ĪSUMĀ.
- Filmējot zīdaiņus, uzņemšanas grupa strādā īpaša režīma apstākļos.
- Teātra gaismas, to maiņa, trokšņi un vēlās vakara stundas, kad notiek izrādes, var atstāt ietekmi uz zīdaiņa uzvedību un sagādāt papildu nemieru vecākiem naktīs.
- Vecāku organizācijas "Mammamuntetiem.lv" vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa aicina vecākus bērnu labsajūtu likt pirmajā vietā un reāli saprast savas iespējas, piesakot zīdaini regulāram darbam.
- Pasaules pieredze ir pretrunīga, ir izrādes, kurās zīdaiņi pēc pirmizrādēm tomēr aizstāti ar lellēm.
Zīdaiņi kino nav tas pats, kas zīdaiņi teātrī
Divgadīgais Tristans vēl nebija dzimis, kad jau bija nolīgts darbam Latvijā filmētajā seriālā "Sisī" ķeizarienes Elizabetes jaundzimušā dēla lomai. Tā kā Tristana mamma Rita Zaula pati strādāja kino nozarē, viņai tas nebija eksperiments: "Viņam bija tikai divas nedēļas, un par mums tur ļoti gādāja, visu laiku apjautājās, vai viss ir kārtībā, tika nodrošināta sava telpa, kurā tad viņš varēja ēst un viņš varēja arī atpūsties, pagulēt, paniķoties."
Lielākoties mazais Tristans visu filmēšanas laiku esot nogulējis: "Tā tas ir ar tādiem pavisam maziņiem zīdainīšiem. Tad, kad viņi jau nāk lielāki, varbūt ir nedaudz savādāka tā pieredze vecākiem."
Režisorei Inārai Kolmanei, filmējot "Mātes pienu", darbam bija gatavi četri dažāda vecuma zīdaiņi: "Dzemdību ainā mums vajadzēja tiešām maziņu, ļoti daudzi vecāki pieteicās, un mums bija tāds ļoti īpašs režīms uz laukuma – klusums, dabīgam apgaismojumam tuvs apgaismojums. Grupa sazinājās tikai ar mazajiem mikrofoniņiem, uz austiņām, lai nebūtu nekādu lieku trokšņu, nekādi skaļi "aiziet". Un, ja bērniņš raudāja, tad mēs arī uzreiz filmējām, un pēc tam uzreiz mamma nāca klāt, tā ka filmēšanā jau tas ir ļoti īsi. Ja tu to kadru kārtīgi izdomā, ar operatoru apspried, tad tas ir ļoti īsi, bet bija arī, kad bērniņš guļ un nekustas, un tad vajadzēja bišķi pakutināt deguntiņu, lai viņš atver actiņas."
Ināra Kolmane apzinās, ka teātris tādu piemērošanos nespēj nodrošināt, tāpēc nesaprot Dailes teātra aicinājumu pieteikt jauniestudējumam līdz pieciem mēnešiem jaunas meitenītes.
"Izrāde ir garš process, un izrāde ir skaļš process un arī ar dažādu gaismu maiņu. Es nestādos priekšā, varbūt tas ir īss brīdis, bet kāpēc ir vajadzīgs, kāpēc nevar lietot manekenu, lelli šinī gadījumā, tas ir tāds pārsteidzošs paziņojums," teic režisore.
Vecākus aicina savas ambīcijas pakārtot zīdaiņa labsajūtai
Dailes teātris komentāru par sociālajos tīklos publicēto sludinājumu "Kultūršokam" atteicās sniegt. Dailes teātra komunikācijas vadītāja Agnese Vārpiņa e-pastā raidījumam raksta:
"Diemžēl Dailes teātris un tā vadība šobrīd nav gatavi komunicēt ar raidījumu "Kultūršoks" iepriekšējās negatīvās pieredzes dēļ, kad kādā no raidījumiem tika nepatiesi atspoguļoti fakti, kas attiecas uz diskusiju par aktieru beztermiņa līgumiem."
