Aksela jaunākā loma ir Pūlīšu Pauls Reiņa Suhanova iestudētajā Blaumaņa lugā "Pazudušais dēls", par kuru sarunā ar Ievu Struku aktieris saka tā: "Mēs visi gatavojām [savas] lomas kā galvenās. Un tā ir viena no lielākajām uzvarām šajā iestudējumā. Mazas lomas, lielas lomas… Es novēlu visiem spēlēt lielas lomas! Lai pēc tam arī mazās lomas iegūtu lielumu."
Ieva Struka: Valmieras teātrī tikko bija pēdējā pirmizrāde "Pazudušajam dēlam", kurā tu spēlēji Pūlīšu Pauli. Kas tev kā māksliniekam ir radoši kairinošāk – gals vai sākums?
Aksels Aizkalns: Tas ir kā sākt un kā beigt... Tas daudz ko ietekmē. Kad sezona bijusi tik blīva, intensīva, pieredzes bagāta, tad noteikti finišs ir gandarījumu raisošs un tajā pašā laikā ļoti izaicinošs.
Jautājums par galu un sākumu nav nejaušs, jo sezona sākās ar Raiņa "Jāzepu" Ineses Mičules režijā. No vienas puses ne gluži Raiņa laikabiedriem "Jāzeps" un jebkura cita Raiņa luga ir liels izaicinājums un arī kaut kas pietiekami tāls un svešs, kas jāpadara par savu. Līdz ar to, ka izrāde nav Lielajā zālē, tā daudz un bieži tiek spēlēta. Līdz ar to visas sezonas garumā tevi pavadījis Jāzepa ceļš. Kas tavā aktiera dzīvē ir mainījies sezonas laikā, ja tu spēlē kaut ko tik sarežģītu, kāds ir Jāzeps?
Grūti uzreiz atbildēt... Domāju – kad paies laiks, tikai tad to varbūt varēšu konkrētāk saskatīt. Tas ir milzīgs apjoms… Šis ir arī tas aspekts, ka aktieris aug no lomas uz lomu un ar lomu palīdzību, vai ne? Tam es absolūti piekrītu! Kad nu man tāda iespēja dota gan no teātra, gan režisora puses, varu būt tikai laimīgs un censties to izdarīt ar vistīrāko sirdsapziņu. Un tas bija gan mans, gan arī manu kolēģu novērojums: jau iepriekšējās sezonās veidotās izrādes un tagad pēc "Jāzepa" pirmizrādes un visa mēģinājumu procesa… Saņēmu komplimentus, ka kaut kas ir nokritis no acīm nost, un, piemēram, tā pati "Elektra" vai "Amerikāņu bizons", ko reti spēlējam, pēkšņi iegūst... man pat grūti definēt, ko, bet, iespējams, tā ir kaut kāda pārliecība… Grūti pateikt, bet tas noteikti baro.
Ne vienmēr aktieriem tiek tās lielās lomas. Bet vai arī mazās lomas var sagatavot ceļu uz lielu lomu?
Jā! Nu, kā – mazu lomu vispār nav!
Tā ir tāda skaista frāze.
Jā, protams, ja tev nav bijusi galvenā loma, varbūt jēgas neredzēšana ir bišķi lielāka. Negribu teikt, ka es nu tagad esmu "krutais", jo nospēlējis Jāzepu. Turklāt es vēl aizvien viņu spēlēju, un vēl aizvien man liekas, ka varu labāk, pilnveidoju viņu no izrādes uz izrādi…
Tikām Pūlīšu Pauls "Pazudušajā dēlā" uztaisīts kā tāda karikatūra. Bet tieši ar šo Reiņa [Suhanova] darbu, kurā visi kaut kādā veidā savas lomas gatavojām kā galvenās! Man liekas, tā ir viena no lielākajām uzvarām šajā iestudējumā. Mazas lomas, lielas lomas... Novēlu visiem spēlēt lielas lomas, lai pēc tam mazās lomas iegūst lielumu.
