Latvijas Nacionālā teātra izrāde "Sarkanais un melnais" ir franču klasika klasiskā reālpsiholoģiskā teātrī: sarežģītais, skaudrais pieaugšanas un kaislīgas mīlestības stāsts.
Izrādes ieraksts līdz 2. novembra pulksten 23.59 skatāms Replay.lv:
Ojārs Rubenis: Gatavojoties šai sarunai, es izskatīju visu un neatradu nevienu "Sarkanā un melnā" iestudējumu Latvijas vēsturē. Es aizgāju pie Teātra muzeja direktora, profesora Jāņa Siliņa, kurš zina visu. Viņš arī tā kā apmulsa, apskatījās, ka gala rezultātā pēc dažādiem Stendāla motīviem ir iestudējis Alvis Hermanis. Kādu laiku atpakaļ, kad Vija Artmane vēl bija dzīva, tapa "Traktāts par mīlestību". Vairāk nekā. Edmund, varbūt tu atceries, ka ir bijis kāds Stendāla iestudējums?
Edmunds Freibergs: Nē.
Ojārs Rubenis: Nu tad man uzreiz jautājums – kāpēc?
Edmunds Freibergs: Tur ir daudz brīnišķīgas sakritības.
Ojārs Rubenis: Klāj vaļā!
Edmunds Freibergs: Pirmkārt, kad jūs noskatīsieties [izrādes] ierakstu, jūs sapratīsiet, ka ir ļoti labs dramatizējums. Tas ne vienmēr tā mēdz būt, jo romāns ir ārkārtīgi ietilpīgs un, lai no šī romāna izveidotu ne pārdabiski garu izrādi, ir vajadzīga dramaturga franciska elegance. To francūži paši ir izdarījuši, respektīvi, romāns ir pārvērsts tādā dramatizējumā, kurā spēlē četri aktieri: Autors, kurš vienlaicīgi spēlē vēl dažas lomas, un trīs citi personāži – divas dāmas, viens kungs. Tāds neliels sastāvs. Man šo dramatizējumu iedeva izlasīt [teātra zinātniece] Rita Melnace, kad es meklēju kādu materiālu mazajai zālei. Man tas uzreiz iepatikās. Es sapratu vienu lietu – priekš mazās zāles tas vēl ir jāpaīsina. Tāda laimīga sakritība, ka iekrita rokās tik skaists darbs. Tā ir brīnišķīga literatūra, labi dramatizēta un pateicīga arī aktieriem – tās ir skaistas lomas, tās ir iespējas. Lielajā zālē, es domāju, izrāde tā neskatītos, bet tieši mazajā zālē, tajā intimitātē, šķiet, ir šīs izrādes īstā vieta. Otra lieta, kas man allaž ir prātā, kad es domāju par kādu izrādi, ir par aktieriem: ja nav attiecīgu aktieru, kas tās lomas var spēlēt uz to brīdi trupā – tāpēc mēs sakām, ka nevajag ņemt "Romeo un Džuljetu", ja nav Romeo un Džuljetas –, [tad iestudēšana izpaliek], bet šoreiz bija visi personāži, sākot ar Autoru – Voldemāru Šoriņu, abām brīnišķīgajām dāmām – Ievu [Aniņu] un Eviju Krūzi - un vēl Raimonds Celms. Man šķita, ka ansamblis veidojas precīzs. Ieva gan nebija pašā sākumā, bija cita aktrise. Vēl kas –
man personīgi šķiet, ka kopējā latviešu teātra ainā brīdi pa brīdim pietrūkst romantiskā stīga, arī skaistais,
arī skaisti kostīmi. Mīlestība, kaislība – tā ir tāda lieta, kas uzrunā visus skatītājus visos laikos, jo mēs visi esam izbaudījuši mīlestību, kaislību. Un vēl viena tēma, kas man šķita ļoti interesanta un kādēļ es domāju, ka daļēji izrāde ir domāta jaunajai paaudzei, ir tas, ka tas ir stāsts par jaunu cilvēku, par jauna cilvēka ieiešanu lielajā dzīvē, par viņa vēlmi sevi apliecināt, taisīt karjeru, par viņa sastapšanos ar kaislību, pirmo sastapšanos ar erotiku, ar mīlestību un galu galā arī viņa sastapšanos ar nāvi. Tāds stiprs stāsts, varētu teikt.
