Nevis darbs, bet "otra" dzīve
Teātri apbalvoja arī par vairākiem aktierdarbiem: Zane Vītoliņa un Viktorija Laura Vītola saņēma balvas par otrā plāna lomām, Roberts Avots – par galveno lomu gan šajā iestudējumā, gan izrādē "Cenzūra". Lai redzētu šīs izrādes, būs jāgaida līdz rudenim, bet tikām mēs izmantojām iespēju parunāt par to, kā top teātris, ar tiem, kam tas nav pamatdarbs, bet "otra dzīve", un ar kādām acīm viņi raugās gan uz amatieru, gan profesionālā teātra pasauli. Šajā sarunā būs ļoti daudz smieklu, prieka un veseli septiņi sarunbiedri.
"Jā, mēs esam sanākuši visi septiņi, kas piedalījās izrādē," mani sagaidot Jelgavas Kultūras nama gaitenī, pacilāti saka režisore Aija Treija. Gada izrādes tituls nesenajā Amatierteātru skates finālā teātrim ir liels notikums, ko mediji atšķirībā no profesionālā teātra pamana daudz mazāk. Pirms satiekam aktierus, režisore mani uzved uz skatuves, kur tika iestudēta "Jūtu tektonika". "Mums tā izrāde ir tāda netipiska. Kad mums piedāvāja taisīt lielajā zālē, mēs to arī izdarījām, tikai visu pagriezām mazliet citādi. Gan darbība, gan sēdēšana notiek uz skatuves!"
Spēles laukums ir minimālistisks: aktieri spēlē gan uz skatuves, gan augšā uz tehniskā balkona un tilta, bet scenogrāfijā galvenā loma ir gaismai.
"Ir tikai viens dīvāns, viens paklājs, un visu pārējo dara gaisma. Jā, gaisma ir kā vēl viens aktieris. Kad mums šo izrādi vajadzēja rādīt amatierteātru skates finālā Mālpilī, kur tehniskās iespējas ir citas nekā šeit, tad Kārlis teica – tas viens aktieris ir mazliet citāds… Bet arī tas bija labs aktieris," smejas režisore.
"Šo konkrēto izrādi es bieži saucu par mīļdarbiņu, kur nerūp stundas un pavadītais laiks, jo patīk vēlreiz atgriezties tajā stāstā, Francijā, Parīzē…" piebilst scenogrāfs un gaismu mākslinieks Kārlis Freibergs.
Viens par visiem un visi par vienu
Izrādes "Jūtu tektonika" komanda teātra mēģinājumu zālē sanākusi pilnā sastāvā. Izrādes ansamblī ir dažādu paaudžu aktieri, viņi daudz smejas, pabeidz viens otra teikumus, un ātri kļūst skaidrs: te ir viens par visiem un visi par vienu. Arī par režisori Aiju Treiju, kurai "Jūtu tektonika" ir pirmā izrāde Ādolfa Alunāna Jelgavas teātrī.
"Šajā telpā es pirms daudziem gadiem pavadīju veselu gadu kopā ar Lielo režisori Lūciju Ņefedovu. Toreiz man likās, ka Alunāna teātris ir tāda neaizsniedzama substance!" teic režisore.
Lūcijas Ņefedovas vārdu mēs šajā sarunā dzirdēsim vēl daudz: viņa Jelgavas teātri vadīja vairāk nekā 50 gadus un ir bijusi pirmā režisore gan Aijai Treijai skolas gados, gan virknei aktieru. "Atceros, ko režisore Lūcija man iemācīja: kad runāju, es daudz kustējos. Viņa man teica: ko tu kā tāds pulksteņa pendelis! Runā mierīgi! Joprojām dažreiz atceros – kad runā, nav ko svārstīties. Bet vēlāk dzīve aizveda citā virzienā, un saikne ar Alunāna teātri mazliet pārtrūka," stāsta Treija.
Taču viņas debija Ādolfa Alunāna Jelgavas teātrī kā režisorei uzreiz tika novērtēta ar amatierteātru skates godalgu "Gada izrāde". "Man ļoti palaimējās," viņa smejas, "jo tas ir komandas darbs. Kad tev ir sapnis, ir kaut kāda sajūta par to… Ja mēs visi to noķeram un, kā saka mūsu izrādes galvenais varonis, "vibrējam unisonā", tad arī tur kaut kas var sanākt."
