Iezīmējot kā teātra personāla ikdienu, tā Teātra darbinieku savienības (TDS) uzdevumus, viņš uzsver, ka organizācijā jebkurš tās biedrs var vērsties ar jebkuru jautājumu. Turklāt piederība teātra nozarei jeb skatuves mākslai ir uz mūžu: "Teātra darbinieku savienība tevi neizsvītro tikai tāpēc, ka tu desmit vai divdesmit gadus vairs nestrādā teātra nozarē."
Piederības sajūta nozarei
Ieva Struka: Uzreiz tevi gribu brīdināt, ka mūsu saruna būs divās daļās! Pirmā būs par noslēpumaino organizāciju – Latvijas Teātra darbinieku savienību, bet otra būs par tavu ilgo pieredzi garderobista un garderobistu šefa amatā. Bet sāksim ar Teātra darbinieku savienību. Man pašai savulaik bijusi iespēja strādāt Savienības valdē, tāpēc no iekšpuses to mazliet pārzinu. Kā tev, strādājot pie Savienības radošajiem projektiem, no kuriem vērienīgākais ir "Spēlmaņu nakts", šķiet – kas vieno visus šos cilvēkus? Vai tas ir tikai vārds "teātris" vai tomēr vēl kaut kas vairāk?
Ričards Vorobjovs: Pirmais vārds, kas man nāk prātā – piederība. Piederība teātra nozarei. Ne tādā nozīmē, ka ikkatru dienu būtu jāsazinās ar Teātra darbinieku savienību vai otrādi, bet ka tu zini – ir tāda organizācija, pie kuras jebkurā brīdī jebkurš tās biedrs var vērsties ar jebkuru jautājumu. Tad mēs skatāmies, vai tas atbilst mūsu profilam vai arī neatbilst.
Kas ir tie jautājumi, ar kādiem cilvēki pie jums vēršas? Jo intereses varētu būt dažādas.
Visbiežāk tas ir saistīts ar veselību – un runa nav tikai par vecāka gadagājuma savienības biedriem, bet arī jaunākiem. Piemēram,
pirms pāris gadiem viena gados jauna aktrise mēģinājumā bija saskādējusi kāju, un viņai bija nepieciešama diezgan dārga operācija. Skaidrs, ka tādu naudu uzreiz nevar dabūt, un tad nu viņa vērsās arī savienībā. Daļēji viņai palīdzējām.
Tad sanāk tā: kaut arī Teātra darbinieku savienībā tavs amats ir radošo projektu koordinators, principā jūs visi pārzināt visu un lielā mērā saskaraties arī ar sociāla rakstura problēmām un jautājumiem, kas skar darba tiesiskās attiecības. Vai patiesi var teikt, ka TDS pilda arī arodbiedrības funkcijas jeb tas ir tāds ideālais modelis, uz kādu būtu jāiet?
Laikam jau pēdējais variants. Domāju – ja prasītu teātru vadītājiem, viņi labprāt gribētu redzēt, ka Teātra darbinieku savienība veic arodbiedrības funkcijas, bet tā gluži nav un tā arī tam nevajadzētu būt. Tas, kas bija interesanti un ko es lasīju arī mūsu statūtos – ka mēs, Teātra darbinieku savienība, uzturam prasību pret valsti, ka tā daļēji dotē lielos teātrus.
Tātad tas nav pašsaprotami?
Jā, izrādās, ka tas ir kaut kas, ko vajag uzturēt...
Tad tev ir liela atbildība! Pirms ļoti daudziem gadiem, kad mēs, viss jauno teātra kritiķu kurss, tikām uzņemti Teātra darbinieku savienībā, to uztvērām kā pagodinājumu un goda lietu. Tu arī šobrīd redzi iesniegumus – cilvēki grib iestāties savienībā. Kāda ir viņu izpratne vai motivācija?
