protams, es nedarītu, kā aktieris uz skatuves – tagad, skatītāji, skatieties – es šitā nedarītu. Es nedodu savam tēlam vērtējumu skatītāju priekšā. Nē, mans tēls to dara.
Ja man iedala lomu, vienalga, kāda viņa ir, es esmu vienīgais šīs lomas advokāts, un man viņa ir jāaizstāv.
Tātad iekšēji es viņu aizstāvu pat tad, ja tēls dara slikti. Es kā advokāts varu pateikt – bet nebija citas izejas. Es esmu savas lomas advokāts, jo neviens cits viņu neaizstāvēs – neviens. Es viņu tajā brīdī aizstāvu. Un man vajag iekšēji pamatot, ka tas nav aiz kretīnisma, ko es daru, bet tāpēc, ka man ir iemesli. Bet mums jau dzīvē tas pats ir, Mārtiņ. Mēs taču nezinām. Ļoti bieži cilvēks izdara kaut ko, un mēs – nu kā viņš tā varēja! Mēs nezinām, kā tur bija. Protams, tās rīcības rezultāts ir slikts un pat nosodāms, bet kas viņam tur iekšā bija, kāpēc tas cilvēks tā izdarīja? Es nesaku, ka tagad man jāmēģina lauzīt galva, kāpēc katrs dara kaut kādas sliktas lietas, bet būtībā mēs nezinām par otru cilvēku, mēs zinām tikai virspusi. Nu par tevi es šo to zinu (smejas).
Izdarīt godprātīgi
Mārtiņš Meiers: Šis tas ir dzirdēts, jā. Tu esi vispār arī ļoti, nu tas arī tāds vienkāršs vārds – godīga.
Viens gadījums man ļoti patika, ko es atļaušos atgādināt, bet tas ir tas, ka mēs iestudējām izrādi, es neteikšu kuru, un tev pēc skates izrādes bija intervija, televīzija tevi intervēja.
Dace Everss: Tiešām? Es atbildēju?
Mārtiņš Meiers: Tu atbildēji, jā.
Dace Everss: Es jau parasti neatbildu.
Mārtiņš Meiers: Tas bija brīnumaini, jā. Es arī biju pārsteigts. Tev jautāja, man liekas, ka tev uzdeva arī tādu muļķīgu, ne muļķīgu jautājumu, kādā piegājienā jūs šo lomu ņēmāt, nu kaut kas tamlīdzīgs.
Dace Everss: Nu beidz! Kāds man to ir uzdevis?
Mārtiņš Meiers: Jā, tev uzdeva, jā. Un tu skaidrā latviešu valodā...
Dace Everss: Nu, nu, ko es atbildēju? Interesanti.
Mārtiņš Meiers: Tu atbildēji – nē, nē, to pašu veco štampu kuli atvēru un izvilku ārā. Tas par godīgumu runājot. Es gāju garām un man atkrita žoklis. Tu teici – nu pa veciem štampiem, to pašu, to pašu. Tā, acis nemirkšķinot.
Dace Everss: Tāpēc, ka man nepatīk šādi jautājumi vispār, ko es gribu pateikt ar lomu. Es neko negribu pateikt, režisors grib pateikt, un man ir jābūt šinī orķestrī, kur man norādīta vieta, vai es esmu bungas, kas vienreiz tiek uzsistas, vai pirmā vijole.
Ko es gribu pavēstīt? Neko es negribu pavēstīt. Es gribu izdarīt godprātīgi un, cik varu, labi šo lomu, un viss.
Jā, esmu godīga. Vispār, ja es veru muti vaļā, tad es esmu godīga, tāpēc es maz runāju intervijās – tāpēc, ka es esmu godīga. Un šitās mokas – vai kā es mocos ar lomu tā un tā. Jā, mēs mocāmies. Dabiski, skaidrs, ka ir reizes, ka tu vispār... ka tu esi tik neapmierināts ar sevi un nevari, bet te tādi noguruši no mokām pie lomas. Nu beigsim šito! Vienkārši tas ir darbs, un domā, domā, domā, kā to risināt, domā.