Pirms turpinām sarunu par pašu "Jūtu tektoniku", es lūdzu ar sevi iepazīstināt arī pārējiem sešiem izrādes dalībniekiem. Kārlis Freibergs ikdienā ir gaismotājs Jelgavas Kultūras namā un veido gaismas un scenogrāfiju vairākām Alunāna teātra izrādēm.
"Runājot par enerģiju, kas staro no kolektīva, es no gaismu un scenogrāfijas varu teikt: bieži strādājot ar gaismu, es ļoti jūtu, ja kolektīvam nav šīs kopējās enerģijas. Es varu iedot sarkano gaismu, bet ja cilvēki to nenesīs, tad tā gaisma nestrādās," viņš uzsver. "Man arī ir bijusi lieliska iespēja kādu laiku mācīties no scenogrāfa Andra Freiberga operā, un viņš man vienmēr teica:
uz skatuves jebkurai lietai – vai tā būtu gaisma, vai kaut vai karote uz galda – ja tai nav nozīmes, tad tā ir pilnīgi lieka. Katrai lietai ir jāatrod attaisnojums."
Iepazīšanās "aplī" – no vecākā līdz jaunākajam
Turpinot iepazīšanās "apli", nonākam pie aktrises Elitas Majevskas. Viņa sevi smejot iepazīstina kā "vecāko šajā bariņā". Teātrī savulaik iestājusies 36 gadu vecumā. "Bērnībā gribēju būt par profesionālu aktrisi, bet labi vien, ka tā nenotika. Tagad, zinot, kā viņiem iet un ko te var darīt; es saprotu, ka ir ļoti jauki, ka to vari izdzīvot kā hobiju. Atnācu pie Lūcijas Ņefedovas, un viņa mani pieņēma, neskatoties uz to, ka es biju nenormāli nobijusies. Viņa teica: noskaiti kādu dzejoli! Atbildēju: es nevaru! Biju tik šausmīgi bailīga, ka domāju – kā es vispār šeit atrodos?" šodien ar humoru atceras Majevska. Starp citu, viņa ir šuvēja un veido arī izrāžu kostīmus, tāpēc pilntiesīgi saucama arī par tērpu mākslinieci.
Reizē ar Elitu pirms 20 gadiem uz Alunāna teātri atnāca arī Zane Vītoliņa. "Es iestājos studijā 2004. gadā – tā mums ir tāda prakse, ka jaunieši vispirms iestājas studijā. Tas ir tāds kā apmācības process, kur tev pastāsta pašus pamatus," viņa paskaidro.
Ikdienā Zane ir ekonomikas pasniedzēja Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē, bet teātri sauc par otru savu dzīvi, kas sniedz lielu piepildījumu: "Starp citu, daudzi teātrī ir skolotāji, pasniedzēji un citi ar publisko runu saistīti cilvēki. Daļa nāk tāpēc, lai mēģinātu uzlabot sevis pasniegšanu publikā, bet daļai tas vienkārši tā veiksmīgi ir sakritis."
Kā nākamais ar sevi iepazīstina Roberts Avots – starp citu, viņš arī Dailes teātra aktiera Kārļa Arnolda Avota vecākais brālis. Ģimene nāk no Elejas, un Roberta ceļš uz teātri sācies jau Elejas vidusskolā. "Mana mīļā ķīmijas skolotāja Anna Švītiņa teica, ka ķīmijā viņa ar mani neauklēsies, bet viņa to varētu darīt ar noteikumu, ka es nākšu uz teātri," viņš smejoties atceras.
Ķīmiju Robertam izdevās nokārtot, bet teātris palika sirdī. Jau skolas laikā viņu bija pamanījis Alunāna teātra ilggadējais režisors Arvīds Matisons, kura aicinājumiem gan Roberts ilgi esot pretojies.
"Bet 2008. gadā man bija piedzimusi pirmā meitiņa, un es sapratu, ka mana ikdiena ir palikusi mazliet vienveidīga – es strādāju par bārmeni, un man bija darbs-mājas-darbs-mājas. Trūka izaicinājuma sevī, un, protams, uzradās Arvīds. Teica, ka ir brīnišķīga loma – Satins Maksima Gorkija lugā "Dibenā". Tā bija varena loma, un tā es no 2008. gada esmu šajā brīnišķīgajā kompānijā!" stāsta Avots.
