Henrieta Verhoustinska: Gribētu, lai jūs vispirms man atšifrētu, kas slēpjas aiz jūsu deju kompānijas nosaukuma "Sixth". Vai tas ir tādēļ, ka jūs esat sestā paaudze Olgai Žitluhinai?
Ramona Levane: Tieši tik vienkārši, sestā paaudze Latvijas Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas mākslas bakalaura programmā.
Kas ir jūsu kompānijas mērķis vai vēstījums?
Ramona Levane: Droši vien dažādi. Man liekas, ka pamatā, kāpēc tas tā izveidojās, ir tie trīs gadi, kopā studējot. Daļa studiju laika bija kovida laikā, līdz ar to mēs satuvinājāmies, bet gribējās vēl turpināt praktiski strādāt kopā. Šobrīd tas ir palicis tā, ka tā ir tā sava cilvēku grupa, ar kuru mēs jau protam strādāt kopā. Mēs pazīstam viens otru gan kustības ziņā, gan kā cilvēki. Man liekas, gribas saglabāt to savstarpējo atbalstu un pazīšanos un izmantot to, lai kaut ko kopā veidotu.
Edvard, ko tev dod šī nodarbošanās? Cik daudz tava laika tā paņem?
Edvards Kurmiņš: Tā man dod drošu darba vidi, kas patiesībā ir ļoti daudz. Man kolēģi ir ne tikai mani draugi, bet mēs kopā sanākam kā profesionāļi. Mēs radām viens otram radoši drošu, atbalstošu vidi, kurā mēs varam pieļaut kopā kļūdas, tās risināt vai meklēt citus atrisinājumus. Tā patiesībā ir ļoti iedvesmojoša un uzmundrinoša sajūta. Cik daudz laika tas paņem? Tas paņem kā kuru dienu, dažreiz tas paņem vairāk, dažreiz tas paņem mazāk, jo mums katram arī ir savas individuālās darba iespējas un pieredzes, un līdz ar to dažbrīd sanāk vairāk mani darbiņi, dažbrīd sanāk vairāk "Sixth" darbiņi.
Respektīvi, jūs strādājat vēl kaut kur, "Sixth" nav jūsu vienīgā darbavieta?
Ramona Levane: Jā, mēs esam uz projektu balstīta apvienība, līdz ar to strādājam neregulāri, ja ir kāds projekts, tad tiekamies katru dienu.
Vēl man šķiet, ejot uz laikmetīgās dejas izrādēm, un es esmu uz tādām bijusi, ka tur ir ļoti īpaša publika. Vai jūs jūtat, ka laikmetīgajai dejai ir sava kaut kāda īpaša auditorija?
Ramona Levane: Nu droši vien, ka jā. Liela daļa no tās auditorijas ir vienkārši arī nozares pārstāvji. Tas laikam ir grūti, pirmo reizi atnākt uz to laikmetīgo deju, bet man liekas, ka ļoti daudzi cilvēki, kurus esmu kaut kā uzrunājusi, kuri ir atnākuši pirmo reizi, pēc tam jau viņus tas interesē un grib atnākt vēl. Bet tā pirmā reize, kā tur nonākt līdz tam? Es nezinu īsti, kā tiešām cilvēki nonāk līdz tam, ka viņi ierauga, ka tas notiek. Līdz ar to man liekas, tāpēc tā auditorija arī pārsvarā ir viena. Tas mani personīgi ne līdz galam iepriecina.
Vēl laikmetīgā deja Latvijā ir pieradinājusi skatītājus pie tā, ka tā mēdz notikt viss kaut kur, ka tā nenotiek tikai konvencionālās zālēs, uz lielajām skatuvēm, kā tas ir ar klasisko baletu. Ramona, Edvard, kas ir neparastākās vietas, kur jūs esat dejojuši?
Edvards Kurmiņš: Ir tāds dejas festivāls "Vides deja". 2021. gada vasarā es ar mūsu kursa biedru Robertu Gailīti dejoju duetu upē, kurā bija ielikts galds, mēs uz tā galda dejojām, un skatītāji bija uz tilta.
Vai tas pieprasa no dejotāja ārkārtīgu koordināciju?
Edvards Kurmiņš: Jā.
Ramona, un kā tev?
Ramona Levane: Man nekas interesants nenāk prātā.