Man bija ar Fēliksu [Deiču] "Annā Kareņinā" tas skats. Jā, es esmu tāda, kā es tev tagad izstāstīšu, jo es tev to neesmu stāstījusi. Tas bija dramatizējums, un Zariņš bija Kareņins, es biju Anna, un tieši tās sacīkstes, kad Vronskis nokrīt no zirga un viņai pēkšņi izlaužas patiesība, viņa nevarēja noslēpt, ka viņa ir Vronska mīļākā. Un mums mizanscēna tikai tāda, ka mēs abi stāvam un Kareņins mani pie rokas tur, viņš izvedis mani no tā hipodroma. Es tagad neatceros, ko Fēlikss teica, bet es to nevarēju izdarīt. Turklāt mums bija jāstāv blakus un jārunā, un es nevaru trāpīt. Un tad Fēlikss teica – to jau var pat rādīt un ļoti labi pat rādīt, ko tu pašlaik dari, bet es gribu, lai tu izdari vienu baigi smalko lietu. Bet man nesanāk un nav. Ir jau caurlaides – nav. Ģenerāļi (ģenerālmēģinājumi – red.) sākās, un Fēlikss saka: "Nu Dace, ģenerāļi sākušies. Mainām uz vieglāku uzdevumu!" Un es teicu: "Fēliks," mēs bijām divi palikuši pēc mēģinājuma, "Fēliks, lūdzu, vēl ne, vēl ir trīs ģenrāļi. Varbūt es trāpu. To vieglāko mēs varam uzreiz rādīt, to es izdarīšu." Un tu saproti – es izdarīju. Man patiešām gribējās, tāpēc, ka man ir interesanti grūti uzdevumi, ko man nav viegli izdarīt. Tad jau ir interesanti, nevis tas, nu kā tāda štampu kule. Man tieši interesē tāds uzdevums, kas man nav tik vienkārši izdarāms.
Mārtiņš Meiers: Es atceros, man arī diezgan grūti gāja ar "Jūlijas jaunkundzi", kad mēs studējām ar Inesi Pudži, un mēs kaut kad vienreiz...
Dace Everss: Es vienu tavu teikumu atceros. To tu laikam nestāstīsi.
Mārtiņš Meiers: Nē, es varu pastāstīt.
Dace Everss: Jā, pastāsti! Tas ir brīnišķīgs.
Mārtiņš Meiers: Mums bija mēģinājums un režisors... Nekas negāja robā tanī dienā. Nekas negāja robā, un viņš vienā brīdī saka: "Mārtiņ, tā, kur tu esi mācījies? Kas ir tavs pedagogs? Pasaki, kas ir tavs pedagogs! Tu neko nevari izdarīt." Mēs tur bijām trīs, es, Insese Pudža un Anta Aizupe, un režisors. Manī bija tāds niknums un es tā: "Mani no ielas paņēma, es tīrradnis. Es tikai pa vorkšopiem." (tulk – meistarklasēm – red.piez.)
Dace Everss: (smejas) Mārtiņš nenodeva nevienu pedagogu. Tas ir labs.
Mārtiņš Meiers: Es atceros, es pie tevis biju iegājis grimētavā. Varbūt, ka tu neatceries, bet man tas [nozīmēja] ļoti daudz. Es biju uzķēris to ainu. Vienreiz bija ļoti labi, bet tagad nedēļas iet un nekā nav. Un tu man teici: "Mārtiņ, tu vienreiz uzķēri, tad tu varēsi atkal."
Dace Everss: Jā, tas tā ir. Ja vienreiz uzķer, tad vēlāk varēsi.
Mārtiņš Meiers: Un tad es kaut kā atlaidu to krampīgumu.