Bet Līga Martinenko teātrī ir faktiski uzaugusi, jo te spēlēja viņas mamma. Līga atceras, ka bērnībā zinājusi no galvas visu aktieru tekstus un teātri uzskatījusi par pašsaprotamu dzīves daļu. "Dzīvi gan man vēlāk nesanāca pilnībā sasaistīt ar teātri, bet viss, ko esmu apguvusi no Ņefedovas, iet cauri un nāk ārā tik dabiski, ka reizēm ir sajūta – es runāju, bet no kurienes es to visu zinu? Vēlāk paskatos atpakaļ un ir skaidrs, ka tas viss ir zemapziņas līmenī iesēdies. Visi viņas mācītie piegājieni tepat ir, un tagad es tos pati varu lietot. Man absolūti nav problēmu iziet auditorijas priekšā, lai gan patiesībā esmu ļoti kautrīgs cilvēks. Taču tā nekad neliekas, jo es to pieņemu kā lomu, kas man ir jāizdara."
Un visbeidzot mūsu sarunā iesaistās arī jaunākā izrādes "Jūtu tektonika" aktrise Viktorija Laura Vītola, kura šovasar pabeidza vidusskolu. "Ja Elita teica, ka ir vecākā, tad es esmu jaunākā šajā pulciņā. Un tas arī ir viens no faktoriem, kāpēc šī loma man bija izaicinoša," viņa atzīst.
Arī Viktorija Laura teātri spēlē jau kopš bērnības. Tiesa gan, pusaudža gados uz brīdi to pametusi, jo iedalītās lomas nav gājušas pie sirds, bet tētis pierunājis atgriezties: "Visu laiku bija bērnu izrādes, bija jātaisa dziesmas. Es esmu arī mūziķe un rakstu savas dziesmas, tāpēc dejošana, teātris, mūzika – tas likās lieliski! Taču man nebija vēl bijusi liela loma izrādē, kur ir pieaugušo tēmas. Kad Aija man zvanīja un uzrunāja, sākumā teicu – jessss, man patīk! Atnācām aplītī un sākām lasīt, un es sapratu: nē, šis nav priekš manis! Es taču esmu spēlējusi tikai bērnu izrādes, man ir 17 gadu, es nesaprotu un nevarēšu šo izdarīt, man nav tādas pieredzes, es atvainojos, prostitūtā lekt no rūķīša!"
Enerģija, kas atbruņo
Tomēr režisore Aija Treija bija pārliecināta, ka šī loma jāspēlē tieši Viktorijai Laurai Vītolai. To vēlāk novērtēja arī amatierteātru skates žūrija, viņu līdzās Zanei Vītoliņai un Robertam Avotam apbalvojot par labākajiem aktierdarbiem.
"Es esmu ļoti pateicīga par šo pieredzi, jo Aija ir nereāli, nereāli forša režisore!" izsaucas Viktorija Laura.
Arī Roberts Avots piekrīt, ka režisores pārliecībai un enerģijai nevarēja neļauties. "Tas pilnībā atbruņo, un tu nevari teikt, ka tev nebija laika vai vēl kaut ko. Tā enerģija bija jau no pašas pirmās reizes, bija daudz uzdevumu, visi varējām strīdēties, cīnīties par savām lomām. Man gribējās atdot pilnībā visu, ka tikai mums sanāk. Visiem kopā kaut kā viss saslēdzās. Bija brīnumiņš jau no pašas pirmās reizes," stāsta Roberts. "Ķīmija!" piebilst Elita.
"Šī luga man nebija sveša, tā man gulēja atvilktnē jau kopš studiju laikiem," saka režisore Aija Treija. "Zināju, ka noteikti gribēšu to kādreiz izpētīt. Manuprāt, Mihails Gruzdovs to jau bija lieliski izdarījis [Nacionālajā teātrī], taču man gribējās šo stāstu izpētīt pa savam.
Katrā stāstā ir darbība, bet šeit tā darbība notiek katrā pašā, šajās jūtu saspēlēs, un man gribējās sevi izaicināt.