Šai sakarā man jājautā: kā tas ir, ja teātrī ienākat kā vesels kurss, kurā neizbēgami paši sev esat konkurenti. Vai to var šobrīd sajust? Nevar noliegt, ka tiek domāts par to, lai katram būtu iespēja parādīties. Bet vienlaikus – ja teātrī ienāk vairāki jaunie aktieri, viņi veido savstarpējo konkurenci.
Negribu runāt visa kursa vārdā, taču pieņemu, ka viņi domā diezgan līdzīgi kā es: proti, es absolūti neizjūtu ne konkurenci, ne kaut kādu savtīgumu – absolūti nē! Mēs viens par otru priecājamies. Absolūti. Man liekas – tā ir kā dāvana. Pat nezinu, kā tas tā noticis, bet mēs vienkārši esam izgājuši kopā ļoti daudz kam, un tas mūs ir saliedējis. Pat īpaši nedomājot par kaut kādu ētiku, tā mums ir izveidojusies. Liels paldies arī mūsu pedagogiem – [Indrai] Rogai un [Mihailam] Gruzdovam. Vismaz pagaidām mēs priecājamies viens par otru! (smejas)
Manis piesauktais gals un sākums – negribētu to šīs intervijas laikā visu laiku izmantot, tomēr Jāzepa gadījumā par to nevar nerunāt. Jo pirmā daļa notiek Kanaānā, otrā – Ēģiptē. Tas ir sarežģīti, un man liekas, ka tam ir arī sakars ar dzīves pieredzi. Skaidrs, ka jaunībā spēlēt Kanaānas daļā ir vieglāk nekā Ēģiptes daļu. Un tomēr – tieši runājot par Ēģipti. Kā tas ir: pirmajā daļā vēlēties, lai visi tevi mīl, un nesaņemt to mīlestību, un otrajā daļā runāt par mīlestību, bet, visticamāk, laikam nespēt mīlēt.
Interesanti ir arī tīri dramaturģiski – pirmais cēliens ir ļoti faktoloģisks, tur ir sižeta attīstība, bet otrajā cēlienā tiek iztirzātas sekas: tur arī ir tā lielākā interpretācija, un tur tieši mēs ar [Mārtiņu] Meieru atšķiramies visvairāk – otrajā cēlienā, tāpēc ka tas tiešām ir vairāk personīgi un vairāk var no sevis meklēt to dzīves pieredzi...
Tev ir sajūta, ka tev tās pietrūkst?
Tas ir ļoti filozofiski. Es pats uzskatu, ka nedrīkstu nemaz tā domāt. Nedomāju, ka man pietrūkst skatuves pieredzes. Protams, ka man tā ir tik, cik ir, bet tā nav mana pirmā loma. Uz kaut kādiem grābekļiem jau ir uzkāpts, kaut kāda pieredze ir iegūta un instrumenti arī... Protams, tas viss ir tāds liels sevis izpētes process. Bet ja mēs tā vēl filozofiskāk skatāmies, tad retais cilvēks kaut ko tādu var piedot – tas ir liels jautājums...
Vai Jāzeps kā tēls varētu nonākt līdz šodienas cilvēku apziņai bez tā ērkšķu krekla? Respektīvi, ja viņš dalītos savos sapņos ar brāļiem un tie viņu visā atbalstītu, vai vispār šis stāsts būtu stāstīšanas vērts?
Man patīk tas apgalvojums, ka puika kļūst par vīrieti tad, kad viņā kaut kas salūzt, un kaut kādā ziņā es varu piekrist šim apgalvojumam. Bet stāsts tik un tā būtu stāstāms, jo Jāzepam tas ceļš no turienes, no kurienes viņš nāk – tas būtu cits, bet tik un tā Jāzeps, visticamāk, būtu sasniedzis to, ko viņš patiešām gribēja. To mēs nezinām. Bet tas, ka tevi salauž – tas tevi dara pilnīgāku, spējīgāku. Vairāk motivē. Tādas triviālas frāzes. Bet ērkšķu krekls katram ir savs. Un tas virza...