Ojārs Rubenis: Tu pats esi teicis, ka šis uzvedums ir "mīlestības anatomija". Tā ir viena tava frāze, bet otra – ka tā ir "mīlestība ar blaknēm".
Edmunds Freibergs: Jā. (Smejas.)
Ojārs Rubenis: Saki, ko tu ar to esi domājis – "mīlestības anatomija"?
Edmunds Freibergs: Pirmkārt, mums ir mazliet jārunā par pašu Stendālu, kuram šī bija ļoti aktuāla problēma ne tikai teorētiski, bet arī praktiski – viņš bija diezgan, kā saka, krāšņs mīlnieks savā dzīvē. Šis jautājums viņu interesēja.
Ojārs Rubenis: Kā man patīk tavs teiciens "krāšņs mīlnieks"! Tagad teiktu "seksīgs" vai "jaudīgs", bet "krāšņs mīlnieks" – brīnišķīgi.
Edmunds Freibergs: Tas varbūt labāk piestāv Stendālam. Viņu nodarbināja - kas tad ir tā mīlestība? Vai tā ir kaislība? Vai tā ir ārkārtīgā kaislība, kas robežojas ar nāvi? Tās var būt diezgan tuvu viena otrai. Vai tas ir egoisms? Vai īstā mīlestība ir tā altruistiskā, tā beznosacījumu mīlestība, kas ir de Renāla kundzei? Varbūt tas ir pareizi, varbūt – nepareizi, bet tā pa īstam dot atbildi uz to, kas ir mīlestība, var tikai sieviete.
Ojārs Rubenis: Nu, Ieva, kas tad ir mīlestība? (Smejas.)
Ieva Aniņa: Tā. (Smejas.) Es zināju, ka kāds jautājums mani noteikti pārsteigs, bet šis jau uzreiz ir kā ar lielgabalu. (Smejas.)
Ojārs Rubenis: Tavs režisors to pavirzīja. Kā tad es uzreiz to nepārķeršu? (Smejas.)
Ieva Aniņa: Mīlestība droši vien ir lēnprātīga, laipna, visu pacieš un panes, kā rakstīts Pāvila vēstulē korintiešiem. Bet Stendāla kontekstā ir citas krāsas mīlestībai, tur ir tās sarkanās un melnās.
Edmunds Freibergs: Tur ir kaislība, bet beigu beigās de Renāla kundze apliecina to, ka mīlestība tomēr nav tikai fiziska kaislība vai fiziska pieķeršanās, ka tā ir kas daudz, daudz vairāk, kā vārdā cilvēks var daudz ko arī upurēt. Būtība viņa jau arī aiziet nāvē tikai tāpēc, ka viņai vairs nav mīlestības. Un tur arī ir tā atšķirība – vīrietis var dzīvot arī bez mīlestības, bet sievietei, ja viņai nav mīlestības, ja viņai dzīvē pietrūkst mīlestības, tas ir ļoti traģiski. Šajā stāstā de Renāla kundze vairs nespēj dzīvot – kad viņas mīlestība ir aizgājis nāvē, viņa viņam seko.
Ojārs Rubenis: Ieva, man jāatgriežas pie tevis. Edmunds visu tā ļoti pareizi saliek. Mani mazliet satrauc tas teikums par lēno, rēno mīlestību. Zinot, ka tev ir trīs brīnišķīgi bērni un liela mīlestība no studiju laikiem un jūs brīnišķīgi to kopjat, un tad tu ielec izrādē, kurā ir, kā tu saki, šīs pašas kaislības. Sakot, ka lēna un mierīga – tā ir tava domāšana [par mīlestību] dzīvē?