Satiku Kārli, aizgājām uz skatuvi, un viņš teica: taisām tādā minimālismā, jo, ja ir jūtas, tad nevajag neko lieku! Tas bija milzīgi – uzbūvēt šo izrādi no jūtām, no kaut kā netverama. Aktieriem es varu pateikt: šajā mizanscēnā sēdi tur, tajā – tur, tagad aizej un apsēdies, bet stāsts jau nav par to! Tāpēc tas bija kaut kas ļoti maģisks, jo es līdz pēdējam nezināju, vai viss saslēgsies. Kad pieslēdzās Kārlis ar savu skatījumu un virmojošo, netveramo gaismas scenogrāfiju, pienāca mūzika un jūtas aktieru darbā – tad viss bija tā, kā biju sapņojusi. Taču es sākumā nezināju, kā to panākt. Plāns bija tikai radīt uzticēšanās atmosfēru. Tāpēc mēs daudz runājām par dzīvi, pieredzi un šo tekstu. Šī izrāde bija kā izaudzēt augu – tu nezini, kādā krāsā varbūt būs ziedi. Tu vari laistīt un ticēt, ka sanāks! Nebija jau tā, ka es pati sev ļoti ticēju…"
"Nu, vismaz mēs to nemanījām!" smejas aktieris Roberts Avots.
"Jā, manuprāt, atnākot uz pirmo lasījumu, kad Aija stāstīja, kā viss notiks uz skatuves, man likās: o, viņai viss ir skaidrs! Man bija absolūta pārliecība, ka Aija zina, kam tur galā ir jābūt un kā viņa grib," piebilst Zane Vītoliņa.
"Jā, es zināju, ko es gribu, bet nezināju, kā," iesmejas Aija Treija.
Jūtu tektonikas rezultāts
Aktieri izceļ arī horeogrāfes Daces Kravales veidotās aktieru roku kustības, kas redzamas projekcijās uz ekrāna.
"Mums ir tāda roku horeogrāfija: pirmais ir absolūta harmonija, mīlestība, kaisle. Tad pirmais cēliens beidzas jau mazliet ar tādu iekšēju "tremolo" un rokas sarunājas kā divas klaburčūskas, par trešo neteikšu, kas tur ir," intriģē režisore.
Papildu dramatismu topošajai izrādei piešķīra fakts, ka galvenās lomas atveidotāja Līga Martinenko vienā no pēdējiem mēģinājumiem salauza roku, spilvena vietā to atsitot pret dīvāna malu. "Man ieģipsēja roku no elkoņa līdz pat pirkstu galiem, un pirmizrāde bija nākamajā dienā," viņa atceras.
"Un viņai tur ir tāds skaists zīda naktskrekls sākumā, viņi ar rokām savijušies nāk uz skatuves… Pirms katras izrādes gāju uz skatuves un teicu: šajā atribūtā metaforas nav, tas vienkārši ir jūtu tektonikas rezultāts," smejas režisore.
Bet roka ģipsī nebija vienīgais aktrises Līgas Martinenko pārdzīvojums. Izrādē nācās sadzīvot arī ar bailēm no augstuma. Savukārt Elita Majevska kā izaicinājumu atceras pieskārienus.
"Es esmu augusi tai laikā, kad mūs nemīļoja un neucināja. Dace man saka: nu, pieskaries Robertam, paglaudi viņam vaigu! Man bija ļoti sevi jāpārvar, lai es to darītu. Bet – labi, kas jādara, jādara! Un tu dari. Bet man liekas, ka katram jau ir kādi iekšējie pārdzīvojumi. Piemēram, Zane jau arī nekad nebija spēlējusi prostitūtu," saka Elita, izraisot vispārējus smieklus.
"Mēs dodam priekšroku vārdam "draiskules"," piebilst Zane. "Kolēģītes," smejas Viktorija, kurai arī izrādē tikusi šāda loma.
Prasīgs hobijs
Aktieri neslēpj, ka amatierteātris ir ļoti prasīgs hobijs, kam nereti nākas pakārtot visu pārējo, ieskaitot ikdienas pilna laika darbu. "Pirmkārt, jāsaka liels paldies ģimenēm, kas saprot un pieņem, jo tas tiešām aizņem daudz laika," saka Roberts Avots. "Tas, protams, atkarīgs no izrāžu skaita. Ja tuvojas pirmizrāde un ir jauns materiāls, un tad vēl jāatmēģina viena vai divas esošās izrādes, un reizēm sakrīt tā, ka nedēļā ir jāspēlē divas vai trīs izrādes.
Tad gan ģimenes lietas, gan darbus tu pakārto hobijam.