Dace Everss: Nu jā, ka tu netiec, netiec atpakaļ. Nē. Nekad tu neizdarīsi tieši tāpat. Tev jāsaprot, jāatceras tā sajūta un jāļaujas. Tieši to pašu tu nedabūsi, bet tev tā sajūta ir tas virziens.
Pašpietiekamība
Mārtiņš Meiers: Es gribēju paprasīt par deviņdesmitajiem gadiem teātrī, jo tā ir tāda atsevišķa lieta. Tad jau tā kultūras dzīve bija sarežģīta. Daudzi aktieri arī aizgāja prom no teātra tādēļ, ka bija grūti ikdienā, naudas nebija.
Dace Everss: Bet visiem jau deviņdesmitajos bija maz naudas. Viss nomainījās, protams. Un vajadzēja piesaistīt cilvēku uzmanību. Pirms tam bija seši iestudējumi gadā – seši, rudenī bija un pavasarī trīs, un tālāk mēs braucām izbraukumos. Bet tad teātris pārgāja uz piecpadsmit iestudējumiem tāpēc, ka vajadzēja visu laiku dot cilvēkiem kaut ko jaunu. Redzi, tie, kas nāk uz teātri, tici man, arī tagad, tā ir tāda atsevišķa publika un tā nav lielākā daļa Latvijas. Un tad vēl nauda. Visiem nebija naudas. Ne mums bija alga, ne arī cilvēkiem deviņdesmitajos gados. Tas bija tiešām grūts laiks. Bet to cilvēku jau ir tik maz, kuri var atļauties nākt, ka vajadzēja tikai pirmizrādes, pirmizrādes, pirmizrādes. Es tā to sapratu.
Mārtiņš Meiers: Bet tas arī tev bija noslogots laiks teātrī vispār. Es zinu, ka tu nekad neesi sūdzējusies, ka tev lielie, tukšie posmi.
Dace Everss: Man ir vienkārši bijis laimīgs mūžs, man ir bijis noslogojums, man ir bijušas brīnišķīgas lomas, tāpēc arī es neesmu no neapmierinātajām aktrisēm, ka citi spēlēja manas lomas. Drīzāk jāsaka, ka nekad nav bijis laika savām lietām tajā skrējienā. Jā, tā ka es esmu ļoti apmierināta ar to. Noslogojums man bijis ir. Par naudu, kā tur ir bijis, tas ir atkal cits jautājums.
Mārtiņš Meiers: Kas ir svarīgāk, vēderu pieēst vai te (rāda uz galvu) paēst?
Dace Everss: Man šeit. (norāda uz galvu). Es nekad netaisīšu sev sarežģītus ēdienus. Es kaut ko ļoti ātri uzmeistaroju. Es runāju tikai par sevi, manējiem es uztaisīšu visu kaut ko. Es vienkārši negribu tērēt ēšanai savu laiku. Ja es esmu, piemēram, viena, es netērēšu laiku, kad man ir, ko darīt, lai es tagad taisītu ēst un tagad ēdīšu. Man vajag tā kā benzīnu, ātri kaut ko uzēst, lai es varu turpināt skrējienu, tāpēc, ka nogurst, ja nav benzīna. Man ēšana vispār nav [būtiska]. Tas ir varbūt slikti.
[..]
Es atceros, ka deviņdesmitajos gados (tieši par deviņdesmitajiem ir runa), kad tiešām bija ļoti maz naudas. Kad man Rīgā bija kaut kāda filmēšana, es gāju pa Brīvības ielu. Un, lai es toreiz ieietu kafejnīcā, vēl iztērētu naudu par ēdieu, ja es jau īri nevarēju samaksāt, un man bija parādi. Tāpēc vienmēr bija līdz kādas pāris šķēlītes rupjmaizes. Es negāju kafejnīcā kaut ko nopirkt, es vienkārši, ejot ēdu to sauso maizi, un nevis tāpēc, oi, nabadzīte, es ēdu tagad sausu maizi, nē nē, nē, nē, vienkārši man vajag kaut ko uzēst, jo es jūtu, ka vajag tā kā benzīnu ieliet. Es pat neapstājos. Es gāju, ēdot to maizi, jo man bija jāsteidzas, man bija laiki jau visi sadalīti. Un es to neatceros kā traģēdiju. Arī tajā brīdī es nejutos traģiski – vai dieniņ, cik briesmīgi, man jāēd sausa maizīte, es nevaru kafejnīcā iet. Nē. Es neatceros to kā traģēdiju.