Ieva Aniņa: Tātad par konkrēto iestudējumu – es iekāpu Madaras Reijeres glīti sagatavotajā [Matildes de la Molas] lomā.
Ojārs Rubenis: Madara aizgāja dekrētā.
Ieva Aniņa: Viņa kopā ar Edmundu bija to līniju izveidojusi, un man jau bija gatavs viss materiāls, es varēju tikai padarīt to par savu. To es gribētu akcentēt kā šī procesa sastāvdaļu, ka Edmunds, kā pieredzējis aktieris, man visu salika sīki un smalki, katru manevru, virāžu un es tikai varēju mēģināt to izpildīt. Es vēl joprojām mēģinu to darīt. Tāpēc man, kaut arī izrāde ir par mīlestību, patiesībā izrāde ir sportiska. Es to izjūtu kā sportu, jo man ir jāveic konkrētas virāžas un jāsaspēlējas ar partneri, lai nenolaistu enerģiju, lai mēs nokļūtu konkrētos punktos.
Kaut izrādes tēma un būtība ir tik liriskos vārdos paužama, priekš manis tas ir sports.
Edmunds Freibergs: Tas ir tas process.
Ojārs Rubenis: Tādu veidu es pirmo reizi dzirdu. Es pat tā kā samulsu, bet tas ir ļoti...
Edmunds Freibergs: (Ievai Aniņai) Es domāju, ka tev ir pilnīga taisnība, jo tā loma... Tu minēji tādu apzīmēju kā "virāžas", un tā arī ir – tur notiek nenormālas virāžas no vienas attiecības ar galveno varoni uz otru attiecību. Viņā pašā notiek tādas virāžas, līdz ar to tā ir ļoti interesanta loma.
Ieva Aniņa: Šī ir loma, kura mani ir pārsteigusi. Veicot šīs virāžas, es nokļūstu kādā punktā, kurā notiek emocionāls kūlenis, ko es negaidu. Man tā ir bijis tikai vienu reizi visu spēlēto izrāžu laikā. Tas nav sagatavots, tas notiek no tā, ka tu rūpīgi ej tās virāžas.
Ojārs Rubenis: Edmund, Žiljēna tēls – tas puisis, kuru spēlē Raimonds Celms, – zināmā mērā ir aprēķinātājs.
Edmunds Freibergs: Kā jau klasiskā un vērtīgā literatūrā, tur ir viss iekšā. Arī viņā notiek virāžas. Kā saka, tēla attīstība: sākot no aprēķina, kā uztaisīt karjeru, beidzot ar apjēgu par mīlestību un nāvi (apjēga pienāk tajā brīdī, kad viņam no šīs dzīves ir jāaiziet). Tas arī ir interesanti, kāpēc de Renāla kundze aiziet nāvē. Viņai ir atņemta mīlestība, un viņa aiziet līdzi savam mīļotajam. Žiljēns, manuprāt, aiziet nāvē, lai pierādītu, ka viņš nav tāda uts kā visi, ka viņš to var dabūt gatavu, ka viņš stāv pāri kaut kam. Tas ir savā ziņā arī raksturs, tur ir citi motīvi.
Ojārs Rubenis: Tātad procesa laikā, mīlestības laikā viņš pārvēršas?
