Juris Bartkevičs: Labdien, Madara!
Madara Viļčuka: Labdien, Juri!
Juris Bartkevičs: Esmu Juris Bartkevičs, 54 gadi uz skatuves.
Madara Viļčuka: Es tieši tagad, braucot uz šo pārraidi, rēķināju, 53 vai 54 – tagad zināšu.
Juris Bartkevičs: Kā tev iet?
Madara Viļčuka: Labi, paldies!
Teātris pieder jaunajiem
Juris Bartkevičs: Tu vienmēr esi tāda starojoša un smaidīga un mani, no vecās gvardes, tā iedvesmo. Tāpēc man patīk jaunu cilvēku kompānijas teātrī.
Madara Viļčuka: Forši.
Juris Bartkevičs: Es arī esmu kādreiz nodarbojies ar pedagoģisku darbu, nelielīšos, kādiem aktieriem es esmu bijis arī meistarības pedagogs, bet mēs jau tā pētām tos jaunos, un rodas iespaids. Turklāt es esmu redzējis divas tavas izrādes [Liepājas teātrī]. Es esmu redzējis "Yen", un es esmu redzējis arī "Cietsirdīgās spēles".
Madara Viļčuka: Ak, dievs!
Juris Bartkevičs: Man tā kā mazliet krita uz nerviem tā izrāde, jo es to lugu ļoti labi zinu. Bet teātris jau pieder jaunajiem. Toties "Yen" – tas jau bija nopietni.
Es redzu, ka tu daudz zini par teātri, par aktiermākslu. Izskatās, ka tu esi tādā gatavības pakāpē, kā parasti jaunie aktieri nav. Un tad es lasu, ka tu jau tur Jūrmalā esi spēlējusi…
Madara Viļčuka: Nu jā...
Juris Bartkevičs: Kādreiz jau bija tā, ka iestājeksāmenos, kad pedagogi vai žūrija uzzina, ka tie jaunie censoņi, kuri grib iestāties, jau darbojas tautas teātros un kolektīvos, tad uzreiz skatījās tā ar ironiju – "vai tad nav apauguši ar tādām teātra prasmēm, ko vajadzētu iznīdēt".
Madara Viļčuka: Ar slāņiem, kas jākasa nost.
Juris Bartkevičs: Bet "Yen"… man tā izrāde patika, jā. Es saprotu, ka jūs vēl spēlējat, ja?
Madara Viļčuka: Jā, man ir ļoti paveicies. Es braucu uz Liepāju vienu divas reizes mēnesī un mēs spēlējam "Yen". Man tā loma ir ļoti svarīga un sirds silta un tuva. Bet tā reize Dailē, tā bija pirmā mūsu iepazīšanās, jo pēc izrādes jūs pienācāt pie manis klāt un pateicāt paldies.
Juris Bartkevičs: Es to atceros, jā.
Madara Viļčuka: Es arī.
Juris Bartkevičs: Es tagad domāju, kurai no aktrisēm es teicu paldies, vai tai mātei vai tev.
Madara Viļčuka: Man blakus stāvēja manas paziņas, un
jūs tā viegli pagājāt garām, pateicāt paldies un man pilnīgi ceļi saļodzījās un es uz brīdi nesapratu, kas notiek.
Juris Bartkevičs: Vai tiešām tāds respekts ir pret kaut kādiem veciem teatrāļiem?
Madara Viļčuka: Ir milzīgs respekts.
Juris Bartkevičs: Tiešām?
Madara Viļčuka: Respekts pat nav tas vārds.
Brīvība uz skatuves
Juris Bartkevičs: Man jau ar jūsu paaudzi ir labs kontakts. Un bieži jau arī pajautā: velns ar ārā, apskaties to vietu, ko es varētu tur... kāpēc es slikti jūtos tajā vietā? Labi jautājumi. Prieks, ka kādreiz var arī kaut ko pateikt, kā tikt galā ar kaut kādām tādām neizprotamām vietām. Kas tev teātrī tāds svarīgs liekas?
Madara Viļčuka: Es pēdējā laikā daudz domāju par brīvību teātrī.
Juris Bartkevičs: Skaisti.