Es gribētu, lai ir tā, kā bija tavā laikā. Jo man liekas, ka tā tomēr ir prestiža lieta. Ja tu strādā Latvijas teātrī – un ne tikai par aktieri, režisoru vai citas radošās profesija pārstāvi, bet veic arī kādu tehnisku darbu – droši vari stāties Teātra darbinieku savienībā. Jo viena lieta ir darbs, bet otra lieta ir piederības sajūta nozarei kopumā. Tas ir tas, ko dod Teātra darbinieku savienība un ko nākotnē tā var turpināt dot.
Runājot par gada notikumu "Spēlmaņu nakts", tas, kas ir neizbēgami – teātra jomā vienmēr atšķirsies viedokļi par to, kura ir vai kura nav labākā izrāde. Dažkārt tas sasniedz ļoti lielus publiskus apmērus, tautā iziet dažādas idejas par to, kādam jābūt labam teātrim. Taču kā ir Teātra darbinieku savienības iekšienē? Vai bez tā, ka "Spēlmaņu nakts" sarīkošana ir pamatīgs darbs, vai daudz jums nākas cīnīties un kopumā aizstāvēt teātra cunfti? Un cik lielā mērā "Spēlmaņu nakts" kontekstā tu redzi dažkārt apspēlēto jēdzienu, ka kritika ir vienā pusē, teātra radošie procesi – otrā pusē, un tās ir divas [nesamierināmas] frontes līnijas? Man pašai dažreiz liekas, ka tas ir diezgan bērnišķīgi…
Bez tā, ka esmu radošo projektu koordinators, savienībā trīs vai pat četrus gadus pildu arī "Spēlmaņu nakts" žūrijas koordinatora darbu, tāpēc iznāk drusku tuvāk redzēt, kā tas process notiek. Agrāk likās – hm, kādas īsti shēmas žūrija zīmē un pēc kādām teorijām tas viss notiek? Patiesībā jau daļēji tā arī notiek:
nav gluži tā, ka žūrijas dalībnieki atnāk, pasaka, ka "mana mīļākā izrāde ir šī", un te arī mana balss par to. Gluži tā nav, jo visi ir profesionāli cilvēki, kuri nozarē strādājuši trīsdesmit vai desmit gadu garumā, kā nu kurš. Pēdējā sapulcē, dienas četras pirms "Spēlmaņu nakts" ceremonijas, kad žūrija lēma par uzvarētājiem, tur gāja mazliet vaļā, ka vienam patīk tas, otram tas.
Bet beigās vienojāmies, ka Teātra darbinieku savienība, kas organizē "Spēlmaņu nakti" un izvēlas arī valdi, uzticas žūrijai – ka tā savu darbu veiks pēc profesionāliem kritērijiem. Viss šeit notiek pēc izstrādāta nolikuma, viss ir legāli, viss ir pareizi. Un tā arī visiem vajadzētu uz to skatīties. Ja runājam par šā gada lielās formas izrādi, kur bija vissīvākā cīkstēšanās starp divām izrādēm, un ne visi bija mierā, ka izvēle krita uz "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums" Ivetas Poles režijā, man patika, ka pat tie žūrijas locekļi, kuri nebija par šo izrādi, bet bija par otru favorītu, ļoti mierīgi un demokrātiski pieņēma žūrijas kopīgo lēmumu. Kopīgs lēmums – tas būtu atslēgas vārds. Un gribētu, lai teātri to respektētu. (..)
Pirms "Spēlmaņu nakts" ceremonijas parasti ir ļoti liela aktivitāte – un ne jau tikai Teātra darbinieku savienībā: zvana teātra pārstāvji, ir patīkams satraukums. Un tad 24. novembrī no rīta ir klusums, vētra ir beigusies. Protams, ar pāris izņēmumiem...
Ja kāds teātris nav saņēmis balvu, tad vai nu mūsu biedrības vadītājam pienāk kāds zvans, vai arī žūrijas locekļiem. Tas atkarīgs no tā, kurā gadā kurš teātris kaut ko nesaņem…
Vai tad 24. novembra rītā cilvēki neguļ?!