Vai studiju laiks arī rada kaut kādus aizmetņus ērkšķiem, kuri jāpārvar, nonākot lielajā dzīvē, cīnoties ar katru lomu no jauna un pierādīt sevi no jauna? Zinu, ka šobrīd esi iesaistīts pedagoģijā – palīdzi savai pedagoģei Indrai Rogai. Vai tev pašam bija ērkšķi tavā studenta kreklā un vai tu tos liec arī saviem audzēkņiem?
Nedomāju. Katram tas ceļš ir ļoti individuāls. [Mihails] Gruzdovs ar [Indru] Rogu mums radīja vidi, kurā varējām būt ļoti patiesi gan ar sevi, gan viens ar otru, un šāda vide rada drošības sajūtu – ka vari gan kļūdīties, gan lauzt šķēpus, gan... Tāda ļoti intensīva dzīves pieredze. (..) Man nekas īsti prātā nenāk par tādiem ērkšķiem. Drīzāk satikšanās ar teātra repertuāru… Tas bija diezgan liels pārsteigums, ka visu laiku mums saka – tev brīvdienu nebūs, strādāsi 24/7. Kā students tu nodomā – nevar jau būt tik traki! Bet tas jāpieredz pašam. (smejas)
Kas ir tas, ko tu saviem studentiem vari un gribi iedot?
Man vēl jāpierod pie tā statusa... Pagaidām esmu diezgan pieticīgs – būtībā visu laiku esmu blakus [Indrai] Rogai un vēl aizvien mācos. Un gribu tikai to labāko,
gribu jauniem cilvēkiem iedvest ticību mūsu profesijai – ko nozīmē dzīve teātrī un vispār es pats pasaulē, jo tieši šajos četros gados jāiziet cauri ļoti daudzām personīgām un intīmām lietām.
Citi to sauc par "tikšanu pie sevis", bet man kaut kā nepatīk šis apgalvojums. Tomēr tev jābūt maksimāli objektīvi subjektīvam par visu notiekošo pasaulē un tā tu arī izveido kaut kādu raksturu. Tas arī ir tas, ko gribētu dot jaunajiem skatuves entuziastiem – lai viņi mākslā ir paši par sevi.
Runājot par Pūlīšu Paulu un spēju jauniešiem kaut ko dot. Viņa ietekme uz Krustiņu ir milzīga. Un tad nu man ir jautājums: cik jums pašiem bija svarīgi traktēt to tandēmu ar Krišjāni Strodu?
(..) Man, Reinim Suhanovam un Krišjānim Strodam tas likās ļoti būtiski… Kad Roplainis uzzina, kas patiesībā noticis ar Reini, tas paspilgtina pēdējā punkta principu, kad tas [viss] ir tiešām "līdz brošai"... Mēs, kursa biedri, šo četru studiju gadu laikā esam piedzīvojuši ļoti daudz, un bez manis vēl tikai 12 cilvēki zina, ko tas nozīmē… Arī Krustiņam un Paulam ir traģēdija, kas viņus vieno un ir tikai viņiem diviem vien saprotama, un man liekas, ka tas ļoti satuvina. Un mums tas likās tikai loģiski, ka tā ir tiešām cieša draudzība un abi ir vienā laivā. (..) Ka Pūlīšu Pauls un Krustiņš ir tiešām labākie draugi.
Ir trijstūris: Mikus, Ilze, Līziņa – divas meitenes un puisis. Ilze, Krustiņš un vēl Matilde...