Madara Viļčuka: Par brīvību uz skatuves un arī pēc tā brīža, un kā to sevī panākt bez tās lielās apziņas sajūtas, kaut kādas pienākuma sajūtas, bet tiešām noķert brīvību. Es gribēju arī jums jautāt, kā jums ir ar to un kā jūs to panākat?
Juris Bartkevičs: Tā ir gara tēma. Tas viss faktiski sākās varbūt no Oļģerta Krodera, kurš ir cilvēks ar milzīgu pieredzi, ar smagu, milzīgu dzīves ceļu, ko viņš ir izgājis. Redz, tu baigi labi pieķēries jautājumam, sāki jautājumu par brīvību. Faktiski tas jau ir tas sūtījums arī skatītājam, ko tu nes, jo visi mēs esam kaut kādā veidā saspringti, samocīti, iespējams, depresīvi, katram ir savas problēmas. Kaut kādā veidā tas teātris tev ienes tādu [sajūta], ka lietas varbūt ir vienkāršākas, ka tomēr kaut kā var justies brīvi. Bet tīri kā aktieris... Jo tu jau ar saspringtiem muskuļiem neko nevari izdarīt uz skatuves, vai ne?
Madara Viļčuka: Jā.
Juris Bartkevičs: Kroders vienmēr teica tā: klausies, nolaid plecus! Tīri fiziski, ķermeni. Viņš saka – ja tu jūti, ka kaut kāds saspringums, pakasi degunu, izdari kaut kādu fizisku darbību tādu sadzīvisku un tā. Kā tu domā par šo jautājumu?
Madara Viļčuka: Nu jā, tas laikam slēpjas tādās mazās lietās.
Ja Kroders jums teica atbrīvot plecus, tad Herberts Laukšteins man vienmēr teica – tu ieelpo, bet neaizmirsti arī izelpot.
Juris Bartkevičs: Miša Gruzdovs, liels pedagogs un liels režisors, teica – elpo, elpo, elpo! Jo tikko tu sāc kaut kādas tādas saraustītas lietas... Mēs ļoti par tādām profesionālām tēmām te pieķērāmies. Vai tas kādam ir interesanti? Bet mums varbūt jā. Mēs vēl neesam par to runājuši. Parasti jau pirms izrādes... Tu jau arī esi tāda, es esmu pamanījis, tāda ļoti savākta, atbildīga.
Madara Viļčuka: Ja?
Juris Bartkevičs: Es domāju, vai tu neesi par daudz atbildīga. Es arī saprotu, ka neviens aktieris negrib slikti spēlēt.
Madara Viļčuka: Jā.
Juris Bartkevičs: Un tomēr jau dziļākā būtībā ir kaut kas, ka aktierim gribas arī patikt publikai.
Madara Viļčuka: Jā.
Juris Bartkevičs: Vai viņš spēlētu kaut vai kādu negatīvu tipāžu – vienalga, viņam gribas patikt. Kā tev ir ar to?
Madara Viļčuka: Man liekas, ka šajā slēpjas vislielākā pretruna, ka tu uz skatuves vienmēr dari kaut ko tiem cilvēkiem, kas tur sēž un uz tevi skatās. Tu jau to saproti, tu jau neesi šizofrēniķis. Bet tajā pašā laikā tev tas ir jādara sev un darbam, un procesam.
Juris Bartkevičs: Un partnerim.
Madara Viļčuka: Un partnerim. Un skatītājs ir kaut kā jāaizmirst?