Deja prasa fizisku izturību, sagatavotību, izkoptu ķermeņa plastiku. Pirms jums pie manis viesojās vijolniece Vineta Sareika, kura teica, ka viņa vingrinās vairākas stundas dienā, lai varētu spēlēt vijoli tādā līmenī, kā viņa to dara. Kā tas ir ar jums, vai jums arī šī fiziskā kondīcija ir nepārtraukti jātrenē?
Edvards Kurmiņš: Jā, tas noteikti nenāk par sliktu. Tāpēc, ka tas ir fiziskais ķermenis, mums ir jābūt prātīgākiem tādā ziņā, ka mēs kārtīgi iesildāmies, kārtīgi atsildāmies un taisām kaut kādus fizioterapijas vingrinājumus, lai tas ķermenis ir tikpat spējīgs šodien, tikpat spējīgs arī rīt un aizparīt, pēc desmit gadiem, piecpadsmit gadiem un tā tālāk.
Ramona Levane: Man liekas, ka lielākoties tādiem laikmetīgās dejas brīvmāksliniekiem Latvijā sanāk strādāt gan kā horeogrāfiem, gan kā dejotājiem. Līdz ar to, manuprāt, ir posmi, varbūt citiem tā nesanāk, bet, kad tuvojas pirmizrāde, kur es esmu horeogrāfe, iespējams, mana fiziskā sagatavotība nedaudz paliek otrajā plānā. Tad atkal ir cits posms, kur varu būt kā izpildītāja izrādē, kur atkal tas ir primāri. Līdz ar to tas nedaudz iet tā caur posmiem.
Ko jums labāk patīk darīt, būt pašiem dejotājiem, pašiem daļai no procesa, vai iestudēt kustības citiem cilvēkiem, būt horeogrāfiem?
Edvards Kurmiņš: Man abi vienādi patīk. Ja es varu būt klātesošs un varu būt dalībnieks jebkādā veidā dejas radošajā procesā, tad man ar to pietiek.
Ramona Levane: Jā, man arī laikam visvairāk tādās skatuves mākslās patīk tieši tā sadarbība un tas, ka tas darbs notiek komandā. Līdz ar to man pat diezgan vienalga, vai dejoju, vai horeografēju, bet man gribas, ka gan dejotājs var dot iedvesmu horeogrāfijai, gan es kā horeogrāfs varu piedalīties.
Ramona, Edvard, kas, jūsuprāt, ir galvenais dejā? Vai tā ir kustību partitūra, tas, ka skatītājs seko līdzi šīm detaļām, vai stāsts?
Edvards Kurmiņš: No šiem abiem es teiktu, ka tas pirmais ir svarīgāks. It īpaši, ja netiek pieminēti vārdi, tad to stāstu var interpretēt, kā grib. Ja dejotājs ir pārliecināts savā praktiskajā izpildījumā, tad arī skatītāji būs pārliecinātāki tajā, ko viņi uztver. Katram skatītājam var būt savs redzējums un savs viedoklis. Viņš tāpat ir pareizs, tāpēc ka tas ir tas, ko skatītājs uztver no dejotāja.
Kad jūs iestudējat kādu priekšnesumu, jums galvā ir kaut kāds stāsts?
Ramona Levane: Reāli var būt dažādi, kas ir pirmais. Vai pirmais ir tas kustību izrādes koncepts, vai pirmais ir tas stāsts, par kuru gribas runāt. Ir iespējams pieiet tam no abām pusēm.
Jums 3. oktobrī Daugavpilī ir gaidāma dalība izrādē "Uztaisi jēgu ar mani", kur jūs abi piedalāties vienā no divdesmit piecu minūšu epizodēm priekšnesumā "Uztaisi man kompāniju". Cik ilgi top šāds priekšnesums, cik ilgi pie tā ir jāstrādā?
Ramona Levane: Grūti atbildēt, jo dažādas lietas nāk dažādi ilgi. Man liekas, ja tā tīri paņem, mēs sākām pie tā darba strādāt gadu, pirms notika pirmizrāde. Bija posmi, kuros mēs pie tā darba nestrādājām, posmi, kur mēs strādājām intensīvāk.
Aktieris apgūst tekstu, kas notiek mēģinājumu procesā, viņš runā, runā runāto tekstu, un tad viņš beigās to zina. Cik apmēram ir vajadzīgs intensīvs laiks, teiksim, katras dienas mēģinājumi, lai jums tās kustības kļūtu pilnīgi dabiskas un plūstošas un nebūtu par tām jādomā?