Var droši vien filozofēt tālāk, bet mēs laikam apstājāmies pie tā, ka tā ir autonoma vide, autonoma dzīve, un tādā autonomā dzīvē ir arī savas attiecības. Pauls visu laiku iet tur, viņi draudzējas. Nu labi, Krustiņam ar Matildi varbūt ir kaut kas romantiskāks, bet tas jau neizslēdz, ka tur ir vēl daudz citu sieviešu un citas jautrības. Nu jā, par tām pusēm Blaumanis nav uzrakstījis… (smaida)
Tavs teiktais, ka nav tādu mazo lomu – tas ir brīnišķīgs apgalvojums. Kā tev šķiet, kāda ir ideālā proporcija aktieru dzīvē starp lielo klasiku un šodien rakstītiem teātra darbiem? Tu esi lutināts ar lomām klasikas uzvedumos – sākot ar Raskoļņikovu un "Sēras piestāv Elektrai", ir arī Kirilovs iestudējumā "Nelabie. Pēc Dostojevska". Klasika, klasika, klasika. Bet tu dzīvo 21. gadsimta sarežģītajā laikā…
Tad jāuzdod jautājums – kāpēc klasika ir klasika? Kāpēc laikā, kad tā tika sarakstīta, to uzreiz neizsvieda pa logu? Klasika kaut kādu iemeslu dēļ ir klasika – tā ir tik pazīstama, tik kanoniska. Viss ko jūs nosaucāt – kaut vai Dostojevskis: viņš tomēr ir liels klasiķis. Tāpēc, ka viņš savos darbos iztirzā būtībā neiztirzājamo, viņš pēta kaut ko dziļi kanonisku, kas iet cauri visiem laikiem. Ja šodien varētu kaut ko tādu uzrakstīt – lūdzu, aiziet, darām! Bet es īpaši nenošķiru – ja darbs ir labs, proti, ja tas iztirzā šodienai nepieciešamās tēmas, tad tas baro gan aktierus, gan režisorus, gan skatītājus.
Bet vai ar tavu muti nerunā trīsdesmitgadnieks? Jo es tomēr pirmā, otrā kursa studentu vidū jūtu attieksmi, ka tiešām ir grūti saprast gan Raiņa valodu, gan Blaumaņa valodu.
Tur jāizdara melnais darbiņš! Vajag pētīt. Protams, arī mums, kad strādājām ar Raini, bija vārdi, kurus tikai pētīšanas procesā saproti – ka Rainis to vārdu vienkārši ir izdomājis pats, bet – kas tas varētu būt un ko tas nozīmē?
Tā ir pētīšana. Melnais darbiņš. Censties saprast.
Mēs laikam esam drusku pieradināti pie tā, ka mums ir viss, kaut kādas lietas ir pašsaprotamas, tās notiek pašas no sevis. Bet – "jo tālāk raksi, jo vairāk skaidrs taps".
Domājot par spēju rakt dziļi un runāt par lielām tēmām – ne vienmēr tas ir tik ļoti viegli uztverami. Un galu galā starp divdesmit un trīsdesmit gadiem tāpēc ir atšķirība.
(..) Mums pedagogi vienmēr teica: ja ir kāds lielais uzdevums, centies vilkties pie viņa, nevis to uzdevumu vilkt pie sevis. Iespējams, ja tu kaut kā to visu sadzīvisko pievelc pie sevis, tas zaudē kaut kādu pamatu.
Par "Valmieras puikām" parādījies kontraversāls vērtējums – ka tur ielikts vairāk, nekā romānā, bet tajā pašā laikā, kad rūpīgi lasa romānu, tur tāpat visu ko atrod. Kā tev šķiet, vai "Valmieras puikas" kā jēdziens Valmierā rezonē? Jeb tas ir tāds absurds jēdziens – Valmieras puikas?
Atzīšos, ka pirms tam biju tikai dzirdējis šādu nosaukumu. Protams, ir arī piemineklis Valmieras puikām. Bet tad, kad uzzināju, ka man jāstrādā šo darbu, painteresējos, uz kurieni tas viss aizved un kā arī mūsu izrāde attīstās – tas ir varens stāsts, ko vajadzētu zināt katram! Veidojot šo izrādi, Jānis Znotiņš arī mēģināja kultivēt šo stāstu, tāpēc ka tas ir svarīgs stāsts ne tikai valmieriešiem – arī latviešiem kopumā. Jā, tur ir Linards Laicens, Smilga, kas varētu kādam arī nepatikt, tomēr tās ir mūsu saknes.
Tiem, kas nav redzējuši izrādi, varbūt vari komentēt, kas ir Smilga?