Juris Bartkevičs: Nu, es nezinu, vai jāaizmirst. Es domāju, ka kaut kur dziļākā apziņā tomēr [skatītājs paliek]. Tā publika kaut kā ir jāsajūt. To, ko tu tur nes, to sūtījumu kaut kādu – tas tomēr ir no tevis, ko tu viņiem sniegsi. Kad Francijā, Parīzē spēlējām izrādi "Rotkho" – šajās viesizrādēs bija viena svarīga lieta. Tās bija deviņas izrādes, kuras es spēlēju pēc kārtas katru dienu, ar vienu mazu pauzīti. Tad… kā uzturēt to, ka tas ir it kā pirmo reizi, to pirmreizību. Izrādes režisors Lukašs Tvarkovskis vienā no tām izrādēm teica – jūs ļoti labi spēlējat, bet ziniet, ir kaut kas tāds, ka jūs zināt, ko tas partneris atbildēs. Jūs tā kā tādu tenisu spēlējat – es tagad tur sitīšu, bet viņš jau zina, es tā skaisti paņemšu pretī un tā. Kā partneri kaut kādā veidā ar kaut ko negaidītu pārsteigt? Tas nav viegli, jo tu jau strādā tajā lomas zīmējumā, tev ir savs ritms, tev ir sava iekšējā dzīve, bet kā izdarīt tā, it kā tas ir pirmo reizi.
Madara Viļčuka: Un katru reizi.
Juris Bartkevičs: Un katru reizi. Tu esi par to domājusi vai vēl ne?
Madara Viļčuka: Es esmu par to domājusi daudz un dikti. Tā arī ir kaut kāda vēl man neaptverama lieta.
Es cenšos uz to skatīties tā, it kā nevis es katru reizi vienu un to pašu izrādi cenšos spēlēt pirmo reizi, bet pirms tā brīža, pirms iešanas uz skatuves sajēgt, ka tā ir pirmā reize šodienas izrādei un rīt būs cita izrāde.
Juris Bartkevičs: Ja tevi tas nodarbina, tas nozīmē faktiski, ka tev tas ir svarīgi un tu pilnīgi intuitīvi jūti, ka tas ir svarīgi.
Madara Viļčuka: Tā ir.
Juris Bartkevičs: Baigi labi.
Aplausi noskan, un mirklis ir miris
Madara Viļčuka: Par to arī "Rotkho" sakarā daudzi rakstīja un runāja, un man liekas, ka kāds intervijā teica, ka paiet izrāde, aplausi noskan un tas mirklis ir miris. Ja tu apzinies pirms tā mirkļa dzimšanas, ka tūlīt kaut kas dzims, tad arī rodas tā sajūta, ka tā var būt pirmā un pēdējā reize. Ja noķer to, tad ir vienkārši... strāva, strāvojums kaut kāds, un tas ir skaisti. Tas ir ļoti skaisti, ja tā notiek. Bet mēs jau katrs dzīvojam. Ne tikai skatītājs, bet arī mēs visi esam cilvēki un mēs dzīvojam savos kaut kādos ritmos un viņiem pakļaujamies, un viņus lauzt ir ļoti grūti.
Juris Bartkevičs: Tas jau arī pieder pie tādiem profesijas pamatiem, kā būt gatavam tajā vakarā. Tas reizēm nav tik viegli, bet ar gadiem tu to koncentrāciju tomēr sevī uzturi arī pie noguruma. Reizēm pat tad, kad tu esi noguris, tev kaut kas atbrīvojas un parādās kaut kāda otrā elpa un kaut kā tā aiziet, un tu esi beigās priecīgs – kaut kā forši nospēlēju. Reizēm jau ir tā arī, ka tev liekas, ka tu baigi forši nospēlēji, bet režisors saka – klausies, tas bija antisanitāri.
Madara Viļčuka: No tā man visu laiku ir bail.
Juris Bartkevičs: Ko tu gribētu spēlēt vispār?
Madara Viļčuka: Šobrīd? Mana kursabiedrene vienmēr uz šo jautājumu atbild ar vārdu – visu. Es esmu kaut kādā tādā stadijā, kad es apzinos, ka es maz saprotu un maz zinu, un varbūt pat maz varu, bet es esmu gatava darīt visu, ko man piedāvās, tāpēc uz šo jautājumu ir ļoti grūti atbildēt.
Juris Bartkevičs: Nu jā, nu jā, laikam jau tomēr visā tajā aktiera darbā tas laimīgais gadījums, kā tās zvaigznes sastājas, ir tāds ļoti svarīgs faktors.
Madara Viļčuka: Bet es cenšos par to tā nedomāt, jo tad man sākas kaut kādas gaidas.
Juris Bartkevičs: Ai, kā labi!
