Ieva Struka: Esi nupat atgriezies no Daugavpils teātra, kur iestudēji Ērika Čapela komēdiju "Pamatnoteikumi". Jautājums vispirms nevis par tavu jaunāko izrādi, bet par Daugavpils teātri, jo tālajā 1995. gada martā tur notika pirmais teātra festivāls "Homo Novus". Tur pulcējās jaunie režisori, jaunie aktieri, jaunie scenogrāfi, jaunie kritiķi, un manā pieredzē tas pieder pie neaizmirstamajiem notikumiem.
Gatis Šmits: Tur tika izdomāts Artelis [apvienība "Nepanesamā teātra artelis"].
Tāpēc arī gribēju jautāt – kā ir atgriezties vietā, kur dzimis kaut kas tavai dzīvei tik būtisks?
Man tur laikam ir laika pārrāvums, es to nesaistu kopā, aizbraucu kā no jauna. Man palika ļoti labs iespaids par pilsētu. Nav tās izmirstošās pilsētas sajūtas, kas ir visur citur. Cilvēki, kas tur dzīvo – tā ir viņu pilsēta. Viņi šeit atrodas – uz ielām, kafejnīcas pilnas līdz vēlam vakaram, restorāni pilni, vidusšķiras cilvēki, tādi onkuļi sēž un sarunājas, pilns ar bērniem. Rīgā mazliet ir sajūta, ka cilvēki ir sapucējušies, atnākuši uz centru, pāriet no viena punkta uz otru, bet naktī – centrs tukšs. Lielās mājas Barona ielā, kur vienmēr ir dzīvojuši cilvēki, – tukšas. Tas ir traki.
Liepājā vai Valmierā, piemēram, neapšaubāmi teātris ir sava republika – pasaule pasaulē. Cik lielā mērā Daugavpils teātris ir tā pasaule pasaulē?
Tā noteikti ir pasaule pasaulē. Tā ir skaista un interesanta, tā arhitektūra un kāpnes, un skatuve, manuprāt, ir ļoti laba. Bet par dzīvi teātra iekšpusē īpaši neiedziļinājos, jo pa taisno gāju uz mēģinājumu un uzreiz atpakaļ. Šoreiz nebija vairāk laika, ko tur pavadīt un iedziļināties atmosfērā.
Bet tad atkal pretēja rakstura jautājums – tik profesionāla pieeja netraucē sadzīvot to savu īpašo pasauli, kas izrādei tomēr ir vajadzīga?
Kaut kā no iekšpuses uz to skatos, grūti pateikt. Es atrodos šajā brīdī, man priekšā ir tas, ko redzu, un es ar to kaut ko varu darīt. Un, jo vairāk varu redzēt, jo vairāk varu izdarīt.
Par šo konkrēto pirmizrādi – tagad tā ir satikusi savu skatītāju. Kādu tu redzēji šo skatītāju?
Skatītājs zālē bija. Uz pirmizrādi bija gandrīz pilna zāle. Es viņus neredzēju, bet dzirdēju reakcijas. Varēju izsekot, kam viņi seko līdzi izrādē. Kā jau, kad teātrī sēž cilvēki. Pēc dzirdes īsti nevar pateikt, kā atšķiras auditorija. Skaidrs, ka latviešu daļa ir neliela, bet ar to tiek strādāts, un, cerams, ka ar laiku šis skaits pieaugs.
Nupat Daugavpilī iestudētais darbs ir superkomēdija, "Retrīts" Dailes teātrī – komēdija, "Krizantēmas" Jaunajā Rīgas teātrī – tāda smalka komēdija. Kā notiek šī žanru pārmaiņa? Teiksim, jaunībā reti kurš režisors startē ar komēdijām, bet pusmūžā arvien biežāk tām pievēršas.