Mārtiņš Meiers: Un kas palīdzēja šeit (rāda uz galvu) paēst tanī laikā?
Dace Everss: Man visu laiku palīdz tas, ka es (saproti mani labā nozīmē!) esmu pašpietiekama. Man ir tik interesanti ar sevi! Man ir grāmatas. Tu taču zini, ka man nekad nav bijis tikai teātris. Es ar visu kaut ko aizraujos. Man nav tikai aktiera darbs un viss. Man ir arī citas intereses. Tik daudz ko es gribu un daru. Es nelieku visu uz vienu kārti, un nevis tāpēc, ka tagad tā nevar darīt, ka visu liek uz vienu kārti. Varbūt tas nav labi. Man tās aizraušanās ir pa īstam, viņas rodas pašas, nevis es meklēju, ar ko tagad aizrauties, lai nebūtu tikai teātris.
Rakstura aizrautība
Mārtiņš Meiers: Es kā piemēru varbūt varu pateikt...
Dace Everss: Nu kuru?
Mārtiņš Meiers: Es pateikšu tikai vienu piemēru. Es nezinu, cik tālu šī aizraušanās ir aizgājusi, bet – ka tu mācies kazahu valodu.
Dace Everss: Jā.
Mārtiņš Meiers: Tu šobrīd mācies, tikai vēl tā apgūsti, vai tu jau kaut ko...
Dace Everss: Es elementāras lietas, it sevišķi, ja ir uzrakstīts, jau varu saprast, par ko ir runa. Tā sasveicināties un pirmās frāzes, un atkal atsveicināties.
Mārtiņš Meiers: Un tu esi aizrautīga. Tu pie tā neapstājies.
Dace Everss: Neapstājos.
Mārtiņš Meiers: Man liekas, ka šis stāsts par kazahu valodu arī parāda tava rakstura aizrautību.
Dace Everss: Jā. Ja es aizraujos, mani apturēt vairs nevar.
Mārtiņš Meiers: Varbūt ar teātri, ar darbu, varbūt tas nenotiek tik...
Dace Everss: Es vispār metos iekšā ar visu, cik es varu. Jā, var neiznākt, bet, ja es ar kaut ko aizraujos, tas mani pārņem. Tas laikam tiešām ir tas, kas ir man raksturīgi. Bet aizraušanās jau ir visiem cilvēkiem. Ar darbu ir cita lieta. Aizrautībā ir vēl cits rāviens, tāds kaislīgāks kaut kas. Tā ir kaislība. Aizraušanās ir kaislība. Tāpat kā mīlestība ir kaislība. Tā ir kaislība, jā. Bet darbs, tieši par aktierdarbu es varu runāt. Protams, pirmkārt, tam darbam jāpatīk. Citādāk jau nav jēga to darīt. Es nerunāju par lomām – kāda var mazāk patikt, bet tik un tā viņa ir jādara ar visu, cik labi tu vari. Nu tā vismaz man ir. Es esmu dzirdējusi, ka aktieriem dažiem ir tā – man tas nav organiski vai kā. Ko tad, tu visu laiku gribi savā organikā spēlēt? Tieši tas jau ir interesanti, ka vari savādāk parādīties. Tad aktieri saka "Bet es jūtos slikti." Pajūties slikti, nu pajūties, bet nu pēc tam padari to par savu un tu redzēsi, ka tas ir pilnīgi cits, un kolēģi teiks – o, es tādu neesmu redzējis to aktieri.
