Izrāde domāta bērniem, sākot no sešu gadu vecuma, un tā vēsta par varonīgu puiku vārdā Zigis, kurš kopā ar savu ģimeni un suni Džeri paveica brīnumu, izglābjot daudzu cilvēku dzīvības.
Zigis un Džeris ir izrādes galvenie varoņi, bet tajā iepazīstam arī Ziga tēti, onkuli Arki un vēl citus tēlus, visu lomās iejūtas aktieris Emīls Krūmiņš.
Svarīgs izrādes tēls ir arī pati vide, kur tā notiek – Žaņa Lipkes memoriāls, kas ar savu noskaņu stāstu padara vēl dzīvāku, jo tieši tepat blakus arī atradās reālā vieta, kur zem malkas šķūņa izraktā bunkurā Žanis Lipke slēpa ebrejus.
Režisors Jānis Znotiņš vienmēr uzskatījis, ka par sarežģītiem vēsturiskiem notikumiem ar bērniem ir jārunā, ļoti svarīga tikai forma, kā to darīt. Inese Zandere savā garstāstā to izdarījusi ļoti meistarīgi un arī pateicīgi parādīšanai uz skatuves.
Tieši tāpat kā Zanderes darbā, arī izrādē akcents ir uz labo, gaišo un cilvēcīgo, kam daļa cilvēku spēj palikt uzticīgi arī viskritiskākajos apstākļos.
Jānis Znotiņš norāda: "Tiklīdz kāds piemin holokausta tēmu, tā visiem, protams, vispirms tā saistās ar koncentrācijas nometnēm. Bet jāatgādina, ka šeit ir stāsts par Lipkes ģimeni un mazo Lipkes puiku. Ko viņi darīja? Viņi glāba cilvēkus. Tātad mēs redzēsim izrādē to, kā tiek izglābti cilvēki, kā viņi paliek dzīvi. Un kā grāmatā rakstīts – tā bedre, kas ir rakta šeit, ir dzīvībai, nevis nāvei.
Tāpēc tas stāsts ir par dzīvību, par gaišumu, savā ziņā par skarbu, bet laimi tajā brīdī, kad viņi ir izglābušies.
Izrāde ir domāta sākumskolai, "Latvijas skolas somas" ietvaros, un tā, lai tas būtu saprotami, vienkārši, lai viņiem ir tas pirmais priekšstats. Mums nevajag visu izskaidrot, viņi galu galā vēl mācīsies, bet mums viņiem vajag iedot tādas pamatlietas, lai viņi saprot, kas ir noticis."
Lipkes muzeja arhitektūrā var saskatīt atsauces gan uz šķūni, kurā Lipke slēpa ebrejus, gan uz Noasa šķirstu, un tie ir būtiski simboli arī izrādes vizuālajā tēlā.
Viens no visplašāk izrādē apspēlētajiem objektiem ir malkas pagales, ko par simbolu izmanto arī Lipkes memoriāls.
Izrādes mākslinieks Reinis Suhanovs stāsta: "Tas ir tiešākā lieta, ka cilvēki tika glābti šķūnī, bedrē un ka tā līķu kaudze un dzīvības kaudze ir viena otrai turpat blakus, tas ir viens solis. Un, lai tik sarežģītu lietu izstāstītu foršā veidā, ir jāatrod rotaļīgums. Un tad nolēmām nekur pārāk tālu arī neiet un ar pagalēm tiešām to stāstīt. Jo pagalē iekļaujas tas, ka tikko tas ir bijis dzīvs koks, kas ir zaļojis un nogriezts, bet nogriezts tas varbūt ir, lai sildītu mūs. Un tas ir arī tēls no grāmatas, kur puika, skatoties uz pagalēm, pēkšņi sāk redzēt – ārprāts, tās ir daudzas, daudzas, daudzas cilvēku sejiņas."
Aktieris Emīls Krūmiņš izrādē darbojas kā cilvēks-orķestris. Iejūtas visās lomās, stāsta stāstu, atdzīvina objektus un brīžiem darbojas arī kā izrādes gaismotājs. Viss izrādes tapšanas process bijis ļoti interesants, kas arī viņu motivējis strādāt ar lielu aizrautību.
Aktieris atzīmē: "Tā kā man pašam arī tagad ir bērns piedzimis nesen, es domāju, kā būtu viņam... Nu, protams, šobrīd viņam ne silts, ne auksts par šo stāstu, bet tālāk, uz priekšu ejot, pēc septiņiem gadiem, astoņiem, kā būtu, ja viņam to stāstītu... Un, man liekas, ļoti labi, ka tas tiek darīts, ka šādas lietas tiek stāstītas. Un kas vēl man liekas svarīgs no Zanderes paņemams, ka vajag un var uzticēties bērniem, lai nebūtu tās robežas starp pieaugušo un bērnu, ka "šitās jau pieaugušo lietas, lai viņš iet malā, netraucē mūs te". Lai ģimenē visi viens otram uzticas. Un tad, man liekas, būs arī mazāk problēmu."
Izrādes radošajā komandā ir arī dramaturģe Ance Muižniece, kas Ineses Zanderes darbu iedzīvinājusi izrādes formātā.
Jāņa Znotiņa veidotā iestudējuma "Puika ar suni" pirmizrāde Žaņa Lipkes memoriālā būs skatāma svētdien, 25. oktobrī.