Tam ir divas puses – viena puse ir tā, ka visi mani darbi kaut kādā mērā ir komēdijas. Tas ir veids, kā es skatos uz skatuvisko darbību – mans kamertonis. Uzskatu, ka jātaisa dažādas izrādes, un es arī gribu taisīt ļoti dažādas izrādes – gan muzikālas, gan nopietnas, gan varbūt pat konceptuālas un arī komēdijas. Bet pēdējā gadā sanāca vairākas pēc kārtas. Un šis pēdējais – pilnīgi klasiskais darbs – ir tāds, kurā nav nekā lieka, un kur nu luga mani aiznesīs, tur aiznesīs. Darbs ir ļoti pateicīgs. Man ir bijusi pieredze rakstīšanā un es saprotu, kā rakstīšana notiek. Dažas iepriekšējās lugas, ar kurām man bija darīšana, tomēr bija ļoti liekvārdīgas – tur nestrādā tā atspere, nav uzbūves. Tāpēc reizēm salonkomēdijas žanrs iepeld tādā teritorijā, kas liekas piedauzīga un paredzama. Bet lasot šo darbu, arī ar visu to, ka tajā ir visi piedauzībai vajadzīgie elementi, tu vari nedomāt par to, kāds būs izrādes vēstījums. Man šķiet, ka vēstījums ir redzams tad, kad skatītāji iet ārā un ir labi pavadījuši laiku, un viņu smiekli nav bijuši lēti. Tad tas ir dārgi.
Bet varbūt ir kaut kāds dzīves redzējums, kurā uz jebko vari atskatīties caur paradoksālu prizmu? Būtībā jebkuru traģēdiju var uztaisīt kā komēdiju. Man likās, ka tam ir zināma saistība ar vecuma grupām – jaunībā visu uztver tieši...
... un nopietnāk. Jā, tādā ziņā varbūt. Mans iekšējais smaids ar gadiem ir kļuvis platāks, es tā domāju. Kaut gan reizēm, protams, jūtu, ka vecumā (tu) kļūsti nīgrāks, mazāk pacietīgs un kaut kādas lietas tev nepatīk – intensīvi nepatīk. Komēdija ir glābiņš. Mierinājums. Māksla ir mierinājums. Arī ne-komēdija. Tā ir baigā lieta, ka kaut kādu iemeslu dēļ cilvēki iet uz teātri – pērk biļetes un skatās. Turklāt tieši šajā laikā, kad viss pārējais ir līdz nullei. Tas tikai parāda, ka tas ir vajadzīgs. Un, ja man ir iespēja tajā piedalīties – ļoti jauki.
Ja vispār drīkst jautāt režisoram pašam par viņa instrumentāriju – kā tev šķiet, kas atšķir šodienas Gati Šmitu no iepriekšējo gadu Gata? Kas ir tie instrumenti, kas nākuši klāt, ka zini, ka vari to komēdiju uztaisīt? Viens, manuprāt, ir jaunībā skatīties caur kaut kādu traģisku prizmu, bet otrs – ka tev ir bail, ka nebūs instrumentu, nevarēsi profesionāli tikt ar to galā. Droši vien nenoliegsi, ka teātros tomēr ir tā, ka publika gribētu, teātra vadība gribētu, bet režisori visbiežāk saka – nē, es tomēr to "Hamletu".
Tas, manuprāt, ir kā kurā teātrī.
Citos teātros tā premisa "ja būs komēdija, tad cilvēki ies vairāk" nemaz nestrādā. Cilvēki tāpat iet uz teātri – neatkarīgi no tā, kas ir režisors, neatkarīgi no nekā.
Līdz ar to pieslēdzas mārketings, tur ir grūti saprast. Piemēram, cilvēki tāpat iet arī uz ļoti garām un sarežģītām izrādēm. Izmantojot skaitļus, matemātiku un statistiku, mūsdienās ar lieliem datiem noteikti varētu visu ko saprast.
Kā ar instrumentiem?
Es nevienu jaunu režijas paņēmienu neesmu iemācījies kopš Amerikas skolas. Paņēmieni, ko tur iemācījos, ir daudz maz līdzīgi teātrim un kino. Es zinu, ka man ir kaut kādi režisora instrumenti – kā es ko saprotu, ko var izdarīt, ko var uzlabot, kā panākt kādu lietu. No otras puses, sākot taisīt izrādi, man nav tādas metodiskas pieejas – sākšu ar etīdēm, salikšu kopā, izrāde ir par to un man vajag tā. Es sāku nulles punktā. Man nav nekas daudz iepriekš izdomāts, un es ļauju tam izveidoties uz vietas. Tas ir neprofesionāli kaut kādā ziņā. Normāls, štancējošs režisors parasti zina – te man būs šis, te tas. Arī tā tiek uztaisītas ļoti daudzas labas lietas, bet tas neesmu es.