Man ir paveicies, ka tie cilvēki, pie kuriem es strādāju, ir ļoti lieli teātra mīļotāji. Darba intervijā mēs sākām runāt, ka jāiet apskatīt mašīnu, jo "Grenholma metodē" ir teksts, ka mašīna ļoti daudz ko pasaka par cilvēku. Mēs abi to zinājām un sapratāmies," smejas aktieris, kurš ikdienā vada viesnīcu, restorānu un alusdarītavu "Zoltners".
Aktieri neslēpj, ka amatierteātru skatē saņemtās balvas dod lielu gandarījumu. Tomēr, kā saka režisore Aija Treija, "mēs jau nestrādājam uz balvām".
"Es strādāju, lai sevi iepazītu – ļoti egoistiski! Es nevaru uztaisīt neko, kas man nav aktuāls. Pasūtījuma tēmas mani nobloķē," atzīst režisore Aija Treija.
"Jā, pamatizrādes katrs režisors var pats izdomāt. Mums nav jātaisa "peļņas izrādes", kā saka lielie teātri," teic Zane Vītoliņa. "Mēs varam atļauties stāstīt, cik godīgi vien mākam," piebilst Roberts Avots. "Man personīgi nav svarīgi kādam patikt, bet es patikšu tikai tajā brīdī, kad varēšu būt godīgs, necenšoties kādam kaut ko pierādīt."
Taču Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra repertuārā ir arī izrādes, kas tiek spēlētas jau gadiem un joprojām spēj piepildīt Kultūras nama vairāk nekā sešsimtvietīgo zāli. "Mums ir izrāde "Pidžama sešiem" jau kopš 2016. gada, kas tiek spēlēta reizi gadā janvārī. Un katru reizi zāle ir izpārdota, cilvēki prasa, kāpēc nevar dabūt biļetes," atklāj Zane Vītoliņa.
"Ir arī tādi skatītāji, kas netīšām bijuši vairākkārt, jo jau ir aizmirsuši, ka šo izrādi ir redzējuši," smejas Roberts Avots.
Ar tingeltangeliem nepietiek
"Otra lieta, kas mūsu teātrim ir ļoti forša, – tā kā mums ir vairāki režisori un galvenā režisore pašlaik ir Dace Vilne, viņa savukārt tur rūpi, lai būtu nodarbināti visi tie, kas tajā brīdī grib un var spēlēt. Arī mēs šeit Aijas "groziņā" esam iekrituši bieži vien tāpēc, ka neesam bijuši paņemti kādā citā izrādē, kur vajadzīgs kāds cits tipāžs. Forši, ka režisors domā par tevi kā par aktieri, nevis liek tev visu laiku vienu un to pašu tēlu, kas veiksmīgi padodas," uzsver Vītoliņa.
Teātrī pašlaik ir ap 50 aktieru.
Mūsu sarunas noslēgumā es atceros teātra zinātnieka Viktora Hausmaņa rakstīto, kurš Otrā pasaules kara laikā vēl piedzīvoja Jelgavas profesionālā teātra izrādes un atceras to kā gaismas pili, kur varēja kaut mazliet atveldzēties no drūmās ikdienas. Jautāju aktieriem, kāda, viņuprāt, šodien ir viņu teātra vieta pilsētas sabiedrībā.
"Šodien skatītājs varbūt vairs nenāk uz teātri aizmirst savu skarbo realitāti. Man liekas, ka skatītājs nāk pēc tādām īstām un patiesām emocijām. Ka viņu vairs nevar paņemt, kā pēc neatkarības atjaunošanas, kad arī mūsu teātris daudz braukāja pa Latviju un iestudēja jautrus "tingeltangeļus", kas tajā laikā palīdzēja. Šobrīd šīs jautrās komēdijas, manuprāt, vairs nerod to atbalsi. Skatītāji nāk redzēt patiesas emocijas, jūtas, kas ir arī mūsu "Jūtu tektonikā". Tāpēc tas aizķer kaut kādus impulsus," spriež Zane Vītoliņa.
"Man jau liekas, ka nekas nav mainījies no Alunāna laikiem – teātris ir spogulis. Man tas vienmēr ir bijis svarīgi, arī kad pati eju uz izrādēm. Uzrunā tās, kurās tu pats vari spoguļoties, redzēt savu dzīvi no malas. Tāda laikmetīga baznīca – tā, manuprāt, ir teātra loma mūsdienās," atzīmē Aija Treija.