Nē, un cepuri nost Evitai Sniedzei, kura 23. novembra vakarā svinēja Valmieras teātra lielo uzvaru, bet 24. novembrī no rīta jau bija "Rīta Panorāmā" svaiga kā gurķītis.
Kā šo gadu laikā ir mainījies tavs skatījums uz teātri? Kāds tas bija, pirms vēl sāki strādāt Nacionālajā teātrī, un kā ir tagad – pēc ilgā stāža garderobē, kas ir ļoti svarīga lieta teātrī, tagad, kad Teātra darbinieku savienībā tev ir iespēja dzirdēt, kā kritiķi vērtē procesu, vērtē izrādes? Visticamāk, tu viņu viedokli dzirdi jau pirms tam, pirms vēl pats esi redzējis konkrēto izrādi.
Nacionālajā teātrī sāku strādāt 2011. gadā. Pirms tam mana pieredze ar teātri bija praktiski nulles līmenī. Bija divas epizodes. Viena bija bērnībā, kad vēl bija vienkrāsainie televizori ar zaļu vai sarkanu nokrāsu.
Kad rādīja Nacionālā teātra astoņdesmito gadu izrādes, man likās, ka nav nekā "nāvīgāka" un garlaicīgāka par tām... Pagāja desmit, piecpadsmit gadi, un manas domas par to nemainījās.
Tad jau pieauguša cilvēka kārtā kaut kādā konkursā biju laimējis biļeti uz Nacionālā teātra izrādi "Mēlnesības skola". Bija 2005. gads, sēdēju pirmajā balkonā, un man likās – bāc! Tā garlaicība turpinās! Likās – nu, nē, nē, nē. Jo man arī nebija nekādas intereses par teātri, nekā tamlīdzīga. Patiesībā mana ienākšana teātrī bija diezgan nejauša, un pēc gadiem trim sapratu – neesmu teātra fanāts. Nefanoju par aktieriem, bet vienkārši uztveru to kā darbu, un tas patiesībā bija ļoti labi! Tas ir arī iemesls, kāpēc tik ilgi varēju nostrādāt teātrī…
Un tad pienāca 2015., 2016. vai 2017. gads, kad
Nacionālais teātris "Spēlmaņu nakts" ceremonijai bija sagatavojis ziedus – gadījumam, ja nu kāds uzvar. Šos ziedus parasti lūdza pasniegt garderobistam vai biļešu kontrolierei. Un tajā brīdī es sapratu – šī lieta man patīk!
Skaidrs, ka biju skatījies "Oskara" pasniegšanas ceremonijas un likās – tā nu gan laikam ir viena liela organizācija ar ļoti daudziem darbiniekiem, kas organizē "Spēlmaņu nakti", jo diez vai četru cilvēku komanda, kas strādā Teātra darbinieku savienībā, var kaut ko tādu pacelt. Bet redzi – var! (smejas) Nu, labi, ir vesela komanda, kas tiek piesaistīta.
Savulaik kritikas arī nelasīju. Tagad pēdējos gados esmu kļuvis par klusu Silvijas Radzobes pirmā kursa fanu, jo man šausmīgi patīk tas, kā jūs turpināt draudzēties savā starpā gan profesionāli, gan privāti – tas ir ļoti simpātiski, raugoties no malas. Savukārt
žūrijā ir divas kritiķes, kurās tad, kad viņas sāk runāt, klausos, muti pavēris – viņas varētu stāstīt, ko grib, es vienkārši klausītos un klausītos. Kā cilvēks to var argumentēt... Tā ir Līga Ulberte un Edīte Tišheizere. Cepuri nost abu dāmu priekšā!