Edmunds Freibergs: Jā, tur ir ļoti interesanti. Tāpēc es saku, ka tas ir stāsts par jauna cilvēka ceļu dzīvē. Paņem jebkura jauna cilvēka storiju šodien, kaut vai pēc vidusskolas. Vai viņš studē vai iet strādāt, kas ar viņu notiek, kā viņš satiek vienu otru lietu, kā viņš mēģina taisīt karjeru, kā viņš sastopas ar mīlestību – tas jau viņu izmaina. Protams, viņš – [Žiljēns Sorels] – izmainās ļoti. Kaut kādas pamatlietas viņā paliek līdz pēdējam. Viena no pamatlietām ir viņa pašlepums, ego. Jo viņš jau varēja paglābties no nāves, viņam vajadzēja tikai tā, kā tu (Ieva Aniņa, kura spēlē Matildi de la Molu) lūdzi viņu – esi pret tiesnešiem tāds, un viņi tevi apžēlos. Viņš saka – nē. Tas ir tas francūzis, tas ir tas lepnums, pašlepnums. Kā vārdā – tas arī ir paradokss.
Ojārs Rubenis: Ieva, kādas emocijas šis Stendāla darbs raisa šodienas cilvēkos, kas dzīvo diezgan praktisku, emocionāli reizēm ļoti šauru dzīvi, baidīdamies izpaust, atklāt savas emocijas un visu darīdami racionāli? Kā tu jūties šādā darbā un dzīvē pēc tam?
Ieva Aniņa:
Es jūtos laimīga, ka varu šādā darbā piedalīties, jo aktieriski tas mani ļoti bagātina un arī dzīvē bagātina.
Tieši tā – tas plašums, vēriens, kas tur ir ierakstīs. Tikai caur šādām lomām, man liekas, mēs kā aktieri augam. Dzīvē attiecīgi... Mana varone ir jauna, viņai ir 19 gadu. Viņa gan ir daudz lasījusi, un viņai ir lielas ambīcijas...
Edmunds Freibergs: Viņa tāpat pirmo reizi saskaras ar daudzām lietām, arī ar mīlestību.
Ieva Aniņa: Viņas dzinulis ir griba. Viņa vienkārši grib dabūt to, ko viņa noskata, kas ir viņas kārotais, un viņa uzskata, ka tas viņai pienākas.
Ojārs Rubenis: Diezgan šodienīgi.
Ieva Aniņa: Tieši tā. (Smejas.) Bet šīs izrādes laikā viņai notiek izmaiņa – viņa jau sāk ieraudzīt lietas citādāk, dziļāk. Tur uz vietas es to varu piedzīvot, un tas vienkārši bagātina.
Ojārs Rubenis: Nedaudz pazīstot tevi, zinu, ka tu esi diezgan neiecietīga pret daudzām lietām, kas nesaskaras ar tavu godīgumu. Tu es viena no aktrisēm un sievietēm, kas ļoti augstu vērtē godīgumu. Cik tālu šajā izrādē, kur Žiljēns nāk ar savu aprēķina lietu, tas godīgums var iet un kad tam ir jāapstājas?
Ieva Aniņa: Mana varone droši vien savu galvu neapgrūtina ar vārdu "godīgums". Man liekas, ka viņai vairāk ir vēlme realizēt savu gribu un melošanu viņa varbūt sauktu par spēli, kas krāšņo viņas dzīvi (tie mazie meli). Matildes lomai godīgums droši vien nav tēma, ko viņa nes.
Ojārs Rubenis: Edmund, vai tas bija dramatizējumā, ka Voldemārs Šoriņš spēlē Autoru [jeb Stendālu]?
Edmunds Freibergs: Jā, tas bija dramatizējumā. Par to es arī gribēju runāt.
Ojārs Rubenis: Tas ir ārkārtīgi interesants piegājiens, ka viņš spēlē Autoru un vēl dažādus tēlus.
Edmunds Freibergs: Tas mani nopirka, pirmo reizi lasot dramatizējumu. Būtībā tam ir mazlietiņ cits pamats. Francijā, kā jau visur Eiropā un, iespējams, pasaulē, aktieru ir vairāk nekā teātru un izrāžu, līdz ar to arī franču aktieri ļoti daudz taisa tā saucamos projektus ar nelielu sastāvu, kas var braukt, ir mobili. Es domāju, ka tas [dramatizējums] arī bija paredzēts Francijā tam, lai būtu nevis milzīga, bet neliela, kompakta izrāde, ar kuru var braukt viesizrādes un kura neprasītu lielus līdzekļus, lai to iestudētu, bet tajā pašā laikā tur būtu lomas ļoti, ļoti labiem aktieriem. Līdz ar to šis paņēmiens ir ne tikai, kā saka, tehnisks un mehānisks, bet tajā slēpjas liela jēga.