Madara Viļčuka: Es pati sev kļūstu neciešama. Es cenšos domāt par to tā, ka nevis es tagad gaidu, ka man kāds kaut ko iedos vai ko es gribētu, lai man iedod, bet ko es šajā konkrētajā brīdī varu darīt – šajā konkrētajā mēģinājumā vai dienā, vai vēl kaut kad, lai pietuvotos kaut kam, kas man ir svarīgs.
Juris Bartkevičs: Un kas tev ir svarīgs?
Madara Viļčuka: Kas man ir svarīgs...
Juris Bartkevičs: Jebkurā mākslā ir kaut kādas tēmas, kas tevi aizkustina vai kaut kā sāp. Ja tās lomas ir ar šīm tēmām, nu kā saka, uzbarotas, tad tā ir laba sakritība.
Dziedošie un kustīgie
Madara Viļčuka: Es saistībā ar mūsu šodienas sarunu tikos arī ar Ainu Kareli un ar Indru Briķi parunāju, un es pat neiedomājos līdz šim ļoti loģisku lietu, ka jūs Liepājas teātrī sākāt savas gaitas tieši tad, kad viņiem bija tāds muzikālais novirziens. Man rādīja vecās bildes un stāstīja, cik jūs labi dejojat un dziedat. Es atdotu diezgan daudz, lai redzētu "Brēmenes muzikantus" Liepājas teātrī ar jums.
Juris Bartkevičs: Ak, dievs, jā. Man tajā visā lomu sarakstā tādi posmi, protams, ir. Es esmu pat klasiskā operetē dziedājis – "Havajas puķē", un tā bija Krodera režija turklāt. Tad bija "Oklahoma" – arīdzan mūzikls. Bet tad nāca kaut kāds foršs lūziens, kad Nauris Klētnieks mūsu teātrī parādījās, un viņš bija tāds augstas klases intelektuālis. Tad bija slavenā "Kam no Vulfa kundzes bail". Tad bija vēl dažas tādas izrādes, kad es kaut kā sapratu, ka šis dziedošais, kustīgais jaunietis var kaut ko arī nospēlēt, kas saistās ar intelektuālām lietām.
Madara Viļčuka: Es gaidu, kad arī man pienāks tāds brīdis.
Juris Bartkevičs: Jā, pienāks. Tev viss vēl priekšā. Tas ir tik skaisti, saproti. Zini, es jau arī gaidu. Tikai, kā jau teicu, teātris ir jaunības māksla.
Par ko man sirds sāp – par to, ka režisori kaut kā paskatās uz tiem pasu datiem un uzskata, ka šis jau laikam nevarēs izkustēties, – un man gribas oponēt. Iespējams, ka es varētu arī to, bet nu tas tā.
Madara Viļčuka: "Spīdolas naktī" jūs dejojat.
Juris Bartkevičs: Nu mēs tur uzlaižam tādu ekstremālu danci.
Madara Viļčuka: Man ir tā laime redzēt to tuvplānā.
Juris Bartkevičs: Es jau arī skatos uz tevi tuvplānā un apbrīnoju tavu plastiku. Tu esi kaut kur dejojusi, vai tev organiski nāk?
Madara Viļčuka: Nē. Tik, cik studiju laikā. Man vienkārši iekšā sēž visu laiku kaut kas. Jūs prasījāt, ko es gribētu nospēlēt. Es gribētu laikam pamēģināt nospēlēt kaut ko, kur man ir jāmēģina...
Juris Bartkevičs: Sevi ieturēt tādā statistā.
Madara Viļčuka: Jā. Tas būtu interesants izaicinājums.
Juris Bartkevičs: Nu tas viss vēl priekšā tev. Es to filmu neesmu redzējis, kur tu esi spēlējusi, bet es kaut kādus kadrus esmu redzējis.
Madara Viļčuka: "Krimināllieta iesācējam"?
Juris Bartkevičs: Vai tev nav lielāka loma arī kaut kur?
Madara Viļčuka: Nē. Es pa tiem plāniem vairāk. Foniņā.
Juris Bartkevičs: Nu tad jau pienāks tā reize.
Madara Viļčuka: Jā, bet kino vispār ir brīnišķīga lieta.