Vai mainījies arī tavs skatījums uz izrādēm, kad tu pazīsti kritiķus un dzirdi viņu argumentus pat vēl tādā jēlmateriālā, nenoformētā recenzijā? Vai tu raugies citādāk uz teātri?
Es domāju, ka jā. Droši vien, ka paies vēl pāris gadi, un varēšu atbildēt, ka tas ir tāpēc, ka man bijusi iespēja lasīt un klausīties, ko un kā kritiķi runā par izrādēm. Vēl es to nevaru pateikt, jo neesmu drošs, ka tas ir galvenais iemesls. Tas, ka pēdējo gadu laikā man ir iepaticies teātris un teātra māksla – tas gan ir saistīts ar darbu Teātra darbinieku savienībā. Tas gan. Agrāk, garderobē strādājot un arī pēc tam vadot garderobes un biļešu kontroles kolektīvu, izrādes skatījos ļoti maz. It kā jau varēju iet skatīties, bet to nedarīju, jo baidījos, ka tikai izrādes laikā ārpusē nenotiek kaut kas slikts. Tikai tagad varu aiziet uz citiem teātriem, jo tad, kad tu katru vakaru strādā Nacionālā teātra garderobē, par citiem vari aizmirst. (..)
Pirms pārejam uz garderobes tēmu, man ir jautājums par kapacitāti. Ir paaudze, kurai priekšstats par Teātra darbinieku savienību prātā palicis vēl no padomju laika: ka tā ir salīdzinoši spēcīga organizācija ar daudziem darbiniekiem, kas rūpējas par ikdienas procesu. Taču šodien darbinieku skaits visās radošajās savienībās sarucis līdz galējam minimumam. To ir delikāti jautāt, un tomēr: ja kapacitāte cilvēku skaita ziņā būtu lielāka, vai redzi konkrētas lietas, kuras būtu svarīgi darīt, bet tās paliek nedarītas tāpēc, ka jūsu ir par maz?
Tagad esam četri, pieci. Vai tad, ja būtu seši, septiņi, varētu kalnus gāzt? Domāju, ka nē – citādi būtu tad, ja mēs būtu kādi piecpadsmit. (..) Ko varētu darīt savienība ar lielāku darbinieku skaitu? To nevaru atbildēt, jo man nav tādas pieredzes, un patiesībā, kamēr esam tik maz, nepietiek arī laika par to domāt...
Pats sevi brīvdienās esmu noķēris pie domas, ka es taču varēju izdarīt to un šito, un tad vienkārši saprotu, ka tajās piecās darbdienās tam nav bijis laika, jo esmu darījis darbus, kas mazliet ir iestrēguši.
Man ir brīnišķīga kolēģe Māra Dzene, un tad mums ir kādi astoņi amati, ko esam divos cilvēkos apvienojuši. Neskaitot Ojāru Rubeni, kurš ir valdes priekšsēdētājs – viņam ir kādi piecpadsmit darbi, kas jādara, esot vadītāja darbā. Tad nu ir tā: vienu dienu ej un pērc ziedus kādam jubilāram, otru dienu pasūti vainagu kādam uz bērēm, tad ir jāaiznes vēstule tur un tur, vēl jānopērk kafija, jo nāk, pieņemsim, vecbiedri vai žūrija, kurai jānopērk kāds mazs cienastiņš. Kad nāk "Spēlmaņu nakts", jāpasūta drukas lietas, jāraksta līgumi, jāsaskaņo ar grāmatvedību.
Ja esmu reiz uzņemta Teātra darbinieku savienībā, maksāju biedra naudu, bet vienā brīdī aizeju no teātra un nestrādāju šajā nozarē ilgi, ilgi – vai mani var izslēgt?
Nē, nevar izslēgt. Šis ir uz mūžu. Ja reiz esi bijis piederīgs teātra nozarei jeb skatuves mākslai, Teātra darbinieku savienība tevi neizsvītro tikai tāpēc, ka tu desmit vai divdesmit gadus vairs nestrādā teātra nozarē.
