Lai arī teātris Valmierā spēlēts jau agrāk, par profesionālā teātra dzimšanas dienu tiek uzskatīts tieši 25. novembris, kad to oficiāli atklāja ar Ādolfa Alunāna lugu "Kas tie tādi, kas dziedāja". Valmieras teātris šodien svin 100 gadu jubileju, un 50 no tiem ir arī aktiera Agra Māsēna laiks Valmieras teātrī.
No faraona vēdeklīša līdz raksturlomām
Agris atceras savu ienākšanu teātrī – tepat netālu, Dzirnavu ezeriņa malā, nervozējis pirms noklausīšanās:
"1968. gads, skraidu pa Ziloņu ielu un skaitu pie sevis pantiņus, un teātrī pēc mēģinājuma mani noklausās Pēteris Lūcis un Oļģerts Kroders, un saka, nu, nāc strādāt, skatīsimies, kas no tevis sanāks. Protams, sāku es kā skatuves puisis, tad pamazām, palēnām caur mazām lomiņām pierādīju, ka varu kaut ko arī uz skatuves izdarīt."
Piecdesmit gados teātrī nospēlētas daudz dažādu raksturlomu. Agris atzīst – uzskaitīt tās visas nav iespējams: "Vai! Tur ir vairāk kā Rainim! Ir kādi 26 sējumi ar lomām!"
Ne bez humora Agris atceras arī savu pirmo lomu teātrī:
"Leona Paegles "Dievos un cilvēkos" pie režisora Lūča man bija "milzīgi svarīgs" uzdevums – tur bija par seno Ēģipti, un tādā kā aizgaldā sēdēja faraons, pasakains aktieris ar dižu augumu – Žanis Vīnkalns. Es stāvēju pie viņa, man bija koka vēdeklis, ar kuru vēdināju faraonu, un centos šausmīgi nopietni, dziļi, ekselenti vēdināt, lai faraonam nav karsti."
Valmieras teātris kā augstskola
Ienākšana Valmieras teātrī Agrim bija īsta dzīves augstskola, kurai vēl arvien jūtas pateicīgs, jo tas arī ir spēcīgu personību laiks Valmieras teātrī.
"Padomijas laikā teātris tā bija cita pasaule, pirmkārt, latviska vide, absolūti latviska vide, otrkārt, tas, ka visi mani kolēģi bija inteliģenti, gudri, zinoši un saprotoši, kas patiesībā notiek visus šos padomijas gadus. Tā bija mana augstskola satikt Kroderu, Lūci – tik pretējus raksturā, domāšanā, bet tā ir vērtību vērtība. Pēc tam vēlāk Māra Ķimele. Esmu liktenim ļoti pateicīgs, ka nokļuvu Valmieras teātrī.
Nedod Dievs, ka no manis būtu iznācis padomju laika tuimis. Tas ir tāds mans vārds. Tuimis – tas ir tāds nekāds…
Vispār viņi visi man kaut kā uzticējās, deva lomas, lai attīstītos. Tas jau ļoti attīsta aktieri, jo kur tad nu bez lomām, kā tad tu attīstīsies tik ar to vēdeklīti?" turpina Agris.
Šonedēļ "Spēlmaņu naktī" Agris Māsēns saņēma balvu par mūža ieguldījumu, bet šī nav pirmā "Spēlmaņu nakts" balva. Tā saņemta arī kā labākajam otrā plāna aktierim "Tēvocī Vaņā", un ar šo izrādi viņam saistās arī atkal kāds humorīgs atgadījums.
"Man jāsāk monologs, būtisks monologs, par to, ka muiža jāpārdod. Es spēlēju profesoru Serebrjakovu, bet uznāca "melnais", jāsākas monologam, bet man pēkšņi absolūts tukšums galvā. Es tagad iesāku – es esmu vecs, pauze, es esmu vecs – pauze, nu, es esmu ļoti vecs – pauze un tur neko nevar darīt. Tajā brīdī kolēģi pagriezās ar mugurām pret skatītājiem un kratījās krampjos. Tā ir mana klasika. Pilnīgs "melnais" uznāca! Nu, visādi ir bijis," atzīst Agris.
Lomas viņam patīk "tādas kreptīgas – ne jau izdauzīties, bet spēcīgi raksturi".
Profesionālo izglītību Agris guvis savulaik Maskavā, kur studējis režiju, kopā mācījies ar Mihailu Gruzdovu, kura ceļš arī vēlāk veda uz Valmieru.
"Es mēģināju nošaut divus zaķus, likās aktierisko papildināšu un arī režisorisko iemācīšos. Garīgi spēcīgs laiks, jo mēs skatījāmies visas labākās Maskavas izrādes, spēcīgākos režisorus. Bet nezinu, man laikam aktieriskā daba ņēma virsroku un es Valmieras teātrī nenodarbojos ar režiju, tikai Smiltenē, amatieros, skolās," turpina Agris.
No skatuves jāmāk laikus aiziet
15 gadu Agris Māsēns vadījis arī Smiltenes Tautas teātri, kas ieguvis daudzas balvas amatierteātru skatēs.
"Viņi man pilnībā uzticējās un, kad jau ir abpusēja uzticība, tad jau arī kaut kas sanāk. Tas ir ļoti skaists laiks manā mūžā, es esmu smilteniešiem par to ļoti pateicīgs. Tā atmosfēra, cilvēki, kas pēc darba vēl nāca, un mēs riktīgi mēģinājām divreiz nedēļā, līdz desmitiem vakarā. Man ir prieks, ka mēs izcīnījām teātrim zāli jaunajā kultūras centrā Smiltenē. Mums gāja labi, mēs pat piedzīvojām Paula Putniņa lugai "Pusdūša" 30 reizes, kas ir amatierteātrim ļoti nopietns skaitlis," atminas Agris.
Pirms pieciem gadiem viņš izšķīrās aiziet no teātra, to pamatojot gan ar veselību, gan ar to, ka laikus ir jāprot spert izšķirošu soli.
"Es sapratu, – paga, paga Agri, mācies laikus aiziet no skatuves. Es neesmu no tiem, kas piekrīt, ka mums no Dieviņa vai kā cita dots, ka
mēs varam mūžīgi spēlēt un būt uz skatuves. Nē, tas ir tāds enerģijas patēriņš un sevis tērēšana, un, ja to nevaru izdarīt ar pilnu švunku, tad pāriet atpakaļ līdz vēdeklītim pie faraona – to es negribu," atzīst Agris.
Būdams prom no skatuves, Agris Māsēns seko līdz izrādēm un visam jaunajam Valmieras teātrī, jo – lai vai kā – tas vēl aizvien ir un būs viņa teātris.
