Teātra pieraksti
Latvijas Kultūras akadēmijas Drāmas un teksta studiju programmas studente Elizabete Šiklova dodas uz tuvākām un tālākām vietām, lai teātra notikumu kartē atrastu pieredzes ārpus lielajām skatuvēm.
"Läbi linna" jeb "Cauri pilsētai" ir izrādes koncepts, kas kopš 2021. gada ir īstenots četrās Tartu pilsētas apkaimēs. Ar fonda "Initium" palīdzību projekts skāra arī Latviju pašā tās maliņā – uz robežas starp Igauniju un Latviju, kur igauņu koncepta veidotājai, režisorei Jānikai Tammaru (Jaanika Tammaru) pievienojās latviešu režisors Edgars Niklasons, lai īstenotu starptautisku teātra mākslas notikumu. Projekta mērķis bija parādīt pilsētas daļu vai tās veselumu caur vietējās kopienas prizmu ar profesionālu aktieru palīdzību. Lai varētu pievarēt lielo teritoriālo apjomu, daļēji izrāde noritēja uz riteņiem, tas ir, autobusā, kas skatītāju grupas pārvadāja no viena punkta uz citu.
Ceļojuma sākumā es nonācu pie rožu dārza Valkas Novadpētniecības muzeja pagalmā, kuru apņēma rudens vakara krēsla un mēs – skatītāji. Aktieris Artūrs Putniņš iejutās studenta lomā, kas aizbēdzis no Jāņa Cimzes semināra. Elīna Bojarkina stāvēja uz milzīga zvana, deklamējot Cimzes tekstus. Šeit veidotāji iesaistīja vietas vēsturisko kontekstu, tomēr tas man raisīja pārdomas, vai 19. gadsimta studenta gaitas ir stāsts par šī brīža pilsētas kopienu, kas, kā varētu domāt, ir šīs izrādes fokuss.
Pēc vietējo igauņu kora "Rõõm" uzstāšanās, kas izpildīja latviešu komponistes Vijas Moores radīto kompozīciju "Heliseb kell" ("Zvans skan"), mēs kopā ar citiem skatītājiem iesēdāmies autobusā, kas veda nezināmajā. Aiz loga arvien satumsa, līdz ar to Valku sanāca iepazīt kā pirmajā randiņā pustumsā, pieņemot maršrutu, ko piedāvāja izrādes veidotāji. Abi aktieri – skatītāju pavadoņi – pārbraucienos autobusā aicināja iesaistīties sarunās par izrādes galvenajiem jautājumiem – sabiedriskumu, pirmajām attiecībām, vecmāmiņām, kokiem. Sarunas bija tilts no vienas vietas uz citu.
Sajūta bija it kā mēs atrastos starppilsētu autobusā, kur beidzot būtu laiks un drosme iepazīt apkārt esošos ceļotājus.
Kurp mūs veda, bija noslēpums, kam mēs visi paļāvāmies, un bija tā vērts, lai sasniegtu izbrīnu par katru īpašvietu, kuru tumsā iepazinām. Valkas daļā mēs nonācām Tautas namā un brīvdabas estrādē. Lokācijas papildināja igauņu vizuālā māksliniece Inga Vares un gaismu māksliniece Karolina Tamma (Karolin Tamm), kas ar īpašvietu iekārtojumu un pievienotajām detaļām, kā gaismas makšķerēm vai zvaigžņu lietussargiem, izrādei piešķīra sapņainumu un maģijas pieskārienu. Šajos notikumu punktos mūs satika pilsētas kopienas, kas demonstrēja mūzikas un dejas priekšnesumus. Katrs radošais iestarpinājums bija īpašs un darbojās kā sirsnīgs fons aktieru vadītajam naratīvam, kas bija balstīts dokumentālos iedzīvotāju un pašu aktieru stāstos.