Drāmas pilnā profesija – garderobists
Tūlīt repertuārā ienāks Klāva Meļļa uzrakstītā luga "Garderobisti", ko iestudējusi Paula Pļavniece. Pirmizrāde gaidāma 25. janvārī, pirmās izrādes jau izpārdotas, un man ir sajūta, ka bez jebkādas reklāmas katrs, kurš strādājis garderobē, vēlas šo izrādi apmeklēt... Vai tiešām teātra garderobista darbs ietver sevī tik daudz dažādu dramatisku un dramaturģiski spēcīgu konfliktu un sadzīvisku vai attiecību drāmu? Vai tev arī liktos, ka par šo var rakstīt ne tikai vienu lugu, bet vairākas?
Jā, un es pat teiktu, ka dramatisko notikumu ir stipri vairāk nekā mīļo un pūkaino stāstu. Nevis vienu izrādi iestudēt, bet pat veselu seriālu par to varētu uzņemt! Pirms pandēmijas Nacionālā teātra aktieris Kaspars Zvīgulis bija atnācis un jautāja, vai mēs apkopojam pieredzi ar skatītājiem. Tas, šķiet, bija iecerēts Teātra dienas koncertam, bet sākās pandēmija un viss tā arī beidzās. Par "Garderobistiem" man ļoti liels prieks, jo tā tomēr ir profesija – tas nav tikai tāds laika aizpildīšanas darbiņš. Redzēju, ka Ainārs Ančevskis nofotografēts ar 393. numuriņu, kuram bija pielikta zīmīte ar manu rokrakstu – bija patīkami to redzēt. (smejas) Jo agrāk, ja numuriņi nozuda, vienmēr pieliku zīmīti, lai paši atceramies, kad un kāda situācija bijusi. Jo numuriņš maksā 10 eiro…
Ar šo numuriņu pirms trim gadiem bija šāds gadījums… Puisis, kuram bija 17 gadu, izrādes laikā numuriņu bija uzlicis uz pirksta, domādams, lai tas nepazūd. Un tas pirksts tā piepampa... Viņš atnāk uz garderobi, tāds kautrīgs, un saka – vai jakas nevaram dabūt tāpat? Nu, nē, nevarat dabūt – kur ir numuriņš? Viņš parāda pirkstu, kas ir jau sarkani zils...
Es viņam prasu – vai mēģinājāt ar ziepēm? Nē! Mēs fiksi aizskrējām līdz tualetei, mēģinājām ar ziepēm, bet pirksts jau bija parāk piepampis… Ja godīgi, nezinu, vai un kā viņš to numuriņu dabūja nost, cik ilgi tas pirksts vēl bija piepampis un kur tagad ir mūsu nabaga 393. numuriņš – to es arī nezinu... Droši vien, ka pārgriezts un izkausēts.
Bet tā taču faktiski ir īsta traģēdija!
Ir divi varianti: vai nu tu vari ielikt numuriņu kabatā, jo labāk to neturēt rokā izrādes laikā, jo Nacionālajā teātrī zem skatītāju grīdas ir tāda kā ventilācijas telpa, kur sakrituši ne tikai garderobes numuriņi, bet arī zelta gredzeni, santīmi un droši vien vēl daudz kas cits. Tur ir tāda dārgumu glabātuve…
Jāgaida rekonstrukcija! Tātad šī nu būtu skatītāju drāma. Bet kā ar pašu garderobistu drāmām? Tā ir sava republika, kur ir arī hierarhija? Starp citu, kādas ir tās īpašības, kas vēlamas, lai šis darbs sagādātu prieku gan pašam, gan arī publikai?