Juris Bartkevičs: Kāpēc?
Madara Viļčuka: Tur tas pirmreizīgums, par kuru mēs runājām, vienkārši nav iespējams, ka viņa nav.
Juris Bartkevičs: Protams, jā. Kino prasa arī kaut kādu milzīgu prasmi. Te gribas teikt, ka no tām aktrisēm, kas nāvīgi prot koncentrēties un savākties, un absolūti brīvi just, domāt un nedomāt, vārdu sakot, ieiet kaut kur iekšā, Indra Briķe tā ir. Viņas tuvplānu var rādīt ilgi un dikti, un tas nekad nebūs tukšs. Nu jā, viss jau no tās iekšējās dzīves atkarīgs. Faktiski, ko es esmu arī novērojis, – ja kaut kas mani vēl interesē pie tēmas, par ko mēs runājam,
mani interesē tīri profesionāli, kā var uzturēt nepārtrauktu dzīvi uz skatuves, kā izveidot to savu iekšējo skatuves dzīvi tā, lai tev nekas nepārtrūkst, lai tu nesāc domāt par to, ko es ēdīšu vakariņās vai ko citu tādu.
Es domāju, ka tas ir viens no lielākajiem darbiem, kas aktierim ir tāds baigi svarīgs, – kā es tajā mēģinājumu procesā izveidoju to savu iekšējo dzīvi. Tad es varu pauzēt, tāpēc ka es vienmēr būšu nodarbināts.
Madara Viļčuka: Bet šīs pārdomas man pēdējā laikā liekas diezgan biedējošas, tāpēc ka es nesaprotu, kur ir tā robeža. Jūs teicāt – iekšējā dzīve, ko izveido aktieris sev. Bet es pēdējā laikā domāju par to, kā ļauties tam, lai tā dzīve notiek. Nevis, ka tu viņu izveido, bet ka viņa izveidojas tevī pati kaut kā, atlaist to kontroli. Jo arī par tiem tuvplāniem – es redzu, kuri aktieri ir izdomājuši, ko viņi darīs, un es redzu tos, kuri ļaujas tam, kas vienkārši notiek. Tā ir tāda māksla, kur tu nekad to nevari, nedrīksti izdomāt līdz galam. Tas ir biedējoši.
Juris Bartkevičs: Protams, jāļaujas. Tev jau kaut kā tas tēls, tas cilvēks ir jāieņem sevī iekšā, jo tā tomēr ir tāda ķīmija ar tavām sajūtām un izpratni par to visu. Es esmu novērojis faktiski, ka viss ir jālaiž caur sevi sākumā, vai tas tev sāp vai nesāp, vai tu mīli vai nīsti – ar tādām primitīvām lietām. Tad tev veidojas tas, ka tu esi dzīvs, gribošs vai noliedzošs, vai tu cīnies, vai tu kaut ko pierādi vai aizstāvi, vai attaisnojies. Nu jā – viss caur sevi.
Madara Viļčuka: Es studiju laikā sapratu, ka šie procesi nekādā gadījumā nedrīkst notikt ar varu. Tu nevari sev piespiest kaut ko just vai piespiest saprast, vai piespiest izdarīt. Tas nav kā noskriet sprintu, kur tu vienkārši skrien tik, cik tu vari, un izdari. Man tās grūtības laikam rodas tieši tad, kad ir jāļauj tam procesam notikt ar tevi, nevis jāmēģina viņš kontrolēt.
Juris Bartkevičs: Nu jāļaujas, jāļaujas, jā.
Madara Viļčuka: Un man tas dažreiz nāk ļoti grūti.
Spēles prieks un bezkaunība
Juris Bartkevičs: Nu, un ko tu domā par režisoriem?
Madara Viļčuka: Par režisoriem?
Juris Bartkevičs: Tev vēl viņi maz ir bijuši.
Madara Viļčuka: Maz jā. Bet Dmitrijs Petrenko.
Juris Bartkevičs: Es esmu ar viņu strādājis. Viņš ir arī tāds ļoti atbrīvojošs cilvēks, kas ir ļoti simpātisks.
Madara Viļčuka: Man ļoti patika izrāde "Zemdegas".
