Izrādes komanda ir radījusi vietu, kur daži izredzētie var glābties. Tā nav milzīga laiva, bet gan angārs Valmieras notekūdeņu attīrīšanas teritorijā. Šajā vietā ir iespēja pieredzēt izrādi katram, kas vēlas tikt glābts uz šķirsta teātra izrādes formā.
Sarunā ar LSM.lv Linda Rudene skaidro izrādes tematiskos jautājumus, kas lika šajā laikā aizdomāties par pasaules galu un šodienas glābēju. Caur savu darbu viņa skatītajiem uzdos jautājumus – ko katram no mums nozīmē plūdi un kā mēs rīkotos Noasa vietā? Rudene arī atklāj, kāds ir radošais process, strādājot pie izrādes festivāla režīmā un ko tas dod viņai kā dramaturģei.
Elizabete Šiklova: Līdz Valmieras vasaras teātra festivāla (VVTF) sākumam nav atlicis daudz laika – kādā mēģinājuma procesa daļā jūs ar radošo komandu tagad esat?
Linda Rudene: Es esmu tālāk nekā citi, jo es ar šo ideju dzīvoju jau sen, kopš Matīss [Budovskis] mani uzrunāja pirms deviņiem mēnešiem. Tagad mums ir divi mēģinājumi dienā – rītā un vakarā. Pašlaik mēs vienkārši ejam cauri tam materiālam, ko esmu uzrakstījusi. Tas stāsts nebūs klasisks un lineārs, tas veidosies no daudzu mazu ainu kompilācijas ar varoņiem, ko mēs esam izveidojuši. Veidošanas ziņā šāda pieeja ir pateicīga festivāla formātam, jo mēs varam strādāt ar vienu epizodi no kopējās kolāžas un tad atkal pārslēgties.
Attiecīgi jautājums par darba veidošanu – jūs minējāt, ka kompilējat dažādas ainas. Šogad VVTF daudzas izrādes ir dokumentālas, bet kāda jums ir pieeja darbam, strādājot ar Bībeles motīvu?
Sākām mēs ar atskaites punktu – Noasu. Droši vien to stāstu zina visi, arī tie, kas nav lasījuši Bībeli. Tas ir tāds zināms lielums. Vienalga, kādas ir sajūtas par to – vai tā ir leģenda vai patiesība, bet tēmas nozīmē visi to atpazīst. Līdz ar to mēs sākām domāt, kas ir tās zīmes, kas mums nav jāskaidro, bet caur kurām mēs varam šo sižetu pacelt gaismā un kaut kādā svaigā veidā domāt par to – kā tas būtu, ja tas notiktu šodien. Bet skaidrs, ka, lai to izdarītu, es lasīju Bībeli, un lasīju visu, ko par Noasu varēju dabūt. Mani pārsteidza, ka tā materiāla ir ļoti maz. Skaidrs, ka Bībelē neviens neskaidro psiholoģiskās motivācijas – tas šajā interpretācijā ir jāizdomā mums pašiem. Mēs sākām domāt par šodienas cilvēku.
Mūsu versijā Noass var būt jebkurš no mums, jo mūs visus var nostādīt tādā situācijā, kur mums ir jāpieņem smagas izvēles. Iekams mēs nenonākam šādos apstākļos, mēs nevaram zināt, kā mēs rīkotos.
Lielā mērā par to ir šī izrāde. Noass mūsu versijā nav varonis, viņš nav labāks par citiem vai kaut ko atšķirīgu izdarījis, lai nopelnītu šo statusu. Viņš drīzāk ir kā zīme, lai mēs katrs iztēlotos, cik daudz izvēļu mēs izdarām un uz kā balstās mūsu argumentācija. Tas ir, lai vairāk uzdotu jautājumus, nevis sniegtu atbildes. Klasiskais stāsts ir karkass, ko visi zina. Visi zina, ka bija šis Noass, ka viņam bija šķirsts. Tad rodas jautājumi – ko viņš glābtu tagad un ko viņš ir gatavs ziedot, lai to darītu. Rodas daudz jautājumu, kas ir ārprātīgi filozofiski. Tur arī nav ne pareizo, ne nepareizo atbilžu. Tur vienkārši ir domu process un nemitīga jautājumu uzdošana, tur ir mēģinājumi iztēloties sevi Noasa vietā un tas, bez kā mēs nevaram un negribam – daudz humora un komiskuma. Jo mēs negribam pateikt ļoti smagnēju un traģisku stāstu, mēs gribam tomēr nedaudz iedot vieglumu paradoksu ziņā, uzrādīt tos, lai veidojas komiskums.