Edvards Kurmiņš: Pirmkārt, man liekas, ka nevajag nonākt tādā situācijā, kad par to nav jādomā. Jābūt klātesošam, lai tas ieiet iekšā ķermenī. Tāpēc, ka mēs ar Ramonu dejojam mūsu pašu izdomātu horeogrāfiju, varbūt mums nevajadzētu tik daudz laika un mēģinājumu, lai tas justos organiski ķermenī. Citos apstākļos ir arī reizes, kad, piemēram, mums ir tikai ierobežots mēģinājumu skaits. Tad tajā ierobežotajā mēģinājumu skaitā ir jāmēģina tas materiāls dabūt sevī iekšā. Tad ir arī reizes, kad nav nekādi ierobežojumi, tad var brīvi izpausties. Bieži mēdz būt arī tā, ka tajos ierobežotajos laikos, kas liekas, ka ir par maz, ir tieši pietiekami laika, lai to dabūtu ķermenī, un tad, kad ir nenosacīts laika daudzums, tad ir tieši grūtāk to dabūt.
Vai jums ir kādi pieraksti, zīmējumi, kaut kāda fiksācija tam, ko jūs darīsiet, lai jūs varētu, teiksim, pēc pauzes atgriezties pie tā? Vai jūs vairāk filmējat video?
Ramona Levane: Video tas ir visefektīvāk.
Edvards Kurmiņš: Jā, tā ir gan vizuālā, gan tematiskā atskaite, gan arī kaut kāda detaļu atskaite. Es mēdzu arī pierakstīt, bet tas vairāk radošā procesa laikā. Tad, kad materiāls jau ir gatavs, tad to biežāk filmējam.
Kā jūsu dejotāju paaudzei veidojas likteņi? Cik jums daudz ir darba, cik daudz galu galā laikmetīgās dejas dejotājs var izdzīvot ar savu laikmetīgo deju?
Ramona Levane: Es nezinu precīzi visus dzīves stāstus, bet tieši no mūsu kolektīva reti kurš strādā tikai un vienīgi kā horeogrāfs, dejotājs. Liela daļa pasniedz nodarbības vai veic apkalpojošās sfēras darbus. Tas sarežģītākais vienkārši ir tas, ka tā ir brīvmākslinieka profesija, līdz ar to ienākumi ir neregulāri. Reizēm varbūt pat tā summa ir okei. Vienkārši ir sajūta, ka tu nezini, kas būs nākamajā mēnesī, līdz ar to tāds pasniegšanas darbs noder arī emocionāli.
Kāpēc jūs ar to vispār sākāt nodarboties un joprojām nodarbojaties? Kas tajā laikmetīgajā dejā ir tas, kas ir piemērots tieši jums?
Edvards Kurmiņš: Man laikam tas lūzuma punkts bija tie cilvēki, kurus es iepazinu. Es dejoju arī, pirms sāku dejot laikmetīgo deju.
Ko tu dejoji?
Edvards Kurmiņš: Es sāku ar hiphopu, breiku, hausu. Tad es aizgāju uz laikmetīgo deju, un vienkārši tas, cik cilvēki bija jauki, atvērti, iedvesmojoši, uzmundrinoši, atbalstoši, tas ne tikai motivēja mani arī būt tādam, bet arī radīja mājas sajūtu. Jā, tad turpināju tur strādāt.
Ramona Levane: Es arī kaut kā nejauši nonācu. Aizgāju uz akadēmiju, jo tā bija vienīgā trīs gadu bakalaura programma dejā. Zināju, ka es gribu dejot, bet man ļoti paveicās, mani tiešām tā laikmetīgā deja aizrāva. Mani visvairāk notur un ievelk tas patiesums tajā visā. Un tas, ka dejotājs uz skatuves ļoti bieži, teiksim, nevis attēlo kaut kādu formu vai kaut ko, bet iet ar kaut kādu nodomu kustībā, un tas ķermenis tiešām var atdoties pilnībā gravitātei vai otram cilvēkam. Tā kā tas praktiski uzreiz manī izraisa sajūtu arī kā skatītājam no malas. Reizēm nav tā, ka ar prātu saprotam sajūtu, bet tas kaut kā notiek. Tas ir tāpēc, ka tas otrs ķermenis kustas, kaut kā tik reāli, tik kvalitatīvi, kaut kāds baigi labs mikss sanāk.