Juris Bartkevičs: Iedomājies, Regīnas Ezeras milzīgais romāns un kaut kā jāsapresē tas viss. Bet visi aktieri sajuta tos cilvēkus ļoti. Man liekas, tur ir tik daudz aktieriskas veiksmes tajā. Un arī Dimam iznāca labi par to izrādes uzbūvi, par kompozīciju, kā tās ainas plūst. Izrāde bija vienmēr pilnās zālēs, un cilvēki ļoti elpoja līdzi. Man likās, ka tur tīri labi izdevās. Man prieks, ka tev patika.
Madara Viļčuka: Jā. Man liekas, ka tur bija kaut kāda nepiespiestība.
Juris Bartkevičs: Jā, tur bija tāda, un tas ir viens, ko režisors tev faktiski iedod. Mēs sākumā runājām, ka arī Kroders prata kaut ko tādu iedot. Faktiski tad, kad režisors kaut ko nepresē, un tā sadarbība notiek daudz vieglākā formā, tā kopējā sapratne, kopējā saelpošanās… tad vienmēr viegli spēlēt un ir rezultāts.
Madara Viļčuka: Tad, kad ir bauda, tad arī ir tā brīvība.
Juris Bartkevičs: Spēles prieks.
Madara Viļčuka: Kaut kāda bezkaunība arī.
Juris Bartkevičs: Man patīk to lomu tā kā sajust. Saprast ir viens, bet sajust.
Madara Viļčuka: Sajust, jā, jā!
Juris Bartkevičs: Un ka tu tā brīvi vari citādi spēlēt. To pašu it kā, bet citādāk. Tas tomēr ir citādi. Un partneris arī, ja tu esi brīvs, arī atbrīvojas. Un rezultāts – vēlāk viens otram paspiežam roku, kā mums tā forši sapasēja.
Madara Viļčuka: Tā nepiespiesti, kaut kā tā sanāca.
Juris Bartkevičs: Tāpēc jau ir forši spēlēt teātri.
Madara Viļčuka: Forši, un tas vienlaicīgi ir arī tas neizprotamais, ka to nevar tā vienkārši izdarīt, tam jānotiek. Jūs prasījāt par režisoriem, man to spēles kaifu ļoti palīdzēja sajust Elmārs Seņkovs. Mēs taisījām "Grimmus".
Juris Bartkevičs: Tas man ļoti patika. Šo atraktivitāti, šīs muļķības, ko jūs tur esat salikuši kopā, un ka tas viss tur tā kūleņo, zibeņo. Viss ar tādu jēgu, kad tu tā pieslēdzies. Sākumā liekas – kas tas tāds tur būs?
Madara Viļčuka: Man viņu tik ļoti patīk spēlēt!
Juris Bartkevičs: Tas nozīmē, ka tevī ir ķēriens uz tādu atraktivitāti.
[..]
Autoritātes
Juris Bartkevičs: Un kā tev autoritātes?
Madara Viļčuka: Teātrī?
Juris Bartkevičs: Tu kaut ko rakstīji, ka nebalsties uz autoritātēm, neiespaidojies vai kaut kā neizcel.
Madara Viļčuka: Es mēģinu. Man vienkārši studiju laikā bija tāda problēma, arī tagad kaut kad tas piezogas, ka es salīdzinu sevi ar citiem un tas galīgi nenāk par labu, tāpēc es mēģinu nevienu necelt uz pjedestāla, lai nav tā, ka es kādam neapzināti līdzinos. Bet tagad Dailes teātrī es skatos uz saviem kolēģiem un uz jums, un es saprotu, ka man visi apkārt ir autoritātes un – tikai un vienīgi viņos skatīties un tiekties uz viņiem. Vēl es ļoti bieži pēdējā laikā domāju par Māru Ķimeli.
Juris Bartkevičs: Tas bija diplomdarbs jums, ja?
Madara Viļčuka: "Diagnoze – jaunība".
Juris Bartkevičs: Tur jūs trakojāt dikti.
Madara Viļčuka: Jā, tas bija ļoti interesanti.
