Neatkarīgā teātra "Dirty Deal Teatro" zāle Pārdaugavā kļuvusi par mājām balagāna teātrim. Ar "balagāns" pārsvarā mēdz apzīmēt zemas kvalitātes priekšnesumus ar lētiem efektiem, bet vārda pirmā nozīme ir pagaidu celtne izrādēm, piemēram, tirgus laukumos; trupa, kas tajā uzstājas, un izrāde, kas tajā notiek. Izrādei "Pieņemt savu nevarību" dots apakšvirsraksts "balagāns vienā cēlienā".
Uz skatuves un arī aiz tās viņi ir tikai trīs – režisors Reinis Suhanovs un aktieri Sandija Dovgāne un Agris Krapivņickis.
Viņi paši būvē rekvizītus, paši vada izrādi un paši spēlē.
Šoreiz gan drīzāk jāsaka – veido vizuālas ainavas, kuras skatītājam jāatpiņķerē pašam, jo šī ir izrāde bez vārdiem.
"Atspēriena punkts bija Dāvids un Goliāts – mazais, kas spēj iznīcināt lielo un stipro," stāsta režisors Reinis Suhanovs. Viņš ir šīs izrādes idejas autors, un ceļu pie tās ietekmējis notiekošais gan pasaulē, gan viņa paša profesionālajā dzīvē.
"Iesākoties Ukrainas karam, mēs vēl nesapratām, cik nevarīga ir Krievija. Tik ļoti gribējās, lai mazā Ukraina uzvar lielo Krieviju, un cik nereāli tas šķita… Tā atnāca izrādes nosaukums – "Pieņemt savu nevarību". Un tīri biogrāfiski tas sakrita ar laiku, kad mēs gājām prom no Nacionālā teātra, kur mēs veidojām lielas izrādes, es kā scenogrāfs varēju darbināt lielu skatuves mehānismu… Atkal – kāds notikums vai lieta, un tev tas izmainās. No privātās pieredzes atnāca šīs izrādes forma: tas ir neliels teātris, balagāna teātris, sastutēts no plēvēm un objektiem, dzīvību un skaistumu izspēlē tualetes papīra gabaliņi…" paskaidro režisors.
Šajā izrādē Suhanovs jaunā pakāpē savieno savu scenogrāfa un režisora izglītību un arī aktiera pieredzi.
"Kaut kā šoreiz likās, ka tas būs godīgi," viņš atbild uz jautājumu, kāpēc pats arī spēlē uz skatuves. "Tas ir arī ļoti sarežģīti, jo izrādi no malas es redzu tikai vakarā, kad noskatos filmēto caurlaidi. Kāpēc es pats spēlēju? Tāpēc, ka droši vien šim ir performatīvs raksturs. Tā noteikti nav kārtējā izrāde, ko būvēt, lai piepildītu repertuāru un sagatavotu aktieriem lomas. Šis ir ļoti personisks vēstījums, tādēļ man šķiet, ka ir tikai godīgi, ja pats esmu klātesošs. Tā kā šie stāsti ir personiski, tad ir arī atsevišķas epizodes, ko es spēlēju tīri aktieriski, bez objekta. Atkailinošas vārda tiešā nozīmē."
Izrādes līdzautori ir aktieri Sandija Dovgāne un Agris Krapivņickis. Abi savulaik absolvējuši tā saukto "leļļu" kursu, un darbs ar objektiem viņiem nav svešs. Tomēr šāda veida izrāde abiem ir kas jauns.
"Te ir tāda īpatnība: parasti jau apakšā ir kāda dramaturģija, bet šeit tā ir tikai vizuāla. Šeit nav teksta vai naratīva. To naratīvu mēs paši veidojām ar vizuālām bildēm. Jādomā par to, kā skatītājs sapratīs stāstu caur bildi. Jo tas ir mazliet citādāk. It kā ir tie paši objekti, jā, tā ir drošā zona, bet ir arī mazliet nezināmā," stāsta Krapivņickis.