Un vienīgi tā var tikt no tiem štampiem vaļā, tikai tādā veidā, nevis ekspluatēt to, kas man ir ērti un kur man ir komforta zona.
Es tev gribu pajautāt par tavu aizraušanos.
Mārtiņš Meiers: Jā, par manām komforta zonām, kur es...
Dace Everss: Režija. Liksim mierā tevi kā aktieri! Tieši par režiju, jo tā ir tiešām tava aizraušanās. Tev patīk.
Mārtiņš Meiers: Tas īstenībā sasaucas ar to, ko tu saki, ka nevar likt uz vienu kārti.
Dace Everss: Var likt, bet dzīve ir daudz bagātāka, tad kad tev ir kaut kas cits vēl, nevis tikai šīs telpas. Man ir vēl ārpasaulē.
Mārtiņš Meiers: Varbūt, ka tas sākās tāpēc, ka es sāku Latvijas Kultūras akadēmijā runu pasniegt un sāku strādāt ar studentiem. Tad es sāku redzēt, sāku pamanīt, kā cilvēks uztver, ja es kaut ko pasaku. Es arī sāku domāt, ka pārāk daudz vārdus es iztērēju. Man gribas pateikt tā, lai uztver. Es gribu iemācīties precīzāk teikt.
Dace Everss: Tā ir paša lieta, kā noformulēt šo domu.
Mārtiņš Meiers: Tur ir arī tas adrenalīns, tur ir tāds kaifs, ka es redzu, ka ir pateikts... ne jau tas, ka es to pateicu, bet tas, ka es redzu, ka tas kļūst dzīvs.
Dace Everss: Jā. Tas, ko tu gribēji, tu mācēji pateikt, un izdara. Vārdu sakot, tev patīk dresēt cilvēkus, es jūtu. Būtībā tā ir tava kaislība – dresēt cilvēkus. Nu, ej taču uz cirku, dresē taču tīģerus.
Mārtiņš Meiers: Nu, redzēs, kā ies, bet mani interesē. Aktierim jābūt fatālākam, nu, tādam ugunīgākam. Režisoram bišķiņ ir... tā ir tā lieta, ka citreiz tas neiet. Tu saprati.
Dace Everss: Es tevi sapratu. Jā, bet par to, ka tu teici, savu domu noformulēt īsi un ļoti konkrēti. Tieši tas pats bija, kad tu par Māru [Ķimeli] prasīji intervijas sākumā. Tieši Māra mācēja, gari nerunājot, noformulēt. Tieši tā viņa teica – šo teikumu palaid kā putnu. Un Fēlikss [Deičs] ļoti precīzi mācēja bez garām runām pateikt to, un tas tev jāiemācās.
Kad aizrauj personības
Mārtiņš Meiers: Tuvojoties noslēgumam, es gribu pajautāt... Es zinu, ka mums jārunā par teātri, bet... Es ceru, ka es neesmu sajaucis vārdus, uzvārdus, bet tu esi tikusies ar ceļotāju Tūru Heijerdālu.
Dace Everss: Jā.
Mārtiņš Meiers: Un es zinu, ka tas ir no aizrautībām. Man tā šķiet, ka viņš kaut kādā veidā raksturo arī tavu [aizrautību]. Viņš ir norvēģis, tu esi ar Ibsenu daudz strādājusi, tev ir izveidojies savs dzīves skatījums. Varbūt tu vari izstāstīt par tikšanos ar Tūru Heijerdālu.
Dace Everss: Tas bija Valmieras teātrī 1998. gads. Bija izstāde augšā, tur, kur mums tas tilts. Kaut kādā sakarā, ko es vairs neatceros, bija arī Norvēģijas karaliene.
Mārtiņš Meiers: Viss, kā pie tevis.