Vēl viena līnija, kas dramatizējumā un arī izrādē ir, ir Žiljēna un Autora attiecības. Tās ir gandrīz kā tēva un dēla attiecības - viņš rada viņu, līdz vienam brīdim, kas ir tuvu finālam, kad Žiljēns no viņa atsakās.
Viņš saka, ka karjera, aprecēšanās un viss [cits] ir pateicoties tikai viņam un nevienam citam, kaut gan Autors visu laiku Žiljēnu ir pavadījis, viņš viņam ir devis padomus, palīdzējis un, spēlējot visu Žiljēna storiju, viņš ir piespēlējis arī vienu vai otru tēlu. Tā arī ir viena interesanta lieta – viņu abu attiecības, Žiljēna un Autora attiecības.
Ojārs Rubenis: Ieva, ko tev nozīmē spēlēt klasikā? Tas tik bieži nemaz nenotiek, vai ne?
Ieva Aniņa: Nē. Tā arī droši vien ir vesela tēma, jo teātris kopumā tiek virzīts un virzās, lai notiktu attīstība, lai mēs kaut kā pa jaunam, lai mēs kaut ko interesantu. Tas ir svarīgi, un tā mēs maļamies. Bet saknes ir tieši šajā [klasikā].
Ojārs Rubenis: Jā, viss pa jaunam, nekas nav bijis līdz tam. (Smejas.)
Ieva Aniņa: Es domāju, ka mums vēl ir, kur tās saknes dzīt un veidoties. Kā man Lāsma Kugrēna saka – bez tā aktieris vispār nevar izaugt. Es viņai piekrītu. Es esmu laimīga par šo lomu, pie kuras esmu tikusi kaut kādā dīvainā kārtā. (Smejas.)
Ojārs Rubenis: Tā notiek teātrī. (Smejas.)
Ieva Aniņa: Tas ir labā veidā muskuļu treniņš, un tas mums ir vajadzīgs.
Ojārs Rubenis: Edmund, vai klasiku izvēlies tāpēc, ka – kā man to pareizāk pateikt – mēs vairs neesam jauni un klasika tevi uzrunā daudz vairāk? (Smejas.) Kāpēc tu neiespringsti uz jaundarbiem, uz jaunām lietām?
Edmunds Freibergs: Tas varētu būtu viens no motīviem. Ar gadiem tie iekšējie kritēriji izveidojas. Tu palasi vienu šodien tapušu lugu, un tā tev neliekas tik vērtīga, lai tur ieguldītu savu enerģiju. Ja es būtu tādu atradis, es droši vien, ka mēģinātu darīt. Ir vēl kādi motīvi. "Mīla zem gobām" un "Tēvocis Vaņa", tagad Valmierā "Ilgu tramvajs" un [Nacionālajā teātrī] "Heda Gablere", un "Sarkanais un melnais" – tie visi ir darbi, kas man personīgi ir sagādājuši milzīgu baudu, un tas ir svarīgi. Kā teica Edgars Liepiņš: "Tur ir, ko rakt." Tur ir milzīga bagātība iekšā – gan aktieriem ir, ko spēlēt, gan režisoram ir, ko domāt. To visu nemaz nevar izsmelt. Un vēl viens motīvs... Es varu pavisam godīgi pateikt, ka bija tāds laiks, kad teātrim gāja grūti – [tie] bija 90. gadi, vajadzēja taisīt "Teātra Žurku", un es no tā nekaunos, tas bija ļoti...