"Filozofiska traģikomēdija" ir izrādes žanra apzīmējums. Jautājumu uzdošana atbilst filozofiskajai daļai, kas, iespējams, ir traģiska, bet kur rodas šis komiskums?
Es vispār domāju, ka nav cita žanra kā traģikomēdija. Man liekas, ka dzīve ir traģikomēdija, tāpēc arī teātrī tas ir galvenais un labākais veids, kā pasniegt informāciju. Dzīves neparedzamība, kur katrai traģēdijai blakus stāv kaut kāds komiskais elements, ir dzīves galvenā neparedzamība. Mēs sapratām, ka daudzi tie jautājumi bez filozofēšanas nevar pastāvēt. Par laimi, mums nav vajadzības un iespējas pārbaudīt šos jautājumus praksē tādā ziņā – ko es glābtu, kuru es izvēlētos aicināt uz šķirsta, kā es to darītu. Daudzi šie jautājumi ir pieņēmumi. Cik daudz cilvēku, tik daudz versiju. Viss atkarīgs no tā, kāds ir domu gājiens un apstākļi. Līdz ar to visu laiku sanāk šīs filozofiskās pārdomas, jo tās ir par tavu eksistenci. Tai pašā laikā tās ir komiskas, jo, par laimi, mēs tās nevaram pārbaudīt.
Šogad festivāla programma un tēma ir ļoti nopietna, arī Ukrainas kara sakarā. Es negribētu mūsu izrādi nostādīt līdzās šai dokumentālajai traģēdijai, kas norisinās mums līdzās.
Tur cilvēki reāli saskaras ar dzīvības un nāves jautājumiem, bet mēs runājam par filozofiski eksistenciālu esamību. Tas nevar būt līdzvērtīgi. Daudz kas arī iezīmējas komisks, mēģinot interpretēt Bībeli. Tikai iedomājoties, ka Noass tagad būvētu šķirstu – tas jau šķiet smieklīgi, mēs tam nevaram tā absolūti, simtprocentīgi noticēt. Arī ņemot vērā, ka mums nav dokumentālu pierādījumu, ka tas tā tiešām ir noticis.
Par izrādes telpu ir izvēlēta notekūdeņu attīrīšanas teritorija. Simboliski vieta saistās ar plūdiem un Noasu, bet vai telpai būs arī funkcionāla nozīme – vai to varēs saukt par īpašvietas izrādi?
Tā noteikti ir īpašvietas izrāde. Man liekas, ka VVTF būtībā visas tādas ir, jo skaidrs, ka ir jāapaug ar to vietu. Kā tu pati precīzi novēroji, mums tā ūdens simbolika bija ļoti svarīga, un, no vienas puses, tā ir sagadīšanās, ka "Valmieras ūdenim" tieši ir šāds brīnišķīgs, plašs angārs, bet, no otras puses, – tā ir arī zīme, ka mums tur vajadzēja būt. Gatavojot izrādes materiālu, skatījos dažādas lekcijas, ierakstus ar mācītājiem, kas skaidro Bībeles simbolus. Tur bija ļoti interesanta lieta, ko viņi minēja – mēs esam poetizējuši to Noasa šķirstu. Mēs viņu iztēlojamies kā milzīgu laivu, vikingu kuģi, bet patiesībā, ja lasa to aprakstu, tad saproti, ka tā tiešām ir kaste.