Dace Everss: Jā, tā kā pie manis. Tātad Tūrs Heijerdāls bija ar savu sievu un karaliene. Tas viss bija Valmieras teātrī. Atvēra šo izstādi, un mani deleģēja ar Arnoldu Osi. Viņš bija galvenais administrators, es "Leļļu namu" tajā brīdī vēl spēlēju, es biju "Leļļu nama" kostīmā. Mēs parādām viņiem teātri. Līdz ar to es tiku iepazīstināta gan ar karalieni, gan ar Tūru Heijerdālu. Mēs pat parunājāmies. Nākošā dienā bija lekcija. Viņš kādu stundu stāstīja. Zāle bija pilna. Bet viņš runāja lēni, un tā angļu valoda viņam ir laba, un es praktiski visu sapratu, ko viņš runā. Pirmo reizi tik garu lekciju klausoties... Protams, es arī kaut kādu informāciju zinu par viņu, bet tas bija brīnumaini. Es saku: "Brāli," – brālis angļu valodu ļoti labi zina –, "es visu sapratu!" Tā tulkotāja blakus nav vajadzīga – es visu sapratu. Viņš vēl tā lēni. Nu kurš mani saprastu, kurš mācītos latviešu valodu tā, kā es runāju. Kurš saprastu? Nē.
Mārtiņš Meiers: Saprastu, saprastu. Man šķiet, ka šī epizode ļoti labi raksturo tavu dabu.
Dace Everss: Tas parāda, kas mani aizrauj, kādas personības.
Jābrauc rakt
Mārtiņš Meiers: Es ļoti, Dace, priecājos tevi satikt šodien.
Dace Everss: Es arī, Mārtiņ. Protams, es vēlos tevi atkal, kad tu vari... Kaut gan es jau vairs neceru. Tagad tu esi Rīgā, tev ir tik daudz darba. Tad jau tā Valmiera, viņa bija Braslavai tuvāka.
Mārtiņš Meiers: Bet es aizkulšos.
Dace Everss: Man pat prasīja Braslavā Ritas tante – nu, kur tad Mārtiņš, ka vairs nav redzēts? Zini kā – Ritas tante visu grib zināt. Es saku – nē, Mārtiņš jau tagad Rīgā.
Mārtiņš Meiers: Es aizbraukšu. Uz sliekšņa pasēdēsim. Tēju padzersim. Sarunāts.
Dace Everss: Bebri arī taču. Es tagad viena cīnos.
Mārtiņš Meiers: Viena? Cik saimes tagad tur ir?
Dace Everss: Jā, tie atkal atgriezās. Ne tajā vietā, kur tu noraki, bet bišķiņ tālāk. Rudenī viņu dambi izjaucu līdz pēdējam, un vēl līdz šim brīdim tur ir tukšs. Divus gadus pēc taviem rakumiem viņi vispār nebija. Viņi bija aizlikušies uz ezeru.
Mārtiņš Meiers: Viss. Es braucu atpakaļ. Es braucu atkal. Jābrauc jaukt.
Dace Everss: Tagad man ir brīvāks, un es jaucu viņus diezgan bieži. Bet atkal ir atpakaļ, Mārtiņ. Es domāju – nu tā, Mārtiņš izraka, un taču nebija vismaz divus gadus. Es pilnīgi brīnījos, kur palikuši. Kā tad – ir klāt.
Mārtiņš Meiers: Mēs izrakām to grāvi. Atceries, mēs tīrījām to garo grāvi? Man likās – tas ir skaistākais Venēcijas kanāls. Es speciāli gāju pa to grāvi kājām.
Dace Everss: Jā, cik tas bija skaisti.
Mārtiņš Meiers: Viss, jābrauc jaukt ārā dambis. Viss, beidzam. Paldies.
"Teātra garša"
Saruna tapusi Latvijas Teātru darbinieku savienības projektā "Teātra Atlanti cauri laikiem 2. cikls Teātra garša" ar Valsts kultūrkapitāla fonda un alus darītavas "Valmiermuiža" atbalstu.
Sarunas tekstu sagatavoja Madara Melne-Tomsone.