Juris Bartkevičs: Bet Māra ļoti pozitīvi par jums teica. Viņa jau arī mīl aktierus. Kaut gan viņa tāda šerpa, bet viņa mīl aktierus.
Madara Viļčuka: Viņa mēdz tevi nolikt...
Juris Bartkevičs: Viņa tevi var iznīcināt arī, ja tu esi pelnījis.
Madara Viļčuka: Man ļoti, ļoti patīk Māra. Man patīk viņā klausīties. Kaut ko es viņā jūtu sev ļoti piederīgu. Man liels prieks, ka es viņu pazīstu. Bet jums ir autoritātes?
Juris Bartkevičs: Man? Man ir tādi aktieri, kas man ārkārtīgi patīk. Man jaunībā vienmēr ir paticis Uldis Pūcītis. Mūsu laikā Pūcītis visiem likās TĀDS, jo viņā bija kaut kāda brīva cilvēka nepakļāvība, brīva cilvēka attieksme pret lietām, patiesa, nekā liekuļota, viss tā pa īstam. Tas bija laiks, kad faktiski bija tā saldā zemteksta garša, kad tu caur zemtekstiem runāji par tādām lietām, kas skaitījās varbūt sabiedrībai kaitīgas.
Centrāltirgū vienreiz viena zaļumu pārdevēja teica: "Marta, paskaties, pats Keišs atnācis!" Es pilnīgi paliku uz pakaļas. Man humora sajūta tāda diezgan uzkrītoša, bet es nezināju, ko teikt. Es domāju – ak, kungs! Es Keišam teicu. Viņš saka – Jurka, viss kārtībā.
Par to popularitāti runājot, tev jau viss vēl priekšā. Tad, kad vienā Dailes teātra jaungada uzvedumā es parodēju prezidentu Bērziņa kungu ar vienu dzejoli un publika bija sajūsmā, "Youtube" bija tik daudz skatījumu! Es biju tik populārs, kā visā savā dzīvē nospēlējis Hamletu, Džordžu "Kam no Vulfa kundzes bail".
Madara Viļčuka: Hamletu un Klaudiju vienā.
Juris Bartkevičs: Jā. Ak, kungs, nu kā tas tā ir. Par vienu tādu mazu nieciņu tev tā... Bet nu labi. Mēs jau neesam tie aktieri, kas dzenas pēc popularitātes.
Dzelteno žurnālu vākos
Madara Viļčuka: Nu godkāri dažreiz pabarot vajag.
Juris Bartkevičs: Vajag? Tātad tev kārojas būt dzelteno žurnālu vākos.
Madara Viļčuka: Nē. Man godkāre vairāk strādā uz...
Juris Bartkevičs: ... tādā profesionālā aspektā.
Madara Viļčuka: Jā. Man gribas jo vairāk saprast, jo vairāk izmēģināt, jo vairāk kļūdīties un atkal darīt, jo labāk.
Juris Bartkevičs: Ir aktieri, kam vairāk patīk dot intervijas šurpu turpu. Es arī piederu pie tiem, kas vairās.
Madara Viļčuka: Bet es biju dzeltenajos žurnālos, kad aizgāju no Liepājas teātra.
Juris Bartkevičs: Nu kā citādi! Jābūt. Taču ir jāstāsta iemesls, kas tad tur bija.
Madara Viļčuka: Tur nebija neviena mana vārda. Tur visi pārējie runāja.
Juris Bartkevičs: Es nelasīju.
Madara Viļčuka: Jums bija līdzīgi, kad jūs aizgājāt uz Rīgu?
Juris Bartkevičs: Nu bija jau, jā, kaut kas bija, bet es kaut kā izvairījos arī no tādām [ziņām]. Tas bija smags periods arī teātrim tādā ziņā, ka no viena kursa, kas teātra fakultāti beidza, tikai daži cilvēki palika Liepājā un bija grūti. Negribas tur visu to cilāt. Man prieks vienkārši, ka tad, kad atnāca mans draugs un kolēģis Herberts Laukšteins, ka viņš daudzus gadus pacēla teātri tādā līmenī ar savu spēju piesaistīt režisorus un Klaipēdas kursus. Milzīgi spēka gadi teātrim.