Jau drīz mēs nonācām uz robežas. Abi izrādes vadītāji Elīna Bojarkina un Artūrs Putniņš aicināja dalīties ar pieņēmumiem, kas saistās ar igauņiem. Pie viņiem viss ir labāks… viņi domā, ka mums ir seši pirksti… viņi ir lēni… ak, jā, tā šoreiz bija taisnība, jo viņi kavējās. Igauņu skatītāju grupas nebija norunātajā vietā. Drīz viņi piebrauca ar savu autobusu. Līdzās mūsu skatītāju grupai bija cita, kas šajā punktā jau zināja, kas mūs gaida priekšā, bet mēs – to, kur viņi nonāks.
Uz robežas abas skatītāju grupas stāvēja kā spoguļa priekšā.
Parādījās arī latviešu aktieru dubultnieki igauņi – Agurs Seims (Agur Seim) un Marianna Tammaru (Mariann Tammaru). Mēs šai vietā tikāmies, lai apmainītos vietām. Šķērsojām iedomāto līniju un… nonācām jau citā valstī. Mūsu pavadonis Artūrs Putniņš samainījās ar Aguru Seimu, un nu jau igaunis ar Elīnas Bojarkinas palīdzību mūs veda tālāk šajā ceļojumā. Komunikācija caur abiem gidiem kļuva daudz intuitīvāka. Tika izmantotas abu valodu līdzības, lai vadītu turpmāko izrādi. Valodai vairs nebija viena konkrēta forma – ne latviešu, ne igauņu, tādējādi arī šī robeža tika pārkāpta.
Igaunijas pusē mūs aizveda uz pirti, kas ir bijis pirmais rokklubs Valgā, uz iekštelpu skeitparku, kurā skrejriteņu triku pavadībā dziedāja latviešu folkloras kopa "Nāburgi". Robežas tika jauktas vēl vairāk – pirts gari sajaucās ar pagrīdes mūzikas dūmu mākoni, vecāka gadagājuma ansambli papildināja jaunie puiši, kas lidinājās pa gaisu.
Izrādes noslēgumā stāvējām pie akmens, kas tur ir bijis jau ilgi pirms mums. Ilgi pirms Valkas un Valgas dalījuma. Pie šī akmens tika ieskandināta skaņas dakša, lai sanākušajam skatītāju ansamblim noteiktu toni. Mēs sastājamies pa balsīm un sākām dziedāt igauniski sākuma dziesmu "Heliseb kell". Valoda nebija šķērslis. Spēku mums, iespējams, nodeva pirmo Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģents Indriķis Zīle, ar ko saskārāmies pirms nepilnām divām stundām. Dziedot nonācām pie tiltiņa, un nu jau ozolzīle tika iedalīta katram skatītājam. Aizvērtām acīm metām zīli pāri galvai. Plunkš! Daudzbalsīgi noskanēja. Reizē tika iedomātas vēlēšanās par… vēl daudziem laimīgiem mirkļiem, mūžīgo mīlestību, mieru virs zemes un visu to, ko kopš bērnības kāroju. Naivi, bet varbūt Igaunijā tas piepildīsies…
Noslēdzot savus iespaidus no braucamizrādes, domāju par "Satori" publicēto Ivara Šteinberga rakstu, kurā tika apskatītā nebinaritāte literatūrā. Autors nonāca līdz secinājumam, ka nebinaritāte ir pamats jebkurai mākslinieciskai darbībai, un šī braucamizrāde nebija izņēmums. Lai arī izrādes gaitā pavērās pavisam sadzīviska dalījums divās daļās – caur diviem aktieriem, divām valodām, divām skatītāju grupām, divām valstīm – šis divdaļīgums mūsu apziņās tika konstruēts, lai beigās tas tiktu nojaukts. Mēs to atstājām kaut kur uz nakts tumsā ieskautās Igaunijas–Latvijas robežas. Tur palika galēja izpratne par to, kas ir "viņi", "mēs", "labie", "sliktie", "ātrie", "lēnie", lai pietuvotos secinājumam, ka robeža ir iedomāta līnija. Un varbūt starp dažām lietām robežu nemaz nav.