Nozīme tam ir tāda, ka šis šķirsts tāpat kā cilvēka ticība ir neapgāžams, nesatricināms. Lai arī uz kuras plaknes tu to noliktu, tas vienmēr stāvēs stabili.
2021. gadā jūs bijāt dramaturģe "Dirty Deal Teatro" iestudējumam "Ēdenes dārzs", kas pēc anotācijas šķiet diezgan līdzīgs "Šķirstam". Tas arī bija stāsts par glābšanos. Toreiz pasaules gals bija pandēmija. Kas šodien ir pasaules gals, kas tiek attēlots "Šķirstā"?
Analizējot mēs to redzam kā katra indivīda personīgo pasaules galu. Mēs daudz runājam par izvēles brīdi, par dzīvības un nāves sajūtām, par mentālo stāvokli. Mēs runājam par plūdiem kā par simbolu, kā par apdraudējumu – vienam tas ir karš, citam slimība vai mentālais stāvoklis, depresija. Tas ir tāds brīdis, kad vairs nevar nerīkoties.
Es gribētu, lai katrs pats sev atbild uz jautājumiem – kas viņam ir šie plūdi, ko viņš tajā situācijā darītu.
Tas ir tāds brīdis pirms vētras. It kā valda miers, bet tu jūties absolūti nedrošs. Tas ir brīdis, kad ārā nav vēja, bet dzīvnieks jau jūt, ka negaiss tuvojas, un palien pagultē.
Pēc visa, kas virs zemes notiek, pasaule nebeidzas, tomēr, kā jūs minējāt, katram cilvēkam pastāv šie individuālie pasauļu gali. Tādēļ jautājums – kā izskatītos jūsu pasaules gals?
Tāds jautājums 30 grādu karstumā! Nu, es domāju, ka tas ļoti mainās pēc situācijas. Jo tu dzīvo mierīgāk, lielākā labklājībā, drošākā vidē, tādā, kur nav acīmredzamu apdraudējumu, tajā brīdī tu vari domāt, ka būtu ārprātīgi, ja sāktos karš, vai būtu ārprātīgi, ja man būtu slimība, vai cik šausmīgi būtu, ja kaut kas notiktu ar maniem mīļajiem. Tomēr, kad tu nonāc tajā situācijā, tu to risini, vienkārši izvēlies citu ceļu, kā atkal izdzīvot.
Tas izdzīvošanas instinkts ir tik stiprs, ka tas visu laiku pielāgojas apstākļiem.
Man jāsaka, ka esmu absolūti priviliģētā situācijā, jo man nav acīmredzama apdraudējuma. Tomēr es viennozīmīgi varu apgalvot, ka es nekad negribētu būt Noasa vietā. Lai tur vai kas… es labāk noslīkstu, nekā izvēlos, kuram ir kaut kādas lielākas tiesības izglābties un dzīvot. Man liekas, ka tas man būtu pasaules gals – ja mani ieceltu par Noasu un man būtu jālemj par citiem. Es negribu to atbildību.
Tad nākamais jautājums atkrīt par to, ko jūs darītu, ja būtu Noasa vietā. Tomēr – kā tas tiek risināts izrādē?
Izrādē mums ir skatītāji, kuri ir iegādājušies biļetes tāpat kā teātrī. Tāda ir realitāte. Noass ir ielicis biļetes pārdošanā, vietu ir tik, cik ir. Mēs komandā smejamies, ka tur ir ļoti liela korelācija ar teātra pasauli – tu nabags tur cīnies, esi viens uz skatuves, tad ir zāle, kura ir tiesīga šeit būt, jo viņi ir iegādājušies biļetes, un tad ir tavi draugi, kaimiņi, radi, kuri pēkšņi kļūst ārkārtīgi tuvi, kad viņiem vajag ielūgumus. Tad viņi aktivizējas.
Lielākā mērā mūsu stāsts ir tieši par to, ka skatītājam ir tiesības tur būt. Noasam ir tiesības tur būt. Bet tad iejaucas viņam tuvi stāvošas personas, kuras uzskata, ka arī viņiem ir tiesības tur būt tikai tāpēc, ka viņas ir tuvas.