Tas atkarīgs no katra cilvēka rakstura un arī mērķa, kāpēc viņš ir nācis strādāt. Vienam galvenā motivācija ir nauda, otrs ir teātra fans, trešais vai trešā, piemēram, ir Mārča Maņjakova fane, ceturtajam to likusi mamma, piektajam vajag naudu studijām, bet vecāki nevar palīdzēt. No tā, ko tagad nosaucu, arī veidojas tas, kā un cik katrs darbinieks sevi velta darbam. Mans uzdevums darbā ar jauniešiem bija viņus visus, kuriem ir tik atšķirīgs mērķis un motivācija, tuvināt vienam kopīgam, mazliet ideālam kopsaucējam – ka mums patīk strādāt Nacionālajā teātrī, mums patīk mūsu darbs, un mēs arī gribam saņemt par to samaksu.
Jāpārzina arī pirmā palīdzība
Lai kļūtu par garderobistu, jāiztur arī zināms pārbaudījums tādā nozīmē, ka tev ir jāatpazīst aktieri, lai neveidotos situācijas, ka tu nes puķes un uz skatuves nekādi nevari sazīmēt konkrētu aktieri, kas tāpat ir diezgan sarežģīti, jo nereti aktieri ir tādā grimā, ka miesīga māte viņu droši vien nepazītu… Kā tu to stimulēji, lai jaunieši atpazītu aktierus?
(..) Kad cilvēks nāca uz pārrunām, es viņam uzdevu tieši šos jautājumus. Cik labi tu pazīsti Nacionālā teātra aktierus? Jā, jā, pazīstu! Vai tu zini, kas ir Dita Lūriņa? Jā, jā, jā! Vai tu zini, kas ir Ivars Kļavinskis? Jā, jā! Un tad es parādu bildi un prasu: kas tas par aktieri? Nūū, āāā... nezinu...
Bet ir tagad arī manis ieviesta prakse, kas ir ļoti nevainīgs pārbaudes darbiņš, kuram esmu sagatavojis jautājumus – piemēram, kāda adrese ir Nacionālajam teātrim? Vai arī – ir bilde ar aktrisi (piemēram, Ditu Lūriņu), un jautājums – uzrakstiet šīs aktrises vārdu, uzvārdu! Un tālāk: piemēram, 200. garderobes numuriņš – vai tas ir partera labajā vai kreisajā pusē? Un tas patiesībā viņus mazliet tā kā sagrupē. Katrā otrajā reizē izrādes finālā, kad jāpasniedz ziedi, gāju līdzi jaunajam garderobistam vai biļešu kontrolierei. Tur vienmēr ir arī izrādes vadītāja, kura palīdz un parāda, kurš ir kurš aktieris.
Runājot par grimu… Tur gan gribētu lūgt aktierus būt mazliet saprotošākiem, jo, pirmkārt, skatītājs aktiera grimu redz no priekšpuses, bet garderobists – no sāna. Un, ja vēl, piemēram, aktierim no sāna priekšā stāv vēl kāds, tad tu ne redzi, kur tas cilvēks ir, ne arī to, kā viņš izskatās.
Ja arī puķes tika uznestas neīstajam adresātam, pēc izrādes lūdzu garderobistam aiziet līdz ģērbtuvēm – vai arī aizgāju viņam līdzi, ja viņam bija bail – un mēs atvainojāmies, ka tomēr sajaucām. Dažkārt aktieri paši pēc puķēm pieliktās zīmītes jau bija sapratuši, ka ziedi domāti kādam citam.
Papildu faktors, kas daudziem neienāk prātā, ir arī diezgan spilgtā prožektoru gaisma, un tā galu galā tomēr ir arī īpaša mizanscēna, kur seši simti acu pāru uz tevi skatās, un tev ir jāvar aiziet bez paklupšanas pāri dekorācijām un jāiedod ziedi īstajiem cilvēkiem… Un ja vēl garderobisti paši netiek noskatīties izrādi… Starp citu, kāpēc tas tā ir, ka iespējas izrādes skatīties ir minimālas? Jo man jau šķiet, ka tas šim darbam ir pievilinošais faktors – sajūta, ka konkrētajā teātrī būsi redzējis visu, pie tam vēl daudzas reizes.