Ivars Smilga, kuru lugā sauc par Ivaru Kļavu, Piektā gada revolūcijas laikā aizbēga uz Krieviju un palīdzēja būvēt Padomju Savienību. Man šis fakts nebija zināms, un nevar saprast, vai mēs tā kā izvairāmies no tā, vai mēs negribam, lai to piemin, jo mēs taču esam latvieši... Bet tā ir daļa no mūsu identitātes.
Ja izvairāmies to neredzēt, tas ir ļaunāk nekā tad, ja mēs to nezinām.
Bet abi vilki nav nekādi labie, tāpēc vajadzētu abus aizdzīt prom – gan uzzināt, gan neizvairīties no mūsu identitātes.
Tu strādā Valmierā, bet esi liepājnieks.
Jā, sirdī un dvēselē…
Un tu neesi vienīgais Valmieras teātra liepājnieks. Savukārt Liepājas teātrī strādā daudzi cēsnieki un arī valmierieši. Kā tev šķiet – kas aizved labus aktierus uz citu Latvijas pusi? Vai tā kaut kādā ziņā nav maska vai pseidonīms, ka vieglāk sevi preparēt un vērt vaļā, jo uz izrādēm nemitīgi nenāk klasesbiedri paskatīties, ko tu tur dari uz skatuves?
Ļoti interesanti... Es to nesauktu ne par masku, ne pseidonīmu. (..) Mans personīgais stāsts ir tāds, ka laika gaitā sapratu, ka tā ir zināma vēlme aizbēgt no savas identitātes, kuru esi uzbūvējis astoņpadsmit gadu laikā. Valmiera ir mazāka nekā Liepāja, bet nu – Liepājā ir visi laikabiedri, un, ja esi bijis aktīvs jaunietis, tad tu ļoti daudzus cilvēkus pazīsti. Un tad ir vēlme nepieņemt sevi, vēlme aizbēgt no tā, vēlme noārdīt ilūziju par sevi – atbraukt jaunā vietā un sākt no jauna. Tas ir tāds filozofisks tulkojums, kuru esmu mēģinājis saprast. Un vēl tas, protams, varētu būt arī liktenis.
Visbeidzot par to trīsdesmitgadnieku... Piesaukšu Pēteri Pētersonu un viņa lugu "Man trīsdesmit gadi", kura noslēgumā galvenā varone Roze saka: "Jo mums ir tikai trīsdesmit!" Vai tavā dzīvē tas ir slieksnis kaut kam? Vai tomēr tavas dzīves pieturas stabiņus veido pilnīgi kaut kas cits, nevis cipars?
Noteikti, ka tas ir kaut kāds stabiņš. Nezinu, no kurienes tas aug – vai no tā, ka sabiedrībā ierasts, ka ir divdesmit, divdesmit pieci, kurus tu piepildi, un tad – tie trīsdesmit. Gaidīju, kad tie beidzot pienāks, jo tādā mazā stresā visu laiku esi par to, ka... Nu, kā tad es svinēšu tos trīsdesmit, kaut kas taču jādara, visi parasti tajos trīsdesmit svin. Bet tad, kad tie trīsdesmit iestājas, atzīmē dzimšanas dienu, un tad – ejam tālāk! Es jūtos jauns. Man ir arī jauns un jautrs kolektīvs apkārt. Aktieri jau vispār diezgan ilgi turas jauni, jo no viņiem visu laiku pieprasa [saprast], kas šodien aktuāls, kā izturas šodienas jaunieši, kā viņi domā. Un tad tu kaut kā visu laiku tam velcies klāt un kapsulējies.
Jaunība absolūti nav nekāds netikums. Un pedagogam tie trīsdesmit skan labi!
Jā, jā... (smejas)
Droši vien mums būs jāatgriežas pie šīs sarunas tad, kad Jāzeps būs nospēlēts. Cik izrādes jau esi spēlējis, cik reizes miris?
Grūti pateikt. Kādas trīsdesmit.
Tas ir ļoti daudz!
Nu, varbūt pārspīlēju. Bet man ir trīsdesmit gadi, tāpēc teikšu, ka trīsdesmit! (smejas)