Tikmēr saistībā ar jaunās aktrises meklējumiem teātris aizkulises atklājis izklaides izdevumam. Interneta vietne "Jauns.lv", ziņo, ka lomai Dailes teātrī pieteikti jau vairāk nekā 70 zīdaiņi. Vecāku organizācijas "Mammamuntetiem.lv" vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa iesaka vecākiem nopietni pārdomāt šo soli: "Protams, ka piecus mēnešus vecs bērns nevar pateikt – es gribu uz skatuves, es gribu savā CV ierakstu. Viņš to nespēj pateikt, un tā ir tāda vecāku izšķiršanās. Diemžēl reizēm ir vērojams, ka tāda vecāku vēlme, ka viņu bērns ir – wow! – uz Dailes teātra skatuves vai kino, vai kādā reklāmā, vai uz žurnāla vāka, ir ļoti, ļoti liela un spēcīga, varbūt tas pat ir vecāku tāds nepiepildītais sapnis, ka es arī gribēju būt uz skatuves vai televīzijā, jo tas taču ir forši. Te ir tas, ka
tajā milzīgajā vēlmē piepildīt šo lielo, skaisto lietu, vai vecāks spēs visās situācijās pamanīt, kā bērniņš jūtas?"
Ap četriem pieciem mēnešiem zīdaiņiem formējas priekšstats par dzīvi
Neonatoloģe un pediatre Dina Krūze atzīst, ka – ja mēnesi vai divus mēnešus vecam zīdainītim aktiera karjera nekaitētu, tad citādi ir ar piecus mēnešus vecu bērniņu, kurš jau ir nākamajā attīstības stadijā: "Šis laiks četri pieci mēneši mani tiešām varētu uztraukt.
Tas ir laiks, kad notiek ļoti, ļoti būtisks emocionālās attīstības lēciens, un tas ir laiks, kad viņam formējas priekšstats par dzīvi.
Tas ir tas vecums, kad zemapziņas domāšana aiziet uz apziņu, cilvēks sāk domāt. Ir pierādīts, ka viņi sāk redzēt sapņus, viņi raud un smejas miegā, un pats būtiskākais – viņi sāk šķirot cilvēkus, viņiem ir savējie un viņiem ir svešie. Vienam nepatīk brilles, vienam ūsas, vienam vīrieši, vienam sievietes. Tās ir gaismas, tie ir trokšņi."
Ārste norāda, ka piecus mēnešu veca bērna uzvedība ir neparedzama, īpaši vakaros pēc jauniem iespaidiem pilnas dienas: "Tā no vienām rokām uz otrām viņš nemaz nedosies. Jautājums, kā iet bērnam, bet tieši tā pat būs, kā būs ar tiem pieaugušajiem, kad bērns nav kontrolējams, kad viņš raudās, kad viņš gribēs mammu un kad viņš ir jādod kādam svešam, vai šobrīd jāiekāpj gultiņā un jāpaguļ vai jāpaņem rokās, jo tas scenārijs prasa tieši šādu kaut kādu rīcību."
Vecāku organizācijas "Mammamuntetiem.lv" vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa uzskata, ka vecākiem jāsaprot, vai arī paši līdz galam ir gatavi šādām darba attiecībām: "Tas nav tāds vienas dienas notikums, tāda performance, kas šodien ir. Mēs te forši visi sagatavojāmies un atnācām, un bet tas ir kaut kas regulārs, izrādes ir kaut kas regulārs. Vai tam ir tādi ģimeniskie resursi, iekšējie resursi? Vai es tiešām to milzīgo slodzi un stresu varēšu izturēt?"
Aktieru atlases aģentūras SIA "Casting Bridge" dibinātāja un vadītāja Gunita Groša stāsta, ka zīdaiņu izvēlē mazāk skatās uz bērnu, bet vairāk uz vecākiem: "Ja vecāki ir mierīgi un stabili, tad arī bērns tāds ir, un tad arī nekad nerodas nekādas problēmas. Ja es izsludinu kaut kādu konkursu, tad vecāki jau ir tie, kas piesaka, vecāki jau ir tie, kas vēlas, lai viņu bērns jebkādā vecumā būtu, un tad vienmēr tiek paskaidrots, kas, ko, kāpēc. Un tad viņi saprot – varēs, nevarēs."