Tas atkarīgs no tā, cik darbinieku teātris sezonā var vienlaikus paņemt. Man šķiet, ka tagad Nacionālajā teātrī kopumā ir piecpadsmit cilvēku – garderobisti kopā ar biļešu kontrolieriem. Kad strādāju pēdējo sezonu, bija desmit vai vienpadsmit. Nacionālajā teātrī, atšķirībā no Dailes teātra, tā specifika ir tāda, ka biļešu kontrolei jābūt katrā stāvā, tāpat parterā ir garderobisti. Un ir zināms cilvēku skaita minimums, cik darbiniekiem jābūt uz vienu izrādi. Un, ja paralēli vēl notiek izrādes Aktieru zālē vai Jaunajā zālē, tie ir vēl četri darbinieki. Jautājums, kurā brīdī var skatīties izrādi, droši vien atkrīt. Lai gan tie, kuri gribējuši, ir varējuši noskatīties.
Kāpēc īsti nesanāk noskatīties? Darbība izrādes laikā jau nenotiek tikai zālē – uz skatuves un skatītāju krēslu rindās. Darbība notiek arī ārpus zāles, parterā, pirmā un otrā balkona apļos. Jo, pirmkārt,
ir skatītāji, kuri nokavē izrādi. Ir skatītāji, kuri ir atnākuši izrādi, bet pēc minūtēm divdesmit viņiem vajag uz tualeti. Ir skatītāji, kuri ne vienmēr uz teātri atnākuši skaidrā prātā – atnāk arī iedzēruši. Ir skatītāji, kuri atnākuši uz teātri tāpēc, ka sieva likusi – viņš pats to nav gribējis, tāpēc viņš iziet ārā un viņam vajag kaut ko citu...
Un, lai tas viss nebūtu kā lielveikalā, ka durvis virinās ciet un vaļā, nepieciešami darbinieki, kuri izrādes laikā sēž ārpusē un visu uzrauga. Lai netiek nozagtas skatītāju virsdrēbes, lai izrādes laikā netiktu virinātas durvis šurpu turpu. Un vēl – kas man vienmēr bijis vissvarīgākais: ja skatītājam paliek slikti, viņš iznāk laukā. Bijušas reizes, ka viņš vienkārši noģībst. Tagad ir labāk – pēdējos trīs četrus gadus Nacionālajā teātrī ir labāka ventilācija.
Manos darba gados Nacionālajā teātrī biļešu kontrolē bija viena vai divas meitenes, kuras studē medicīnu, un tas ļoti palīdz. Varbūt pat arī tu, Ieva, atceries to gadījumu, kad Jaunajā zālē bija izrāde "Prāts" Valtera Sīļa režijā – vienā daļā, divas stundas. Un skatītājiem palika slikti.
Tāpēc arī šo izrādi uz minūtēm divdesmit vai trīsdesmit iepauzēja. Reiz šajā izrādē tieši strādāja viena no meitenēm, Asnāte Jakubāne, kura studē medicīnu – viņa palīdzēja izsaukt ātro palīdzību, runāja ar pacientu.
Patiesībā mums ir arī jāprot sniegt pirmā palīdzība, ko teātris arī pēdējos gados sācis darīt – agrāk to nedarīja. Tas bija uz pašu iniciatīvu.
Runājot par jauniešu publiku: iespējams, jaunu cilvēku var samulsināt teātra greznais interjers, zeltītie portāli, skaistie krēsli – jaunais cilvēks patiesi var samulst gan Nacionālajā teātrī, gan Operā. Un viņš nenāk tāpēc, ka viņam ir bail... Kā ir ar tiem jaunajiem cilvēkiem kā skatītājam: viņu bailēm ir pamats? Vai tava pieredze to apliecina, ka jaunieši teātri neapmeklē tāpēc, ka viņiem liekas – nu, kā tad viņš savās krosenēs un džinsos te nāks?