"Mēs visi trīs metamies ļoti interesantā, aizraujošā zonā, kas mums Latvijā līdz šim ir maz bijusi pieejama. Tāpēc skatītājam ir svarīgi nākt atvērtam, jo mēs esam ļoti pieraduši pie teātra, kurā ir vārds. Bet šajā izrādē izskan tikai viens vārds, tāpēc tā būs cita veida skatīšanās. Un tas man liekas forši!" piebilst Dovgāne. Vienīgais vārds, kas izrādē izskan, ir "hallo". "Ar to arī pārējie vārdi beidzas un tiek iesūkti… Atnāksiet un tad jau redzēsiet," pasmaida Krapivņickis.
Izrādes tapšanu aktieri atceras kā ļoti radošu un saliedējošu procesu. Suhanova iztēloto vizuālo dramaturģiju aktieri būvēja kopā ar režisoru, un arī rekvizītus pirms katras izrādes viņi veido paši.
"Man ļoti patika, kā Reinis kādā mēģinājumā teica: mēs radām milzīgu inscenējumu trijatā! Tas kaut kādā ziņā iekļaujas arī mūsu balagāna žanrā," smejas Sandija Dovgāne.
"Ja mēs iestudētu šo izrādi kādā valsts teātrī, tur būtu rekvizitori, kas mums visu padotu, būtu izrādes vadītājs un mašinērija, kas darbojas pati par sevi, un mums par to nav jādomā. Bet šeit Reinis pats līmē klavieres, mēs taisām visādus trikus, viss pirms izrādes tiek darīts… Tas lielā mērā ir roku darbs," papildina Agris Krapivņickis.
Aktieri piekrīt, ka tik lielā mērā būt izrādes kopradītājiem ir liels piedzīvojums. "Aktieriem tā ir bauda – sastrādāties ar režisoru, kurš ļoti atvērti ļauj iekāpt viņa intīmajā zonā. Viņš atver durvis, un mēs kopā meklējam un radām. Tas ir aizraujošs un barojošs process," saka Dovgāne.
"Un Reinis arī pats spēlē, kas arī ir mazs un patīkams pārsteigums. Savā ziņā tas viņu dara piederošāku mums, esam saliedētāks kolektīvs, viņš vairāk saprot mūsu grūtības un iekāpj mūsu kurpēs," piebilst Krapivņickis.
Izrādes "Pieņemt savu nevarību" tapšanas gaitā arī aktieriem daudz nācies domāt par tēmām, kuras režisors ielicis šajā darbā.
"Man šis iestudējums ir par neprognozējamību, par nejaušību," atklāj Agris Krapivņickis. "Par to, ka – lai cik spēcīgs un varens tu būtu, ir kāds ārējs apstāklis, kas var sagandēt visus tavus plānus. Tas ir gan par ļoti mazām lietām, gan milzīgām un neaptveramām kā, piemēram, rašanās.
Mēs esam vienlaikus sīki un lieli. Tik lieli, ka kaut kas sīks, kam mēs esam lieli, var mūs apgāzt un salauzt.
Bet esam arī sīki un varam to lielo sabrucināt ar savām cilvēciskajām lietām. Tāds ļoti filozofisks gabals."
Kā tad pieņemt savu nevarību? "Nezinu," nopūšas režisors Reinis Suhanovs. "Tas ir visgrūtākais, ko mēģināt izdarīt. Šodienas pasaulē es kā teātra mākslinieks varu mēģināt uzburt mazu brīnumu, lai cilvēkam ir skaista sajūta, ka ir cerība labajam. Tauriņi lido, viss notiek… Bet es nekādi nevaru nodrošināt neko nevienam, izejot ārpus teātra. Pēc priekškara aizvēršanās es vairs neko nevaru ietekmēt. Es nevaru katru skatītāju apkampt, lai cik ļoti man gribētos. Un tā ir tā nevarība. Es to nevaru izdarīt ne skatītājam, ne sabiedrībai, ne savai ģimenei. Es varu censties, bet nevaru izdarīt."
Izrāde "Pieņemt savu nevarību", kuras nosaukums, starp citu, diezgan apzināti sasaucas ar Jura Simanoviča 2016. gada albumu "Kā samierināties ar savu nenozīmību", teātrī "Dirty Deal Teatro" būs skatāma piektdien, 23. augustā, un pēc tam – septembra beigās.