Pretrunīga attieksme par zīdaiņiem uz skatuves
Sabiedrības reakcija uz Dailes teātra sludinājumu bija pretrunīga. Kamēr daļa pārsūtīja sludinājumu jaunajām māmiņām, tikmēr ne visi tajā saskatīja lielo dzīves iespēju. Dailes teātra aktrise Dārta Daneviča, kura pērn saņēma Gada aktrises titulu, mikroblogošanas vietnē "X" raksta: "Es ticu, ka tā ir akcija sadarbībā ar sociālo dienestu, kas piefiksēs visas pieteikušās jaunās māmiņas un uzaicinās uz "sarunu":)"
Nacionālā teātra direktora vietniece repertuāra un mākslinieciskās stratēģijas jautājumos Ieva Struka uzsver, ka sabiedrības domas dalās par visu: "Es nevaru iedomāties jautājumu, par kuru sabiedrība nebūtu polāra, pat par Dziesmu svētkiem. Svarīgs jau droši vien ir konteksts, svarīgi ir saprast, ko tad ar to bērniņu darīs. Varbūt viņš parādās uz vienu sekundi video piefilmējumā.
Es domāju, ka ļoti svarīgi ir vienkārši zināt to kontekstu, kā tas bērniņš tiks izmantots. Tā ka, pirms sadalīties grupā, kas ir par, grupā, kas ir pret, tomēr jāzina apstākļi, kādai vajadzībai."
Kā vēsta jauns.lv, Dailes teātris zīdaini meklē britu režisora Džefa Džeimsa iestudējuma "Wintera sapņi" ainai. Teātris ziņo, ka režisors jau iepriekš izrādēs iesaistījis vecākus ar pavisam maziem bērniem un pieredze esot bijusi pozitīva un pārdomāta.
"Nav runa tik daudz par vēstures pārrakstīšanu, runa ir patiešām, ka dažkārt konkrētā dramaturģija to pieprasa, dažkārt tas, protams, ir pievienots klāt no režisora puses, bet dažkārt tas ir ierakstīts lugā, un lugās noteikti klasisks piemērs varētu būt "Skroderdienas Silmačos", kur ir aina pirtiņā un šūpulī kāds brēc. Un tas ir divas nedēļas vecs bērns, un droši vien, ka varētu būt kāds eksperimentāls iestudējums, kur brēktu nevis aktieris aizkadrā, bet reāls bērniņš, bet "Skroderdienās" līdz šim nav šeit zīdainīši," norāda Nacionālā teātra direktora vietniece repertuāra un mākslinieciskās stratēģijas jautājumos Ieva Struka.
Lelles – labāka izvēle, ja tiek domāts par zīdaiņa attīstību ilgtermiņā
Tieši sabiedrības pretrunīgā attieksme pret zīdaiņu atrašanos uz skatuves reizēm iestudējuma veidotājiem pēc pirmizrādēm likusi izšķirties par labu lellēm.
Jo, kamēr viena daļa skatītāju atzīst, ka dzīvs mazulis uz skatuves palielina stāsta ticamību, ir skatītāji, kuri sāk tik ļoti raizēties par bērna patiesajām vajadzībām, ka vairs nespēj sekot izrādei. Sakāpināto publikas emociju dēļ, ieraugot dzīvu zīdaini uz skatuves, mazulis tika no darba atlaists Čikāgas teātra kompānijas "Stepenwolf" 2016. gada iestudējumā "Mērija Peidža Mārlova".
"Vai tas mākslas darbs, kurš tiek radīts, ir patiešām tik liela tāda māksla, kurā tas mazulītis ir izšķirīgā tā odziņa, izšķirīgais ķirsītis," jautā vecāku organizācijas "Mammamuntetiem.lv" vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.
Neonatoloģe un pediatre Dina Krūze zīdaiņu vietā uz skatuves labāk redzētu lelles: "Mūsu attīstītajā tehnoloģiju laikmetā ir ļoti daudzas citas iespējas, lai mēs pat neriskētu ar to, kā būs, varbūt būs labi, to mēs nevaram pateikt, to [varbūt redzēs] divos gados; ja mums ir problēmas ar uzvedību vai attīstību, vai vēl kaut ko, – mēs vairs nevaram pateikt, kurā brīdī ir kaut kas nogājis greizi."