Ojārs Rubenis: Kas tur ko kaunēties pie pārpildītām zālēm ar labu humora izjūtu? Dievs pasarg'!
Edmunds Freibergs: Un izrāde faktiski ir iegājusi latviešu teātra vēsturē.
Ojārs Rubenis: Dod Dievs katram to izdarīt!
Edmunds Freibergs: Līdz ar to es nevarēju riskēt.
Iestudēt klasiku arī šodien nozīmē finansiāli riskēt. Var iznākt kaut kas, kur publika nāk ļoti daudz un ir tā saucamie finansiālie panākumi, bet var arī nebūt.
Tolaik, pats būdams teātrī galvenais režisors, es varēju tikai tā laiku pa laikam, reizi pa divām sezonām riskēt, bet tagad – riskē tie, kuri ļauj man to darīt, es jau neriskēju. Nepērk tās biļetes tik labi – nu nekas. Bet "Sarkanais un melnais" iet jau ceturto vai piekto sezonu, izrādi labi pērk.
Ojārs Rubenis: Pēc parādīšanas televīzijā to pirks vienalga. Par to es esmu pārliecinājies.
Edmunds Freibergs: Cerams. Ar "Mīlu zem gobām" bija tāpat.
Ojārs Rubenis: Vēl viena lieta, kas šajā izrādē ir brīnišķīga – jums, aktieriem, ir iespēja ietērpties fantastiskos tērpos. Aigars Ozoliņš un Jurate Silakaktiņa izrādes vizuālo tēlu ir ielikuši arī kaut kādās robežās, tajā cirka aplī... Starp citu, kāpēc izrādē Aigaram Ozoliņam ir cirka aplis? Un melns un sarkans? Tur diezgan daudz tiek spēlēts ar krāsām.
Edmunds Freibergs: Pamats ir melns. Tas ir ļoti vienkārši – tāpēc, ka uz melna fona izceļas aktieris, kostīms un tas, kas notiek. Es negribēju raibu. Es gribēju, lai viss ir koncentrēts uz aktieriem. Arēna – tā man šķita pateicīga... Redzi, mazajā [jeb Aktieru] zālē ir tieši trīs varianti, kā to darīt: vai nu vienā galā spēlēt (kas ir neizdevīgi, jo otrā galā skatītāji aktieri diez ko neredz) vai spēlēt pa vidu kvadrātā un no abām pusēm sēž, vai spēlēt aplī. Aplis jau sevī ietver zināmu simboliku, vai ne? Viss notiek pa apli. Vēl viena ļoti praktiska lieta – es mēģināju izmantot, cik nu iespējams, maz dažādus aksesuārus un mēbeles. Mēs notapsējām ar melnu samtu apmali, un tā brīžiem ir gulta, brīžiem – krēsls.
Ojārs Rubenis: Respektīvi, nekāda dziļā doma, bet gan diezgan racionāls piegājiens.
Edmunds Freibergs: Tāda neprātīgi dziļa doma – nē. (Smejas.)
Ojārs Rubenis: Labi. (Smejas.) Kā ir spēlēt šajās skaistajās kleitās?
Ieva Aniņa: Brīnišķīgi.
Ojārs Rubenis: Vai ne! Nobeigt šo sarunu man gribas ar Gunas Zeltiņas rakstīto: "Kādam šī uzveduma forma un ārējās izpausmes (..), nesteidzīgais temps, jūtu dominante (..) droši vien šķitīs vecmodīgs aizgājušo laiku teātris, ko nav vērts atdzīvināt. Kāds varbūt to uztvers kā stilīgu retro (..), bet daudzi, es zinu, tieši pēc šāda teātra ir noilgojušies." Es redzēju izrādi un labprāt skatīšos vēlreiz, jo arī es biju noilgojies pēc šāda teātra. Paldies, Edmund, ka tu izvēlējies šo darbu, ka teātris deva iespēju un to radīji! Ieva, tev un visiem aktieriem paldies!
