Šajā reizē skatījos dažādus Lietuvas teātru iestudējumus, trīs dienās noskatoties sešas izrādes un apmeklējot vienu izstādi. "Mo" muzejā apskatāma Oskara Koršunova izstāde par godu Viļņas 700 gadu jubilejai, kas balstīta Ričarda Gaveļa grāmatā "Viļņas Pokers". Izstāde ir aizraujoša, un tajā redzami mākslas darbi no "Mo" muzeja kolekcijas.
Pirmajā dienā devos uz Šauļu Valsts drāmas teātri, pēc tam uz Klaipēdas drāmas teātri, kur martā notika pirmizrāde Dmitrija Krimova izrādei "Fragments", kas balstīta Antona Čehova lugas "Trīs māsas" trešā cēliena sākuma ainā. Izrāde ir vienā cēlienā, taču tai ir vairākas gan tempā, gan emocionalitātē atšķirīgas daļas. Tā sākas ar mājas kāpņu telpu, ar seno liftu skatuves centrā un meiteni, kura no augšstāva skrien, driblējot bumbu. Kādu laiku šķiet, vai tiešām nekas nenotiks? Vecais lifts tiek iedarbināts, un turpinājumā ir daudz un dažādu pārsteigumu, kurus negribas atklāt, lai netraucētu atklājēja prieku skatītājiem.
Dmitrijs Krimovs ir liels pārsteigumu meistars, un sākotnēji mani nedaudz darīja bažīgu tas, kā Lietuvas aktieri spēs turēt fizisko piepūli, ko savulaik veica Krimova aktieri. Jāteic, ka bažām nebija vietas, jo aktieri visu darīja brīnišķīgi un tehniski.
Pēc izrādes man bija iespēja aprunāties ar aktieriem, un tie minēja, ka režisors strādā ļoti mērķtiecīgi un zina, ko grib.
Festivāla kopējā tēma šogad ir klusums, un tā ir atsauce uz Sūzanas Sontāgas eseju "Klusuma estētika". Tā rosinājusi festivāla veidotājus uzdot režisoram Dmitrijam Krimovam jautājumu, kas jums ir svarīgākais – vārds vai klusums?
Festivāla bukletā ir režisora atbilde, ka "pati svarīgākā ir pauze, ja tā ir īstajā garumā un izmantota pareizajā vietā. Paužu klusumā dzimst domas." Arī izrādes "Fragments" dinamikā atrodamas pauzes, kur domāt.
Nonācu pie secinājuma, ka pirms diviem gadiem festivāla "Sirenas" programmā bija iekļauta poļu režisora Lukaša Tvarkovska izrāde "Republika", pēc tam Tvarkovskis iestudēja Dailes teātrī izrādi "Rotkho". Dmitrijs Krimovs vispirms iestudēja Klaipēdas drāmas teātrī, un, cerams, ka drīz arī pie mums.
Klaipēdas teātra afiša man lika apstāties. Tajā bija teātra repertuārs tuvākajiem mēnešiem, un ļoti koncentrētā veidā ieraudzīju latviešu režisoru vārdus – Māra Ķimele, Laura Groza, Elmārs Seņkovs. Klaipēdas teātra aktieri man stāstīja, ka viņiem ir ļoti interesanti strādāt, jo teātrī iestudē dažādi režisori un viņi nejūtas kā provinces teātris, gluži pretēji – viņu darbs nepārtraukti mainās, ienākot dažādiem režisoriem.
Kopumā festivāls "Sirenas" man deva ieskatu tajā, kas svarīgs šobrīd ir Lietuvas teātros, un ļāva salīdzināt tēmas, kas šobrīd ir Latvijas skatuves telpā. Viena no šīm tēmām ir ebreju tautas likteņa tēma, kurai bija veltītas divas izrādes – audioizrāde un leļļu teātrī iestudēta kustību izrāde leļļu estētikā. Aktuāla ir arī sociāli kritiski tematu risināšana, piemēram, izrāde "Lielisks jauns ķermenis" risina tematu par mākslīgo intelektu, kurš mums katram var pateikt, kādam mums vajadzētu izskatīties.