Tātad tas beigās ir par dzīves teātri vai teātri, kas ir dzīvē. Šogad VVTF tēma ir dzīvība. Runājot par pasaules galu, rodas jautājums par to, kas ir tuvāk dzīvībai – mierīga dzīvošana vai brīži, kad iedarbojas izdzīvošanas instinkts?
Nu, es teiktu, ka tieši tajā gradācijā arī slēpjas tā dzīvība. Kad tu vari aizmirst, tu vari mierīgi eksistēt pat uz inerci un aizmirst par to, ka tu elpo, par to, ka tu rij siekalas, par to, ka tu virini plakstiņus, par to, ka tev ir pulss. Mēs nevaram katru dienu, katru minūti par to domāt. Bet tad vienā sekundē var notikt kaut kas tāds, ka tu sajūti visu sevi līdz mielēm – tev sitas sirds, trūkst elpas, asaro acis, tev ir pilna mute ar siekalām. Pēkšņi saproti, kādi procesi tevī notiek, cik ārprātīgi ātrs ir tavs ķermenis. Tā gradācija – cik ātri un spēcīgi tu vari aptvert, cik dzīvs tu esi. Man liekas, tas ir gan apdraudējuma situācijās, gan milzīgā priekā, pārsteigumā. Es teiktu, ka kardiogramma kā sirdij – tāda arī ir tā dzīvība.
Ja glābti tiek tie, kas nopērk biļetes, tad ko nozīmē būt automātiski glābtam, veidojot izrādi. Ko jums nozīmē dalība VVTF?
Man šī ir pirmā reize. Protams, esmu te braukusi kā skatītāja un sekojusi līdzi. Vienu gadu man šeit bija audioluga. To es darīju patstāvīgi, un varēju atbraukt tikai uz festivāla dienām, tā ka pieredze, dzīvojot šeit uz vietas, veidojot izrādi, man ir pirmo reizi. Es vēl pierodu pie ritma, ka visu laiku jābūt cilvēkos, ka arī pēc mēģinājumu beigām turpinām par procesu runāt, domāt. Nevar no tā izvairīties. Tā ideju pasaule, kurā visu laiku dzīvojam, ir tik koncentrēta vietā un laikā, ka nav iespējams no tās izmukt. Es teiktu, ka tas kaut kādā brīdī ir arī nogurdinoši, jo nevar tikt ārā izvēdināt galvu, bet, no otras puses, citādi šāds formāts nebūtu iespējams. Tas ir ļoti vērtīgi, ka visu laiku savas idejas un domas var pārbaudīt, pārspriest. Man kā dramaturģei tas ir ļoti reti, jo pārsvarā es uzrakstu materiālu vai uzrakstu tikai daļu no tā, aizeju to parādīt un pārspriest ar režisoru, viņš pasaka, ko viņš domā, atkal eju mājās un visu laiku runāju ar sevi galvā. Tad šeit būt kā dramaturģei tas ir ārkārtīgi atsvaidzinoši. Daudz ātrāk var dabūt atgriezenisko saiti, daudz ātrāk saprast, kas strādā, kas nestrādā, visu laiku būt ideju pasaules mutulī. Tas ir tāds piedzīvojums.
Kāds ir skatītājs, kuru jūs gaidāt VVTF? Kam būtu jāpērk biļetes, lai tiktu šķirstā?
Visiem, kuri grib būt izglābti. Es teiktu, ka skatītājam noteikti nav jābūt Bībeles sižetus pārzinošam – tam nav nekādas nepieciešamības. Visādi citādi nekādu ierobežojumu nav. Mēs gaidīsim visus skatītājus un ļoti ceram uz pilnu zāli.
Paldies Dievam, es neesmu Noass un man nav jāizvērtē, kurš ir gana vērtīgs, lai tiktu izglābts, es aicinu visus. Un par to, ko darīs Noass, es nevaru atbildēt.