Madara Viļčuka: Man liekas, ka Herberta ieguldījums ir milzīgs ne tikai Liepājas teātrī, bet arī vispār Latvijas teātrī.
Juris Bartkevičs: Es pilnīgi piekrītu, jā, tāpēc ka tur parādījās tādi uzvedumi tādā stilistikā, kas bija – oho! –, un tāpēc bija ļoti augsti novērtējumi un pašiem bija liels gandarījums par to, ka mums sanāk baigi labi. Nu forši. Nu ko tad aktierim vairāk vajag – prieku par to, arī to, ka mūs pamana. Mazā teātrī jau tomēr mazliet ir tāds kompleksiņš – redz, par Rīgu daudz vairāk runā. Bet arī Herberta Laukšteina periodā ļoti daudz tika runāts par procesiem Liepājā, un tas bija forši.
Ar ko mēs noslēgsim mūsu sarunu? Tev ir kādi priekšlikumi?
Ja mainās apziņa, mainās realitāte
Madara Viļčuka: Par nākotni kaut ko. Mēs vienkārši tā smuki atskatījāmies uz to, kas bijis, kas ir. Kas tālāk?
Juris Bartkevičs: Es domāju, ka faktiski mūsu teātrī tā būs pārsteigumu un negaidītības pilna. Pie tām daudzajām veiksmēm, kas mūsu teātrim ir sanākušas, tas pats ir gaidāms uz priekšu.
Madara Viļčuka: Jā, es ļoti gaidu.
Juris Bartkevičs: Tagad bija interesanti, kaut kur parādījās arī tāda tēma saistībā ar Vāciju – teorētiķi un teātra skatītāji runā par tādu lietu, ka es aizeju uz teātri, es neko neiegūstu, nekas ar mani nenotiek. Es aizeju uz koncertu, uz labu kino un es kaut ko iegūstu. Ka teātrī kaut kas ir apstājies. Par Vāciju es runāju. Bet tur ir pārdomu jautājums, protams, par visiem teātra procesiem. Kas ir tas, kas cilvēkā atstāj kaut kādas pēdas.
Ideāli jau būtu, ka tu izej no teātra un tu nezini, uz kuru pusi mājas tev ir.
Madara Viļčuka: Man tā ir bijis. Jums tā ir bijis?
Juris Bartkevičs: Nu tik traki, ka nezinu, kur mājas, [varbūt nav bijis], bet ka es esmu vienkārši tādā starā – jā, tā man ir bijis. Bet tie vācieši – faktiski milzīga diskusija ir šajā sakarā par to, ka teātris kā postdramatiskā māksla ir kaut kā zaudējusi pozīcijas un vairs neko jaunu nepienes un cilvēkus neiespaido. Tātad man ir jautājums – kas ir tas, kas cilvēkus iespaido? Un vispār, kas ir tas, ko cilvēks iegūst. Mēs zinām par to katarsi, tādu lielu pārdzīvojumu, kaut kādu attīrīšanos, tu izej kaut kāds tāds brīvāks, atvērtāks, tāds gaišs izej ārā. Tātad ir radies jautājums, kā to mākslu padarīt tādu, ka tā vairāk iedarbotos uz apziņu. Un, ja mainās apziņa, kā zināms, mainās realitāte, kā teica Jānis Rokpelnis savā intervijā žurnālā "Ir". Kad tu nostrādā 20 gadus teātrī, kas ir tas, kas ir palicis no tevis, no tavas enerģijas, tas ir tāds jautājums. Bet vienalga gribas spēlēt.
Madara Viļčuka: Gribas. Man priecē, ka jums gribas. Es arī negribētu, lai pāriet. Tā ir liela vērtība, ka tu ej uz darbu un tu gribi iet uz darbu un darīt šo. Es to negribētu pazaudēt.
"Teātra garša"
Saruna tapusi Latvijas Teātru darbinieku savienības projektā "Teātra Atlanti cauri laikiem 2. cikls Teātra garša" ar Valsts kultūrkapitāla fonda un alus darītavas "Valmiermuiža" atbalstu.
Sarunas tekstu sagatavoja Madara Melne-Tomsone.