Skaidrs, ka tad, kad Operā vai Nacionālajā teātrī divdesmitgadīgais jaunietis ienāk pirmoreiz, viņš, visdrīzāk, nebūs uzvalkā, lai gan – tas ir atkarīgs no tā, kā viņš ir audzināts. Es ieteiktu – ļaujiet jauniem cilvēkiem pirmo, otro, piekto reizi uz teātri atnākt drēbēs, kādās viņi vēlas nākt, un varbūt piecpadsmito, divdesmito reizi, kad viņi jau būs redzējuši grezno vidi, paši sapratīs, ka jāsaģērbjas mazliet solīdāk.
Tavs aicinājums ir vecākiem? Jo viņi pieskata, ko tas jaunietis velk mugurā.
Cik es no savas bērnības atceros, māte mani ģērba līdz gadiem desmit, vienpadsmit, divpadsmit. Pēc tam sāc pats saprast, vai tev šis džemperis patīk vai nepatīk.
Respektīvi, ja kāds sešpadsmitgadīgs jauneklis uz teātri iet uzvalkā, tad, visticamāk, uz pulsa tur roku skola vai vecāki. Jo droši vien viņš pats jau neuzvilktu…
Jā, bet aicinājums arī pašiem jauniešiem – nevajag baidīties no solīdām drēbēm! Vienīgais jautājums – kā viņiem to pasniegt. Mans piemērs bija tas – ļaujiet viņam divdesmit reizes aiziet uz teātri tā, kā viņš vēlas, viņš ieraudzīs, ka cilvēki nāk smukās drēbēs, un tad varbūt viņš arī gribēs apģērbties citādi. Man, piemēram, pašam būtu neērti, ja esmu atnācis botās, bet katrs trešais ir smukā kleitā un uzvalkā.
Kas teātrī notiek naktī?
Labi zinu, ka garderobisti gluži nav paši pirmie, kuri pēc izrādes izskrien no teātra – viņiem jāredz, vai kāds teātra fans nav palīdis zem krēsla un nepaliek teātrī pa nakti. Runājot par vēlajiem vakariem teātrī – kāds ir tavs priekšstats: kas naktī notiek teātrī? Un vēl mans diezgan bieži uzdotais jautājums par šņorbēniņiem. Vai esi tur bijis un, ja esi, tad ko tu tur esi saredzējis vēlajā vakarā?
Es esmu tur bijis. Bet, kā tu pati zini, teātrī, īpaši, ja tikko esi sācis strādāt, ir ļoti daudz noteikumu, ko tu nedrīksti darīt. Viens no tiem bija – nekāpt šņorbēniņos! Protams, kad esi nostrādājis gadus trīs, kāds kolēģis, kurš strādājis par tevi ilgāk, jautā: vai esi bijis šņorbēniņos? Nē, neesmu bijis – tur taču nedrīkst kāpt. Nāc, es tevi uzvedīšu! Šņorbēniņos esmu bijis kādas divas reizes, un tur var tikai apbrīnot to tehnisko risinājumu – šņorbēniņos jābūt visam sakārtotam, lai, pasarg’ Dievs, kaut kas neuznāktu aktieriem uz galvas. Vienpadsmit gadu laikā, ko nostrādāju Nacionālajā teātrī, netiku redzējis gadījumu, ka mums kaut kas no augšas būtu uzgāzies. Tā ir droša vieta.
Atbildot uz tavu jautājumu, kas teātrī notiek naktī… Par to tiku aizdomājies brīdī, kad iepriekšējā vakarā biju uzlicis lādēties biļešu skeneri un nākamajā rītā tā vairs nebija... Tātad – kas notiek pa nakti? Biļešu skeneri paši izvelk savu lādētāju no rozetes un kaut kur dodas.
Tā būtu mana atbilde...