Zīdainis pieprasa citu darba vidi
Atsevišķās valstīs likumdošana attiecībā uz zīdaiņu nodarbināšanu un labbūtību kultūras, mākslas, sporta un reklāmas nozarē ir skaidri definēta. Piemēram, Holivudā jaundzimušajam jābūt vismaz 15 dienu vecam, lai sāktu aktiera karjeru. Latvijā šādu likumu nav un mazuļi var sākt pelnīt naudu, tiklīdz nākuši pasaulē.
Latvijā ir Ministru kabineta noteikumi, kas paredz, ka, lai bērnu piesaistītu kultūras, mākslas, sporta un reklāmas pasākumu norisei, ir jāsaņem Valsts darba inspekcijas atļauja.
SIA "Casting Bridge" dibinātāja un vadītāja Gunita Groša atzīst, ka bērniem atbilstoša vide paliek producentu atbildība: "Pie mums tas ir, es domāju, tādā izstrādes stadijā, kā tam vajadzētu būt, bet manā pieredzē nekad nav bijušas nekādas problēmas. Jo mēs ar ārkārtīgi lielu atbildības sajūtu tam pieejam. Es vienmēr katram producentam, kurš ļoti vēlas, lai būtu zīdainis, trīsreiz pārjautāju, kurās vietās mums šis zīdainis būs nepieciešams, kurās vietās mēs varam izmantot lelli, jo, protams, ka katrs saprot, ka tā ir tāda smalka, delikāta lieta, ar kuru tieši tik smalki ir arī jāstrādā."
Režisore Ināra Kolmane stāsta, ka, filmējot "Billi", bērnus aprūpējis īpašs darbinieks: "Mums bija speciāli mana asistente auklīte, kas nodarbojās tikai ar bērniem, kamēr viņi nav kadrā. Speciāla virtuve mums bija ar augļiem, jo darba process ir garas stundas, bet arī vecāki bija pretimnākoši, un arī, protams, bērnam bija nosacīti normāls honorārs."
Dažus gadus vecam bērnam atrašanās uz skatuves var kļūt par piedzīvojumu
Nacionālajā teātrī pēdējās desmitgadēs jaunākais aktieris ir bijis 4–5 gadus vecs. Nacionālā teātra direktora vietniece repertuāra un mākslinieciskās stratēģijas jautājumos Ieva Struka norāda, ka ir lugas, kurās bez bērna nevar iztikt: "Mēs vēlreiz piesaucam "Skroderdienas Silmačos", un es nevaru iedomāties izrādi bez mazās Tonijas, tad ko darīt? Bez tās meitenītes spēlēt, bez tā, ka Antonija ir bērns. To varēja Blaumaņa laikā. To var arī tagad, es ceru, ka varēs arī pēc simt gadiem. Neviena mazā Tonija pagaidām nav sūdzējusies. Parasti viņas visas ir lepojušās ar to, ka viņas savu karjeru ir sākušas ar Tonijas lomu."
Mazā Tristana, seriāla "Sisi" jaunākā aktiera mammai Ritai Zaulai pašai bija pieci seši gadi, kad viņa filmējās "Aijā", tēlojot galvenās varones atveidotājas Zanes Jančevskas meitu: "Manā bērnībā tie bija citi laiki nedaudz, bet arī tad viss likās vienmēr ļoti interesanti un ļoti saistoši. Un kinostudija ļoti patika, visas tās dekorācijas, tas jau bērnam vispār ir tāds liels piedzīvojums, man liekas."
To apliecina arī divpadsmitgadīgā Nikola Odrija Kļava, kura šobrīd piedalās topošas latviešu filmas aktieru atlasē un kuras aktrises karjerā jau ir ieraksts par piedalīšanos seriālā "Sisī": "Tagad es vienkārši redzu filmas citādāk, es zinu, kā viss notika."
Uz jautājumu, vai viņa pati būtu gribējusi sākt savu karjeru agrāk – piecos mēnešos, kā piedāvā Dailes teātris –, Nikolas Odrijas atbilde ir – jā. Kāpēc Dailes teātris lomai meklē tieši meitenīti, publiski nav izpausts. Pētījumi liecina, 40% pieaugušo, rūpīgi aplūkojot zīdaiņa seju, pareizi dzimumu nespēj noteikt.