Izrādē "Meklējot Spēlmani" esi ļoti iedziļinājies režisora Pētera Pētersona dzīvē, kurš mēģina saprast, ko dara otrs, lai pēc tam arī tiktu galvenā režisora amatā. Vai simboliskā veidā tu pats neesi jau nākamais režisors, kas mēģina saprast, ko darīja Pētersons, kurš savukārt nomainīja Smiļģi?
Ja es būtu no bērnības uzaudzis kopā ar Pētersonu, tad man būtu tā nasta. Bet tā kā neesmu, tad varu darīt savas lietas no malas. Ļoti svarīgs moments ir, ka viņi tomēr bija saspiesti kopā tajā Lāčplēša ielā. Izrāde lielā mērā arī ir vairāk par pašu ēku, nekā par Dailes teātri. Un ir interesanti, cik ārkārtīgi daudz labu un svarīgu lietu tajā ēkā ir notikušas 100 gadu laikā.
Bet tava bērnība jau arī. Vai tevi tomēr neņēma līdzi?
Mēs salīdzinoši bieži gājām uz izrādēm, kad spēlēja vecmamma, bet nu arī apmēram tik daudz, cik ietu inženieru ģimene. Es toreiz nedzīvoju pa aizkulisēm. Bija pāris saviesīgas jubilejas, kuras miglaini atceros. Atceros arī, kā koridorā gaidīju vecmāmiņu pēc izrādes. Tur sēdēja visi aktieri, gāja cauri. Garām pagāja arī Pētersons. Toreiz nodomāju, ka tas ir mans tēvs, jo viņš bija ļoti līdzīgs pēc stāva.
Tiem, kas nezina, noteikti jāpiemin, ka tava vecmāmiņa ir Jaunatnes teātra aktrise Lūcija Baumane.
Vectētiņš Luijs Šmits arī, tikai citā laikā, bet arī grozījās tajā pašā ēkā. Par to vispār ir ļoti maz liecību. Bet labi, ka nofilmējām teātri saistībā ar mājas nodošanu, ja tāda būs, varēs uztaisīt virtuālo tūri. Katra telpa, katra kāpņutelpa, katra gaisma – viss ir tā, kā tur ir. Un tā atdzīvojas ar cilvēkiem grimētavā, kurā tu vari ieslēgt gaismu. Nospied podziņu un pēkšņi tev būs Daudziņš un Keišs, visi sarunājas – tu esi iekšpusē. Mēs to filmējām kā ļoti augstvērtīgu dokumentālo materiālu par pēdējo pavasari pirms došanās prom – aizkulises, nesteidzīgo ikdienu, un tas ir ārkārtīgi skaists materiāls. Kaut kas man lika to darīt, pienāca klāt arī virtuālā lieta, māja tika nojaukta, lai gan sākumā teica, ka to nejauks. Man ir liels prieks, ka vismaz cietajos diskos tas viss vēl atrodas.
Un vecās ēkas šņorbēniņi – vai tie ir nofiksēti?
Izrādes laikā ir filmēti kadri no augšas – gaismas slēdzas, ķieģeļu siena, tas viss tur ir.
Bet no iracionālāka viedokļa – ja varēs redzēt Keišu un Znotiņu, vai mēs varam iztēloties arī situāciju, kurā tevi varēs satikt šņorbēniņos kopā ar Lūciju Baumani?
Tad vēl būtu drusku jāattīstās tehnoloģijām, bet varbūt no tā materiāla, kas mums ir, tur kaut ko var dabūt.
Kā tu domā, vai par tavu mūžu varēs uztaisīt izrādi pēc 50 gadiem?
Izrādi var uztaisīt arī pēc telefona grāmatas, bet ceru, ka līdz tam tas nenonāks.
